Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Agneta Jonele

Tango ar vēzi. Saruna ar Initu Silu

Intervijas
11. novembrī 05:02 2020. gada 11. novembrī 05:02
 
Ieva
Broka
| Žurnāls "OK!"
Pirms pusotra gada ārsti žurnālistei Initai Silai pateica to, ko viņa jau labu laiku pati nojauta, – vēzis. Desmit gadus viņa, būdama žurnāla "Ieva" galvenā redaktore, savās slejās aicināja sievietes doties uz krūts pārbaudēm. Un nu tas bija noticis ar viņu. Par to, kā mainījās dzīve un viņa pati, Inita uzrakstījusi grāmatu "Tango ar diviem misteriem V". Vēzi un vīrieti.

Kāpēc tu rakstīji šo grāmatu? Lai gan to jau var arī bez jautāšanas saprast, grāmatas pirmajās lapās rakstīts: “Manai meitai un visām sievietēm, kuras grib būt laimīgas.”

Tas, ka rakstīšu otru grāmatu, man bija skaidrs, kad gāju prom no iepriekšējās darbavietas. Pēc pirmās grāmatas – 100 vēstules sievietei – saņēmu tiešām ļoti daudz pozitīvu atsauksmju. Un sapratu, ka grāmatas panākumi bija tajā, ka sievietes jutās saprastas. Es dalījos savās atziņās, un viņas jutās līdzīgi. Nejutās vienas. Gāja laiks, un draudzenes teica: “Tev taču jāraksta par savu dzīvi romāns! Jo tā, kā notika ar tevi, dzīvē nemēdz notikt!”

Bet es neesmu rakstniece. Latvijā ir Māra Zālīte, Nora Ikstena, ir citas labas rakstnieces, bet es vispār neesmu rakstniece! Taču es neesmu arī interneta cilvēks, un man neder bloga rakstīšana. Man patīk uz papīra drukāts teksts. Un vēl man bija sajūta, ka es ar uzrakstīto kaut kā palīdzu citām sievietēm. Pagājušogad dzimšanas dienā draudzene man iedeva īstu uz papīra rakstītu vēstuli no kādas sievietes, kurai psihoterapeite bija ieteikusi manu grāmatu. Lasīju un raudāju. Jo man tiešām šķiet: ja esi kaut vienam cilvēkam palīdzējis – tas jau ir daudz.

Protams, biju domājusi rakstīt pavisam citu grāmatu. Par iespēju sākt visu no jauna. Bet dzīve ieviesa savas korekcijas. Un tagad... Tā nav grāmata par vēzi. Jā, vēzis tagad ir ļoti būtiska manas dzīves sastāvdaļa, bet tā nav vienīgā. 

Tu esi pirmā sieviete Latvijā, kas uzrakstījusi grāmatu par savu personisko pieredzi ar vēzi.

Katrā ziņā vismaz es neatradu grāmatu, ko tieši par krūts vēzi būtu uzrakstījusi kāda Latvijas sieviete – paciente, nevis ārste. Lai gan krūts vēzi katru gadu atklāj vairāk nekā tūkstoš sievietēm.

Man pašai rakstīšana ļoti palīdzēja manā ceļā. Ne velti dienasgrāmatas rakstīšana tiek dēvēta par pašterapiju. Sapratu arī, cik ātri mainās sajūtas šīs slimības laikā. Tagad pārlasu pašas rakstīto par ķīmijterapiju, un šķiet: nu, kas tad tas par grūtumu, nebija jau nemaz tik smagi... Jā, jā, ir tāds fenomens: ar laika nobīdi tas vairs neliekas nekas “tik smags”. Jo līdz tam, ka vienu rītu stāvi pie spoguļa un skaties uz sevi bez krūtīm, aiziet pakāpeniski. Vismaz manā gadījumā. Citi stāsti sākas tieši ar operāciju.

Foto: Agneta Jonele

Man viss tā pa mazam pilieniņam nāca. Vispirms uzzini – ir audzējs krūtī. Vienā. Varbūt būs tikai operācija. Pēc tam atklājas, ka ir sliktāk, nekā cerēts, un vispirms būs ķīmijterapija. Sākumā ik pēc trim nedēļām, pēc tam – katru nedēļu. Tad vēl arī pievienojas mērķterapija. Un operācija no “izgriezīsim audzēju vienā krūtī” mainās uz abu krūšu noņemšanu. Garlaicīgi nav, visu laiku kaut kas jauns. Un, protams, ir dienas, kad liekas: kad tas viss beigsies...

Tavā gadījumā slimībai ir sarežģīta kombinācija.

Sapratu, ka manas onkoloģes pieredzē esmu tāda vienīgā, un arī pasaulē šāda kombinācija ir retums. Neiedziļinoties sīkumos – man ir ģenētiski mantots vēzis komplektā ar īpaši agresīvu audzēja veidu. Uzskatu, ka par ģenētiski mantoto vēzi runā nepiedodami maz. Jo es jau arī izvēlējos nedomāt un neatcerēties, ka manai mammai bija gan olnīcu, gan krūts vēzis, un arī mana vecmāmiņa mira no krūts vēža. Es labi zināju, ka man tas draud. Tomēr ārsta apmeklējumu atliku. Un tagad es varētu visu laiku bez apstājas teikt: ja tavā ģimenē tas ir tik tuvu, vajag pārbaudīties, vai nav BRCA gēna mutācija. Tas ir jādara!

Jā, es tagad nožēloju, ka vilcinājos. Pati prātā to malu, vēl trakāk – es taču pat varēju skaļi draudzenēm pateikt: ak, man droši vien ir vēzis... Bet pie ārsta negāju.

 Cik savlaicīgāk tu varēji šo diagnozi uzzināt?

Patiesībā man vajadzēja aiziet pārbaudīties uzreiz, kā saslima mana mamma. Un tas bija pirms deviņiem gadiem. Mammas slimībai vajadzēja būt manam modinātājpulkstenim. Un savā ziņā tas arī nozvanīja, jo es sāku pastiprināti domāt: kaut tik man tas nebūtu... Es pat teiktu, ka tajā brīdī es to ielaidu savā apziņā. Ļoti uztraucoties, lai man nebūtu. Un pilnīgi neko nedarot, lai to pārbaudītu. Es negribēju uzzināt patiesību.

Lai mazliet tomēr atšķaidītu ne pārāk jautro sarunu, mēs varētu pievērsties šā stāsta priecīgākajai daļai – kā mēnesi pirms slimības diagnozes noteikšanas tu satiki...

Vīrieti. Savu pirmo mīlestību.

Un vispār beidzot mīlestību. To, par ko gadiem ilgi rakstīji savās redaktores slejās, par ko faktiski bija tavā pirmā grāmata. Un kā tā dzīvē notiek... Brīnumaini!

Man arī likās, ka tā notiek tikai filmās. Turklāt tikai Holivudas vai vācu romantiskajās filmās, ko agrāk rādīja otrdienu vakaros LNT kanālā. Bet tā tiešām notika. Un tagad es zinu: Dievs mani mīl, un viņš ir mana Dieva dāvana. Kā cilvēks, kuram ir šī diagnoze un priekšā vēl divas operācijas, es vienalga jūtos Dieva mīlēta. Un arī šā vīrieša mīlēta. Esmu arī diezgan droša, ka bez viņa es to visu neizturētu.

Draudzenes bildētā pēdējā fotosesija ar lokām. Pirmā ķīmijterapija jau bijusi, bet mati vēl ir. (Foto: no privātā arhīva)

Jau tad, kad pati nojautu par slimību, es negāju pie ārsta tieši šā iemesla dēļ – man šķita, ka es viena to neizturēšu. Bet nav arī tā, ka mēs esam kopā tāpēc, ka man ir šī diagnoze. Tieši otrādi – mana pirmā reakcija bija, ka mums tāpēc ir jāšķiras. Ka negribu, lai viņš mani redz tādu, kāda būšu. Es taču arī biju filmas saskatījusies, man bija stereotipi. Bet ir vēl trakāk, nekā rāda filmās.

Pa kārtām bruka manas iedomas par sevi. Es visu mūžu esmu bijusi visu varoša, stipra un neatkarīga. Bet tagad es biju zaudējusi savu statusu, turklāt ieguvusi slimību, par kuru cilvēki negrib runāt. Patiesībā zaudējusi arī savu finansiālo neatkarību, iekrājumi kusa. Taču es joprojām burtiski spurojos pretī, kad Valters gribēja par mani rūpēties.

Es varbūt lēkāju pa tematiem un jautājumiem, taču ir lietas, ko es gribu izstāstīt. Es, piemēram, tagad esmu pārliecināta: ja kaut ko ļoti gribi, tas piepildās. Klišejiski, bet patiesība. Es ļoti daudz par Valteru biju domājusi. Visus šos gadus. Mēs satikāmies, kad man bija sešpadsmit. Tagad man ir 42 gadi. Un visus šos gadus es pati brīnījos: cik interesanti, ka viņš man joprojām ir sirdī. Tik ilgi. Man bija gredzens, ko saucu par “Valtera gredzenu”. Es to saudzēju un nemetu ārā, kaut tam nebija nekādas vērtības, necils gredzentiņš, un vispār es esmu no ārā sviedējām, viegli atsakos no visa, ko vairs nelietoju, neko nekrāju.

Bet to gredzenu es vienmēr paglabāju. Man bija svarīgi turēt atmiņu par viņu. Un es arī visus šos gadus sekoju līdzi viņa gaitām, piedomāju. Un pēkšņi vasarā pirms nu jau vairāk nekā gada Cēsu pilsētas svētkos mēs satikāmies. Un man bija sajūta, ka viņš vienkārši uz brīdi bija izgājis. Un atgriezies. It kā nebūtu vairāk nekā 20 gadu pa vidu. Viņš jau arī mani nepazina citādu – kā vadītāju, redaktori, kā sievieti – viņš manī redzēja to sešpadsmitgadīgo meiteni.

Tagad, kad vairs neko no uzrakstītā neizmainīt – vai nešķiet, ka grāmatā ir kaut kas par daudz pateikts?

Zinu, ka būs cilvēki, kas nesapratīs, kāpēc vispār kaut kas tāds bija vajadzīgs. Kāpēc tik intīmas detaļas jāpublisko. Bet man nu jau tiešām ir svarīgs tikai manu tuvāko cilvēku, šajā gadījumā – manas ģimenes, Valtera, viedoklis. Viņš man ir atļāvis publiskot mūsu sarakstes. Jo kā citādi man šo dokumentālo stāstu izstāstīt?

Atvadas no matiem. "Nolēmu, ka labāk tos nodzīt pašai, nevis sagaidīt brīdi, kad tie sāk krist," saka Inita. (Foto: no privātā arhīva)
Foto: no privātā arhīva

Kādam liekas: kāpēc vispār jāstāsta, ka vairs nav krūšu? Es tieši šodien skatījos, kā X faktora uzvarētāja Instagram rādījusi, kā viņai veikta krūšu palielināšana. Tas ir normāli. Bet, ja sieviete atklāj, ka vēža dēļ viņai krūtis noņemtas, – nenormāli. Bet man taču arī būs implanti.

Vai tas, ka es šo savu stāstu izstāstu, kaut kā samazina manu vērtību? Nē, nemaz. Un tas, ka es par emocijām daudz runāju – vai tas kaut kā mazina manu vērtību? Nē. Es tāda esmu. Grāmata vispār sākas ar stāstu par manu nelaimīgo mīlestību. Kā vīrietis, ar kuru man bija attiecības, vienā dienā pazuda, neko nepaskaidrojot, un es biju izmisumā. Vai tas kaut kā mazina manu vērtību? Arī ne. Un vai es būtu pirmā sieviete, kas iemīlējusies un tikusi pamesta? Diez vai. Nav jau viss tikai skaisti. Līdz skaistajam ir arī jāparaud.

Šī epizode gan bija vienīgā, par ko domāju, vai man to vajadzēja grāmatā atstāt. Bet atstāju, jo, ja nebūtu šīs krīzes, es nebūtu spērusi tālākos soļus. Tas bija visa sākums. Tas, ko bieži vien redzam kā zaudējumu, izrādās ieguvums. Bet to var novērtēt vienīgi ar laiku. Gribēju parādīt, dot cerību, ka tā nav tikai filmās, ka gada laikā no atraidītās vari kļūt par līgavu. 

Tu grāmatā raksti: “Aizdomājos – kas vispār ir labi? Ko nozīmē – viss būs labi? Katram tas ir kaut kas cits. Vai būs labi tad, kad būšu vesela, brīva no vēža? Tas nenotiks tik drīz, mana ārstēšanās beigsies vien pēc gada. Vai tad viss būs labi? Kas ir viss? Esmu par šo visu apmulsusi.”

Es tagad vairāk saku, ka viss jau IR labi. Jo to, kā būs, to gan nevar zināt. Garantijas nav nevienam un nekādas, un to tagad zinu. Šobrīd mēs te sēžam saulītē, dzeram kafiju, bet, kas būs aiz stūra, nezinām. Kopš es to pieņēmu, man kļuva vieglāk dzīvot. Nevis “viss būs labi”, bet “viss ir labi”. Tas “viss būs labi!” galīgi nav labākais, ko onkoloģijas pacientam teikt.

Atceros, šovasar dzirdēju frāzi “vēžinieki nedrīkst iet saulē”. Man no vārda vēžinieki kļūst nelabi. No tās stigmas, no kastītes, kurā ieliek cilvēku ar šo diagnozi. Jā, es tagad esmu onkoloģijas paciente, būšu uzskaitē piecus gadus, tā ir daļa manas dzīves. Bet pirmām kārtām es esmu cilvēks, nevis vēžinieks. Kāpēc man būtu jāslēpj mana diagnoze? Kāpēc darbā kolēģi, piemēram, nevarētu zināt un attiecīgi saprast, ka sagurstu ātrāk un kādreiz nemaz nevaru ierasties. Man ir svarīgi, lai manī redz cilvēku, jo man ir jādzīvo labi tagad. Nevis kaut kad, kad “viss būs labi”.

Es zinu šo stāstu, bet lasītājas varbūt nesaprot – kāpēc tango?

Kad piedzīvoju noraidītās mīlestības sāpes, lai sevi iepriecinātu, gāju mācīties dejot tango. Un manī ļoti nosēdās pasniedzēja teiktais, kas ir tango – tā ir ļaušanās un uzticēšanās otram. Man bija ārkārtīgi grūta pirmā tango nodarbība. Sapratu: ne es protu ļauties, ne uzticēties. Vienmēr esmu tikai vadījusi un komandējusi. Atlaist kontroli pār savu dzīvi bija grūti.

Starp ķīmijterapijām. (Foto: no privātā arhīva)

Arī manā ārstēšanās plānā nekas nenotika tā, kā plānots, visu laiku bija nobīdes. Cik dusmīga es sākumā biju, kad analīžu dēļ tika pārceltas ķīmijas! Kā es trakoju! Līdz sapratu, ka man tā ir mācībstunda: dzīvi nav iespējams kontrolēt, un man atliek tikai ļauties. Tāpēc tad, kad pēc pusgada nesākās arī starošana, kā bija plānots, jo brūce nebija sadzijusi, es to jau uztvēru ļoti mierīgi.

Ko vēl bez došanās laikus pie ārsta tu ar tagadējo prātu būtu darījusi citādi?

Es tiešām neko savā dzīvē nenožēloju, varbūt vienīgi – vajadzēja ātrāk atteikties no amata.

Es tagad negribu apgalvot, ka tā ir visiem citiem, bet man tomēr ir aizdomas, ka tā ir daudzām sievietēm. Jo man tā bija – es savu priekšstatu pati par sevi tik ļoti veidoju no citu viedokļiem. Tā bija mana lielākā problēma – es ļāvu citiem cilvēkiem sevi veidot. Biju tāda, kādu viņi gribēja mani redzēt. Es tagad varu godīgi pateikt – es neesmu laba vadītāja. Kaut gadiem ilgi visi teica, ka es tāda esmu, un es arī pati tam ticēju. Bet es neesmu. Jo neviens jau neredzēja, kas notika pēc tam, kad man bija jāpieņem nepatīkami lēmumi darbā. Kā mani tas ēda. Un kā es biju hroniski neapmierināta ar to, ko daru. Tagad domāju – tas mani arī saēda. Man patika darbs, bet es pati cietu, to darot. Stresa situācijas darbā es uztvēru ļoti personiski. Tāpat arī kritiku, nevarēju no tā norobežoties.

Lasot tavu grāmatu, mani nepameta doma, ka lielāku atklātību prasīja nevis izstāstīt par vēzi, bet atzīties savā vājumā. Un tieši attiecību ziņā.

Par to man pašai bija pārsteigums. Ka es joprojām esmu maza meitene. Ka dzīvoju sajūtā – no manis gaida, lai esmu visu varoša, un es taču šīs gaidas nepievilšu. Pierādīt, ka esi tāda, kāda nemaz neesi – tas prasa milzīgu spēku. Pilnīgi lieki iztērētu enerģiju! Un kā dēļ?

To apzinājos brīdī, kad man atkal piedāvāja darīt kaut ko līdzīgu, jo no malas taču izskatās, ka man patīk, ka man sanāk... Tad arī pati sev pirmo reizi pajautāju – vai es to patiešām gribu? Īstā, nevis citu izveidotā, es?

"Parūkas vietā man bija cepures. Ir grāmata Meitene ar deviņām parūkām, es biju meitene ar sešām beretēm." (Foto: no privātā arhīva)

Tas labās redaktores tēls mani bija nogurdinājis. Es arī tagad taisu žurnālu, man patīk to darīt, bet es nekad dzīvē vairs negribētu vadīt kolektīvu un būt atbildīga par citiem cilvēkiem un viņu darbiem vai būt atbildīga par citu ienākumiem, nepārtraukti uztraucoties, vai es strādāju gana labi. Nē, to es vairs negribu. Tas pārāk dārgi izmaksā.

Kad cilvēks piedzīvojis nāves bailes, kad bijis tuvāk nāvei, nekā ikdiena to prasa, pazūd ļoti daudzas citas bailes.

Bet tā arī ir. Bailes ir īpaša tēma. Es gan teiktu, ka man pat nevis bija bail nomirt, bet... Patiešām atkāpās citas bailes. Tādas pat sadzīviskas – es atsāku braukt ar mašīnu, supoju, kaut agrāk ļoti baidījos no ūdens. Un vēl virkne ikdienišķu baiļu – ak Dievs, tās taču vispār nav bailes! Kas ar mani var notikt, nu kas TĀDS?!

Es taču arī izlasu ziņas, kad kāds Latvijā vai pasaulē pēc remisijas nomirst. Vai tas palielina manas bailes? Nē. Tas man liek neatlikt, rīkoties. Piemēram, apprecēties tagad. Nevis gaidīt, kad būs nauda lielām kāzām un Katjas Šehurinas kleitai. Es dzīvoju tagad, man ir cilvēks, kuru mīlu;  no kā man baidīties, ko man atlikt?

Vai vēzis mani mainīja uz labo pusi? Nezinu. Man gribētos domāt, ka jā. Esmu kļuvusi empātiskāka. Bet bailes nomirt nav dominējošās. Ir bailes par tuvākajiem. Man, piemēram, ir bail tikai un vienīgi par to, kas notiek ar manu meitu. Abi mani vecāki ir gados, es uztraucos arī par viņiem.

Tu grāmatā esi uzrakstījusi, ko vēl gribētu piedzīvot. Apprecēties. Vecumdienas savās lauku mājās. Valters turpat dīķī makšķerē vakariņām zivis.

Tomēr visvairāk es gribētu redzēt pieaugam savu meitu.

Grāmatā ar tevi runā Misters Nezināmais. Balss, kas, iespējams, pieder... vēzim. Tā taču ir tikai metafora?

Kā lai to tagad pasaka... Grāmatā ir epizode kāpņutelpā. Aizkrita ārdurvis. Es sēdēju kāpnēs, skatījos, kā meistars mēģina tās atvērt, un tad man tiešām likās, ka es dzirdu: “Cik ironiski, ka tev rokās ir atslēga, bet durvis atslēgt tu nevari...” Es pat satrūkos, jo šī balss bija tik reāla. Protams, tā bija tikai mana intuīcija, kas runā. Bet tajā naktī es pavisam skaidri sapratu, ka ar mani viss nav kārtībā.

"Baudot Latvijas dabu. Daba patiešām dziedē." (Foto: no privātā arhīva)

Intuīcija? Nevis kāds augstāks spēks?

Lai kas tas būtu, esmu pārliecināta, ka viņš runāja ar mani jau krietni senāk. Un bija dienas, īpaši sākumā, kad fiziski biju telpā viena, bet jutu, ka neesmu viena. Ka viņš te ir. Un ka viņš te ir manis dēļ.

Neskatoties uz to, ka man bija attiecības, es šajā gadā arī tiešām daudz biju viena. Valters strādāja ārzemēs. Un es teiktu, ka tā būšana vienai man pat palīdzēja. Man bija svarīgi pabūt vienai ar viņu – savu otru misteru V.

Vai tagad tu vari pateikt, kas tev ir mīlestība?

Lielākās izmaiņas, kas ar mani šajā ziņā notikušas, – agrāk es būtu varējusi kaut ko pateikt par mīlestību. Bet tagad ne. Tur nav vietas vārdiem, bet tikai sajūtām. Kad sajūtas ir tik spēcīgas, vārdu tām nav.

Šis laiks man iemācīja pieņemt savas ēnas puses. Un parūpēties par sevi. Ne viens, ne otrs man nenāca viegli. Bet tā es iemācījos arī pieņemt otru cilvēku. Es mācījos arī beznosacījuma mīlestību pret savu bērnu tieši tagad. Kad mīli pusaudzi, par spīti tam, ka viņa ne tuvu nerīkojas tā, kā esmu izfantazējusi. Es vispār tik ļoti dzīvoju lielās ilūzijās par to, kā būs. Un tad realitātē notika tieši pretēji.

Grāmatā ir situācija, kurā tu, aizbraucot uz savām dzimtajām Cēsīm, aizej nevis ierastā ceļā uz mīļāko restorānu, bet uz Svētā Jāņa baznīcu. Un tur pieņem lēmumu, ka necīnīsies. Ka tu pieņemsi.

Jā, jo kā es varu karot un cīnīties pret kaut ko, kas ir daļa mana organisma? Dzīve man pat iedeva “spilventiņu”. Darba dēļ man jau pirms diagnozes vajadzēja lasīt grāmatas par to, kas ir laime, prāts – visādas tādas “padomu” grāmatas. Un jau tad es to sajutu. Ka dzīve nevar būt cīņa.

Kad aizgāju no darba izdevniecībā, man daudzi prasīja: “Kādas jaunas virsotnes tu iekarosi?” Bet man visi šie vārdi: iekarot, virsotnes, izaicinājumi... Visi šie vārdi man liek par kaut ko būt. Par to, kas es neesmu. Es neesmu Žanna d’Arka, neesmu cīnītāja, man to negribas.

Par vēzi runājot, arī bieži vien lieto vārdu “cīnīties”. Mana grāmata nav par cīņu ar vēzi. Es nepadodos, es necīnos. Ja padotos, es varbūt atteiktos no ķīmijas. Es izdomāju jaunus terminus. Ķīmijterapijas saucu par ballītēm un sarkano ķīmijas devu, ko laiž vēnā, par kokteili. Un pēc ballītēm ar kokteilīšiem mēdz būt slikti, loģiski.

Cilvēki atvadoties mēdz teikt: “Nu tad – turamies! Cīnāmies tālāk!” Bet dzīve nav cīņa. Es dzīvoju, pieņemot šos apstākļus, nevis sakostiem zobiem. Man patīk domāt, ka dzīve ir dāvana.

Grāmatā raksti, ka bija jāsaslimst ar vēzi, lai tevi pirmo reizi mūžā bildinātu.

Tas notika tik negaidīti. Tik... it kā nepiemērotā brīdī. Tieši tajā dienā es biju nolēmusi, ka vispār nav jēgas kaut ko darīt, jo uzzināju, ka man ir visai rets vēža salikums, nebūs tik viegli. Izlēmu, ka man negribas skaisto “viņi dejoja vienu vasaru” stāstu sabojāt, ka ir jāšķiras. Mēs braucām uz draudzenes lauku mājām, un es visu ceļu raudādama skaidroju, kāpēc tas viss ir jāizbeidz.

Foto: Agneta Jonele

Es nevarēju nojaust, ka viņam kabatā bija gredzens. Viņš mani bildināja pēc tam, kad stundām biju runājusi par šķiršanos, par to, ka viņš ir pelnījis būt kopā ar vitālu, nevis “vēža un ķīmijas saēstu” sievieti. Un tad es sapratu – man ir vēl viens iemesls, kāpēc es gribu dzīvot. Un nu man bija arī izvēle, par ko varu domāt – par to, kāda gulēšu onkoloģiskajā nodaļā, vai par to, kādas būs manas kāzas.

Man šķiet, tu tagad esi mierīgāka un arī priecīgāka, nekā jebkad esi bijusi.

Pilnīgi noteikti. Un mani skaļie smiekli tagad noteikti nāk no sirds. Tā, ka līdz prieka asarām. Es mēdzu priecāties kā mazs bērns. Mani tik daudz kas sajūsmina! Man tagad ir tik daudz iemeslu nesūdzēties. Un vienlaikus saprotu, cik daudz agrāk esmu sūdzējusies... Nemaz jau nerunājot, par kādiem niekiem šī vaidēšana bijusi. Paradoksāli, bet tā ir – es tagad esmu priecīgāka un laimīgāka. Protams, bija kritieni un bija ļoti sāpīgi brīži, bet, tos izdzīvojot, var novērtēt dzīvi. Mazos priekus. Un ka nevajag neko “mega”.

Tu vienmēr esi dzīvojusi salīdzinoši veselīgu dzīvesveidu. Desmit gadus esi veģetāriete, esi braukusi uz Indiju, veikusi pančakarmas. Tu varēji izvēlēties alternatīvās medicīnas ceļu. Varēji arī atļauties kaut uz pusgadu braukt un ārstēties Indijā kādā klīnikā. Bet tu uzreiz izvēlējies tradicionālās medicīnas ceļu. Kāpēc?

Droši vien tāpēc, ka es ar visu savu veģetārismu, ājurvēdas rituāliem un attīrīšanās kūrēm tomēr saslimu. Tas tā, vairāk joks. Es izvēlējos tradicionālo medicīnu tāpēc, ka nezinu nevienu sievieti, kura būtu netradicionālā veidā uzveikusi krūts vēzi. Toties zinu stāstus, kad ķīmijterapija un operācija palīdz. Arī mana mamma ir šis stāsts. Turklāt es daudz lasīju tieši par ģenētiskajiem gadījumiem, par BRCA gēna mutāciju – šajā gadījumā tradicionālā medicīna ir pārbaudītākā. Es tik ilgi jau biju riskējusi, ka nevarēju vairs to atļauties. Taču ticu arī holistiskai pieejai. Zinu, ka ājurvēdas spēcīgākais līdzeklis ir kurkuma. Un kurkuma saknes sulas šotiņu es katru rītu izdzeru.

Es sarunas sākumā nepieminēju, ka taču pati jau biju sataustījusi krūtī veidojumu. Zināju, kas man ir, bet negāju pie ārstiem, tā vietā izvēloties, teiksim tā, baudīt dzīvi. Man ilgus gadus darbs un meita bija divas svarīgākās dzīves jomas. Manis pašas tur nebija. Un, kad sapratu, kas dzīvo manās krūtīs, savu dzīvi uz brīdi pārvērtu par visīstāko rokenrolu. Kā no ķēdes norāvusies. Jo man šķita, ka mana dzīve tāpat drīz beigsies un tāpēc nu jāpadzīvo uz pilnu klapi. Nevis jāskrien pie ārsta.

Vai tas būtu kaut ko mainījis?

Iespējams. Varbūt izpaliktu ķīmijterapija, jo ir starpība starp 0. un 2. stadiju. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc par to runāju – lai sievietes, kas kaut ko aizdomīgu satausta, uzreiz dodas pie ārsta. Zinu, ka ir milzīgas bailes, zinu! Bet, kamēr baidies, audzējs tik aug un aug, un šūnas ceļo. Nedrīkst vilcināties, nu – nedrīkst! Bet, ja būtu aizgājusi vēl ātrāk un veikusi BRCA gēna testu... Daudzi zina Andželīnas Džolijas gadījumu. Viņa, uzzinot, ka ir BRCA pozitīva, veica operācijas profilaktiski, pirms veidojumi bija.

Un es arī to būtu varējusi izdarīt. Protams, tas nav populāri. Un Latvijā nepavisam nav populāri. Man šķiet, tieši tāpēc, ka par to nerunā. Lai gan ko nu vairs, es no savas diagnozes, domāju, nekādi nebūtu varējusi izvairīties. Agrāk vai vēlāk – tā pie manis ierastos, jo man vajadzēja daudz ko iemācīties. Es vēzi uztveru par savu skolotāju un, lai cik savādi tas izklausītos, esmu viņam par daudz ko pateicīga.

Vai tagad savu ķermeni mīli vairāk?

Tik tālu gan es vēl neesmu nonākusi. Jo tas ir ceļš. Melotu, ka tagad ar sajūsmu skatos uz sevi spogulī. Taču esmu ļoti pateicīga savam ķermenim par izturību. Un man jau krūtis reiz atkal būs. Ar krūtīm vispār ir tā, ka tikai tagad, kad to vairs nav, saprotu, ka bija gan laba izmēra, gan gana tvirtas.

Foto: Agneta Jonele

Kas no malas tevi stiprināja? Grāmatā vairākas reizes piemini Džo Dispenzu un viņa mācības.

Grāmatas arī bija tās, kas palīdzēja. Visi mani Kindle krājumi sastāv no grāmatām par vēzi angļu valodā. Tās es lasīju ļoti daudz. Zinu, ka ir sievietes, kas negrib neko vairāk par šo slimību zināt, bet man bija otrādi – šo grāmatu autores bija manas iedomu draudzenes. Iepazinu viņu dzīves, daudzas no viņām pēc tam uzrakstījušas arī otru grāmatu. Par dzīvi pēc vēža.

Bet visvairāk man palīdzēja manas, kā es saku, laimes prakses. Režīms. Es patiešām katru dienu vingroju, katru rītu klausos Calm meditācijas. Skriešana. Bet visvairāk – daba. Daba iedarbojas momentāni.

Šobrīd esi ārstēšanās stadijā. Bet arī savā grāmatā piemini – dažreiz grūtākais nāk pēc tam.

Jo cilvēki skatās uz tevi citādāk. Tu gribi atgriezties vecajā, normālajā dzīvē, bet esi ļoti mainījies. Piemēram, ir tāda TED runa, kur sieviete, kura izslimojusi vēzi, atklāj, cik ļoti viņai nepatīk, ka uz viņu skatās kā uz varoni, iedvesmotāju. Uzliek uz pjedestāla un kaut ko gaida.

Un es arī negribētu, ka mani kaut kā slavē par šo grāmatu. Es neko neesmu izdarījusi. Tikai rakstiski pastāstījusi, kā mainījos es un mana domāšana. Ja tas, kā jau teicu, palīdzēs kaut vienam cilvēkam, būšu ļoti priecīga.

Savā runā šī sieviete teica, ka viņa pat ilgojās pēc laika, kad bija slima. Jo tad par tevi rūpējas, saudzē, uztraucas. Auklējas, piedomā, neko skarbu vai rupju nepasaka... Mēs taču visi to gribam – lai palutina, lai nenosoda. Tas arī būtu ļoti normāls attiecību modelis, ka par tevi kāds visu laiku rūpējas. Un tu par kādu.

Tu raksti, ka tev bija jāizņem slēdzene – audzējs, kas bija aizslēdzis tavu sirdi uz mīlestību. Ka to nevarēja atlauzt saudzīgākiem veidiem. Pret ko tava sirds bija aizslēgta? Pret vīriešiem? Pret... visu?

Visvairāk pret sevi. Es pat tagad teiktu, ka agrāk biju vardarbīga pret sevi. Un ļāvu citiem būt emocionāli vardarbīgiem pret mani. Tas, kā esmu sevi kritizējusi, dzinusi un tā mūžīgā, mūžīgā neapmierinātība ar sevi... Es pārnestā nozīmē daudzus gadus situ sevi ar pātagu. Un nekad sevi neuzslavēju. Toties paniski ilgojos pēc mīlestības – vīriešu, kolēģu, darba devēju... Man liekas, es tik bieži nesapratu, kas vispār ar mani un manu dzīvi notiek.

Bet tu taču visu darīji: laba pārtika, fiziskās kustības, masāžas, ceļojumi, ballītes, pucēšanās...

Jā, bet tas viss bija tā... ārēji. Tas ir līdzīgi, kā vīrs piekauj sievu un pēc tam viņai kaut ko dārgu uzdāvina. Tāda es biju pret sevi. Iemīlēt sevi, nedzīt un nepieprasīt es iemācījos tikai ar diagnozes atnākšanu. Cik es dzīves laikā visādas “padomu” grāmatas biju izlasījusi. Bet sapratu tādas vienkāršas patiesības vienīgi tagad.

Bet pie ārsta taču mani, starp citu, aizveda tieši Valters. Ja viņš nebūtu bijis tik uzstājīgs, es taču vēl nezin cik ilgi neaizietu. Jo tās bailes ir iracionālas. Es katru gadu savā redaktores slejā rakstīju, cik svarīgi ir pārbaudīt krūtis. Un pati tiešām arī pārbaudīju. Bet tad, kad sataustīju veidojumu, vairs pie ārstiem negāju. Jo gribas taču šausmas attālināt.

Teici, ka emocionāli grūtākais ir ieskatīties acīs mammai.

Vispār grūtākais ir ģimene. Pateikt mammai, meitai, brālim. Pēc tam es ļoti reti zvanīju mammai, jo viņa katrā sarunā raudāja. Un vēl ir ļoti grūti sava vīrieša acīs redzēt, kā viņam sāp no tā, ka man sāp. Manu galējo vājumu redzēja tikai viņš. Jo es sapratu: viņš spēj to turēt. Tikai tāpēc mēs varējām un varam būt kopā. Jo tikai viņš ir redzējis mani bezspēcībā, kad nevaru noģērbties, nomazgāties. Vispār neko nevaru. Tas ir intīmākais brīdis. Kad vīrietis tevi pēc operācijas mazgā. Nevis sekss.

Toties tagad man ir jauna pieredze: es zinu, kā izskatās sāpes otra acīs. Tā ir pieredze, ko nevar iztēloties, kamēr tas ar tevi nav noticis. Kad ir tā, ka gribas nodurt skatienu. Apburtais loks: manas sāpes rada sāpes otram, un tad tās atkal atgriežas pie manis, tikai nu jau dubultā.

Es šā gada laikā daudz domāju, vai dalīties savās sāpēs un pārdzīvojumos, ar ko un cik... Un sapratu, ka nevajag. Ka tas nepalīdz. Jo neviens nevar ne palīdzēt, ne saprast. Tagad, ar laika nobīdi, es domāju, ka fiziskās sāpes ir daudz vieglāk izturamas nekā emocionālās.

Man likās, ka nogriežot krūtis, man ir atņemta sievišķība. Tam nevar būt gatavs, un to nevar saprast cilvēks, kas to nav piedzīvojis.

Es ļoti baidījos no operācijas – pilnīgi neizskaidrojamas, nepamatotas bailes. Ka nepamodīšos no narkozes.

Un, protams, es ļoti pārdzīvoju, ka mana meita var zaudēt mammu. Tās pat nav bailes, tās ir sāpes. Man arī sāp, ka šo gadu neesmu bijusi “laba mamma”. Bet šis ir par to, ko saka lidmašīnās: vispirms uzlieciet skābekļa masku sev un tikai tad bērnam. Šoreiz bija priekšrocība tam, ka esam ar meitas tēvu šķīrušies, viņa varēja dzīvot pie tēva un neredzēt mani vājākajā posmā. Bet man vienalga tas bija milzīgs pārdzīvojums: ka neesmu bijusi tik klātesoša, ka esmu vairāk domājusi par sevi. Un atkal jau – es varētu sev to pārmest. Bet es vairs nepārmetu.

Tu pati sevi rakstot salīdzini ar mazu meitenīti, kura ir nobijusies, pakritusi un nobrāzusi celīti. Kāda tagad ir šī meitenīte, un vai viņa joprojām ir?

Viņa noteikti ir priecīgāka. Un vairs nav tik nobijusies. Viņa māk lūgt palīdzību. Bet vai viņa ir pieaugusi? Nezinu... Jo man nešķiet, ka mēs vispār sākamies un beidzamies.

Kad es tagad vizuāli iedomājos, kā daudzus gadus jutos: sēdēju sarāvusies un gaidīju, ka man uzbruks. Tagad es esmu daudz, daudz drosmīgāka.

Grāmatas beigās tu uzskaiti savu laimes definīciju. Es esmu dzīva, elpoju, redzu, jūtu, izgaršoju, mīlu, mani mīl... Tu šo sarakstu esi pielikusi mājās pie sienas?

Vēl ne. Bet es to izdarīšu, jo gribu turēt sev acu priekšā. Visas ārējās spozmes man kļuvušas absolūti nesvarīgas. Ja es varu sēdēt pie Gaujas ar sev tuviem cilvēkiem un justies laimīga, man tiešām neko citu nevajag.

Tā kā tikšanās ar lasītājām klātienē Covid-19 ierobežojumu dēļ pagaidām notikt nevar, bet daudzi jautā par iespēju iegūt grāmatu ar autores parakstu, to var izdarīt, pērkot initasila.lv.

Saistītās ziņas

Kā pandēmijas laikā sadzīvot ar diagnozi – vēzis. Saruna ar onkologu Jāni Kāpostiņu
Vēzis kā uz delnas: paciente Kristīne Poļakova atklāj visu, kas jāzina slimniekam un viņa tuvajiem
"Es negribu mirt," 31 gadu veca sieviete pirms nāves asarām acīs sniedz godīgu interviju 5

Citi šobrīd lasa

Kāda bija leģendārā dziedniece Zilākalna Marta
Tas maina visu: mājsaimniece atklāj, kā acumirklī notīrīt aizsalušu auto vējstiklu 4
Kā pūķi no pasaku filmas: pludmalē Keiptaunā izskalojušās brīnumaini skaistas jūras radības
Tēmas: Covid-19

Заморское счастье: Водянова, Шейк, Курникова и другие звезды, выбравшие в мужья иностранцев

"Теперь можно вместо Тарзана выступать": Наташа Королева изменила прическу и стала копией мужа