Krustceles, krustojumi un to maģiskā enerģija. Latviešu ticējumi par krustcelēm
Pasaulē ir miljoniem krustceļu, un cilvēki, ik dienas tās šķērsojot, pat neiedomājas, cik maģiska ir ceļu krustošanās vieta. Kopš senseniem laikiem krustojumu uzskata par portālu starp redzamo un neredzamo pasauli, par vietu ne šeit, ne tur, kurai piemīt varens spēks.
Senie ceļi un krustojumi ir interesanta tēma, par kuru nav daudz informācijas. Tomēr viens no tiem – sengrieķu slavenākā vieta, kas minēta literatūrā un mītos – saglabājies neskarts tūkstošiem gadu ilgi. Runa ir par krustcelēm, kurās Edips nogalināja savu tēvu, Tēbu karali Lāju, kā tas iepriekš Lājam bija pareģots. Sofokls savā traģēdijā Valdnieks Edips (429–425 p.m.ē.) apraksta šo vietu, kur notika traģēdija. Tās ir krustceles, kurās savienojas ceļi no Tēbām, Delfiem un Daulijas.
Ilgu laiku tur atradās tikai kaudze akmeņu, ko ceļotāji bija sakārtojuši, atzīmējot traģiskās slepkavības vietu. Arī tagad šeit atrodas tikai pieticīga piemiņas plāksne uz mūra. Bet aiz tās slejas Apolona svētā kalna Parnasa milzīgais stāvs.
Edipa krustceles uzskata par pieminekli 3000 gadu ilgajai Rietumu teātra vēsturei, kas aizsākās ar traģēdijas rašanos Grieķijā. Nomaļus no galvenajām tūrisma takām, pamesta aizmirstībā, šī vieta savā ziņā simbolizē arī krustceles, kurā tagad nonākusi Eiropas kultūra.
