Es nolēmu, ka iešu pret sistēmu. Mākslinieks Aivars Vilipsōns un viņa pārsteidzošās dēkas

Mūsu saruna notiek restorānā Osiriss, kas māksliniekam ir gluži vai otrās mājas. Šeit viņš bieži nāk pasēdēt un apcerēt dzīvi. Vilipsōns parasti uzturas nevis pie galdiņa, bet pie bāra letes. Izrādās, lai iemalkotu kādu stiprāku dzērienu, ne vienmēr ir nepieciešama kompānija. To mākslinieks prot darīt arī vienatnē, pieskicējot kādu ideju vai uzrakstot dzejoli.

Dzeršanu nevar ieplānot

– Būt māksliniekam – tā ir laime vai posts?

– Es palieku pie atziņas – kā ir, tā ir. Ne jau es izvēlējos kļūt par mākslinieku, tā vienkārši sanāca. Cilvēki parasti piešķir sev pārāk lielu nozīmi, kaut arī daudzas lietas no viņiem nemaz nav atkarīgas. Man patīk teiciens – cilvēks domā, Dievs dara. Par to esmu pilnīgi pārliecināts, jo bieži nolemju, ka darīšu tā un šitā, bet sanāk pavisam citādi. Lielais Programmētājs sajauc kārtis, un rezultāts sanāk tāds, kādu nemaz nebiju iecerējis.

Esmu mākslinieks – ar to man jādzīvo. Mamma stāstīja, ka bērnībā gribēju kļūt par mežsargu. Kad viņa jautāja, kāpēc par mežsargu, es atbildēju, ka mežā uzbūvēšu mājiņu, kur mēs visi draudzīgi dzīvosim – tētis, mamma un es. Mamma bija ļoti aizkustināta par tādu atbildi. 

– Grāmatā Ārprātija piedzīvojumi aprakstīti ne tikai normāli, bet arī nenormāli atgadījumi, kādi mēdz notikt ar cilvēkiem, kas nav skaidrā. Vai bija epizodes, kuras palika ārpus grāmatas?

– Es jau pats to grāmatu nerakstīju. Savus piedzīvojumu izstāstīju Norai Ikstenai, kura arī uzrakstīja. Ja godīgi, es to grāmatu līdz galam vēl neesmu izlasījis. Protams, ne jau visu es stāstīju un ne vienmēr saucu cilvēkus vārdā – lai neaizvainotu.

Sākumā šaubījos – kam tas vispār var interesēt? Tāpēc ļoti nobrīnījos, kad uzzināju, ka grāmatai iznācis vēl otrs metiens. Sākotnēji grāmatai bija iecerēts pavisam cits vāks, bet es atradu bērnības dienu fotogrāfiju, kur esmu pavisam maziņš, un uzstāju, lai to liek uz vāka. Kā saprotu, šīs bildes dēļ tagad rodas pārpratumi, jo daudzi nospriež, ka tā ir bērnu literatūra, un dod lasīt saviem bērniem. Reiz pie manis bija ieradies kāds cilvēks, lai iegādātos darbu. Ejot prom, viņš pateicās par grāmatu. Es nevarēju saprast, par ko viņš runā. Izrādās, viņa bērni pirms gulētiešanas lasa manus piedzīvojumus.  

– Grāmatā esi pārsteidzoši atklāts, stāstot savas dzīves epizodes. Vai neesi saņēmis pārmetumus no tuviniekiem? 

– Mamma un tētis jau ir aizsaulē. Ķoša arī mirusi. Nav neviena, kas varētu pārmest.

Reizēm vislielākais pārmetējs esmu es pats. Atceros gadījumu, kas saistīts ar rakstnieces Ineses Zanderes dzimšanas dienu. To viņa atzīmēja Jaunajā Rīgas teātrī, un es nolēmu viņu apsveikt. Nolēmu uzdāvināt saldējumu, bet pasākums ievilkās, saldējums kļuva arvien mīkstāks un sāka kust. Es sapratu, ka vairs nevar vilcināties, citādi saldējums izkusīs pavisam. Ne sevišķi skaidrā prātā es uzrāpos uz skatuves, iedevu saldējumu un aizgāju. Kad otrajā dienā satiku mākslinieci Annu, man bija paģiras un sūdīgs garastāvoklis.

Es viņai izstāstu vakardienas notikumu un sāku žēloties – vai man vajadzēja rāpties uz skatuves? Kā tāds klauns! Anna brīnījās par maniem pašpārmetumiem. Viņa atcerējās kādu citu gadījumu, kad bijām Vecrīgas kafejnīcā Veldze. Kad taisījāmies doties prom, viesmīlis atnesa rēķinu. Kad ieraudzīju rēķinu, uzliku tam virsū savu locekli un paziņoju, ka šitādu naudu es nemaksāšu. Anna brīnījās: “Lūk, par to tev kauns nebija, bet tagad tu kaunies, ka uzlīdi uz skatuves ar pilošu saldējumu.”

– Kā tad beidzās tas pasākums kafejnīcā Veldze?

– To es neatceros, viņa neizstāstīja līdz galam. Kā redzi, esmu dzīvs un vesels. Varu iedomāties oficianta reakciju, redzot manu attieksmi pret viņa atnesto rēķinu. Toreiz Anna izstāstīja šo gadījumu, lai mani nomierinātu. Lai es neuztrauktos par niekiem, jo bijuši taču trakāki gadījumi. 

 – Ja šo gadījumu neatceries, varam pieļaut, ka neatceries arī daudzus citus, iespējams, visinteresantākos piedzīvojumus savā dzīvē.  

– Tā varētu būt. Esmu sapratis kādu būtisku lietu – nekad iepriekš nevar ieplānot dzeršanu.  Reiz savam kolēģim Robim ierosināju, ka pēc vairākām dienām derētu iedzert, bet viņš man aizrādīja, ka iepriekš ieplānot kodienu nav iespējams. Viņam taisnība. Jo pienāk ieplānotā diena, un tev nemaz negribas dzert. Tas nav kā ar teātri – tev ir biļetes, un tu dodies uz izrādi. Ar dzeršanu ir daudz smalkāk, tur jāskatās, vai ir nepieciešamais noskaņojums un atvērtas konkrētās čakras. Ja nav – nekas nesanāks. Dzeršanu nevar ieplānot, tur jāsaliekas kārtīm.

Atceros konkrētu notikumu. Pirms kādiem pieciem gadiem ar Ivaru Miķelsonu sākām veidot pieminekli Oļģertam Kroderam – Krodera ābeli. Tas process pamatīgi ievilkās, uz kādiem gadiem pieciem,  jo netika piešķirta nauda.  Es Miķelsonam teicu, ka tad, kad to pieminekli beidzot uzstādīs, mēs kārtīgi piedzersimies un vēl sašņauksimies. Iedomājies – piecus gadus mēs gaidījām pieminekļa atklāšanu, un tad, kad to beidzot atklāja, nebija ne mazākās vēlmes iedzert. Ne man, ne viņam. Jocīgi.

Propellers un beigta nāriņa

– Alkohols paplašina apziņu?  

– Droši vien, ka tā ir. Es šajā tēmā neesmu īpaši iedziļinājies. Nav tā, ka es baigi analizēju – tagad iedzeršu, un man paplašināsies apziņa vai atvērsies čakras. Man ir dzejoļu grāmatiņa Sumpurņa suneti, tie ir dzejoļi, no kuriem deviņas desmitdaļas esmu uzrakstījis, sēžot restorānā Osiriss. Es tos rakstīju podziņtelefonos un sūtīju visādiem zaķiem – tiem, kas man patika, un arī tiem, kas nepatika. Un šajos gadījumos tiešām alkohols kaut kā nostrādāja. Galvā nāca visfantastiskākās idejas, atlika tikai piefiksēt. Ja tagad paskaita, man tajā procesā aizgāja kādi septiņi telefoni.

Vēlāk man piedāvāja tos dzejolīšus apkopot un izdot. Es sāku skatīties – nav vairs neviena dzejoļa! Es tos biju rakstījis telefonos, bet tie visi bija nozaudēti. Jāsaka liels paldies Rakstnieku un tulkotāju mājas vadītājai Andrai Konstei – arī viņai biju sūtījis savus dzejolīšus, un viņa tos visus bija saglabājusi. Kad iznāca mani Sumpurņa suneti, jutos ļoti lepns. Kad lasīju, brīnījos – vai tiešām tos sarakstīju es?

– Viens otrs sunets jau aizgājis tautās.

– Gadās, mani apsveic ar paša dzejoļiem. Reiz biju kādā Ziemassvētku pasākumā, kur, lai dabūtu dāvanu, bija jāskaita dzejoļi. Es noskaitīju vienīgo, ko zinu jau kopš skolas laikiem: pīrāgam, nabagam, abi gali apdeguši. Par to es dabūju dāvaniņu, bet paziņa noskaitīja manu sunetu un saņēma vēl lielāku dāvanu.

Starp citu, manas dzejas lasījumi notikuši arī publiskos pasākumos. Pirmais tāds priekšlikums nāca no Aleksandra Čaka memoriālā muzeja vadītājas. Es atbildēju, ka savus dzejoļus nelasu, jo manā izpildījumā tie varētu stulbi skanēt. Jā, bet kas tad lasīs? Iedomājos aktieri Vili Daudziņu, kas turpat netālu dzīvoja. Es viņam palūdzu un ierosināju, ka ceļā no mājām uz mēģinājumu viņš varētu ieiet Čaka muzejā, nedaudz palasīt manus dzejolīšus un doties tālāk. Daudziņš piekrita, lai gan pirms tam nevienu no maniem sunetiem nebija lasījis.

Sanāca nopietns pasākums. Iedomājies – sēž tantuki ar dzintara brošām un tautiskiem lakatiem. Ierodas Daudziņš, un arī es atnāku, turklāt skaidrā. Ar longeti – biju izmežģījis kāju. Daudziņam iedod grāmatu, bet viņš nevar palasīt – visu laiku ņirdz. Klausītāji nevar saprast, kas par lietu. Viņi šokā, arī Daudziņš šokā. Mēs visi bijām šokā.

Vēl sunetu lasījumi notika Jūrmalas Kultūras centrā, kur tos lasīja nevis Daudziņš, bet viņa sieva. 

– Vēl joprojām raksti dzejoļus?

– Arī šodien uzrakstīju, bet tas vēl nav apstrādāts. Atbraucu uz baseinu un gaidīju sievu. Ieraudzīju divas papīra bumbiņas, kuras uz priekšu pūta vējš. Radās attiecīgs noskaņojums, un uzrakstīju dzejoli.

– Teici, ka, rakstot sunetus, tev pazuduši septiņi telefoni. Vai nav par daudz?

– Es tos parasti zaudēju pālī. Vienu telefonu noliku uz mašīnas jumta un pieliecos, lai sasietu kurpi. Kamēr sēju, mašīna aizbrauca. Aizbrauca ar visu manu sarakstīto dzejolīti.  

– Ja jau rakstīji podziņtelefonos, vajadzēja pielikt gan pūles, gan pacietību, lai piefiksētu dzejoli. 

– Turklāt es bieži piemiedzu vienu aci, jo citādi teksts dubultojās. Šo metodi es varu ieteikt arī citiem. Vienvakar atnācu mājās un ielikos gultā. Nodomāju – jāpalasa telefonā, ko tur esmu uzrakstījis. Lasu, bet nevaru izlasīt – visi burti staigā. Aizveru vienu aci – lūdzu, nav problēmu. 

– Vai lasi arī citu autoru darbus?

– Vinniju Pūku es varu lasīt un lasīt, tas man nekad neapnīk. Vēl man tuvi ir zviedru rakstnieču Tūves Jansones un Astridas Lindgrēnes darbi. Starp citu, viņas ietekmē es uz muguras uztetovēju propelleru. Tas ir no sērijas Karlsons – Vilipsōns. Man pat bija viena izstāde ar nosaukumu Vilipsōns lido atkal.

– Vai to propelleru uztetovēji skaidrā prātā?  

– To, ko es vēlos, lai man uztetovē, es vispirms uzzīmēju. Turklāt tos zīmējumus nolieku malā – lai pastāv. Ja vēlies dzirdēt manu viedokli, es neiesaku dzērumā taisīt tetovējumus. Kā stāstīja mans tetovētājs, viņš pārtaisījis diezgan daudz tetovējumu, kas pasūtīti reibumā. Tajā brīdī liekas baigi forši, bet vēlāk tā vairs neliekas.

– Vari parādīt to propelleru?

– Lūdzu! (Novelk kreklu un rāda.)

– Vai nav par augstu?

– Tetovētājs gribēja vēl augstāk, bet es neatļāvu. Es jau pats neredzu, bet man šķiet, ka tas atrodas kaut kur mugurai pa vidu. Redzi, man uz rokas uztetovēta beigta nāriņa, kuras zīmējums stāvēja man uz galda kādu gadu. Es to palaikam pārtaisīju un uzlaboju. Tolaik jūrnieki tetovēja visādas nāriņas, tas bija populārs tetovējums. Reiz man sanāca cemme, un jautāju: “Bet tad, kad nāriņa nomirst, viņa jums vairs nav interesanta?” Es nolēmu, ka iešu pret sistēmu un uztetovēšu beigtu nāriņu.

– Pirmajā mirklī pat nevar saprast, ka tā asaka ir nāriņa.

– Es to tiešām ilgi taisīju. Vienu rītu sēdēju pie galda, bet meita Berta, kas vēl bija maziņa, gatavojās iet uz skolu. Es knibinājos ar nāriņu, kura man jau bija apnikusi. Prasīju Bertai, kā viņai patīk, bet viņa atbildēja, ka vajagot garākas bizes. Es tā arī izdarīju. Uztaisīju garākas bizes un devos pie tetovētāja.

Rīgas patriots

– Ja tu būtu piedzimis gadus 20–30 agrāk, varbūt taisītu Ļeņina pieminekļus?

– Es nezinu. Kā saliktos kārtis. Šajā sakarā Robis man pastāstīja savus piedzīvojumus strojbatā.  Viņam blakus ierindā stāvējis kāds džeks ar sešiem pirkstiem, bet cits kā Pifa piedzīvojumos pa placi stūmis otrādi apgāztu ķerru. Vienkārši tāpat. Savukārt Robis betonā taisījis Ļeņina pieminekli. Es prasīju, vai viņam nav palikusi kāda fotogrāfija. Viņš atbildēja, ka neesot, un paldies Dievam, ka neesot.

– Kāda ir tava attieksme pret akcionismu?

– Savulaik mēs ar Robi izveidojām grupu Pasīvā dekadence, kas savā ziņā bija kā pretnostatījums tā laika akcionismam. Toreiz bija pārliecība, ka māksliniekam tomēr jāprot zīmēt – jāprot uzzīmēt cilvēku ar pieciem pirkstiem. Lai nav tā – kaut kur nokakājies, pieliec grābekli, un tā ir māksla. Toreiz mani vilka uz klasiku, bet tagad es saku, ka var visādi. Galvenais ir doma. Nav svarīgi, piemēram, kā ir uzzīmēti krūšu gali. Varbūt tos vispār nemaz nevajag. Galvenais, lai kādam patiktu. Ja mākslinieks spēj iepriecināt kaut vienu cilvēku, viņa darbam ir jēga.  

Atceros, reiz ar Robi bijām uztaisījuši izstādi. Atrados zālē, kad aplūkot izstādi ieradās divi tantuki. Viņas nezināja, kas esmu, staigāja pa telpu, skatījās darbus un strīdējās. Viena izklāstīja vienu versiju, otra – citu. Es klausījos un sapratu, ka taisnība ir gan vienai, gan otrai. Tas taču ir skaisti, ka mākslinieks spēj uzburt skatītājiem divus atsevišķus stāstus, bet pašam vēl ir trešais!

Man jau šķiet, ka mākslinieki pārspīlē, piegāžot savas izstādes ar  daudziem darbiem. Pirmās bildes tu uztver, bet pēc tam uztveršanas spējas mazinās. Izstādi var mierīgi sarīkot ar vienu vai dažiem darbiem.

– Vai māksliniekam jābūt izsalkušam? 

– Jā. Atceros, reiz taisīju ilustrācijas kādam žurnālam, bet tur ļoti maz samaksāja. Aizgāju un teicu: “Nu, kas tas ir? Man taču jāmaksā par īri un elektrību, vajag nedaudz piemest.” Es vairs pat neatceros, kas toreiz bija – rubļi, repšiki vai lati. Un tā priekšniece man baigi gudri atbildēja: “Māksliniekam jābūt izsalkušam.” Es toreiz ļoti noskaitos, biju baigi dusmīgs bet vēlāk, protams, sapratu, ka viņai taisnība. Skaidrs, ja tev ir nauda un pilns ledusskapis, priekš kam tev kaut ko taisīt? Tev tāpat ir labi. Savukārt trūkums ir tas, kas tev liek visu laiku strādāt un attīstīties, lai sevi nodrošinātu. Iespējams, tas neattiecas uz visiem, bet uz lielu daļu gan. Tāpēc ir interesanti dzīvot.

– Esi pastāvīgs restorāna Osiriss apmeklētājs. Kas tevi šeit piesaista?

– Tam nav praktiska izskaidrojuma, man šeit vienkārši patīk. Skaidrs, es varu aiziet uz citu vietu, jo krodziņu ir dafiga, taču mani velk uz šejieni. Ar Osirisu man bijusi arī sadarbība. Šeit karājušies mani darbi, esmu zīmējis jubileju vīnu etiķetes un noformējis skatlogus. Agrāk es te nācu katru dienu, tagad ne tik bieži.

Pirms tam Andrejam Žagaram bija Epikūra dārzs Dailes teātra sētā, bet tur man nepatika. Kad Rīgas centrā meklēju dzīvokli, man bija viens noteikums – lai tas būtu tuvu Osirisam. Vistuvāk piedāvātais dzīvoklis bija Akas ielā, un to es arī paņēmu. Starp citu, vai zini, kāpēc Akas ielu sauc par Akas ielu?

– Nē.

– Agrāk tur bija lauki. Zemnieki, kas ar saviem zirgiem un ratiem brauca uz Rīgu, apstājās tur, kur tagad ir Akas iela. Tur atradās iebraucamās vietas, kur varēja pārnakšņot, un arī akas, lai padzirdinātu zirgus. Savukārt Stabu ielā atradās karātavas. Kad vairs nekāra, striķus novāca, bet stabi palika. Kad sāka apbūvēt Rīgu, to ielu nosauca par Stabu ielu.  

– Tomēr vairāk par akām un stabiem tev patīk krodziņi.

– Reizēm te var satikt interesantu publiku, it sevišķi agrāk, kad Lāčplēša ielā darbojās Jaunais Rīgas teātris. Tad te bija īpaši ļaudis gan pirms, gan pēc izrādēm. Arī aktieri šeit grozījās. Turklāt te ir laba virtuve un izcila konditore, kuru es saucu par feju. Reiz viņas dēļ sastrīdējos ar sievu. Sēdējām Osirisā, sieva slavēja kūkas, bet es slavēju konditori. Un tad pēkšņi konditore pagāja mums garām. Es rādu sievai, ka tā ir slavenā konditore, kas taisa garšīgās kūkas, bet sieva saka, lai es nemuldu – tā esot Dailes teātra ugunsdzēsēja. Es strīdos pretī un apgalvoju, ka viņa smagi kļūdās, jo konditore ir konditore. Sieva neatkāpjas un uzstāj, ka ugunsdzēsēja. Strīds sanāca ne pa jokam. Vēlāk noskaidrojās, ka taisnība ir abiem – viņa ir konditore, kas Dailes teātrī piestrādā par ugunsdzēsēju.   

– Teici, ka agrāk sēdēji restorānā katru dienu. Vai nebija pārāk dārgi?

– Es jau te baigi daudz nesūtīju. Atceros, reiz Andrejam Žagaram biju izdarījis kādu pakalpojumu, par kuru viņš man nesamaksāja, bet uz mēnesi piešķīra 100 procentu atlaidi. Tāda atlaide vēl bija piešķirta scenogrāfam Ilmāram Blumbergam, kurš te ieradās reizi gadā. Savukārt es katru dienu. Toreiz jutos kā karalis – pasūtīju to un pasūtīju šito, bet beigās man atnesa čeku, kas bija jāparaksta.

Piedzīvoti arī vilšanās brīži. Piemēram, kad Osirisā aizliedza pīpēt, es kļuvu baigi dusmīgais un spriedu, ka šeit vairs nenākšu. Tomēr vēlāk nomierinājos un tagad atzīstu, ka tas nemaz nav slikti. Tagad eju pīpēt pagalmā.

– Tevi šeit daudzi pazīst.

– Jā. Viendien Osirisa oficiante teica, ka mani pazīst viņas tētis. Es kādā pasākumā esmu gribējis aiziet prom ar viņa mēteli. Viņš to ievērojis, gājis man pakaļ un aizrādījis, ka tas ir viņa mētelis. Vispār tā nebija vienīgā reize, kad esmu uzvilcis un aizgājis ar cita cilvēka mēteli. Kādurīt man zvanīja no Osirisa un pavēstīja, ka mans mētelis atrodas restorānā. Tad arī atklājās, ka esmu aizgājis mājās ar svešu mēteli. Man pohās vajadzēja vilkties uz Osirisu, lai apmainītu mēteļus. Toreiz vēl nopirku konjaku, lai kompensētu pārpratumu.

Vēl es esmu savas brilles atstājis, bet reiz es gandrīz pats paliku šeit uz visiem laikiem. Sēžot pie bāra letes, šūpojos uz krēsla, līdz atmuguriski kritu. Vēlāk bārmenis teica, ka tikai daži centimetri trūka, lai ar galvu atsistos pret galda stūri.

– Esi mākslinieks ar brīvu darba grafiku. Vai vispār zini, kā tas ir, kad katru dienu jāiet uz darbu?

– Kad pārnācu no armijas, kādu laiku strādāju universālveikalā par mākslinieku noformētāju. Vēl kādu pusgadu esmu strādājis lietišķajos par pasniedzēju. Tagad ir tā, ka no rītiem uztaisu sievai kafiju, viņa paskatās Mīlas viesuli un dodas uz darbu. Savukārt es pagriežos uz otriem sāniem un apmierināts saku, ka man nekur jāiet, jo man ir bezalgas atvaļinājums. 

– Līdz šim esi dzīvojis Rīgā. Vai vari iedomāties savu dzīvi citur?

– Nē. Kad esmu kaut kur ārzemēs, pēc piecām dienām mani ļoti velk uz mājām. Vēlos atgriezties savā dzīvoklī un gultiņā. Reiz bija jānoformē kafejnīca Vācijā, Ofenburgā. Tur kaut kādi turki vēl nebija uztaisījuši remontu, tāpēc pasākums neparedzēti ievilkās. Es biju spiests pavadīt tur kādas divas nedēļas. Klīdu pa Ofenburgu un biju gatavs nošauties – tik ļoti man gribējās uz mājām.

Reiz biju Gruzijā, kur baudīju viesmīlību un ļoti garšīgus ēdienus. Pēc kādām trim dienām man tas viss jau bija apnicis un gribējās mājās.

Daudzi mani draugi un paziņas dzīvo ārzemēs – un dzīvo cepuri kuldami. Bet es tā nevaru, es esmu patriots – ne tik daudz politiski, cik ģeogrāfiski. Mani saista Rīga un nav ne mazākās vēlēšanās dzīvot citur. Šeit esmu dzimis un audzis, te es jūtos labi. Protams, tas jau nenozīmē, ka es nevaru kaut kur aizbraukt un papriecāties par citām vietām. Piemēram, vienam draugam ir īpašums Mazsalacā, citam – pie Inešu ezera. Varu aizdoties ciemos un dažas dienas pajūsmot, kā saule noriet ezerā, taču drīz vien sāk vilkt uz mājām. Iespējams, esmu tā sačakarēts, ka nespēju nekur citur dzīvot, tikai Rīgā. Reizēm esmu domājis par radošajiem cilvēkiem, kas devušies emigrācijā. Kā tas ir – būt māksliniekam vai rakstniekam svešā zemē? Man nav ne mazāko šaubu, ka es kā mākslinieks svešumā būtu miris. Es varu radīt tikai mājās.