Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Rojs Maizītis

Starp skatuvi un gleznām. Ciemos pie kolorītās mākslinieces Annas Heinrihsones

Intervijas
2020. gada 24. novembrī 05:03 2020. gada 24. novembrī 05:03
 
Kārlis
Seržants
| "Patiesā Dzīve"
Gleznotāja Anna Heinrihsone, kura pazīstama ne tikai ar savām gleznām, bet arī ar neskaitāmiem scenogrāfijas un kostīmu mākslinieces darbiem teātros, nesen nosvinējusi pusgadsimta jubileju. "Patiesā Dzīve" devās pie viņas ciemos parunāt par dzīvi.

Anna Heinrihsone lielu dzīvokli uztver kā normu, jo tā ir telpa, kurā ne tikai dzīvot, bet arī domāt. Kopš skolas gadiem viņai bijusi tāda sajūta, ka pasaulē ir tikai divas profesijas – skolotāji un mākslinieki. Un vēl Annai ļoti patīk mantas un iespēja savu mantu zooloģisko dārzu izkārtot tā, kā gribas.

Diena starp mantām

– Kā sāc savu dienu? Vai tevi ietekmē sakāmvārds – kā dienu iesāksi, tā arī pavadīsi?

– Katru dienu ceļos pietiekami agri, ap septiņiem, un tad pirmās divas stundas es faktiski nerunāju, jo man ir svarīgi sevi nostādīt konkrētajai dienai. Pieceļos, uztaisu kafiju un tad staigāju apkārt pa dzīvokli, skatos pa logiem ārā, domāju par dzīvi un konkrētās dienas plāniem. Šīs divas stundas ir tikai manas.

– Vai tev ir svarīgi tas, kur tu dzīvo un kāda ir telpa ap tevi?

– Man tas ir ļoti svarīgi – pat ne tikai tas, kas man ir apkārt dzīvoklī, bet arī tas, kas man ir apkārt ģeogrāfiski, tā teikt, skatoties no augšas. Rīgas centrs man ir ļoti svarīgs, un ne tikai tāpēc, ka tas ir ērti un man nav automašīnas, bet arī tāpēc, ka man patīk tramvaja troksnis, patīk no rītiem dzirdēt, kā citi jau strādā, kamēr es vēl guļu. Šajā dzīvoklī ir superīgi, jo logi ir uz visām pusēm – gan uz ielu, gan pagalmu un kokiem, un katrā no tiem ir dažādas noskaņas.

– Vienam cilvēkam tāds diezgan paliels dzīvoklis – ar piecām istabām, un vēl gandrīz pie katras sienas pa lielam spogulim. Tev tik ļoti patīk sevi vērot?

– Man gribētos vēl lielāku. Visu savu apzināto bērnību un jaunību paadīju ļoti lielā vecāku dzīvoklī Baznīcas ielā, tāpēc laikam uztveru to kā normu un nezinu, ko darītu tādā mazā kastītē, kurā vari tikai paēst, izgulēties un iet uz darbu. Es te tomēr dzīvoju, un, ja es dzīvoju, tas nozīmē, ka arī domāju. Man domāšanai ir nepieciešama fiziskā telpa, jo, to darot, es parasti staigāju. Otrs iemesls ir tāds, ka man ir ļoti daudz mantu. Es mīlu mantas, un katrai ir sava vieta – tu vari to savu mantu zooloģisko dārzu izkārtot tā, kā gribi, nevis kā vari. Par spoguļiem runājot – tie papleš telpu, un, ja vēl tos izvieto vienu otram pretī, tad tēlaini pieliec klāt vēl veselu istabu. Ar mantām, protams.

Foto: Rojs Maizītis

– Ienākot uzreiz ir skaidrs, ka te dzīvo mākslinieks, pat neredzot nevienu gleznu. Te ir tik daudz visādu sīkumu un priekšmetu, ieskaitot arī dzīvnieku izbāžņus. Viens to sauktu par nekārtību, bet, tā pasēžot un pavērojot, saproti, ka viss tomēr ir savās vietās. To šos knibuļus meklē apzināti vai vienkārši uzskrien tiem virsū?

– Nē, nav tā, ka es pēkšņi ieraugu kādu brīvu vietu un sāku domāt, kā to aizpildīt. Mana meita jau sen saka, ka te vispār vairs nav vietas, bet vienmēr kaut kas ielec acīs. Piemēram, par tiem izbāztajiem putniem un vienu vāveri… Bija savulaik tādi muzeju priekšteči, saucamās kunstkameras, kur bagāti cilvēki krāja visādas lietas bez jebkādas sistēmas un īpaši bija aizrāvušies ar visādām dīvainībām un anomālijām. Kad to nu jau pirms daudziem gadiem uzzināju, tas mani aizrāva un iedvesmoja. Pirmais putns, kuru palūdzu izgatavot, bija vārna; tā gan netika speciāli šauta manai kaprīzei. Tā tas sākās. Vāvere pie manis nonāca pilnīgi nejauši caur SS reklāmu. Ieraudzīju sludinājumu, aizbraucu ar taksi vāverei pakaļ un pārdevējam prasīju – kā jūs varat atteikties no kaut kā tik skaista? Viņš saka – sieva vairs neļauj turēt.

Otra aizraušanās ir dažādi augi, un es no visiem ceļojumiem cenšos kādu atvest – vai no klinšu spraugām izkasu kādu saknīti, vai sēklas savācu. Tad iestādu un skatos, kas sanāks. Man uz palodzes aug agave, kuru mazmazītiņu Spānijā izraku, un nu jau pods kļūst par mazu. Te man no Taivānas viens augs jau metra garumā izaudzis, zinātāji teic, ka tas ar laiku būs liels koks. Ko darīšu vēlāk, nezinu, bet līdz griestiem vēl vietas gana.

No ļoti stipras ģimenes

– Tavi vecāki ir slaveni mākslinieki – Helēna Heinrihsone un Ivars Heinrihsons. Vai viņi tevi apzināti virzīja pa mākslas ceļu?

– Nē, nu kāda tur izvēle! No pašas bērnības nemaz nezināju, ka vispār ir vēl kādas citas iespējas. No piektās klases gāju Jaņa Rozentāla skolā, un bija tāda sajūta, ka pasaulē ir tikai divas profesijas – skolotāji un mākslinieki. Pēc skolas man pašai bija izvēle, bet arī tikai – kādu nodaļu studēšanai izvēlēties. Par laimi, pirmajā gadā Mākslas akadēmijā neiestājos, jo gribēju iet uz gleznotājiem, bet pagāja gads, kura laikā strādāju apģērbu veikalā par tērpu cenu zīmētāju un skatlogu noformētāju. Tad iepazinos ar scenogrāfu Andri Freibergu, un tas arī noteica visu tālāko.

– Nebija tā, ka, akadēmijā mācoties, studiju biedri aiz muguras mēdza aprunāt – nuja, kārtējā mākslinieku dinastija, gan jau viss caur pazīšanos atkal notiek?

– Tas ir neizbēgami, parunā, ar kuru mākslinieka bērnu gribi, bet tā ir jebkurā jomā, kaut vai medicīnā. Tas vienkārši tā ir, jo cilvēkiem par kaut ko ir jāklačojas. Es tam pat nepievērsu uzmanību, jo bija tik daudz darāmā. Tā īsti to sāku just tikai pēdējos kursos – tas gan var pamatīgi iedragāt ticību sev. Par laimi, mums bija un ir ļoti stipra ģimene, tā ka kopīgiem spēkiem tikām tam pāri.

– Cik ļoti esi ietekmējusies no vecāku daiļrades? Viena kopīga iezīme ir noteikti – jums visiem trim patīk gleznot lielus darbus.

– Lielus jā, jo tā ir zināma brīvības izteiksme, bet man ir bijusi arī izstāde ar miniatūrām. Tēva lielā mīlestība ir zirgi, un viņš ir izteikti monohroms. Ja gleznā pēkšņi ielavās kāds spilgtāks pleķītis, tad pats jau uzskata, ka ir bijis ļoti krāsains. Mamma ir pilnīgs pretstats, tad nu droši vien var teikt, ka esmu kaut kur pa vidu. Tajās divās rīta stundās arī apdomāju nākamo darbu idejas. Man katra izstāde ir kā pilnīgi atsevišķs stāsts un pabeigta tēma, un nākamā jau ir pilnīgi kaut kas cits. Visgrūtākais laiks ir starpposms, kad nevari izdomāt, kas būs nākamā tēma un kādi būs izteiksmes līdzekļi.

Foto: Rojs Maizītis

– Vari izstāstīt kādu no šiem stāstiem?

– Vecāku mājās mums ir liels koferis ar vecām melnbaltām fotogrāfijām, un šad tad kopā tās skatāmies. Atradu vienu fotogrāfiju, kurā ir mana papa vecaistēvs Ainažos. Esot bijis diezgan nešpetna rakstura, vienu sievu esot novedis pat tik tālu, ka viņa aizgājusi mežā. Pēc fotogrāfijas var spriest, ka Eduards Roess kopā ar nākamo sievu ir sēdējis uz soliņa un viņus kāds fotografējis. Tajā brīdī viņš ir lēcis kājās un ar štoku tam fotogrāfam draudējis, un šis moments tad arī ir iemūžināts. Viņam gan tobrīd bijis ap gadiem deviņdesmit, sievai – astoņdesmit. Ap to bildi tad es arī visu izstādes tēmu savērpu.

Mans paps joprojām ir aizrāvies ar fotografēšanu. Atceros vēl no bērnības laikiem visu to attīstīšanas un fotogrāfiju žāvēšanas procesu, pat to īpatnējo smaržu atceros. Mums joprojām ir tradīcija, ka tētis gada garumā taisa mūsu fotogrāfijas, un tad uz Ziemassvētkiem visas tiek uzdāvinātas. Pēdējā gadā manā kastītē bija ap 400 foto. Man pašai arī fotografēt patīk, patīk arī attēlus izmantot. Patlaban man veidojas brīnišķīga sadarbība ar kādu vācu fotokolekcionāru. Viņš ir izdevis nelielu grāmatiņu ar vecām fotogrāfijām, kuras atradis dažādos krāmu tirdziņos. Tajā ir viens motīvs – sievietes, kuras pozē, sakāpušas kokos. Man tā tēma tik ļoti iepatikās, ka aizrakstīju, palūdzu atļauju šo tēmu izmantot, viņš atļāva, un pirmā izstāde būs jau notikusi.

Tetovējums uz muguras

– Tev ir ļoti daudz izrāžu, kurās esi bijusi gan scenogrāfe, gan kostīmu māksliniece. Vai atceries savu pirmo izrādi?

– Jā, izrāžu bijis ļoti daudz, domāju, apmēram deviņdesmit. Scenogrāfija man sākās ar Andri Freibergu, kad gāju pie viņa uz privātām nodarbībām, bet pirmā izrāde, kas uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu, bija Jāzeps un viņa brāļi Dailes teātrī ar Ilmāra Blumberga scenogrāfiju un kostīmiem. Tas man bija pilnīgs kultūršoks, un brīžiem no aizrautības bija tāda sajūta, ka trūkst elpas. Domāju, tieši tajā brīdī arī sapratu, ka nebūšu tikai gleznotāja.

Bet mana pirmā izrāde… Mūs abas ar mammu uzaicināja Liepājas teātrī taisīt scenogrāfiju izrādei Maija un Paija. Man ir tādas aizdomas, ka viņi vairāk gan tēmēja uz mammu, bet tolaik bija prasība, ka cilvēkam tomēr jābūt atbilstošai kvalifikācijai, tāpēc tas, ka studēju scenogrāfos, šo iespēju strādāt mums arī deva. Bija diezgan traki, bet arī interesanti, jo praktiskas pieredzes mums abām nekādas nebija.

– Kura scenogrāfija tev ir nākusi visgrūtāk?

– Principā, kad esmu vienu darbu izdarījusi, cenšos par to aizmirst un vairs nedomāt, bet viens darbs gan bija tik traks, ka skatuves plānu pat pēc tam sev uztetovēju uz muguras, jo man pašai tas patika ļoti, bet nevienam citam nepatika. Tas bija milzīgs labirints uz Dailes teātra lielās skatuves, un katrs labirinta aplis vēl arī griezās atsevišķi, jo tādas iespējas te bija. Tā bija vesela sistēma, ko darbināt tā īsti prata tikai viens skatuves darbinieks, un viņš mani arī atbalstīja, bet beigās to izrādi daudzi nokritizēja, un tad es kā iekšējo protestu šo tetovējumu arī uztaisīju.

– Vai tu spēj nodarboties ar vairākām scenogrāfijām vienlaikus, vēl kaut ko paralēli arī uzgleznojot?

– Man ir gadījies, ka vienlaikus ir kādi 5–7 projekti, bet esmu iemanījusies pilnībā pārslēgt prātu no viena uz otru, un tas pat dod zināmu adrenalīnu. Tagad, kad ilgu laiku nekas nenotika un mēs divus mēnešus dzīvojām laukos, es it kā tur arī strādāju, bet man ļoti pietrūka nemitīgās pārslēgšanās, es arī daudz ātrāk noguru. Varbūt tas ir mans profesionālais kretīnisms, bet vienīgais, ko es paralēli nevaru darīt, ir gleznošana. Viss pārējais iet kopā.

Foto: Rojs Maizītis

– Kā ir vieglāk strādāt – ja tev ir viss izrādes noformējums vai atsevišķi scenogrāfija un atsevišķi kostīmi?

– Sistēma ir ļoti svarīga, un es diezgan daudz piedāvājumiem arī atsaku. Man ir ļoti svarīgi, kurš ir režisors un cik līdzīgi mēs domājam. Protams, ir ideāli, ja vari darīt abus vienlaikus. Bet tas nav obligāti, jo man ir bijusi ļoti laba sadarbība ar citiem scenogrāfiem un ir arī tā, ka taisu tikai kostīmus. Viss atkarīgs no kompānijas kopumā.

– Tev ir bijuši privāti piedāvājumi uzzīmēt kādu kleitu?

– Protams, ka ir bijuši, bet es to daru ārkārtīgi reti. Teātrī ir darbs ar personībām, tur esi arī tāds mazs priekšnieks un to savu ideju konkrētajam tēlam vari pierādīt. Privāti tērpam viennozīmīgi ir jābūt skaistam – atšķirībā no teātra. Dažas operdziedātājas uz koncertiem palūdz izveidot kādu tērpu, esmu taisījusi arī divas kāzu kleitas, manuprāt, diezgan veiksmīgi.

– Vai iznāk strīdēties ar aktieriem par tērpiem?

– Tas ir normāli, ka ir viedokļu atšķirība, vienmēr to var izrunāt. Nav jau tā, ka es atnāku, un viss ir gatavs. Process teātrī ir ļoti garš. Vispirms mēs to izdarām savstarpēji ar režisoru un scenogrāfu, tad ir pirmās skices, kuras cenšos uzzīmēt vizuāli iespējami saprotamas. Es arī cenšos sameklēt līdzīgus tipāžus fotogrāfijās, mākslas glezniecībā vai pat tēlniecībā. Ja konkrētā tērpa izvēli var pamatot, tad saruna ir konstruktīva. 

– 2012. gadā veidoji dizainu Rīgas maratona oficiālajam krekliņam. Kādas tev pašai ir attiecības ar sportu?

– Sporta zāle ir viena no manām mīļākajām vietām un lietām. Mana trenere jau kļuvusi par manu draudzeni, bet skriet un peldēt gan man nepatīk, jo es to nemāku.

Tu arī, Annuška, tās vari dabūt

– Tavā dzīvē ir bijis arī diezgan nopietns darba posms Krievijā. Ko tu tur darīji, ar kādiem režisoriem un aktieriem iznāca sadarboties?

– Krievijā man ļoti patika strādāt, jo tur atkal ir tas ārkārtīgi augstais adrenalīna līmenis un ir pilnīga bauda no tā, ka esi darbā. Tur arī pilnīgi nekas tevi nepavelk uz malu. Pirmais bija darbs ar Viesturu Meikšānu un Reini Suhanovu slavenajā MHAT teātrī pēc Kirila Serebreņņikova uzaicinājuma. Viesturs iestudēja izrādi Kareņins, kas izrādījās ļoti veiksmīga.

Tas ir stāsts par Annu Kareņinu, tikai no viņas vīra viedokļa raugoties, Latvijā to taisīja arī Džilindžers. Tad jau sekoja nākamās izrādes tajā pašā teātrī, vēl paralēli nāca piedāvājums no Novosibirskas Operas teātra kopā ar Aināru Rubiķi un Rēziju Kalniņu – Messa un Traviata. Un tad tās sajūtas, kad tu lido no Maskavas un Novosibirskas turp un atpakaļ pāri bezgalīgajai taigai… Pašai sāk likties, ka tu jau pārņem visu pasauli.

No aktieriem neizmirstama tikšanās man bija ar Aleksandru Kaļaginu, pie kura viņa teātri apspriedām vienu iespējamo projektu, kurš gan palika nerealizēts. Ļoti interesants cilvēks. Tad, protams, tikšanās ar nu jau aizsaulē aizgājušo MHAT vadītāju Oļegu Tabakovu, kurš mūsu radošo grupu ielūdza brokastīs savā kabinetā. Iedomājies, atmosfēra kā tādā vecā muižnieku namā, saimnieks kā tāds vecs, omulīgs runcis… Darba dēļ nedaudz aizkavējos, un, kad ienācu, Tabakovs man jautā – vai gribēsiet pankūkas ar ikriem? Protams, atbildu, ka jā, un pēc dažām minūtēm tās jau man kūpēja uz galda. Zināmu aktieru šajā teātrī bija ļoti daudz, bet tas tomēr bija mans darbs, centos viņus uztvert kā vienkāršus cilvēkus.

Foto: Rojs Maizītis

– Kā tur darbs ir organizēts?

– Katrā teātrī ir savi asistenti un savi palīgi, tāpēc man tur nebija jādara daudz kas no tā, ko parasti daru Latvijā. Diezgan ātri izdevās atrast labu saskaņu ar visiem, ar kuriem bija jāstrādā. Man pat bija šoferis, kurš brauca pakaļ uz lidostu un šad tad, ja nebija jāsteidzas, izbrauca arī kādu līkumu pa Maskavu – kā ekskursijā. Tāda epizode – Maskavā aizbraucam uz lielām apģērbu noliktavām, es tur rokos pa plauktiem, un pēkšņi apgāžas kaste, no tās izbirst kažokādas.

Es tā kautrīgi saku, ka tās man arī noderētu. Noliktavas vadītāja atbild: “Šīs gan mēs dodam tikai tiem, ko esam iemīlējuši, un tu arī, Annuška, tās vari dabūt.” Ļoti šarmēja arī tas, ka tu atbrauc, izdari savu darbu un aizbrauc, un varbūt tu nekad vairs šos cilvēkus neredzēsi. Tas ir tāpat kā pasākumu rīkošana – tu pusgadu pie tā vakara strādā, visu sagatavo, tad viss notiek, viss tiek novākts un beidzas.

– Ja runā par naudu un salīdzina – ko mākslinieks-scenogrāfs pirms tiem astoņiem gadiem varēja nopelnīt tur un šeit?

– Krievijā tas bija apmēram reizināts ar pieci, ar pilnībā apmaksātiem ceļa un dzīvošanas izdevumiem. Tādu honorāru saņemot, pilnībā vari koncentrēties uz vienu darbu. Jau teicu, ka man patīk pārslēgties, bet tas neradās no labas dzīves. Ja varētu strādāt pie vienas izrādes un sevi nodrošināt, varbūt tā arī darītu. Apstākļi diemžēl piespieda strādāt daudz intensīvāk.

– Vai par politiku arī izdevās parunāt? Un kā tu skaties uz šodienas Krieviju?

– Maskavā par to labāk bija vispār nerunāt, bet Novosibirskā gan. Tur izrādē piedalījās vesels koris, un es biju izdomājusi, ka varētu viņām tērpus apšūt ar kristāliņiem. Šuvējas šuva ar raibām acīm, un es brīvos brīžos gāju viņām palīdzēt. Tajā laikā tieši sākās Ukrainas notikumi, un es pajautāju, ko viņas par to domā. Maskavā visi par šo tēmu bija tādā pa pusei nozombētā stāvoklī, bet Novosibirskā ir pavisam cita gaisotne, tur centrālo varu īpaši nemīl. Tagad gan vairs tā īpaši līdzi nesekoju.

Berimors, Baskijs un Saunags

– Tev ir bijusi pieredze ar piedalīšanos pat vairākās kinolomās – kā tas gadījās?

– Manā kinokarjerā pirmā loma bija kopā ar Aleksandru Kaļaginu Augusta Sukuta filmā Pase, kur tēloju tūristi, lidostā pie kontroles uzrādot pasi. Filmā par mākslinieku Tīdemani es biju vienkārša boksa mača vērotāja, un bija tā, ka pirmizrādē tikai nomirkšķināju acis un to kadru ar sevi palaidu garām. Tās bija tikai mazītiņas epizodes. Savukārt filmā Escaping Rīga par Eizenšteinu un Berlinu es tēloju Annu Ahmatovu. Mums pat bija epizode ar aktieri Gintu Grūbi – nakts saruna. Dāvim Sīmanim mani bija ieteicis Uldis Tīrons. Vienu brīdi gan manī cīnījās kautrīgums un godkāre, bet, ņemot vērā, ka pēc horoskopa esmu Lauva, godkāre uzvarēja.

– Runājot par filmām – tev savulaik bija leģendārais mopsis Berimors, kurš kļuva par simbolu bērnu filmu festivālam. Nu jau viņš labu laiku ir citos medību laukos, bet vai tev tagad ir kāds mājdzīvnieks?

– Ar Berimoru bija tā. Kad vēl dzīvoju kopā ar Mārtiņu, mums bija ģimenes draugi – režisors Jānis Kalējs ar savu draudzeni. Sestdienas rītos mums bija tradīcija, ka nelielā kompānijā satikāmies pie viņiem dzīvoklī un pie kafijas un kruasāniem lasījām presi. Vienā reizē aizejam, visi izķēra nopietno presi, man palika tikai reklāmas avīze. Apvainojos, aizgāju uz blakus istabu un sāku lasīt dzīvnieku pārdošanas sludinājumus. Ieraudzīju mopšu sludinājumu, un aizbraucām kucēnus apskatīties. Viņi bija burvīgi, un Berimors bija pats pēdējais, kurš no visa tā ņudzekļa izvēlās ārā. Man uzreiz bija skaidrs, ka tas ir mūsējais. Nodzīvoja viņš desmit gadus, un varbūt festivālu stress viņa dzīvi arī drusku saīsināja.

Kad viņš jau bija vecs, Nacionālajā teātrī neuzmanīgi biju izmetusi – ja vien man patiktu kaķi, tad droši vien ņemtu britu zilo. Sagadījās, ka tajā brīdī blakus sēdēja Egīls Melbārdis, kurš tieši nodarbojas ar šīs šķirnes kaķu audzēšanu. Pēc laika viņš to bija atcerējies, bet piemirsis, ka kaķi man nepatīk, un, kad uzradās kaķēni, ar savu aktiera meistarību panāca, ka es aizbraucu viņus apskatīties. Un tad, kad jau tu apskaties, tad arī ar tevi ir cauri. Tagad, protams, pret kaķiem esmu pielaidīgāka, mans Žans Mišels Baskijā ir mājas mīlulītis jau septiņus gadus un atsaucas uz vārdu Baskijs.

Foto: Rojs Maizītis

– Tev ir lauku māja Saunagā, un netālu no tās ir milzīga plastmasas pīle. No kurienes tā tur uzradās?

– Pīle vēl ir, nu jau diezgan trakā stāvoklī, bet es domāju – lai nu viņa dzīvo savu dzīvi. To man uzdāvināja jau pieminētais Jānis Kalējs, kurš dzīvo turpat blakus. Viņš man piedāvāja rozā krāsas pīlēnu, un, tā kā viens zemes gabals man ir tieši blakus ceļam, teicu, lai tik ved šurp. Tad arī ieraudzīju to rozā milzeni divu metru augstumā. Kad krāsa drusku nolupa, nokrāsojām sudrabainu, pēc tam to apgleznoja grafiti mākslinieki, un tad kaut kā neviļus cilvēki sāka braukt arī pie pīles fotografēties. Kaut kā nejauši turp sāka braukt arī kāzinieki, un es sapratu, ka nupat paliek par traku, un aptinu apkārt dzeloņdrātis. Tāda tā pīle tur arī stāv.

– Atceros, biju reiz Saunagā pie tevis, un tur bija tāds tikko iesākts smieklīgs dārziņš.

– Nav vairs smieklīgs. Ir, protams, vairāk un labāk iekopts – garšvielas es tur audzēju. Mana problēma ir tā, ka, iestādot tos dažus tomātu stādus un sagaidot pirmo ražu, tomātiņš liekas tik skaists, ka pat žēl apēst. Jā, man patīk pirmo asnu burvība un pašas izaudzētas puķes vāzē. Visi cenšas kaut ko darīt, ir pat tāda kā veselīga konkurence starp kaimiņiem.

– Kas tev ir Saunags?

– Tā man ir ļoti svarīga vieta. Kas citiem ir baznīca, tas mūsu ģimenei ir Saunags, jo mamma ar papu arī turpat blakus dzīvo. Katram, kas tur aizbrauc un kādu laiciņu padzīvo, tas burtiski izraisa zināmu atkarību. Katru reizi tas pārsteidz, jo vieta ir it kā stabila un pastāvīga, bet tajā pašā laikā ļoti mainīga – atkarībā no gadalaikiem un vējiem. Tas perfekti atbilst manam un vecāku raksturam.

– Kādas tagad ir tavas attiecības ar vecākiem?

– Viņi nekad nav bijuši tādi baigie vecāki. Tētis vairāk ir klusējošais tips, varbūt bērnībā pat esmu palaidusi garām viņa mācību stundas, jo viņš ir gribējis man ko aizrādīt, bet aprobežojies ar uzacu saraukšanu. Rīgā mēs tik bieži nemaz netiekamies, bet, kad tiekamies, tas ir tik jaudīgi, ka pietiek ilgam laikam. Saunagā gan tiekamies katru dienu, pāri ceļam vien jāpāriet; kopā ejam uz jūru. Viņiem ir dzelžaina tradīcija jau gadiem – pulksten piecos vienmēr sākas kokteiļu stunda, kas Covid-19 laikā tika pārvērsta par virtuālo. Viņi man vienmēr ir bijuši vairāk kā draugi.

– Tava meita Auguste ir mākslas aprindām tuva persona, bet par mākslinieci tomēr nav kļuvusi.

– Viņa ir beigusi Kultūras akadēmiju un tūlīt aizstāvēs maģistra darbu Mākslas akadēmijā kā izstāžu sagatavotāja un kūrētāja. Augustei patīk rakstīt, uzstādīt un vadīt, bet uz gleznošanu viņa nepavilkās. Viņai ir daudz draugu mākslinieku aprindās, tā ka turpat vienā vidē jau abas arī grozāmies.

– Ko tu sauc par savu hobiju?

– Noteikti sports, tad vēl vērošana. Es varu stundām sēdēt un vērot, piemēram, kā mainās gaisma krēslojot.

Foto: Rojs Maizītis

– Māksliniekus pieņemts uzskatīt par visai nepraktiskiem sadzīves jautājumos. Kā tev, piemēram, sokas ar ēdiena gatavošanu?

– Man ļoti patīk gatavot, arī traukus mazgāt patīk. Man patīk garšvielu smarža, tas haoss, kas notiek brīžos, kad jāgatavo lielos apjomos. Mēs savā ģimenē vienmēr esam ēduši mājās, un arī visā darba skriešanā man vienmēr ir jāatceras, ka jāatlicina laiks pusdienu un brokastu pagatavošanai. Vēl vairāk – es brīvos brīžos nodarbojos arī ar pasākumu rīkošanu un pavisam nesen vienā tādā uzņēmos pabarot apmēram simt cilvēku. Domāju, izdevās labi.

– Vai tev šobrīd ir arī kāds cilvēks, kas tevis radīto mājas sajūtu un ēst gatavošanu var izbaudīt?

– Statuss mums it kā ir, bet pienākumu nav. Vēl īsti nezinu, jo tas ir tāds atklāts jautājums.

Citi šobrīd lasa

Krievijas meitenes stāsts, kas apprecējusies ar latvieti: "Man ir HIV, un pirms gada dzemdēju veselu bērniņu!"
Kas bija šī slepenā poga, kas četrus gadus stāvēja uz Trampa galda? Ļaudis pārsteidz patiesība 2
Džonsons: ir "dažas liecības", ka jaunais koronavīrusa paveids ir nāvējošāks 8

Билл Гейтс привился от коронавируса

«Стала моложе на 10 лет»: герцогиня Кэтрин вышла в эфир с медиками