Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Rojs Maizītis

Svetlana Bless - pirms un pēc žurkas Kornēlijas. Saruna ar aktrisi

Intervijas
9. novembrī 05:08 2020. gada 9. novembrī 05:08
 
Sandra
Landorfa
| "Patiesā Dzīve"
“Jaunībā Džuljetu negribēju spēlēt – nebiju taču duma, zināju, ka man ir klauna izskats!” nosmej aktrise Svetlana Bless. Tas nav nekāds joks – viņa ir augstāko izglītību ieguvusi klaunese, ironijas devu sevī nesusi vienmēr, visvairāk jau, kad pārtapa par žurku Kornēliju. Ar gadiem smiekli kļuvuši klusāki, bet var just – tie dziļumā guldz.

Jau vairākus gadus Svetlana dzīvo Valmierā – tuvāk meitai, aktrisei Ievai Puķei, un znotam, aktierim Krišjānim Salmiņam. Pilsēta īpaši nepatīk, tāpēc varbūt nav tik skaudri, ka no mājām var iziet arvien retāk. Nevaru ciest nopietnus cilvēkus – tā kādreiz ir teikusi Svetlana, un arī mēs sarunas laikā līdz skaļiem smiekliem tiekam vairākkārt. Cilvēks ir vecs tad, kad zaudē pašironiju, spēju apsmaidīt pašam sevi. Daudz bilžu ir ap Svetlanu – viņa jaunībā gariem, blondiem matiem, īsta skaistule, mazmeitas. Pa kādai iesāktai grāmatai un televizora pults. Arī ziedi. 4. novembrī viņai palika 77.

Pirms simt gadiem Maskavā…

– Kā jums klājas, Svetlana?

– Nu redziet, kā man klājas… Lielākoties pa dīvānu ņemos. Kad to izvelk, arī pa nakti var gulēt. Un tā – sarunājos ar puķēm. Lielākoties skatos televizoru, krievu filmas, operetes. Šovus vispār neskatos, tad jābūt idiotam... Tagad viss ir pa jaunam.

– Savulaik mācījāties Maskavā…

– Es mācījos Valsts cirka un estrādes augstskolā, arī diplomu dabūju. Ne jau akrobātiku, bet estrādes mākslu. Ar vienu puisi iestudējām dialogu. Kad bija jāuzstājas, protams, no tā, kas uzrakstīts, nekas nepalika pāri. Mēs improvizējām un dabūjām pieci – augstāko atzīmi. Tas bija tik sen, var teikt, ka mācījos pirms simt gadiem… Tolaik nezināju, ka Latvijā tāda estrāde vispār nepastāv, tikai dziedāšana – Vilcāne un tamlīdzīgi. Mans partneris reiz atbrauca šurp, bet bija tāda lieta, ka viņš gribēja ar mani precēties.

– Krievs?

– A kas tad?

– Varbūt no citām republikām…

– Nē, nē, es ar tādu nedraudzētos! No Azerbaidžānas… nekādā gadījumā.

Foto: Rojs Maizītis

– Māra Ķimele atmiņās ir rakstījusi, ka viņas režisoru grupa bija internacionāla.

– Jā, mēs ar viņu par to visu esam izrunājušās...

– Tad puisis jums brauca līdzi uz Latviju – kā aste?

– Viņš pilnīgi negaidot atbrauca. Bet man tolaik jau bija brūtgāns Kārlis, vēlāk arī kļuva par aktieri. Miers viņa pīšļiem, lai guļ, kur norakts. Mēs tā kā gribējām precēties, tā kā ne, un beigās neapprecējāmies, paldies dievam. Viņam svarīgi bija grādīgie un meitenes.

Institūtā neticēja, ka esmu latviete. Pēc izskata jā, blondi mati, bet viņi teica – jūs tik labi runājat krieviski un esat latviete? Saku – varu arī latviski parunāt. Viņi teica – jā, jā, lūdzu! Nu, tad es teicu – tu esi pilnīgs stulbenis!

– Kārtīgs uzdzīvotājs?

– Nevarētu tā teikt. Viņš bišķiņ ieķēra gan, bet ne pārāk. Taču viņš iet pa ielu – ā, re kur foršas kājas, dzirdi, man tagad nav laika… un aiziet.

– Līdzi tām kājām?

– Jā. Šitāds te… Labi, ka nebiju viņā samīlējusies, tad gan man būtu bijis grūti.

– Jūs to krievu puisi aizsūtījāt atpakaļ uz Maskavu?

– Jā. Tad atbrauca vēl viens, Jaunatnes teātris vēl nebija likvidēts. Viņš aizgāja pie Šapiro, es arī, režisors prasīja, lai arī es kaut ko nolasu. Kad nolasīju, režisors Šapiro mani uzreiz gribēja ņemt, bet to puiku nē.

– Un tad jūs bijāt Jaunatnes teātrī?

– Es nebiju, tikai aizgāju parādīt to čali. Gribēju, lai Saška tur tiek.

– Jums jaunībā bija liela piekrišana?

– Nu… jaunībā, jā. Es jau nebiju smuka, tikai simpātiska. Un es biju diezgan gudra. Ar mani varēja runāt par visu ko. Maskavā bija daudz tādu, kas gribēja mani precēt.

– Bijāt izvēlīga?

– Nē, vienkārši negribējās. Es gribēju uz Rīgu pie mammas, pie vecmammas, pie saviem bijušajiem. Tā Kārļa mamma gribēja ļoti, lai precamies, un mana mamma arī, vecmamma ar. Viņam patika mana vecmamma, tad viņi abi divi smējās. Viņa tad jau bija ļoti veca, stāstīja viņam visādus smieklīgus atgadījumus no savas dzīves. Teicu – tad jau jāprec mana vecāmamma!

Par aktrisi tapšana

– Jaunības gados jūs arī Valmieras teātrī spēlējāt – līdz 1975. gadam. Tad jūs te dzīvojāt, Valmiera jums ir zināma vieta.

– Jā, man nepatīk šī pilsēta. Drūma. Nepatīk, un viss.

– Tā teica arī Oļģerts Kroders…

– Nu, kad Olis bija dzīvs… Tā bija cita lieta. Viņam arī Valmiera nepatika, mēs ar viņu par šito runājām daudz un dikti.

– Viņš teica, ka jūtoties kā izsūtījumā, vienīgā vieta, kur viņš dodoties ārpus teātra, – paēst uz Rātes vārtiem…

– Jā, turpat jau tas viss bija. Jaunībā... Ja būtu Olis palicis… Es, redz, aizgāju uz Nacionālo. Mani Jaunušans uzaicināja. Valmierieši bija dikti dusmīgi, bet es gribēju spēlēt. Kaut ko normālu.

Foto: Rojs Maizītis

– Rīgā saskatījāt perspektīvu?

– Redz, es biju no Maskavas. Lielākoties mana kultūra bija no turienes.

– Ar ko atšķīrās Maskavas un Rīgas kultūra?

– Ar profesionalitāti.

– Bet Maskavā dramaturģisko aktiermākslu nebijāt mācījusies?

– Es tikai to vien mācījos! Un papildus arī klaunādi.

– Tas pavisam eksotiski!

– Jā, esmu profesionāla klaunese.

– Jums mati tagad ir tādā krāsā kā tiem klauniem.

– Nu, es sarkana staigāju jau gadiem.

– Arī savu grāmatu nosaucāt Un bij viņš muļķa klauns.

– Labi, ka tā mācīšanās bija Maskavā, es daudz ko uzzināju. Varēju iet uz teātriem. Mums bija apliecības, ar kurām daudz kur tikām iekšā. Dažādi teātri brauca viesizrādēs, no Viļņas, piemēram. Es Maskavā daudzas izrādes redzēju, kuras šeit nekad neredzētu. Nenožēloju, ka pabeidzu to institūtu. Vispār jau es necerēju, ka mani tur paņems. Stāties braucām vesels bars, bet nevienu citu nepaņēma, tikai mani.

– Kas jūsos tāds bija?

– Nu, droši vien kaut kas bija (rāda pie deniņiem).

Bija arī tā – no rīta pie manis atbrauc ātrā palīdzība, un pēc stundas es jau koferī lieku mantas un prom uz koncertu. Tā mēs abi gandrīz desmit gadus nobraukājām. Pirmkārt, naudiņa bija, otrkārt, mums pašiem patika.

– Kaut kas mazliet jancīgs? Ar humoru?

– Ar ko tad? Ne ar ko citu nevarēja būt. Un laikam tas, ka biju jauna un smuka. Man bija blondi mati līdz pat viduklim. Dabīgi.

– Kā Ievai.

– Vēl garāki. Un biezāki.

– Oho!

– Jā. Tad es atbraucu šurp un sāku tos griezt, krāsoju arī.

– Un jūs, tādu blondīni, paņēma par klaunu?

– Kāpēc ne?

– Uzlikāt sarkano degunu, uzvilkāt lielās kurpes…

– Mums pat nevajadzēja tā darīt. Lielākoties apguvām aktiermeistarību. Ja bija kādi īpaši vakari, tad kaut kā pārģērbāmies.

– Jums nepiedāvāja palikt Maskavā?

– Piedāvāja. Bet es pat nedomāju par to, ka varētu palikt. Man tas nebija vajadzīgs.

Bīstamā vēstule

– Kad Ieva bija maza, reizēm ar viņu gājāt uz Rīgas cirku?

– Nekad.

– Kāpēc?

– Nezinu, varbūt vienīgi tad, kad viņa bija pavisam maziņa. Te nebrauca neviens, kuru būtu vērts skatīties. Lai tādus aicinātu, vajadzēja lielu naudu.

– Jūs bijāt pieradusi pie cita līmeņa?

– Es biju pieradusi pie Maskavas līmeņa. Ar Oli par to runājām. Viņš teica, ka biju muļķe, ka aizbraucu prom. Teicu – bet tu arī varēji palikt Krievijā! Viņš atbildēja – nu, man nebija tāda Krievija kā tev. Es jau arī piedzimu Sibīrijā.

Žurka Kornēlija (Foto: Gunārs Janaitis)

– Jūsu vecāki bija izsūtīti?

– Jā. Es 1942. gadā piedzimu. Nu, kā bija, tā bija.

– Knapa iztikšana?

– Ne knapa… Vispār nevar saprast, kā mēs izdzīvojām. Bads.

– Atpakaļ Latvijā tikāt, kad Staļins nomira?

– Vēl bija dzīvs. Mamma rakstīja Staļinam vēstuli, ka mūs ne par to, ne par šo, ne par politiku, ne par ko izsūtīja, un mēs nevaram saprast, varbūt viņš var pateikt, par ko. Sūdi varēja būt lielāki…

– Tā varēja ieberzties…

– Jā… Bet laimējās. No atgriešanās īsti neko neatceros, vien to, ka braucām ar vilcieniem ilgi un dikti, pārsēdāmies.

– Jums mamma ir stāstījusi, kāpēc iedeva vārdu Svetlana?

– Es neprasīju. Varbūt vajadzēja... Tēvs bija krievs, īsts krievs, no Krievijas. Man tur nebija nekādas zināšanas. Ar mammu par to nerunājām, neprasīju. Man nepatika.

– Vārds?

– Jā. Vecmamma mani sauca par Gaismiņu. Tas man nepatika vēl vairāk. Latviski runāt iemācījos tikai pēc Sibīrijas, viena gada laikā. Sākumā es mācēju tikai krieviski, bez akcenta.

– Tas jums noderēja studijās?

– Institūtā neticēja, ka esmu latviete. Pēc izskata jā, blondi mati, bet viņi teica – jūs tik labi runājat krieviski un esat latviete? Saku – varu arī latviski parunāt. Viņi teica – jā, jā, lūdzu! Nu, tad es teicu – tu esi pilnīgs stulbenis! (Smejas.)

Lielā mīlestība

– Jūs piecu gadu vecumā komunālā dzīvokļa virtuvē esot saukusi, ka būsiet aktrise.

– Akrisa! Jā, jā. Tā bija Rīgas komunalka, kurā bija simt cilvēku.

– Un tad dabūjāt citu dzīvokli…

– To mammai iedeva universitāte, viņa bija bioloģijas docente. Tikām prom no komunalkas. Mums bija divistabu dzīvoklis vienā no pirmajām jaunajām mājām. Āgenskalnā. Manai mājai pretī bija kafejnīca Priedes.

– Uzskatāt, ka Nacionālais bija galvenais jūsu dzīves teātris?

– Uzskatu, ka galvenais. Tur bija Jaunušans. Viņš varēja mani arī nepaņemt, sākumā teica, lai pati izdomāju, ko darīšu. Runājām ilgi, tomēr viņš mani paņēma. Tas bija mans labākais teātris.

– Šķiet, arī skatītājiem jūs asociējaties tieši ar Nacionālo, tur jūs visvairāk ir redzējuši.

– Droši vien, droši vien. Viss, ko spēlēju Nacionālajā teātrī, bija forši. Tāpēc grūti kaut ko izcelt... Mana draudzene bija Liedskalniņa. Ar Antru mēs, tā teikt, drusciņ esam arī ierāvušas, bet Antra aizgāja pavisam pa šito līniju. Viņa bija baigi foršs cilvēks. Ļoti, ļoti.

– Pati izdomājāt, ka iesiet prom no teātra?

– Aizgāju pensijā, Ieva un Krišjānis bija Valmierā.

– Arī Ādolfs, jūsu vīrs, jau bija aizgājis?

– Jā. Aizgājis, tā teikt. Es ar viņu parunājos vienmēr.

– Viņš bija jūsu dzīves lielā mīlestība?

– Varētu tā teikt.

– Krietni vecāks...

– Divdesmit trīs gadus.

Foto: Rojs Maizītis

– Jūs tomēr apprecējāties.

– Neteicām nevienam. Mamma viņu ciest nevarēja. Tad beigās es mammai pateicu, kad jau gaidīju Ievu. Nu, man bija jāsaka, no kurienes… (Smejas.)

Mēs ar Jaunušanu reiz gandrīz sakāvāmies. Jā, ar kulakiem. Jo teicu – es tā nespēlēšu, jūs pats tā nespēlējat, tāpēc arī es nedarīšu! Un cauri. Tu darīsi, tu darīsi! Saku – nedarīšu! Metiet mani ārā no teātra!

– Un tikai tad mamma uzzināja, ka esat apprecējušies?

– Viņa saprata. Bet neko man neteica. Pati savā ziņā bija nomierinājusies. Ādolfs mums visu palīdzēja, ko pašas nekad nebūtu izdarījušas. Viņa saprata, ka tā vajag.

– Ka jums ir sirds piesējusies?

– Mēs ļoti, ļoti… cik reižu gājām prom viens no otra. Un tad atkal atpakaļ. Beigās apprecējāmies.

– Bet kā vispār satikāties – atceraties?

– Ā, es Filharmonijā strādāju. Kad atbraucu no Maskavas, nebija, kur likties. Viena dāma no Filharmonijas teica – aizej pie Šveinika, viņš bija direktors. Aizgāju parunāt, viņš teica – vai, no cirka, nāc šurp! Viņš mani paņēma uzreiz, ļoti ātri deva dokumentus parakstīt. Tā es kļuvu par Filharmonijas aktrisi.

– Kā konferansjē?

– Nē, konferansjē es nekad nebiju. Tā arī pateicu – ka nebūšu nekad. Man bija savi gabaliņi, ko iestudēju.

– Humoristiski?

– Bet kā citādi! Nehumoristiskus nemaz nevarēju taisīt. Biju vienīgā, kas ar jokiem kaut ko. Bija vēl viena dāma, bet tā nevarēja, Šveiniks viņai teica – uhoģi, ģevočka, poka ja ņe ozverel.

– Un Filharmonijā jūs Ādolfu satikāt? Viņš dziedāja?

– Bija vīru kvartets, viņš bija otrais tenors. Kaut kā es uzreiz viņā ieskatījos, no pirmās dienas iemīlējos. Un viņš man pateica to pašu.

– Ka ir jūsos ieskatījies?

– Ja! Tā mums bija.

– Ieva ir Ādolfam līdzīga?

– Jā! Ieva vispār ir viņa meita. Tā vienmēr teicām – tēva meita. Līdzīga, jā. Nu, ne jau ar to lielo degunu, šnobeli, bet vispār līdzīga.

– Savā ziņā labi, ka esat tuvāk Ievai. Viņa atskrien…

– Ieva nāk te katru dienu. Jo slimoju diezgan smagi. Viņa no rītiem līdz mēģinājumiem atskrien. Ja nebūtu Ievas, tad arī manis nebūtu. Meita man ir ļoti forša.

– Ievai tāpat ir paveicies ar Krišjāni, kā jums bija ar Ādolfu.

– Vispār jā! Tā viņš iet. Viņi ļoti labi saprotas. Sākumā es ar Krišjāni tā īsti nesapratos. Nu, tā… tas pārgāja. Mēs abi kādreiz nosmejam par to, par ko citi nesmietos. Bet arī Ieva ļoti ir uz humoru.

Meita un znots: aktieri Ieva Puķe un Krišjānis Salmiņš (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

– Kad viņa auga, jūs jau zinājāt, ka būs aktrise?

– Es zināju. Nožēloju – man viņu vajadzēja sūtīt uz Konservatoriju. Ievai ir ļoti laba balss, vajadzēja, lai mācās dziedāt... Vajadzēja viņu tomēr piespiest. Tad viņa visādi varētu izcelties. Ja riktīgi nostādītu balsi… Bet te jau arī nebija, kas māca. Tajā laikā nekā nebija.

Žurkas stāsts

– Cilvēkiem jūs asociējaties ar žurku Kornēliju. Vai ar siltām atmiņām atceraties darbu pie šīm izrādēm, kas katru gadu tika veidotas no jauna?

– Mēs ar Janku no avīzēm to ņēmām, no tolaik aktuālām lietām. (Ar aktieri Jāni Skani – S. L.) Šodien noticis tas un tas, un jau rīt mēs par to runājam.

– Bijāt tik fleksibli, radoši?

– Jā, jā...

– Un režisors Edmunds Freibergs arī?

– Jā. Tā teikt, no viena virsraksta varējām uztaisīt romānu. Nu, tādi mēs bijām. Tādi bijām.

Man ļoti patika filmēties, ļoti patika strādāt televīzijā. Daudz lomu man televīzijā bija, tāpēc nevaru teikt – vai dieniņ, man nekā nav bijis, es tāds nabadziņš!

– Faktiski arī Žurkā jūs realizējāt savas klaunādes prasmes.

– Nu, es tā neteiktu… Jo nebiju viena, bet ar Janku. Mēs viens no otra uzlādējāmies. Žēl… Mēs arī paši runājam, ka vajadzēja ilgāk to visu.

– Atnācāt uz Valmieru, un izjuka tandēms? Vai Nacionālais teātris izdomāja, ka vairs nevajag Žurku?

– Mainījās laiki. Ar Janku arī daudz koncertējām pa pagastiem ar Žurku.

– Arī Rīgā bija izrādes.

– Bija… Nevar jau tā lielīties, bet visas bija izpirktas.

– Pat sliktās vietas.

– Pilnīgi pa tukšo!

– Cilvēki saprata jūsu humoru.

– Cilvēki saprata, nāca un gāja. Faktiski jau mana sirsniņa to visu izjauca, vairs nevarēju strādāt. Man bija ļoti, ļoti slikti ar sirdi. Bija arī tā – no rīta pie manis atbrauc ātrā palīdzība, un pēc stundas es jau koferī lieku mantas un prom uz koncertu. Tā mēs abi gandrīz desmit gadus nobraukājām. Pirmkārt, naudiņa bija, otrkārt, mums pašiem patika.

Šarms un pašapziņa. Ar Andri Buli seriālā "Lielās derības" (Foto: Rīgas Viļņi arhīvs)

Lomas ar raksturiņu

– Kad atskatāties uz savu dzīvi, domājat, ka tā ir bijusi veiksmīga?

– Nu, varēja būt arī citādi, bet lielos vilcienos – jā. Vismīļākais dzīvē man ir bijis teātris, kur dod lomas, kur var izspēlēties, un viss kaut kas notiek. Man ļoti patika skatuve. Spēlēt – vienalga, ko. Nav bijis tā, ka man iedod kādu lomu, un man tā nepatīk. Es vienmēr kaut ko uztaisīju.

– Katrai atradāt kādu raksturiņu?

– Gan raksturiņu, gan visu ko…

– Jums ir bijušas arī prātā paliekošas kinolomas.

– Vai, tas bija šausmīgi sen! Dullajā Paulīnē – jā…

Uz mīļākās skatuves. Izrādē "Pulkveža atraitne" ar Jāni Reini un Mariju Bērziņu (Foto: Gunārs Janaitis)

– Kā jūs naudu mazgājāt...

– Un žāvējām. Man ļoti patika filmēties, ļoti patika strādāt televīzijā. Daudz lomu man televīzijā bija, tāpēc nevaru teikt – vai dieniņ, man nekā nav bijis, es tāds nabadziņš! Nē, nē. Man viss ir bijis. Dabīgi, gribējās vairāk. Jo man patika spēlēt. Es visur gāju ar patikšanu. Gan tādās lomās, kur vajadzētu baigi nopietni… Nu, es to nevarēju, tad iztaisīju tā, kā es gribēju. Un man neviens neko neteica.

– Režisori ļāva izpausties?

– Man visu ļāva, jā.

– 2000. gadā jūs dabūjāt Spēlmaņu nakts speciālbalvu Par politisko kultūru…

– To formulējumu īsti neatceros. Skapī augšā ir jābūt. Te ir arī kādas divas Ievas balvas un viena manējā. Ievai ir arī mājās, viņai to ir daudz. Es, redz, nekad neesmu domājusi, ka varētu būt kaut kas cits nekā aktrise. Nemaz.

– Jaunībā jums negribējās spēlēt Džuljetu?

– Es taču nebiju duma! Es taču zināju, ka man tādu nevar dot. Man taču bija klauna izskats. Ar šausmām vienmēr skatījos, kad pie ziņojumu dēļa tika izlikti jauno lomu saraksti, domāju – ak dievs, ja man iedos ko nopietnu, ko darīšu? Es atteikšos. Bet neatteicos, nospēlēju tā, kā pratu. Un kā gribēju. Mēs ar Jaunušanu reiz gandrīz sakāvāmies. Jā, ar kulakiem.

Jo teicu – es tā nespēlēšu, jūs pats tā nespēlējat, tāpēc arī es nedarīšu! Un cauri. Tu darīsi, tu darīsi! Saku – nedarīšu! Metiet mani ārā no teātra! Tajā pašā vakarā sabučojāmies, viņš atzina – nu, tev ir taisnība. Teicu – nu, re! Viņš bija ļoti foršs cilvēks un ļoti labs režisors. Tā teikt, man ar viņu ļoti sapasēja.

Sapnis par jūru

– Vai kāds no bijušajiem kolēģiem ir pie jums atbraucis ciemos?

– Neesmu nevienu aicinājusi. Līga Liepiņa kādreiz atbrauc.

– Bet sazvanījusies esat?

– Šad un tad. Ar Jāni un vēl kādu. Es tā esmu pieradusi viena, un, lai kādam stāstītu, cik man ir sūdīgi… Nemaz to negribu darīt.

– Kad pēdējoreiz bijāt ārā?

– Vasarā dzīvojāmies visi pa laukiem – tepat, kādus 20 kilometrus no Valmieras. Pie friziera aizbraucu šad un tad. Ieva mani noved pa trepēm un aizved. Bet tā nekur… Nu, ko es braukšu skatīties… Ļoti labi atceros Gauju, jo Ieva blakus dzīvo, kalnā augšā. Savulaik bieži tur gāju. Lielākoties mans ūdens ir jūra.

Atgriežoties Valmierā, Svetlana ar Ievu nospēlēja izcilo izrādi "Mātes un meitas" (Foto: Publicitātes foto)

– Netālu no jūsu lauku mājām bija jūra.

– Sākumā bija veca mašīna, tad jaunā – fiksi varēja aizbraukt, nopeldēties. Tā bija Kurzemes jūrmala. Man nepatīk akmeņi, kas Vidzemē. Akmeņi kā tādi man patīk, bet pie jūras nē. Man vispār tā puse nepatīk. Kādreiz ar vilcienu braucām līdz Bulduriem, pa visu jūrmalu varēja iet. Arī mana mamma bija jūras cilvēks.

– Jūs kādreiz esot gribējusi būt jūrnieks.

– Jā, gribēju. Man ļoti patika jūra un viss, kas tur notiek.

– Uz kuģa?

– Jā. Tas ir nepiepildīts sapnis. Mēs visas vasaras dzīvojām jūrmalā.

– Ko žurka Kornēlija teiktu saviem skatītājiem?

– Lai daudz ko neņem galvā! Jāpadomā, vai ir vērts uztraukties. Visbiežāk jau nav.

Saistītās ziņas

Bless pikta par "Žurkas Kornēlijas" izņemšanu no repertuāra: "Kur rāvāt, ka kāds ņirgājās!?" 29
Latvijas Nacionālajā teātrī štatā darbu vairs neturpinās Jānis Skanis, aizgājis arī Uldis Dumpis 6
Bless un Skanis novēl "ideālajai" Žurkai turēt kanti 9

Citi šobrīd lasa

"Zombiju parāde Dānijā": no masu kapiem paceļas trūdošo ūdeļu līķi 1
Pirmsnāves vārdi un satiktie cilvēki: atklātas detaļas par Maradonas dzīves pēdējām stundām
VIDEO: Dānijas premjerministre "salūzt" un izplūst asarās, apciemojot ūdeļu audzētāju fermu 1
Tēmas: Valmiera

Стала известна реакция принца Уильяма на новости о выкидыше Меган

Друг поделился ранее неизвестными снимками принцессы Дианы в бикини