"X faktora" zvaigzne Līga Rīdere stāsta, kā četros mēnešos atbrīvojās no 20 kg svara: "Mamma var visu!"

Būt divu dēlu Regnāra (5 gadi) un Einara (3,5 gadi) mammai, kas strādā pilna laika darbu, uzstājas, rada mūziku un rūpējas par mājas soli, nepavisam nebija viegli. Maijā Līgai piedzima meitiņa – Marta, bet jau jūnijā viņa sāka apzināti zaudēt svaru, mainot dzīvesveidu, rūpējoties par sevi un galvenokārt mācoties sevi mīlēt.

Četru mēnešu laikā viņa atbrīvojās no 20 liekajiem kilogramiem un pierādīja sev, ka viss ir iespējams, lai cik grūti būtu. Tagad Līga ir pārliecināta, ka aizbildināšanās ar bērniem un laika trūkumu ir tikai māņi, jo patiesībā bērni ir labākais motivators, lai virzītos uz priekšu un nepadotos.

Miera vietā tracis

Būdama stāvoklī, ļoti gaidīju dekrētu, jo pēdējos grūtniecības mēnešus stādāt bija grūti un es bieži jutos piekususi. Sapņoju, ka, aizejot dekrētā, atpūtīšos un sākšu veltīt laiku sev, izbaudīšu grūtniecību. Plānoju – kamēr puikas būs bērnudārzā, iešu uz ūdens aerobiku, vingrošanu, bet kovids izjauca manus plānus. Baidījos, ka tas varētu laupīt arī iespēju dzemdēt mājās (Līgai ir bijušas tikai mājdzemdības, un visus bērnus ir pieņēmusi vecmāte Iveta Bērziņa), tāpēc puikas uz bērnudārzu nelaidu.

Mēs sēdējām mājās gluži kā karantīnā, lai es varētu dzemdēt mājās un vīrs būtu blakus. Pirmo mājās pavadīto mēnesi atceros kā murgu, tas bija drausmīgi: man gribējās tikai gulēt un atpūsties, bet caurām dienām biju kopā ar diviem enerģijas pilniem bērnudārzniekiem. Daudz kašķējāmies, strīdējāmies, līdz izveidojām savu dienas ritmu, un tad kļuva vieglāk. Šis kopā būšanas laiks man atvēra acis.

Sapratu, cik ļoti esmu atsvešinājusies no puikām un viņus vairs nemaz nepazīstu, jo bijām dzīvojuši ritmā, kur no rīta aizvedu dēlus uz dārziņu, vakarā no dārziņa paņēmu, kopā paēdām, nedaudz paspēlējāmies un gājām gulēt – es nepavadīju laiku ar saviem bērniem. Kad ārkārtējā situācija beidzās, dēlus uz dārziņu nepalaidām. Visu vasaru pavadījām kopā, gan tādēļ, lai pasaudzētu māsiņu, kam imunitāte vēl nav attīstījusies, gan tāpēc, ka gribēju būt kopā ar visiem saviem bērniem. Var teikt, ka dzīvojām savā pasaulē, savās četrās sienās, un tajās es sportoju, pilnveidojos un mācījos sevi mīlēt, turklāt to visu darīju kopā ar bērniem.

Apzinātas pārmaiņas

Jau būdama stāvoklī, nolēmu, ka mēnesi pēc dzemdībām sākšu vingrot un mainīt ēšanas paradumus. Zināju, ka strādāšu ar sevi, tāpēc laikā, ko veltīju spēku atgūšanai pēc dzemdībām, meklēju informāciju, kā panākt rezultātus, nenodarot sev pāri un emocionāli gatavojos tam, ka sportošu.

Man nebija piemērota apģērba, ko vilkt, sportojot ārpus mājas, tāpēc nopirku legingus. Instagram komentāros saņemu pārmetumus, ka jādod sev vairāk laika, ka mēnesi pēc dzemdībām nebija pareizi sākt sevi mocīt, ka tā var pazaudēt pienu. Esmu pārliecināta, ka visu darīju pareizi, jo tagad jūtos lieliski. Pirms tam sev nepatiku, ķermeni neizjutu kā savu, mans spoguļattēls vizuāli neatbilda tam, ko par sevi domāju un kādu gribēju sevi redzēt. Sevi redzot, es jutos slikti, biju neapmierināta, viegli aizkaitināma, depresīva. Pēc puiku dzimšanas jau biju saskārusies ar pēcdzemdību depresiju un, tagad analizējot, saprotu, ka arī toreiz iemesls bija saistīts ar neapmierinātību par ārieni.

Mani motivēja arī meitiņa, jo, būdama puiku mamma, es neiedomājos, ka rūpju trūkums un nolaidība pret sevi ietekmē arī viņus, bet tagad, kad man ir arī Marta, es apzinos, ka nedrīkstu bērniem rādīt sevis nemīlēšanas piemēru. Es negribu, lai Marta izaug par sievieti, kura nemāk sevi mīlēt, tāpēc ka nebūs redzējusi piemēru, kā to darīt.

Meitiņa man lika daudz ko pārdomāt un nonākt pie atziņām, ko iepriekš biju dzirdējusi, bet neattiecināju uz sevi. Es kārtējo reizi sapratu, ka vecāki ir tie, kas ar savām darbībām rāda piemēru bērniem. Tieši tāpēc es apņēmos sākt sevi mīlēt un apzināti sāku sevi mainīt, es vairs nesūkstījos, ka man ir grūti, ka neizskatos tā, kā esmu iztēlojusies, bet darīju visu, kas man ar laiku liktu justies un izskatīties tā, kā es vēlos.

Aiziet!

Atbalstam izvēlējos sešu bērnu mammas izstrādāto tievēšanas programmu sharnyandjulius.com – Fit, Healthy, Happy Mum. Mani iedvesmoja šīs mammas apbrīnojamie rezultāti. Viņa zina, kā vingrot un rūpēties par sevi, esot kopā ar bērniem. Izejot šo programmu, sapratu, ka katram pašam ir jāatrod tieši tas, kas spēj palīdzēt un iedvesmot. Man šajā programmā palīdzēja vingrojumu programma katrai dienai – nebija jādomā, ko gan tādu varētu padarīt – izdarīju to, kas bija paredzēts pēc plāna, un gaidīju nākamo dienu, un tā dienu no dienas.

Programmā bija nosaukti arī produkti, no kuriem vajadzētu atteikties. Es neēdu piena produktus, graudaugus, cukuru un augļus. Pārtiku no olām, gaļas un dārzeņiem, kurus pirms tam ēdu ļoti reti, un, lai nebūtu lieki jādomā un jātērē laiks, gatavoju vienkārši un vienveidīgi. Pirmās divas nedēļas bija visgrūtākās, pēc tam jau bija motivējoši un forši. Mainoties ēdienkartei, man pieskaņojās arī mājinieki, un liels bija mans pārsteigums, ka puikas neprotestēja pret dārzeņiem, jo tie nekad nav bijuši viņu mīļākais ēdiens. Protams, neliedzu viņiem graudaugu produktus.

Atviegloju ēst gatavošanas procesu un sautētajos dārzeņos pievienoju grūbas un kuskusu, paralēli izvāru griķus, rīsus.
Vienmēr bērniem esmu mācījusi, ka ir jāapēd tas, kas ir uzlikts uz šķīvja, jo mums ir paveicies, ka ir ko ēst, bet bieži vien uz tā kaut kas palika tik un tā. Tā kā pati bērnu neapēstajām porcijām klāt neskāros, apēst pārpalikumus bieži vien nācās tētim, bet, redzot manas pārvērtības, viņš sāka protestēt. Atradām risinājumu – uz šķīvja liekam mazu porciju un papildinām, ja puikām tiešām gribas vēl.

Kopā jautrāk

Man bija mērķis katru dienu veselīgi ēst, izpildīt vingrinājumus un dzert ūdeni; ja to izdarīju, jutos kā uzvarētāja un apbalvoju sevi ar uzslavām. Manī bija milzīgs prieks un es lēcu pa māju kā tāda meitene. Šobrīd mans mērķis vairs nav zaudēt svaru, jo esmu tik tieva kā nekad, taču es turpinu sevi mīlēt un par sevi rūpēties. Sākumā arī man bija grūti atrast laiku vingrošanai, jo mazulīte gribēja visu laiku būt rokās, bet es nepadevos un pielāgojos; sēju meitiņu slingā un veicu tādus vingrojumus, ko varēju izpildīt kopā ar zīdaini.

Sharnyandjulius.com man iemācīja to, ka nav nepieciešama vesela stunda, lai ietu uz trenažieru zāli un vingrotu, es visu varu darīt mājās, un tam ir nepieciešamas tikai 15–20 minūtes. Ar to pietiek, lai izkustinātu ķermeni, iedarbinātu vielmaiņu un labi iesvīstu. Puikām sākumā likās, ka mana vingrošana ir tāda kā spēlēšanās, tāpēc viņi ar prieku kāpa man mugurā, ķērās ap kājām; viņi nesaprata, kāpēc es niknojos un pat kliedzu. Bet man bija ļoti grūti, tāpēc biju viegli aizkaitināma, dusmīga, bet, kolīdz es atguvu spēku un kļuvu izturīgāka, atgriezās prieks, un arī laiks ar bērniem tika pavadīts saturīgāk. Mana vingrošana puikām tik ļoti iepatikās, ka viņi sāka vingrot kopā ar mani un pat jautāja, kad būs nākamā reize. Droši varu teikt, ka vingrošana mūs saliedēja.

Sāpīgi, bet neatlaidīgi

Pati sev esmu arī “ķermeņa estētikas speciāliste”, tāpēc jau laikus meklēju informāciju, kā palīdzēt ādai tievējot. Protams, apzinājos, ka vēdera āda, kas jau vairākkārt ir bijusi izstiepta gandrīz līdz metram, vairs nekad nebūs tik tvirta kā agrāk. Tomēr, sākot tievēt, jau plānoju, ka pirmajās astoņās nedēļās zaudēšu diezgan daudz svara, tāpēc ādu vajadzēja labi apasiņot, lai tā spēj sekot līdzi ķermeņa aprisēm.

Nopirku vakuuma bankas un katru otro dienu sevi ar tām masēju. Sākumā likās, ka no sāpēm nomiršu, jo liekais svars ādu bija stipri nospriegojis, protams, veidojās arī zilumi, un vīrs, uz mani skatoties, teica, ka izskatos traki – kā piekauta. Bet es uz to skatījos pozitīvi, jo zināju, ka sāpes un zilumu veidošanās ar laiku pāries, ķermenis pieradīs, tāpēc turpināju vēderu, rokas un kājas regulāri masēt ar bankām.

Pārsteigumi vēl būs

Ir pagājis gads, kopš sevi veltu pārsvarā ģimenei, nevis radošajai darbībai, tomēr šajā laikā cenšos rakstīt arī dziesmu tekstus un melodijas, jo zinu, ka, tiklīdz meitiņa paaugsies, es atkal kāpšu uz skatuves un dziedāšu. Varu pačukstēt, ka mazs pārsteigums no manis gaidāms jau pavisam drīz. Esmu laimīga, ka man ir izdevies disciplinēti doties uz izvirzīto mērķi, nepadoties un vienmēr redzēt to savu acu priekšā. Agrāk arī es mēdzu aizbildināties, ka man ir grūti, ka nav laika sev. Ja tā padomā, cik daudz es sev nozogu, iesēžoties telefonā uz 15, 20, 30 minūtēm, bet tā vietā es varu darīt daudz ko citu. Tagad es zinu, ka mamma var visu, ja vien patiesi grib.