"Parīze pēc terorakta ir ļoti mainījusies," Marija Naumova lūko Latvijas virzienā

Bet vispār Marija Naumova ir skaista miera pilna, neraugoties uz neseno tēva zaudējumu. Lai gan aizvien ir skumji, dziedātāja Dāvidu apbur ar savu līdzsvarotību un gaišumu. 30. augustā noslēgusies viņas Latvijas koncertturneja, un 1. septembrī viņa jau devusies atpakaļ uz Parīzi. Modes dizainers Dāvids ar Mariju tikās vēl pirms šiem koncertiem.

Uz Rīgu ar muzikantiem no Francijas

– Uz ilgāku laiku esi Latvijā. Vai tikai tā, uz brīdi, te esi ieskrējusi?

– Mēs vienmēr jūnija sākumā ar ģimeni braucam uz Latviju. Labākas vasaras kā Latvijā nekur citur neesmu atradusi. Jā, laikapstākļi varbūt mūs šovasar nav dikti lutinājuši, tomēr tāpat šķiet, ka vasara ir skaista. Strādājot tāds ne pārāk saulains laiks ir pat labāks.

– Ko dari Latvijā, ja saki, ka strādā?

– Tu jau zini – man tāda tradīcija – vasaras beigās vienmēr kaut ko uztaisu. Kādu koncertturneju, un šoreiz arī. Mani uzaicināja piedalīties festivālā Latvijas pērles, lai sarīkoju augusta beigās Dzintaros koncertu. Tad izdomāju, ka vajag strādāt pie vairākiem koncertiem, jo tas aizņem tikpat daudz laika.

– Un 1. septembrī jau dosies atpakaļ uz Parīzi?

– Tā gandrīz būs. Muzikanti jau 31. augustā dosies uz Parīzi.

– Tu ierodies ar visu muzikālo sastāvu no Francijas? Ļoti smalki!

– Jā, un man tas ļoti patīk. Ja dzīvoju Parīzē, tad būtu muļķīgi neizmantot muzikālās iespējas, kas ir tur. Esmu sadraudzējusies ar dažādiem franču muzikantiem. Šis ir jau trešais projekts, kurā dziedu Francijas mūziķu pavadījumā. Ir interesanti, ja saliek muzikantus no Francijas vai no citām valstīm ar mūsu, Latvijas, muzikantiem. Tā ir gan pieredze man pašai, gan interesanta psiholoģiskā loģistika, gan Latvijas mūziķiem lieliska pieredze. Interesantākais šoreiz būs, ka festivālam Latvijas pērles gatavoju hitus, visas pazīstamās dziesmas, ko sen neesmu izpildījusi. Tagad manu repertuāru ir aranžējuši franči, kas pavisam citādi dzird un arī izpilda mūziku. Tas, manuprāt, būs ļoti interesanti, jo būs absolūti cits skanējums. Franču stilā.

– Kurā valodā dziedāsi?

– Kā, vienmēr, dziedāšu vairākās valodās. Latviski, krieviski, franciski, spāniski. Man patīk jaukt, variēt. Tomēr pārsvarā repertuārs būs latviešu valodā.

– Vai franču mūziķi ir bijuši Latvijā? Viņiem ir priekšstats, uz kurieni brauc?

– Divi no viņiem ir bijuši. Viens jau brauc uz Latviju kā uz savām mājām. Viņš ir piedalījās manos iepriekšējos projektos. Būs viens jauns vijolnieks, kas ir spēlējis gan ar populāru izpildītāju ZAZ, gan citām Francijas zvaigznēm. Ļoti, ļoti talantīgs. Bet atzīšos, kad pirmo reizi, 2006. gadā atbraucu uz Latviju ar mūziķiem, draugiem no Francijas, mans tumšādainais bundzinieks bija kā sastindzis. Nevarēju viņu no vietas izkustināt – skatījās uz mūsu skaistajām sievietēm, nespēja skatienu atraut. Viņš bija tādā sajūsmā, ka mūsu sievietes ir tik izskatīgas un koptas. Parīzietes tik ļoti nepievērš uzmanību savam izskatam.

– Kā šos mūziķus atrodi?

– Tā ir tāda ķēdīte. Parīze arī ir maza pilsēta. Lai cik pārsteidzoši tas būtu, muzikālajā pasaulē cits citu pazīst. Kāds pastāsta par to, kāds par to, un kaut kāda ķēdīte veidojās.

Atļauties dzīvot baudot

– Vai Parīze mūsu Mariju ir pieņēmusi kā dziedātāju?

– Kopš man piedzima dēliņš, es ļoti maz dziedu. Gribu baudīt šo laiku, kas ātri paiet. Jau nākammēnes dēlam būs pieci gadi. Protams, būt trīs, četru, piecu vai deviņu bērnu mammai ir citādi. Man ir viens, un man doto laiku gribu izmantot pilnvērtīgi, tā pa īstam. Kad tev vairs nav divdesmit gadu, uz pasauli un dzīvi skaties citādi.

Vēl man ir arī lielā meita, kurai nupat palika 20 gadi. Audzinu viņu nu jau desmit gadus, viņa dzīvo kopā ar mums Parīzē. Uztveru viņu kā mīļu draudzeni vai māsu,  īpaši tad, kad jāpalīdz.

– Vai dzīvojot Parīzē, tiešām iespējams izbaudīt laiku ar bērnu, ar ģimeni, nestrādājot no rīta līdz vakaram? Parīze ir dārga pilsēta.

– Es taču strādāju. Ik pa laikam man ir uzstāšanās šeit pat Latvijā, man vēl ir arī producentu firma.

– Tu strādā tomēr šeit?

– Mums, māksliniekiem, viss ir mazlietiņ citādi. Veidojot koncertprogrammu, daudz strādāju gan mājās, gan studijā, tas ir tāds klusais darbs, ko publika neredz. Tas prasa daudz laika. Negribu teikt, ka Parīzē vispār nedziedu, tomēr negribu tos septiņus, astoņus vai desmit vakarus mēnesī nebūt mājās. Man gribas mazo likt gulēt, lasīt viņam grāmatas...

– Reizi mēnesī uzstājoties, pietiek, lai varētu atļauties dzīves baudīšanu?

– Pagaidām sanāk. Paldies Dievam, man ir vīrs. Viņš dara savu vīrieša darbu, pelna. Tādā ziņā jūtos droši un stabili, viss ir sakārtots.

– Jums ar vīru jau devītā kāzu gadadiena. Atzīmējat kāzu jubilejas?

– Mums ir tā – dēlam dzimšanas diena ir dienu iepriekš. Tā kā mums abas svinības sakrīt. Bet vispār jā – mēs svinam, pārsteigumus viens otram sagādājam, atzīmējam arī dienu, kad iepazināmies,  šovasar palika desmit gadi kopš šāī notikuma.

 

Pēc terorakta Parīzes tukšajās ielās

– Cik ilgi jau esat Francijā?

– Jau astoņus gadus.

– Kādas bija sajūtas Parīzes teroraktu laikā? Tajā laikā bijāt tur?

– Biju, biju tur. Teikšu godīgi – Parīze, tāpat kā jebkura liela pilsēta Rietumos, ļoti aktīvi mainās. Diemžēl ne uz labo pusi. Parīze vairs nav tā Parīze, kuru es iepazinu, kad aizbraucu tur pirmo reizi, pirms divdesmit gadiem. Pat nav tā, kas bija pirms desmit gadiem. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc skatāmies atkal Latvijas virzienā. Protams, tā diena pēc terorakta bija šoks visiem. Parīzē uz ielām nebija cilvēku, nebija mašīnu...

– Tu arī nekur negāji?

– Nācās braukt, jo tās bija darbadienas. Bet cilvēkiem sejas bija bālas.

Mans vīrs aizgāja uz demonstrāciju, kas bija pret terorismu, kur piedalījās trīs miljoni cilvēku. Un ziniet – tur nebija neviena tumšādainā cilvēka. Tas nozīmē tikai to, ka sabiedrība ir sadalīta. Varbūt viņi bija pret, bet viņiem bija bail tur iet. Sabiedrība ir sadalīta, tāpat kā mūsu – krievu – latviešu – ir sadalīta. Ne politiķi, ne mediji nav ieinteresēti, lai kaut ko mainītu. Arī tur tas pats ir. Vispār visā pasaulē sabiedrība ir sadalīta.

Man Parīzē saskarsme vairāk ir ar baltādainajiem. Lai gan nav problēmu būt ar citu rasu pārstāvjiem. Kad dziedāju gospeļkorī, bija laba komunikācija ar melnādainajiem. Bet tas ir kaut kas cits, tās ir personīgas attiecības. Citādi, kad ir masas, pūlis.

– Vai Parīzē ir nācies iekļūt arī nepatīkamās situācijās? Dzirdēts, ka uz ielām uzbrūk un rauj no rokām somiņas...

– Bet tas ir visur. Kad mācījos Juridiskajā fakultātē, gribēju rakstīt diplomdarbu par tēmu, par kuru neviens nav rakstījis jau divdesmit gadus, par viktimoloģiju. Latviski tā sauktos upuroloģija. Ir cilvēki, kam vienmēr kaut kas notiek. Kam šodien atņem maku, rītdien vēl kaut ko... Man tā nav. Tomēr reiz bija nepatīkama situācija. Francijā, Parīzē, fizisko spēku izmantot nav atļauts, vai tev ir taisnība vai nav. Nav kā pie mums, kad uzvar stiprākais. Gadījumos, ja tevi apvaino mutiski, tu nedrīksti aizstāvēties fiziski. Un bija viens gadījums. Bija nakts, biju kopā ar vīru, draugu un draudzeni, un sveši cilvēki mūs, abas sievietes, apvainoja. Mūsu vīrieši metās mūs aizstāvēt un, neraugoties uz likumiem, viņiem sadeva. Dabūjām pēc tam bēgt no tiem cilvēkiem, jo, šķiet, viņi zvanīja policijai.

– Emigrācija no tūrisma tomēr atšķiras... Vispār viegli iedzīvojies svešā zemē?

– Uzskatu, ka ļoti maz cilvēkiem ir dots asimilēties citā sabiedrībā un kultūrā. Varbūt, kad esi jauns, to vieglāk izdarīt. Kaut gan esmu ievērojusi – ebrejiem iedzīvošanās visvieglāk padodas – citāda mentalitāte.

Pa šiem gadiem esmu sapratusi, ka man mājas ir tur, kur ir ģimene. Bet ir cilvēki, kas ir vairāk saistīti ar savu zemi, ar dzimteni. Mana dzimtene sastāv no cilvēkiem, no mūsu jūras, no kartupeļu pankūkām, no rudzu maizes, no mežiem, ezeriem. Esmu ļoti pieķērusies Latvijas cilvēkiem.

– Esi izteikusies, ka, augot nelatviešu ģimenē Latvijā, nejuties īsti piederīga pie šīs vietas. Varbūt tāpēc tagad esi Parīzē?

– Es runāju par tautas kultūru, tautas mūziku, kā man pietrūcis. Tautas mūzika – tas ir viennozīmīgi pamats. Un mums, krievu bērniem, kas auga Latvijā padomju laikā, tās kultūras nebija. Tas, kas mums vienmēr ir bijis pieejams, bijusi popkultūra, bet ar tautas kultūru ir citādi. Ir pulciņi, kur dejo poļu vai ukraiņu vai krievu dejas, bet to ir krietni mazāk, un tos popularizēt ir krietni grūtāk. Ja tev ir jāsacenšas ar visu komerckultūru, kas nāk no Krievijas, tas jau ir sarežģīti. Tāpēc tā viena pamata ķieģelīša man trūkst. To meklēju citās kultūrās. Kaut kā tas trūkstošais ķieģelītis jākompensē. Un varbūt tāpēc varu dziedāt jebkurā valodā, jo neesmu tā īsti piesaistīta vienai valodai. Vispār man sagādā baudu, ka varu komunicēt ar cilvēkiem dažādās valodās. Bet Latvija ir mana dzimtene, ko mīlu.

– Dīvaini, es tevi kā krievieti neesmu uztvēris! Kas tev vispār patīk no krievu estrādes?

– Tā nav mana mūzika – atzīšos. Krievijas šovbiznesā ir ļoti maz mūziķu, kas man patīk. No popmūzikas Leonīds Agutins vienmēr paticis, viņš ir īsts muzikants. Bet tas viss ar fonogrammām mani vispār neinteresē.

– Kādu mūziku klausies mājās?

– Vai nu mantras, vai klasisko mūziku. Skan arī afrikāņu vai brazīliešu mūzika.

 

Vecumdienās divvientulībā ar vīru Madeirā

– Nu temperamentīga! Tu jau tāda esi! Kad ar dziesmu I wanna uzvarēji Eirovīzijā, tas bija tāds nacionālais pacēlums! Tevi pat prezidente sagaidīja Doma laukumā. Tad redzējām, sapratām, ka Latvijā var. Tas gan bija pasen. Cilvēki tevi vēl pazīst?

– Kā tev pateikt... Vienkārši ir cilvēki, kas mani mīl. Un, lai arī manis te nav – tad parādos, tad pazūdu –, koncertzāles, kur uzstājos, vienmēr ir pilnas. Arī uz ielas cilvēki pasmaida, ievēro. Tomēr mūsu temperaments ir tāds piezemēts, cilvēki māksliniekiem nemetas virsū. Atceros, kad pēc Eirovīzijas bija liels koncerts Grieķijā, Saloniku centrālajā laukumā, pēc tam man bija ar lidmašīnu jādodas uz Izraēlu. Kad ar savu menedžeri Rafailu braucu ar auto uz lidostu, cilvēki metās un krita uz mašīnas, ka pat bail kļuva. Latvijā viss ir mierīgi – kāds pasmaida, pajautā, vai jūs esat Marija Naumova; vai noklusē un uzsmaida. Arī franči saka, ka brīnās par tādu mierīgu attieksmi. Jo viņi pieraduši, ka viņiem fani skrien pakaļ. Savukārt tad, kad redz tos ziedu klēpjus, kādus pasniedz mūziķim Latvijā, tad viņi ir šokā. Nekur citur pasaulē, izņemot bijušo PSRS, nav pieņemts koncertos dāvināt ziedus. Pasaules mākslinieki, mūziķi, kas braukuši dziedāt uz Krieviju, zina – tur tiks dāvāti ziedi. Francūziete Patrīcija Kāsa reiz teica, ka viņai patīk braukt uzstāties Krievijā arī tāpēc, ka tur dāvina ziedus.

– Lasīju kādu ārzemju viesa apcerējumu par ceļojumu uz Latviju. Tajā bija ironizēts, ka latvietis bez ziediem aiz kauna gandrīz mirst nost. Uz kapiem nes ziedus, uz vārdadienām ziedus, uz dzimšanas dienām nes ziedus, ciemos tāpat – bez ziediem iet nav pieņemts, puisis meitenei dāvina ziedus... Ārzemnieka acīm tas ir brīnums, ka mēs bez ziediem neko nedarām, neko.

– Bet tas ir tik skaisti! Arī Indijas kultūrā ziedi ir attiecību pamats. Man žēl, ka Rietumu kultūra to aizmirst. Francijā arī pie mājām aug ziedi, viss ir smuki, bet ciemos viņi nāk ar pudeli. Nāk ar vīnu, var vēl bageti, makaronus, šokolādi tev atnest, bet ziedus ne.

– Vai vīrs nes mājās ziedu?

– Protams.

– Ja tā nebūtu Parīze, kāda cita pilsēta, izņemot Franciju, tevi valdzinātu? Kā saprotu, tev Āzija ir tuva.

– Man vispār patīk padzīvot daudz kur. Tas ir tik interesanti! Dzīvošana svešā kultūrā, ritmā paplašina redzesloku. Indijā gribētu padzīvot, arī Spānijā, Andalūzijā, labprāt padzīvotu. Tur kaut kas tik dvēselisks ir cilvēkos. Ļoti vienkārši cilvēki, un ir kaut kas tāds, ka gribas vēl kādu reizi atgriezties. Vēl ir viena vieta, ko esmu iedomājusies kā lielisku, kur varētu pavadīt vecumdienas divvientulībā ar vīru, ir Madeira. Reiz tur bijām ceļojumā, un tā mani apbūra. Gan daba, gan cilvēki. Portugāļi vispār pēc savas būtības mums ir līdzīgi. Tauta nav bagāta, kopumā, man liekas, viņi dzīvo pat trūcīgāk nekā cilvēki Latvijā, bet kaut kas mani tai zemei un jo īpaši cilvēkos pievelk.

– Mani gan ne. Liekas, esmu tajā vecumā, kad esmu “atēdies” cilvēkus. Man suņi sāk patikt vairāk. Kas tavi mīļie ir šeit, Latvijā? Ar kuriem sazvanies, satiecies, parunājies?

– Man ir loks ar cilvēkiem, kuri jau ir gados, kas man ļoti mīļi. Vienmēr viņi ir manos koncertos vai uz skatuves, vai zālē. Ir cilvēki, kurus ļoti cienu un ar kuriem man ir gods sadarboties. Maestro, Petera kungs, Jānis Streičs. Bija mīļā Anita Garanča, man viņa bija kā tāda māmiņa. Kā muzikālā mamma. Mums bija ļoti tuvas attiecības. Arī ar Elīnu Garanču mums ir labas attiecības. Bet šogad ir tā... Tētis nomira, pēc nedēļas aizgāja Anita... Tāds laiks.

Tuvo cilvēku aiziešana kā gaišs notikums

– Tavs tētis bija ratiņkrēslā, cik atceros?

– Jā, visu mūžu viņš bija uz kruķiem, bet pēdējā laikā bija ratiņkrēslā. Viņu desmit mēnešu vecumā piemeklēja slimība, tās dēļ viņš visu mūžu bija uz kruķiem. Tomēr tas viņam netraucēja kļūt par psihologu, par gandrīz vienīgo ekspertpsihologu. Septiņdesmitajos gados viņš taisīja psiholoģiskās ekspertīzes. Viņš bija, ir ļoti stiprs cilvēks.

– Tēvs tev bija paraugs?

– Man abi vecāki stipri cilvēki. Ne tikai tētis, bet arī mamma, kas apprecēja vīrieti uz kruķiem. Turklāt viņa tajā laikā bija prīma teātrī, galvenās lomas tika dotas viņai.

– Vai sanāca pabūt ar tēti kopā pēdējās dienās, vai tajā laikā atradies Parīzē?

– Jā, es biju Latvijā, biju ar viņu. Viss notika ļoti ātri, bet tik skaisti... Notikušais man iedeva vairāk pārliecības par to, kā Dievs saliek to mozaīku precīzi un pareizi. Man ir ļoti gaiša sajūta, domājot par viņu aiziešanu, gan Anitas, gan tēva.

– Varbūt vari paskaidrot, kā tu vari ar šādiem vārdiem tik ļoti tuvu cilvēku nāvi raksturot?! Pirmais, kas nāk prātā, ir skumjas, nevis gaišums.

– Bet ko nozīmē aiziešana? Es ticu reinkarnācijai. Ticu, ka mūsu dvēsele ir mūžīga un, ka mēs vienkārši nomainām tās drēbes. Pārdzīvo ne jau mūsu dvēsele, pārdzīvo mūsu egoisms. Ir dvēsele, kas ir absolūta gaisma, kas ir laimīga un mīloša, un ir mūsu egoisms, kas cieš, pārdzīvo, pretojas, apvainojas. Un visi cilvēki jebkurā reliģijā par to runā, tikai citādi. Mēs arī tur aiziesim, mēs visi tur bijām un tur būsim. Tā kā nekas slikts nenotiek. Vajag palaist to cilvēku... Nav nekas sliktāks, kā turēt aizgājušo un raudāt, cik man žēl, cik grūti, ka tu aizgāji. Tas tikai apgrūtina dvēselītei viņas ceļojumu, jo dvēselīte ir arī saistīta ar mums, viņa mūs ļoti mīl. Tāpēc abu šo manu tuvo cilvēku aiziešanu uztveru ar pozitīvām domām. Tas man šķiet gaiši, pareizi un skaisti. Protams, ka man viņu trūkst, bet tas ir kaut kas cits. Manam ego trūkst tā, ka neredzēšu, nesatikšu, vairs nevarēšu apskaut. Ir žēl, protams, ir žēl.

– Neticu, ka neiztiki bez asarām!

– Protams, raudāju, bet asaras ir dvēseļu duša. Ja mums nebūtu asaru, mēs nevarētu mūsu dvēseles nomazgāt. Man ļoti nepatīk, kad mammas aizliedz saviem dēliem raudāt. Man liekas, tas ir tik nepareizi. Vīrietim ir jāraud. Tā ir mūsu Dieva svētība. Tās asaras.

 

Nav laika novecot

– Vai savam dēlam arī saki, lai izraudas?

– Protams. Saku: “Raudi!” Raudāja pat mans tētis, kas bija viens no stiprākajiem cilvēkiem. Viņš, skatoties skaistu filmu vai klausoties mūziku, varēja raudāt. Un tas manā redzējumā viņu padara vēl stiprāku.

– Mamma tagad ir palikusi viena. Esi aicinājusi viņu pārcelties pie sevis uz Parīzi?

– Nezinu, varbūt paši atgriezīsimies. Pašlaik tāds nopietnu pārdomu periods, viss būs atkarīgs no tā, kur izlemsim bērnu laist skolā.

– Kurās valodās viņš runā?

– Runā trīs valodās. Mājās runājam krievu un latviešu valodā, bērnudārzā viņš runā franciski. Nu jau kaut ko māk arī angliski. Tagad vajag nostiprināt franču valodu, tad mācīsimies angļu valodu.

– Rīgā var iet Franču licejā.

– Jā, bet man kaut kā par to audzināšanu... Man labāk patīk Valdorfa skola, vismaz pirmajiem skolas gadiem. Patīk tā sistēma, filozofija. Mēs jau apmeklējam Valdorfa dārziņu Francijā. Bērni ir dažādi, un katram jādot tas, kas viņam vajadzīgs. Izpētīju, ka tā ir vienīgā izglītības sistēma visā pasaulē, kas ļoti attīsta arī labo smadzeņu pusi. Mūsu pasaule ir virzīta uz to, lai attīstītu kreiso smadzeņu pusi – loģiku, prātu, eksaktās zināšanas, kas tomēr vērstas uz materiālo pasauli. Tā labā, radošā puse atstāta novārtā. Bet, manuprāt, tikai tā, tieši tur mēs varam būt laimīgi. Laime dzīvo labajā smadzeņu pusītē. Tas gan ir mans subjektīvais uzskats, nevienam to neuzspiežu.

– Tu tik labi izskaties, gluži kā pirms desmit gadiem! Šķiet, ka nemaz nenoveco!

– Nav laika tādām lietām! (Smejas.)

– Esi ļoti labā formā. Varbūt ēd tikai putekļus?

– Tu smiesies, bet ēdu ļoti daudz. Paldies Dievam, man ir ļoti laba vielmaiņa. Vienkārši ir kaut kas, ko es neēdu. Ar to laikam vieglāk sākt. Piemēram, gaļu neēdu jau gadus divdesmit, pat ilgāk.

– Žēl, vai negaršo?

– Negaršo. Tagad saprotu, ka man tas vienkārši nav vajadzīgs.

– Ko tu ēd?

– Ir zaļumi, dārzeņi, pupiņas... Arī zivis es ēdu. Neēdu kečupu, majonēzi, visu pārējo ēdu.

– Vai tu ietekmē ēšanas paradumus arī savā ģimenē?

– Nezinu, vai ietekmēju, bet mums visiem ir kaut kā līdzīgi. Bērns arī neēd gaļu, zivis ik pa laikam, jo viņam garšo suši. Vīrs arī tagad iet uz to pusi, bet tā ir viņa izvēle. Es varu gatavot gaļu, kad draugi atbrauc pie mums ciemos. Šašliku varu uzcept, bet pati neēdu. Nav tā, ka es pat nepieskaros gaļai. Pati cepu maizi. Patīk ēst pašceptu griķu maizi. Man ir ieraugs, ko vedu no Rīgas uz Parīzi. Vēl ķimenes vedu, jo Parīzē tādu nav.

Drīzāk vēdiska, nevis kristīga

– Tu esi ļoti dabiska. Tik mierīga, nesatricināma... Varbūt tev ir kāda reliģiskā piederība?

– Man ir tā... Sākšu no otra gala. Pirms pusotras nedēļas bija viens liels notikums cilvēkiem, kas ir mazlietiņ tajā vēdiskajā pasaulē. Rīgā bija grāmatas Ceļojums uz mājām prezentācija. Tas ir tāds interesants stāsts, kas būtu interesants ikvienam cilvēkam, jebkurā reliģijā. Tas ir par ebreju puisi no Čikāgas, kurš 19 gadu vecumā aiziet no mājām un dodas garīgajos meklējumos. Viņš skolas brīvlaikā uz diviem mēnešiem dodas uz Eiropu, ar autostopiem. Pēc tam raksta vecākiem, ka atrodas Turcijā, Afganistānā, Indijā, Nepālā. Viņš vienkārši meklēja to savu garīgo ceļu un pa ceļam bija saticis Mariju Terēzi, Dalailamu, Džordžu Harisonu un daudzus slavenus indiešu cilvēkus. Viņš atrada savu ceļu. Redzot, kā pie Dieva nonāca šis puisis, es domāju, ka mūsu ceļš pie Dieva katram noris pa savam. Tas ir kā kalns, un mēs katrs savā pusē rāpojam savā virzienā. Arī man tagad ir ceļojums. Es meklēju. Esmu sapratusi, ka esmu vairāk vēdisks cilvēks nekā kristīgs.

– To var nojaust...

– Man nav reliģijas. Tas ir dzenbudisms, tas ir budisms, tas ir šivaisms, tas ir vaišnavi... Pamats ir vēdisms. Vēdas – tas ir galvenais avots, kur ir aprakstīta visa šī pasaule, Visuma eksistences princips. Tā kā esmu vēdisks cilvēks, tas man palīdz. Uz kuru baznīcu iet, man pagaidām nav būtiski. Tepat eju uz pareizticīgo baznīcu, jo kādreiz biju kristīta pareizticīgo baznīcā. Varu arī aiziet uz katoļu baznīcu, varu aiziet arī pie krišnaītiem pasēdēt, varu aiziet pie jūras parunāt ar Dievu. Varbūt kādreiz atradīšu sev to konkrēto reliģiju, bet pagaidām to vēl meklēju.

– Ir kaut kas, kas spēj tevi satricināt, izvest no rāmjiem? Tā, ka viss iet pa gaisu?

– Diemžēl esmu ļoti emocionāla būtne. Apzinos, ka emocijas jāmāk savaldīt. Kad redzu cilvēkus, kas strādājot neizdara savu darbu, kā vajag, tas mani sadusmo. Ir krieviem tāds teiciens, ko var pateikt arī latviski, – nevar būt mazlietiņ stāvoklī. Vai nu tu esi, vai neesi. Tas ir tas, kas mani ļoti traucē. Bet zini, kas mani patiešām tracina? Tas, ka man nav taisnība. Jo katrs cilvēks lielākoties dara to labāko, ko viņš tajā mirklī var izdarīt. Pat ja pēc mūsu redzējuma tas ir vissliktākais. Mēs nelūgsim cilvēku ratiņkrēslā, kam nav kājas, skriet, jo viņa fiziskais ķermenis nav spējīgs to izdarīt. Un tas pats ir ar cilvēka apziņu. Ir lietas, ko nevar, nav spējīgs saprast vai darboties citādi.

– Kāda ir tava reakcija? Krīti gar zemi, kliedz, apvainojies? Tādu skatu nevaru iedomāties. (Smejas.)

– Gadās. Es varu ātrumā kaut ko arī izkliegt. Bet pēc tam cilvēkam vienmēr atvainojos. Jūtos vainīga savā vājumā.

– Kurā valodā tu lamājies?

– Krievu. Lamājos, kā visi krievi to dara. Reiz kāds cilvēks, kas piekopj vēdiskās tradīcijas, par lamuvārdiem teica: tā ir jūsu mantra. Ja lamuvārdu lieto kā mantru, tas ir enerģijas avots. Un, ja to pareizi lieto, tad tā ir mantra. Ja cilvēks vienkārši ir rupjš un lamuvārdi ir viņa sarunvalodas sastāvdaļa, tad tas ir kas cits.

Nekas nav spēcīgāks par krievu lamuvārdiem. Es dzirdēju, ka amerikāņu jūrnieki jūrā lamājās ar krievu lamuvārdiem. (Smejas.)

Inta Mengiša, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Rojs Maizītis