Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Oļegs Zernovs

Uzņēmēja Līva Jaunozola prot sajust baraviku un naudas smaržu: "Man ir tieši tāda dzīve, kāda man patīk"

Intervijas
12. novembrī 04:44 2020. gada 12. novembrī 04:44
 
Ieva
Broka
| Žurnāls "OK!"
Sajust drēbi – tāds varētu būt Līvas Jaunozolas talants. Sajust elpu. Vibrācijas. Baraviku un arī naudas smaržu. Līva prot baudīt dzīvi, turpinot to mācīties. Lai arī sākusies kā stāsts par viņas "Andeli Mandeli", šī saruna aizpūtīs mūs pavisam citos ūdeņos.

Ko tu kādreiz gribēji darīt, un kas no tā ir piepildījies?

Patiesību sakot, es visu savu mūžu esmu sapņojusi, ka man būs veikaliņš, kurā tirgošos ar skaistām lietām, un tas ir piepildījies. Un vēl vairāk: esmu, pašai neapzinoties, izveidojusi platformu, kur tagad tūkstošiem sieviešu var spēlēties veikalos ar savu garderobi. Studiju laikā mani ļoti interesēja zīmolvadība, mārketings – un arī tas ir realizējies, veidojot identitāti pašai saviem projektiem.

Tā ka jābūt uzmanīgam – ko bērnībā vēlas, tas mēdz piepildīties.

Šķiet, savā dzīvē esmu varbūt gadu strādājusi birojā ar noteiktu darba laiku. Kad tagad dzirdu kādu sakām – mums pirmdienas ir sapulču dienas –, man joprojām tāds drebulītis pārskrien. Vienīgais, ko nevarēju pārvārīt, bija pirmdienas sapulces. Tagad manas pirmdienas ir brīvas. Pēc aktīvas nedēļas nogales ar ģimeni pirmdienās es atpūšos, esmu vienatnē, savācu savu puzli atpakaļ un uzstartējos nedēļai.

Tu septiņus gadus strādāji nekustamo īpašumu jomā. Vai atminies tos ar prieku?

Noteikti. Tā bija izcila skola pārdošanas mākslā, un tajā arī vajag talantu! Toreiz tirgoju simtiem tūkstošu vērtus īpašumus, tāpēc man ļoti, ļoti patika izdomāt psiholoģisko stratēģiju katram klientam. Tur jau ir tā māksla – tirgot bez iemācītiem standartiem, tirgot tā – inteliģenti, neuzspiežot, bet pamazām vedot klientu uz vārdu “jā”. Es nevarēju tirgot īpašumus, kas man pašai nepatika.

Ļoti jūtu, vai man kaut ko mēģina pārdot iekaltās standartfrāzēs vai arī tieši man, sajūtot mani un man nepieciešamo.

Starp citu, kur Rīgā, tavuprāt, vislabāk iegādāties nekustamo īpašumu? Katram, protams, savas vēlmes, bet ko izvēlētos tu?

Ja par Rīgas centru, tad viennozīmīgi klusais centrs, īpaši simpātiska šķiet Ausekļa iela ar skaistajiem kastaņu kokiem. Nevarētu dzīvot tur, kur vispār nav koku.

Ārpus centra maģisks ir Mežaparks – neregulāri izkārtotas mājas, balstoties uz to laiku principiem un arī āderēm, gaisa temperatūra vēsāka nekā centrā, tāda senila vide.

Un vēl man ļoti patīk Vecrīga. Jo arī tur mājas nav saceltas pareizos kvadrātiņos. Iespējams, tieši sekošana āderēm palīdzējusi tik senām mājām nesabrukt un pat nesaplaisāt. Gluži Doma laukumā dzīvot varbūt negribētu, bet, piemēram, Alksnāju iela – cik tā ir skaista! Kur es noteikti negribētu dzīvot – jaunajos ciematos un rindu mājās.

Tu pati sevi sauc par uzņēmēju?

Ja man pašai sevi par kaut ko jānosauc, tad tas ir vistuvākais. Lai gan man vispār aizdomīgi šķiet cilvēki, kas paši sevi par kaut ko pasludina.

Man patīk uzņēmējdarbībā freestyle, eksperimentēt. Uzskatu, ja tevi kaut kas ikdienā, sadzīvē kaitina, tad tur ir aizmetnis kādai biznesa idejai; uz šīs sajūtas ir arī radusies, piemēram, Andelemandele.lv vai kafejnīca Rasols.

Es strādāju, balstoties sajūtās un savā pārliecībā. Un nebaidos no nepareiziem lēmumiem, jo spēju par tiem bez sevis šaustīšanas uzņemties atbildību.

Neesmu tā, kas septiņreiz nomēra, pirms sāk; ja ir vilkme, es daru. Man patīk Andeles reģionālie pasākumi, piemēram, Liepājā skaistās Biedrības nama telpas, kur visa peļna aiziet telpu nomā. Varētu teikt: neveiksme, bet nē – piedzīvoju fantastiski skaistu dienu Liepājā un iepriecinu Liepājas meitenes.

Andelemandele.lv strādājam pie lietotnes uzlabošanas – it kā viss funkcionē, kādēļ investēties? Bet es tā nevaru, man vajag, lai visu laiku ir labi un vēl labāk. Tagad Andeles lietotni slīpējam tā, ka mēru, vai jebkuru podziņu varu aizsniegt ar īkšķi un visu paveikt, turot telefonu tikai vienā rokā. Lietotāja pieredzes radīšana ir mans dzinulis, neraugoties, kādas izmaksas un laika ieguldījumu tas prasa un vai tas nesīs peļņu.

Foto: Oļegs Zernovs

Tev ir vairāki biznesi.

Paralēlie projekti ir vairāki, daži palikuši no jaunības maksimālisma laikiem, bet katram tiek veltīts īpašs laiks, lai to palaistu, uzstutētu uz kājām, bet pēc tam tas dzīvo savu dzīvi, to tikai palaikam pieskatu, uzmundrinu.

Tā man Vecrīgā, Doma laukumā, ir Latvijā ražotu suvenīru veikals, jau astoņus gadus – Christmas Popup Store. Ar tādu nosaukumu toreiz Ziemassvētku laikā sākām un pie tāda arī palikām. Vēl Vecrīgā ir komisijas veikals House Of Andelemande, kur dāmas nodod komisijā savu garderobi. Šo vietu izveidoju arī šā paša trigera dēļ – pašai pilns drēbju skapis, bet nav laika to iztirgot – attiecīgi kāpēc gan to nepārvērst par biznesu: palīdzēt dāmām izpārdot garderobi. Mums pat ir pick up serviss – atbraucam, iztukšojam dāmas garderobi un katru mēnesi pārskaitām naudu par pārdoto. Protams, šeit gan uzsvars ir uz pasaules top zīmolu apģērbu. Lielas apģērbu masas tomēr nevaram apkalpot, tāpēc pārsvarā jau uzrunāju konkrētas dāmas, kurām vēlamies palīdzēt izpārdot garderobi.

Kopā ar dzīvesbiedru mums ir kafejnīca Rasols. Strēlnieku ielā, klusajā centrā. Arī tā radusies no problēmas: Rīgā nav kur skaisti nobaudīt bērnības garšu – rasolu – skaistā vidē. Arī interjerā panācām pilnīgu rasolu, izsitot korķus visiem telpu iekārtošanas kanoniem un pareizībai. Rasols ir uz visiem svinību galdiem, tā garša man asociējas ar svētkiem, tāpēc arī kafejnīca ir iecienīta privātām dzimšanas dienu svinībām un klientiem, kas vēlas uzburt sev svinīgas sajūtas jebkurā dienā, kad pie mums ierodas.

Bet jaunākais projekts ir Ziemupes muiža, 20 kilometru no Liepājas, ko mēģinām atdzīvināt no aizmirstības. Tur arī pirms mums bija viesnīca, bet gadus sešus tā bija pamesta.

Muižā dažreiz nav pat mobilā telefona pārklājuma, tāds skaists middle of nowhere. Kādam tas ir pluss, kādam mīnuss. Un tur ir 2008. gadā veidots interjers, kura uzfrišināšana tagad būs mans izaicinājums. Bet man tās vietas aura ļoti patīk. Veca parka vidū. Ar apsildāmo baseinu un pirti, skats uz senajiem kokiem. Turpat jūra un neliels stāvkrasts. Pludmale bez cilvēkiem. Skaisti. Mani uzreiz tā vieta uzrunāja.

Pēc nekustamo īpašu jomā nostrādātajiem gadiem es jau ar nervu galiem jūtu – būs vai nebūs. Eju pa ielu, ieraugu kādu jaunatvērtu veikalu un nopūšos, zinot, ka nesanāks. Jo tur nevar sanākt, nav vilkmes. Tu vari atvērt veikalu vienā ielas pusē – aizies, bet otrā – neaizies. Milzums tādu uz sajūtām balstītu nianšu.

Uz ko tev interjerā ir klikšķis?

Interjerā man patīk radīt pieredzi, kas raisa emocijas, jo tad tā paliek mūsu atmiņās. Varbūt tā ir smarža vai maigs apgaismojums, vai sajūtīga mūzika. Kaut kas, kas mums pēc tam radīs asociāciju ar konkrēto vietu. Atceros, biju Ņujorkā kādā vienkāršā viesnīcā un tad es to sajutu... Smaržu. Tās dēļ es tur gribētu atgriezties un atgriezties... Un man bija pilnīgi vienalga, vai tur kas nodilis vai noplīsis.

Neuzrunā viesnīcas un interjeri, kur viss ir klīniski perfekts un nav kur acij pieķerties. Interjeram jāstrādā tā, lai nomesta zeķe to nesabojātu, bet padarītu dzīvu. Nevarētu iekārtot vidi, jau iepriekš izplānojot sketchupā, kur atradīsies katra nianse. Jo telpa ir jāsajūt, telpai jābūt manevrētspējīgai, lai to būtu iespējams pārkārtot pēc sajūtām. Tāpēc es nekad, plānojot telpu, neizvilkšu sienas lampu apgaismojumu un došu priekšroku stāvlampām, jo – ja nu man pavisam neguļas tajā vietā? Es gultu varu pārbīdīt, bet ko darīt ar tiem izvilktajiem vadiem sienās?

Vai, piemēram, veidojot Andeles mājaslapu – arī tas ir web interjera dizains, kurā es vēlos, lai klients pavada aizvien ilgāku laiku, lai jūtas kā mājas, lai burtu spilvens nespiež, visas podziņas – mīkstas un ērti sasniedzamas, lai nav caur 3 gaiteņiem jāiet uz virtuvi, lai iespējami mazāk soļu līdz vēlamajam mērķim. Nesen facebook nomainīja interjeru tā, ka reāli jutos iemesta svešā dzīvoklī. Pārgāju uz veco versiju – mājām. Šādas lietas ir ļoti jūtīgas, un, veicot pēkšņas radikālas pārmaiņas web interjerā, cilvēks var novērsties.

Man liekas, tu esi īstais cilvēks, no kura var daudz laba, praktiska uzzināt. Par aromātiem, interjera priekšmetiem, zīmoliem...

Ir viens, ko tiešām nevaru, piemēram, ieiet veikalā un vienkārši... kaut ko nopirkt. Veikalos man sākas stress, pēc tam galva sāp. Īpaši pēc lielveikaliem. Bet vispār man patīk nejaušas iepirkšanās pieredzes ar medību elementu – nopirkt lampas no bankrotējoša restorāna, piemēram, vai izdīkt, lai pārdod to, kas nav pārdošanā. Medības. Man neder tā – normāli.

“Mana vājība ir ar ekstrēmu fliteru daudzumu apbērts apģērbs, tāpēc tētis mani bērnībā sauca par Diskopeli.” (Foto: no privātā arhīva)

Savu komisijas veikalu es iekārtoju tikai no Andeles onlaina veikalā atrastām interjera lietām. Tāds man bija uzstādījums. Pērku tikai to, kas mani uzrunā, rada svinīgu sajūtu. Tad droši zinu, ka vienmēr noderēs, tikai jāpagaida šīs lietas uznāciens. Tā man veidojas krājumi ar interjera lietām.

Tu man pirms intervijas ieteici veikt “antropoloģisku pētījumu” un mēģināt kaut ko pārdot Andelē. Atzīšos, neizpildīju šo mājas darbu. Bet tu pati noteikti zini, ko tad latviešu sievietes pērk un pārdod. Kas pārdodas labi, un ko nepērk.

Puķainas kleitas. Es varu par to brīnīties, bet tā ir tendence, kas nepāriet. Puķainas kleitas – vēlams, ar rozēm – aiziet uzreiz. Pat neatkarīgi no zīmola. Kad tuvojas izlaidumi, kas šogad gan faktiski izpalika, strauji pieaug pieprasījums pēc Coo Culte un Amoralle kleitām. Un tad sastopas svētkos visas vienādas... Tas līdzīgās izskatīšanās fenomens mani vienmēr pārsteidzis.

Savukārt no “antropoloģijas” viedokļa notiek tas, ko es saprotu un pati jaunībā tā rīkojos. Meitenēm vecumā līdz 25 gadiem vajag plašu garderobi, ko katru dienu mainīt. Viņas ir pārņemtas ar apģērbu un runā par savām drēbēm kā par trešo personu. Piemēram: “Pārdodu kleitiņu, jo ar viņu nesadraudzējos...” Vai arī: “Meklēju savu kleitiņu – piektdienas vakara biedreni.” Tā glorificēti un vienlaikus arī sirsnīgi. Audumam, kvalitātei ir sekundāra nozīme – var būt arī 100%, kaut 1000% poliesters, kas var aizdegties brīnumsvecītes tuvumā. Savukārt dāmas, sākot no 30, tieši tādas lietas tirgo prom un vietā iegādājas vienu, toties kašmira džemperi. Svarīgs ir materiāls, kvalitāte. Tāda interesanta paaudžu satikšanās, un viena papildina otru.

Tu pati arī apģērbies Andelē?

Man tomēr ir svarīgi uzmērīt. Bet es Andelē tiešām pērku daudz interjera lietas, īpaši tagad, kad jāveido jauns make up muižai. Apģērbu šad tad mēdzu iegādāties Andeles komisijas veikalā, jo tur tās pašas pie manis atnāk, nav jādodas stresainajā pieredzē uz veikaliem. Komisijas veikalu arīdzan veidoju, lai arī Andeles online vidē ieplūdinātu augstas kvalitātes zīmolus: Prada, Yves Saint Laurent... P

rotams, ir meitenes, kas brīnās: kāpēc Senlorāna kleitiņa maksā 100 eiro, tas taču ir tik dārgi... Mīļās meitenes, tie ir 90% off! Mums pat ir uzstādījums, ka tirgojam par 80–90 procentiem zemāk nekā sākotnējā veikala cena. Piemēram, augstas kvalitātes itāļu zīmola Loro Piana kašmira džemperi var iegādāties par 50 eiro, lai gan tā sākotnējā vērtība ir 850 eiro, taču tas vēl joprojām gaida savu pircēju, kamēr Tommy Hilfiger džemperis online par šādu cenu aiziet zibens ātrumā.

Andelē visvairāk seko zīmoliem Tommy Hilfiger, Amoralle un Guess.

Un tavi iecienītākie zīmoli?

Teikšu godīgi – jo ilgāk esmu Andelē – un tie ir jau 12 gadi – jo mazāk man gribas kaut ko pirkt. Man ir drēbes, kurās patiešām jau ir kāds caurumiņš, bet man tās vienalga ir vismīļākās. Un manī reti kāds jauns apģērbs norezonē. Manā skapī ir konkrēts apģērbu pakaramo skaits, un, ja vēlos kaut ko nopirkt vietā, man kaut kas ir jāpārdod vai jāatdod prom.

Pāri limitam es neeju – tāds man ir likums, lai izvairītos no kalpošanas mantām. Ikdienā Andeles pasākumos es redzu meitenes ierodamies ar trīs lieliem čemodāniem, un uz nākamo Andeli – atkal jauni čemodāni piepirkti klāt. Savā ziņā es apbrīnoju viņu uzņēmību tik ļoti sekot līdzi tendencēm un aizrauties ar iepirkšanos, garderobes atsvaidzināšanu.

Bet internetā šad tad iepirkties man patīk, es sērfoju pa interneta veikaliem un meklēju vintāžas interjera lietas. Konkrēti piecdesmitie, sešdesmitie gadi ir mana aizraušanās. Un vēl trīsdesmitie gadi, dāņu dizains. Man patīk tīkkoka mēbeles. Misiņa elementi.

Taču visi šie ībeji paņem milzīgi daudz laika, tāpēc ir kompānija, kurai vienkārši nosūtu linkus, un viņi manā vietā nobido un atved uz Latviju.

Un tomēr – kādi ir tavi mīļākie modes zīmoli?

Man patīk ikdienišķie, bet ar odziņu – Isabel Marant, Acne Studios. Jā, T krekliņš maksās ap 150 eiro, taču tas kalpos pāris gadus, un es tāpēc pret to arī izturos citādāk. Rūpīgāk. Es negribu 10 dažādus T kreklus. Man vajag vienu, bet ar odziņu.

Vēl mani uzrunā Prada. Jo šis zīmols katrā skaistā lietā ieliek kaut ko mazliet neglītu, nepareizu, taču arhitektoniski nostrādātu. Zīmols ir ļoti ironisks.

Un vēl viens zīmols mani ļoti uzrunā. Jacquemus somiņas. Tik skaistas. Un tik mazas, ka tajās nevar ielikt tieši neko...

Šad tad pablandos pa Vestiairecollective.com vintage aksesuāru plauktiņiem – tur var aizpeldēt. Situ sev pa pirkstiem, lai neaizraujos, taču mēdzu kaut ko skaistu nopirkt tikai tāpēc, ka mani aizrāvis lietas dizains, pietiek uz to plauktiņā tikai ik pa brīdim paskatīties, nav pat vēlmes to nēsāt, jo pārsvarā aksesuārus nelietoju.

Tavi saņemšanās un enerģijas vai miera atjaunošanas paņēmieni?

Apzināta elpošana katru rītu un vakaru pa 15 minūtēm. Piecas sekundes ieelpa, sešas – izelpa, divas – elpas aizture. Izcils rīks, kā sagrupēties, nostiprināt savu vertikālo asi. Zinātniski pierādītas sekundes, kas ļauj sirdij sasniegt ideālo ritmu un attiecīgi sasinhronizēt prātu.

Kā arī – nedēļā viena pilna diena vienatnē, bez komunikācijas ar cilvēkiem, klusumā. Tikai koncentrēšanās uz sevi, savām domām. Tad arī ģenerējas jaunas idejas.

Nevadu darbinieku sapulces. Mana pārliecība: jo mazāk darbinieku, jo lielāka katram atbildība un spēja sajust, pieņemt konstruktīvus lēmumus. Esmu 24/7 onlainā vatsapā, kur uzreiz atbildu uz jautājumiem. Varētu teikt, ka mana darbadiena vairāk organizējas rakstiski. Ar Andeles komandu tiekos vienreiz mēnesī, lai izrunātu padarīto un jauno lietu breinstormu.

Telefona skaņa man ir izslēgta nu jau desmito gadu, jo esmu secinājusi, ka, neatbildot uz telefona zvaniem, vairums lietu sakārtojas pašas par sevi. Man ir stunda dienā, kad apskatos visus neatbildētos zvanus un atzvanu, jo esmu noskaņojusies sarunām. Interesanti, ka katru reizi, kad jūtu, ir jāpaskatās telefonā – zvana kāds no ģimenes. Uz tiem zvaniem gan atbildu. Tie ir ārpus konkurences.

Pavisam nejauši esmu atklājusi sev vērtīgu elpošanas tehniku Jāņa Brūna un viņa izveidotās Dzīves Virsotnes pavadībā – mūsu ikdienas neiecietība, nespēja mierīgi pārlaist trigeru izraisītas situācijas ir mūsu bērnībā piedzīvotā rezultāts. Ar elpošanas tehniku tu nonāc savā zemapziņas stāvoklī un pārfilmē savas bērnības nepatīkamās ainas. Pēc šīs pārfilmēšanas tevi vairs neizsit no sliedēm līdz šim kaitinošās situācijas, cilvēki, apstākļi. Amazing rīks, un negaidīti ātri panākams rezultāts.

Ir jāparaud?

Es vienā sesijā paraudāju, bet pēc tam vairs neesmu raudājusi, tikai brīnos, kādas tik atmiņas zemapziņa izrok, un pēc tam tu saproti, kā tās saslēdzas ar kādu no maniem šodienas trigeriem. Piemēram, kādā no sesijām aizpeldēju saulainajā bērnībā, kuru pavadīju pie omītes laukos; man tur darba tikumu iemācīja – tīrīju kūti, mazgāju traukus, gatavoju talciniekiem ēst. Super pieredze! Tikai, tagad atceroties to vienu mini ainu, kur biju atsēdusies zālītē pēc padarītiem darbiem, bet omīte man aizrāda: kad visi strādā, es nevaru atpūsties, jutos ļoti vainīga.

Kopš tā brīža man šī sajūta ir palikusi visu laiku – es neesmu pelnījusi atpūtu, man visu laiku arī esot mājās jārušinās, jākārto, jāizdomā sev jauni pienākumi. Pēdējā elpošanas sesijā šo brīdi pārfilmēju, ka omīte man pasaka paldies par padarīto un ļauj lasīt tālāk... un kāds rezultāts? Es beidzamās divas dienas mierīgi pajogoju, lasīju grāmatu un BEIDZOT bez jelkādiem sirdsapziņas pārmetumiem nedarīju NEKO. Tāda brīvības sajūta man sen nebija bijusi.

Tev ir divas meitas. Bērni dod prieku un enerģiju, atklāj agrāk neatklātu mīlestību, bet visi vecāki arī zina, cik daudz enerģijas mazi bērni paņem.

Paņem gan! Tāpēc arī tās manas brīvās pirmdienas. Smejos, ka agrāk pirmdienās biju sagurusi pēc ballītēm, bet tagad pēc aktīvām ģimenes brīvdienām. Avoti ļoti dažādi, bet vienalga pirmdiena pienāk tāda nogurusi. Man kopš bērnības ir bijusi vajadzīga tāda diena, kad esmu mājās viena.

Ar meitām Aleksandru un Frančesku. (Foto: no privātā arhīva)

Tātad jautājums – bērni tavā dzīvē?

Tāds it kā parasts jautājums. Bet tik īpaša tēma. Jo tādu mīlestību vienkārši ne pret vienu citu nevar just. Tikai pret saviem bērniem.

Man bija 31 gads, kad piedzima pirmā meita. Bērni dod dzīvesprieku. Un vēl man ļoti patīk, ka bērni dod iespēju vēlreiz izdzīvot savu bērnību.

Es nedēļas nogales plānu veidoju, pēc tā, kādu pieredzi varu saviem bērniem nodot, lai viņi pēc tam manā vecumā atcerētos un domātu: ak Dievs, cik tas bija forši! Piemēram, es savas meitenes vedu sēņot. Es mēģinu iedot to kodu, vibrācijas, sajūtas. Kas no bērnības paliek uz visu mūžu. Un tas man pašai ļauj vēlreiz to visu izdzīvot. Visas Leļļu teātra izrādes esmu apmeklējusi. Es viņas ļoti brīvi audzinu. Bez ucināšanās un arī bez liekiem satraukumiem.

Jaunībā daudzus gadus par auklīti strādāju. Redzēju, ka, arī ēdot zemi un plikām kājām pa meža taciņu ejot, visi izdzīvo. Man arī ļoti nesimpatizē šī mūsdienu bērnu glorifikācija un tas, ka viņus uzbur par trauslām lellēm.

Pandēmijā meitenēm bija online mācības, un latviešu valodu pasniedza dāma, kas bija pilnīgi kā no manas bērnības atceļojusi. “Ak, jūs, mani cālīši, tagad padziedāsim tautasdziesmiņu...” Ārkārtīgi naivi, savā ziņā primitīvi – kā manā bērnībā. Un manas meitenes – viņām ir 6 un 4 gadi – bija sajūsmā par šādām mācībām, iegaumēja dzejolīšus, dziesmiņas. Bet šogad šīs pasniedzēja skolā vairs nestrādā. Es sabēdājos, jo maniem bērniem vairs nebūs šīs īpašās pieredzes. Es tikai ceru, ka tā nenotika tāpēc, ka bija vecāki, kuriem likās, ka tas viss ir tik vecmodīgi, ka mūsdienās tā nevar, visam jābūt modernāk, datorizētāk...

Tā ir paaudze, kas vairs neatkārtosies. Mums no katras paaudzes ir kaut kas jāpaņem. Ar pietāti, nevis tikai dzīties uz priekšu un visā meklēt moderno.

Kādas ir tavas bērnības labās pieredzes?

Mana bērnība bija saulaina. Un arī bērnudārzā man patika. Tur gan bija viena dusmīga audzinātāja, kas mēdza uzšaut pa dibenu, ja negulēja diendusu. Un mums tas šķita pilnīgi normāli. Jo paši zinājām, ka neklausām. Jā, tajā brīdī uzšāviens sāpēja, bet tagad to noteikti neuztveru kā bērnības traumu vai kaut ko tādu, kā dēļ būtu jāiet pie terapeita. Traumas mums ir tagad – sociālie tīkli. Tieši tajos piedzīvotā ātruma, salīdzināšanās, izrādīšanās dēļ, manuprāt, liela daļa no mums iet pie terapeitiem. Un vēl mēs sevi pārdozējam ar darbiem, tā ir otra trauma.

Mans tētis bija Nacionālā teātra direktors. Es mācījos Rīgas 2. vidusskolā, turpat blakus teātrim. Teātrī pavadīju daudz laika, skatījos mēģinājumus un vēroju režisorus darbā, pirmizrāžu ballītes direktora kabinetā, tā laika lielās leģendas vienuviet – Sebris, Līne, Radziņa. Teātra skatuves smarža – tā ir manas bērnības laimes smarža. Interesanti, ka šī smarža teātrī nav mainījusies un man ik pa brīdim vajag aiziet uz Nacionālo, lai sajustos tā nostalģiski laimīga.

Mamma ir tērpu māksliniece – attiecīgi visu bērnību spēlējos ar auduma atlikumiem, mežģīnēm. Manai mammai jau tolaik bija augsti standarti pret to, kādam jābūt materiālam. Droši vien tāpēc es arī nevaru izturēt feiku: dermatīnu, poliesteru, poliamīdu. Un vispār masu produkciju. Tad es labāk nepērku neko, nekā pērku masu.

Nu, un vasaras pavadīju pie omītes laukos. Es uzskatu, ja vien ir tāda iespēja, bērni vasarās jāsūta pie omītēm uz laukiem. Vai arī pašiem jāievieš lauki, lai bērni izdzīvo dabu un saprot, kā pagatavot ievārījumu.

Tu savas meitas pucē?

Es tomēr teiktu, ka es savas meitas necacinu. Skatos, lai apģērbs ir funkcionāls. Pirmkārt, tikai dabiskie materiāli. Otrkārt, kamuflāžas krāsas, lai neredz pleķus. Treškārt, lai nemaina formu pēc pāris mazgāšanas reizēm.

Bet es pati savām acīm redzēju, cik ļoti sapucēji uz 1. septembri.

Jā, to gan es daru. Jo tā arī ir pieredze. Tāpēc aizvedīšu pie manikīra, friziera un arī uz teātri ies smuki sapucētas. Tās ir skaistas, būtiskas sieviešu lietiņas, lai sajūtas kā dāmas, lai iemācās par sevi rūpēties.

Kas tevi pašu vēl ir veidojis, ietekmējis?

Vispār lielākoties es pašiedvesmojos un kaifoju par savu dzīvi.

Mani arī iedvesmo biznesa cilvēki, ik pa brīdim aizeju uz kādām interesantām lekcijām, semināriem. Pagājušogad apmeklēju pāris Integrālās izglītības institūta kursus. Uldis Pīlēns kopā ar Juri Rubeni. Teologs kopā ar uzņēmēju veido īpašu saķeri un var sniegt unikālu skatījumu uz lietām.

Izgāju U teorijas kursu: kā pieņemt lēmumus no nākotnes perspektīvas. Kā sevī nonākt tur, kur vēl neesi bijis? Mani tas ļoti iedvesmoja turpmākajiem darbiem. Un pats būtiskākais: no visa iepriekšējā jāspēj tikt vaļā, lai tu spētu uzģenerēt kādu jaunu, nebijušu ideju. Ideja ir jāsajūt, nevis jāizkalkulē. Un sajust tu vari tikai tad, kad esi balta lapa, bez vakardienas un iepriekšējās pieredzes faila.

Ir kāds piemērs, kur tev tas izdevies?

Kaut vai interjerā. Piemēram, veidojot interjeru, vai nu sēdi Pinterestā un liec kopā turienes mood’u, tādā veidā no svešas un savas pieredzes mēģinot uzburt jaunu. Vai arī otrs variants – ieej objektā, sēdi, klausies, smaržo. Un no iekšējām sajūtām mēģini radīt interjeru, kāda līdz šim nav bijis. Sēdi un sajūti, kas te liekas iekšā, bez jebkādām robežām. Katru reizi ļaujies jaunradei. Nekopējot savas iepriekšējās darbības. Jaunu divriteni radīt nevajag. Bet, lai nodarbotos ar jaunradi, jānodzēš sevī vecie faili.

Veidojot Andeles portālu, neskatījos piemērus, nemeklēju līdzīgas lapas, bet radīju no nulles, tieši tā, kā es to sajūtu un kā es vēlētos, lai jūtas portāla lietotāji. Nodefinēju to kā bērnības spēlēšanos veikalos, un uz šīs bāzes arī to ar komandu, taustoties nākotnē, radījām.

Protams, organizējot masu pasākumus kā Andele Mandele, es nesākšu kaut ko labi strādājošu pārtaisīt tikai pārtaisīšanas pēc. Taču arī šajā ziņā man tomēr miera nebija, tāpēc plānojam taisīt vēl nebijušu pasākumu. Cits tirgotāju segments, konkrēta latiņa. Uzrunāsim Latvijas vadošos dizainerus, lai viņi izpārdotu savu kolekciju atlikumus. To, pie kā ikdienā cilvēki nemaz netiek klāt.

Bet patiesībā es katrā iepazītā cilvēkā atrodu jaunrades elementu. Kādreiz teicu, ka man nepatīk galējības un nepatīk pārdozēt. Tāpēc darbus un projektus vienmēr šķaidu. Bet tāpat ir ar iedvesmojošiem cilvēkiem. Nevar pieķerties vienam un lūkoties viņā kā elkā. Man gan ļoti patīk lasīt intervijas. Jo īpaši ar vīriešiem.

Pirms karnevāla ar dzīvesbiedru Artūru.

Kāpēc tieši ar vīriešiem?

Jo vīriešiem viss ir vieglāk un pragmatiskāk. Mani tas iedvesmo. Mani iedvesmo mans dzīvesbiedrs Artūrs. Piemēram, tāds sīkums: ir ielikta slikta atsauksme par viesnīcu, es jau taisu drāmu, bet Artūrs mierīgi nosaka: “Klienti nāk un iet. Šim nepatika – viņš vairs nenāks. Bet nāks vietā cits – un viņam patiks.” Viņš to tik vienkārši pasaka, un es saprotu: bet tā taču ir. Tas easy-going man no viņa jāmācās.

Un kas vēl man jāiemācās. Man ir ļoti daudz ideju. Tās ir jaunas, jaukas, vērienīgas, arī ārpus Latvijas. Bet es nevaru saņemties ierakstīt plānotājā dienu, kad to sākšu darīt. Galva ideju pilna, bet starta punkts nav nolikts. Man vajag, lai ūdens smeļas mutē, tikai tad es sāku darīt, bet ideja taču mutē nesmeļas, smeļas tikai termiņi.

Darbiniekus vispār ir viegli atrast?

Es darbiniekus bieži nemeklēju, viņi atnāk nejauši. Andeles portālā mēs esam tikai četri cilvēki, mani ieskaitot. Un katram liela atbildības deva. Bet citos darbos es mēģinu atrast jauniešus, kuriem tā ir pirmā darba vieta. Jo tad viņi šo darbu vairāk novērtē.

Man patīk viesmīles, kuras ir kā baltas lapas, nekad agrāk šo darbu nav darījušas. Citādi atnāk viesmīle pēc darba kādā smalkā restorānā: “Nē, nu kas jums šī par vīna listi, tie taču vispār nav vīni...” Cilvēks nāk ar savu rāmīti, bet tas nesakrīt ar manējo. Es varbūt tieši gribu servēt kagoru, kas ir diezgan nebaudāms vīns, bet ir to laiku būtība. Vai kokteili Melnais Samts – Rīgas šampanietis ar balzamu, kas ir klasika. Man te nevajag to, kas ir visur citur.

Cik izdevusies ir tava sievietes dzīve?

Galvenais ir pašpietiekamība. Nopietni. Tā ir vissvarīgākā, lai dzīve būtu izdevusies. Kā sievietei, kā cilvēkam.

Bet brīžos, kad ir grūtsirdība – un man tā precīzi sakrīt ar pilnmēnesi –, es tomēr atceros: ak Dievs, man taču ir superīga ģimene, brīnišķīgs darbs, kas neapnīk, uzsmaidu pilnmēnesim un gaidu rītdienu.

Man ir tieši tāda dzīve, kāda man patīk. Man nav jāiztaisās. Nav jāizpatīk. Mani absolūti neuztrauc, ko kāds par mani domā – ja pieņemam, ka vispār kāds no malas par mani domā.

Jau bērnībā es skaidri zināju, ka nebūšu tā, kurai būs ļoti svarīgs citu viedoklis. Runājot lielās līnijās – katrai sievietei jābūt posmam dzīvē, kurā viņa pašattīstās, jāsaprot sava eksistences formula bez dzīvošanas līdzatkarībā no kāda.

Ja šī formula, kā par sevi pastāvēt un nopelnīt, ir ielikta, var izkārpīties jebkurā gadījumā. Ja man nebūtu Andeles, ja man nebūtu nekā, es pārvāktos dzīvot uz laukiem, kur ir pilns ar cilvēkiem, kas meklē mājas pieskatītājus. Es katru rudens dienu lasītu sēnes, marinētu un tirgotu Kalnciema ielas tirgū. Es tagad šito stāstu, un man pilnīgi labsajūtas tirpas, kā man to gribētos kādreiz izdarīt!

Lai sievietei būtu izdevusies dzīve, ļoti svarīgi ir iziet pieaugšanu. Nevis ezoterikas kursus par sievieti dievieti, bet iegūt praktisku dzīves un sevis uzturēšanas pieredzi. Es esmu pragmatiska šajā ziņā.

Tā arī līdz naudai nonācām.

Atceros sevi 20 gadu vecumā, kad dzīvoju burtiski no rokas mutē un ar brāli uz pusēm mazu dzīvoklīti īrējām. Bet tieši tas bija mans dzinulis strādāt vairāk, meklēt papildu darbus. Es tīrīju dzīvokļus, pieskatīju bērnus, darīju visu, lai justos komfortabli. Un komfortabli es jūtos, ja man ir jumts virs galvas. Es varēju neaiziet uz kafejnīcu, bet man bija svarīgi nomaksāt īri.

Kad naudas mazāk, centies ar ārišķību, apģērbu un izskatu nopirkt to statusu. Kad līdzekļu ir pietiekami, arī šajā ziņā ir miers. Nauda man tagad ir nevis šķērdēšanas, bet miera avots. Iespēja dienā, kad vēlos sēņot, aizbraukt uz mežu.

Ko tu sev un citiem nebeidz atgādināt?

Es visiem skandinu, cik burvīga ir Latvija. Mēs dzīvojam fantastiskā valstī, kur māmiņas gadu un pat pusotru var būt kopā ar saviem mazajiem bērniņiem. Mēs varam pielūgt Franciju, bet tur trīs mēnešus pēc dzemdībām jāatgriežas darbā. Mums ir četri grezni gadalaiki. Plus gandrīz visiem ir lauki, kur aizbraukt! Mums ir pagānisms un mūsu pašu dievības – mēs esam neatkarīgi pat reliģijā! Mēs esam tik pašpietiekami ar savām rezervēm, ka ir vienkārši stulbi akli skriet pakaļ pasaules tendencēm tikai skriešanas pēc.

Pie jautājuma par izdevušos sievietes dzīvi tu aizmirsi pieminēt savu dzīvesbiedru.

Es arī šajā jautājumā bērnus īpaši neakcentēju, jo uzskatu – visa pamatā esi tu pats. Vispirms komfortā ar sevi, tad arī citi būs komfortā ar tevi. Tu pats radi sev atbilstošas frekvences lauku sev apkārt.

Artūrs ir... mans miers un mans labākais draugs. Man nav vajadzīga sieviešu čupošanās. Apbrīnoju sievietes, kas var četratā vai sešatā vienoties par laiku un vietu, kur satikties, un tad kopīgi doties uz čalošanas un kokteiļu vietu. Tiešām brīnos, kā viņām tas sanāk! Un vienlaikus iesmaidu par tādiem Sex and the City bariņiem. Es labāk aizeju ar savu vīrieti vakariņās. Un, kad man ir grūtsirdība, es runāju ar viņu.

Sievietes ir emocionālas, un viena otru padomu došanā pavelk emocionālu lēmumu pieņemšanā, kamēr vīrietis palīdz ieraudzīt problēmu no cita, iespējams, pragmatiskāka skata punkta, un tev līdz šim uzburtā problēma vairs nešķiet problēma. Savukārt, kad Artūram kaut kas nav labi, labāk lai neprasa padomu man, jo es vēl kādu intrigas šķautni klāt pielikšu. Labāk lai viņš veiko, kaito. Bet man ir mežs – man mieram neko citu nevajag.

Saistītās ziņas

Līva Jaunozola atklāj Andeles Mandeles atšķirību no lietoto preču veikaliem
Daži triki, kā "second hand" veikalos nopirktās mantas atbrīvot no specifiskā aromāta 4
Asociācijas vadītājs: Latvija ir kļuvusi par Anglijas "second hand" atkritumu noliktavu 9

Citi šobrīd lasa

Pirmsnāves vārdi un satiktie cilvēki: atklātas detaļas par Maradonas dzīves pēdējām stundām
Aizkustinošākais "Titānika" mīlasstāsts: pāris, kurš nepiekrita šķirties un izvēlējās nāvi
"Pirms uzzināju, aplaidu vēl pāris cilvēkus" - ar Covid-19 inficējies mūziķis Jānis Aišpurs

Стала известна реакция принца Уильяма на новости о выкидыше Меган

Друг поделился ранее неизвестными снимками принцессы Дианы в бикини