37 gadus vecā Rasa: "Tādas kā es vienmēr būs drauds tikumīgām precētām sievietēm"
„Satiekos ar vīrieti, kuram jau ir attiecības. Viņš gan nav precējies, taču kopdzīve ir gana ilga, turklāt šajā ģimenē ir 5 gadus vecs dēls. Neizvirzīju Aldim nekādas prasības, tomēr satikos labprāt, jo kopā mums patiešām bija viegli un labi,” stāsta Rasa (37). Viņa dalās stāstā, kā iepinusies savdabīgā mīlas trijstūrī.
Ne no viena cita tādas rūpes, gādību un mīļumu nebiju izjutusi. Tas mani apbūra un fascinēja. Tādēļ nebrīnījos, kad Aldis piedāvāja dzīvot kopā, jo bez manis vairs nevarot. Man nebija pretenziju, tāpēc atbildēju - labi, lai iet!
Pirmajā brīdī viss bija brīnišķīgi, pat rožaini. Taču paiet divas nedēļas, un redzu – puisim kaut kas smagi nomāc sirdi. Seja ciešanu pilna, pūš un elš, kļūst nerunīgs. Teicu, lai netur sevī un stāsta. Lai gan jāteic, ka bija pilnīgi skaidrs, par ko būs tēma. Ja vīrietis aizbrauc apciemot bērnu un atgriežas pie manis saskumis, tad atbilde nav tālu jāmeklē. Vārdu sakot, viņš tomēr gribot pamēģināt atgriezties un atgūt, kā pats teica, „ģimenes sajūtu”. Bišķiņ šoks jau gan bija, ka jaukā kopdzīves iecere izgāzās, taču vienlaikus bija arī ļoti interesanti sajust atvieglojumu, kad durvis aiz viņa aizvērās. Uzvilku veco, mīļo treniņtērpu, izvilku grāmatas un laimīga ielīdu gultā palasīt. Viņa laikā tam īsti nesanāca laika.
Lai vai kā, turpinājām satikties, pat visai bieži. Jūtas dziļas un vētrainas. Kādu vakaru viņš atkal aizkavējās pie manis, līdz beidzot palika uz visu nakti. Otrā rītā viņa bērna māte piezvanīja, lai paziņotu, ka „tu droši vari palikt pie viņas un mājās nenākt”. Tā nu mēs atkal sākām dzīvot kopā. Un atkal atkārtojās tas pats scenārijs! Divu nedēļu rožaino laimi nomaina drūma seja un skumjš baseta skatiens. Kādu vakaru viņš atkal no bērna apciemojuma atbrauc bēdu nomākts, bet es ar zināmu atvieglojumu sevī konstatēju - laikam rītvakar varēšu palasīt grāmatas! Tieši tā arī notika.
Nu Aldis atkal ir ģimenes lokā. Bērns nevarot augt bez tēva – tā viņš uzskata un tā ir viņa izvēle. Protams, viņš jūtas manā priekšā vainīgs un briesmīgi pārdzīvo. Ziedi, mīļas zīmītes un pārsteiguma dāvanas – mūsu attiecības turpinās.
Mani mulsina tās otras sievietes nostāja – kā iespējams divas reizes pēc kārtas ko tādu piedot? Kā var gribēt mājās tādu cietēju, tādu otrreizējo novārījumu?
Kā es pati to spēju? Ne man ar Aldi gadiem ilgas kopdzīves, ne bērnu, ne saimniecības un mērķu. Varbūt tas arī nav pareizi, bet šādus īslaicīgus kontaktus es patiešām tvertu daudz vieglāk. Vai esmu drauds tikumīgām precētām sievietēm, kuras visiem spēkiem mēģina lāpīt savu pusirušo laulību? Jā. Tādas kā es vienmēr būs drauds. Pasēdi, mīļā, un padomā, kādēļ tavs vīrs tā laužas pēc attiecībām ārpus mājās. Ja jau tā notika, ne jau tikai mana vaina tā ir, vai ne? Netaisos izlikties neinteresantāka, dumjāka un neglītāka tādēļ vien, lai precētajām būtu mierīgāka dzīve. Viens gan skaidrs – trešās reizes vairs nebūs. Kaut arī man patika šī neilgā pieredze, ir ļoti labi tā, kā ir. Tomēr ilgstošai kopdzīvei ar divu nedēļu ilgu: „Es mīlu!” man ir par maz.”
