Pasaule slavē mazuli zaudējušo Meganu Mārklu par lielo drosmi

Vairākas organizācijas arī paudušas mudinājumu uz izmaiņām sabiedrībā, lai iedrošinātu citus pārus par savām sērām runāt atklāti, vienlaikus laužot paradumu neatklāt apkārtējiem grūtniecības faktu pirms 12. grūtniecības nedēļas skrīninga. Kā zināms, arī Latvijā darbojas šis nerakstītais likums - pirmajā gaidību trimestrī turēt noslēpumā grūtniecības faktu, jo tieši šajā laika posmā statistiski visbiežāk notiek spontānie aborti.

Sievietes, kuras zaudējušas savus nedzimušos mazuļus, nereti nepamatoti jūtas vainīgas un neizdevušās, tāpēc bieži savu nelaimi izsēro klusībā, tomēr vairākas organizācijas vēlas to mainīt, jo iespēja atklāt pasaulei grūtniecības faktu uzreiz atrisinātu daudzas pratiskas dabas problēmas.

Zīmīgu soli pavisam nesen bija spērusi arī modele Krisija Tīgena, kura atklāja pasaulei, ka zaudēja savu trešo bērniņu. Tāpat viņa atklāti runājusi par vēl vienu stigmu, kas saistīta ar grūtniecību  - pēcdzemdību depresiju.

Tikmēr, reaģējot uz Mārklas paziņojumu, vairākas organizācijas slavē elitāro pāri par atklātību un uzsver, ka sievietes un viņu partneri bieži jūtas ļoti nomākti, bet novecojušu paražu dēļ cieš klusībā.

Nedzīvi un īsi pēc dzemdībām mirušu bērniņu vecāku labdarības organizācijas “Sands” izpilddirektore Kleja Hārmere medijiem sacījusi, ka spontānais aborts bieži ir “iznīcinoša un izolējoša pieredze”. “Kad cilvēks kā Saseksas hercogiene runā atklāti, tas var palīdzēt cilvēkiem sajusties mazāk vientuļiem un spējīgākiem vērsties pēc palīdzības,” viņa saka.

Mārkla savā rakstā, kas tika publicēts izdevumā “New York Times”, neprecizēja, kurā grūtniecības nedēļā notika mazuļa zaudējums, tomēr Hārmere uzsver, ka tā ir normāla prakse – savu grūtniecību neapspriest pirms 12 nedēļu atzīmes sasniegšanas. Taču šādai rīcībai patiesībā nav nekāda pamatojuma.

“Ja cilvēki nezina, ka jūs esat stāvoklī, kļūst daudz, daudz grūtāk meklēt palīdzību bai pateikt ģimenei un draugiem, ka noticis spontānais aborts. Ir arī praktiski apsvērumi, kāpēc būtu noderīgi runāt par savu grūtniecību jau tās agrīnajā posmā, kad sievietes bieži izjūt nelabumu un nogurumu, tomēr nevar par to runāt un saņemt atbalstu,” skaidro Hārmere.

Viņa arī piebilda, ka runāt par grūtniecību un tās izbeigšanos nav risinājums, kas būs piemērots visiem pāriem, tomēr katram, kas iet tam cauri, būtu jājūt iedrošinājums vērsties pēc palīdzības.

Organizācijas “Tommy’s” pētniece Lizija Deandželo, kuras pārstāvētā institūcija finansē pētniecību nedzīvi un priekšlaicīgi dzimušu bērniņu, kā arī spontāno abortu jomā, uzsver, ka godīgums, kas nāk no tik augstu stāvošas publiskas personas kā Krisija Tīgena, palīdz mainīt šīs sarunas diskursu.

Deandželo arī norāda, ka nereti barjeras ir vēl lielākas sieviešu partneriem, kuri nereti nespēj atrast vārdus, kā izteikt savas sēras. Pētījumos arī atklājas, ka viens no 12 partneriem pēc spontānā aborta izjuta pēctraumatiskā stresa sindromu. Pētniece šo faktu skaidro ar sabiedrībā iesakņojušos pārliecību, ka vīrietim jābūt stipram un viņš nedrīkst publiski paust savas jūtas, tomēr ietekme uz garīgo veselību, ko rada šāds sev uzliktais spiediens, ka man jābūt stipram kā klintij, ir milzīgas.

Vienlaikus Spontāno abortu asociācijas direktore Rūta Bendere Atika norāda, ka uzskatu maiņa šajā jautājumā Lielbritānijā jau reiz notika, jo Skotijas premjerministre Nikola Stērdžena 2016. gadā atklāja, ka piedzīvojusi spontāno abortu, un Saseksas hercogienes atklātībai arī būs liela ietekme.

“Viņa aizsāka jaudīgu diskusiju. Es ceru, ka cilvēki ieklausīsies viņas ieteikumā. Ja jūs dzirdat, ka kāds piedzīvojis spontāno abortu, pajautājiet, kā šis cilvēks jūtas un pasakiet, ka jums ir žēl par šo zaudējumu – tā viņi zinās, ka jums rūp,” saka Bendere Atika.

Megana Mārkla publicē rakstu laikrakstā

Mārkla un princis Harijs šo nelaimi piedzīvoja jūlijā. Viņa stāsta, ka savās Losandželosas mājās mainījusi sava pirmdzimtā Ārčija autiņbiksītes, kad sāpēs saļimusi uz grīdas. 

"Es zināju, ka zaudēju savu bērnu. Pēc dažām stundām es jau gulēju slimnīcas gultā, turot vīra roku. Es skūpstīju viņa plaukstas, kas bija slapjas no mūsu abu asarām," teic Megana. Viņa tobrīd pajautājusi Harijam, vai viņam viss labi, jo tas tobrīd šķitis vienīgais veids, kā sākt dziedēt vīra salauzto sirdi.

"Bērna zaudēšana ir nepanesamas skumjas. Tās piedzīvo daudzi, bet par tām runā tikai daži," turpina Megana. 

Ceļš uz dziedināšanu, viņasprāt, sākas ar vienkāršu aprunāšanos, kā cilvēks jūtas un vai viņam viss ir kārtībā. Tas attiecoties ne tikai uz spontānajiem abortiem, bet arī uz citiem gadījumiem, piemēram, zaudējot kādu tuvinieku. "Vai mums viss būs kārtībā? Būs."