Kāda bija leģendārā dziedniece Zilākalna Marta
Zilākalna Marta – 20. gadsimta izcilākā dziedniece Latvijā. Cilvēks, par kuru stāsta leģendas un teikas; pēc viņas seansiem sāka staigāt pat paralizētie. Marta palīdzēja smagi slimajiem un atrada pazudušos, spēja lasīt citu domas un ieskatīties nākotnē, prata vadīt dabas spēkus un apturēt ugunsgrēkus. Bet, neraugoties uz savām brīnumainajām spējām, viņa bija ļoti vienkārša un pieticīga lauku sieva.
Zinātāji stāsta, ka Zilākalna Marta bijusi samērā dūšīga un padrukna, ar apaļīgu, labsirdīgu seju. Viņai bijis vērīgs skatiens, kādu grūti ilgi izturēt. Pēc rakstura Marta bija vienkārša un strādīga, savas grūtības citiem nemēdza izrādīt, spēkus smēlās ticībā. Viņa nekad negāja pie ārstiem, taču labprāt apmeklēja baznīcu. Jau bērnībā Marta trīs reizes bija izlasījusi Bībeli, mājās šī grāmata tika turēta lielos vākos. Viņa pauda pārliecību, ka dievnamos jāattēlo dzīvais Jēzus, nevis krustā sistais, kurš simbolizē ciešanas un sāpes. Viņa vēlējās redzēt dzīvo un spēku apliecinošo Kristu. Dziednieces interese un rūpes par dievnamiem izpaudās arī praktiski – par Martas naudu tika izremontēta Dikļu baznīca, viņa ziedoja naudu arī Raunas baznīcai un bērnunamiem.
Bijušie pacienti stāsta, ka Zilākalnas Martas dziednieciskās spējas bijušas pārsteidzošas, tāpēc nav brīnums, ka par dziednieci radušās dažādas leģendas. Piemēram, tika apgalvots, ka viņa spēj redzēt tumsā un vajadzības brīžos pati kļūt neredzama. Ka viņai ir biezi zeltaina aura, kas tumsā spīd un laistās. Tika arī minēts, ka Marta izdziedinājusi ap 75 000 cilvēku.
Un vēl – dziedniece redzējusi vīzijas. Bērnībā Ziemassvētkos viņa skrējusi uz Dikļu dievnamu un redzējusi, kā atveras zvaigžņotā debess ar eņģeļiem, bet Augstrozes pilskalnā viņai atklājies sudraba jātnieks sudraba zirgā un nodevis vēstījumu. Bieži vien savās vīzijās viņa redzējusi Jēzu Kristu.
Bez pārsteidzošajām spējām dziedniecībā Martai bijuši arī citi talanti – viņa skaisti dziedājusi un rakstījusi dzeju, turklāt vienmēr bijusi patriotiski noskaņota. Jaunībā viņa iesaistījusies skautu un gaidu organizācijā, tikusi atzīta par labāko gaidu savā pagastā. 1992. gada maijā kādā intervijā viņa neslēpa: “Es esmu laimīga, ka Latvija mums atkal rokā. Ka varam art un sēt, un maizīte mums ir. Ko mēs citu vēl varam kārot? Es jau šitos gadus visiem teicu, ka būsim atkal reiz brīvestībā. Ticēt vajag!”
