Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Mārtiņam Siliņam ir teiciens: “Viena galva gudra, divas gudrākas, bet trīs jau ir aunu bars.” Viņa kabinetā allaž ir divas gudras galvas. (Foto: Rojs Maizītis)

Līķi un dzeja. Saruna ar dzejnieku un tiesu medicīnas korifeju Mārtiņu Siliņu

Intervijas
15. novembrī 05:02 2020. gada 15. novembrī 05:02
  Selga Amata | "Patiesā Dzīve"
Zinātņu doktoram Mārtiņam Siliņam jau astoņdesmit, bet jomas speciālistu vidū viņa vārdam joprojām svars – tiesu medicīniskās ekspertīzes korifejs. Strādā Valsts tiesu medicīniskās ekspertīzes centra Zemgales reģionālās nodaļas Pļaviņu filiālē. Tas, ka šis augumā raženais vīrs, visu darba mūžu Pļaviņās pavadījušais novada patriots un joku plēsējs, saistāms arī ar dzejnieku un Volta Vitmena vārsmu latviskotāju Elmāru Apsi, daudziem tomēr ir atklājums.

Pa preses izdevumiem izkliedētie Elmāra Apses dzejoļi krājumā Galodiņa pirmo reizi sastapās tikai 2005. gadā, bet Vitmena dzejas izlasi bilingvālajā Samta dzejas sērijā apgāds Neputns izdeva 2011. gadā. Dzejnieks Elmārs Apse – ārsts Mārtiņš Siliņš. Kas ir tā saistviela, kas šķietami nesavienojamām straumēm un avotiem ļauj satikties vienā laiktelpā, vienā cilvēkā?

Savāc pa mapēm izkaisīto, lai bērniem paliek!

– Dzejas dienu noskaņu gaisotnē taču pieklātos sacīt: “Sveicināts, dzejniek Elmār Apse!” 

– Vairs tikpat kā nerakstu – noiets etaps! Neskaitās.

– Ik pa pieciem gadiem grāmatiņa, bet – neskaitās?  

– Nav tik primitīvi kā izskatās. Ne jau pats tās taisīju. Man gluži vai uzmācās senā draudzene Lūcija Ķuzāne, skolotāja un rakstniece: “Savāc taču to, kas pa mapēm izkaisīts, un izdod, lai bērniem paliek!” Gaiņājos, kā mācēju. Bet pienāca 65 gadu jubileja. Dēls ienes kasti – uzmini, kas iekšā! Saku pirmo, kas uz mēles: “Alus!” Veru vaļā – Galodiņa! Visi, kas tajā kompānijā, man nezinot, bija izlasījuši dzejoļus no makulatūras un salikuši krājumā. Pēc pieciem gadiem nākamā jubileja. Manējie kopā ar mākslinieci Ainu Karlsoni atkal bija samunsturējuši grāmatiņu– Es tai dienā vēju sēju. Tad tāpēc Ķuzāne vāca lapas, no kurām kultūras namos lasīju svaigi sarakstītos dzejoļus... Bet nākamās jubilejas dāvanā Ar manu bērnu acīm apkopots viss, ko par mani sacījuši sieva, bērni, mazbērni un radu bērni. 

– Šīs grāmatas uzrunā. Gan dzejoļi, gan tas mīļums un cieņa, ko jūt no tuvinieku sacītā. Kāpēc laikos, kad dzejas valodu vienlīdz saprata kā profesors, tā traktorists, par krājumu neiedomājāties pats?

– Medicīna un literatūra – abas visu laiku bijušas līdzās. Jau vidusskolā zināju, ka būšu dakteris – ķirurgs. Taču nezin kādā sakarā uzrakstīju dzejolīti. Neatceros, uz kuru redakciju nosūtīju, bet atbildēja Ojārs Vācietis. Paslavēja. Pēc iestāšanās Medicīnas institūtā aizgāju pie toreizējās jauno autoru konsultantes Mirdzas Ķempes, piecus dzejolīšus speciāli šim gājienam biju uzrakstījis. Viņa ieteica tos aiznest uz žurnāla Veselība redakciju. Nodrukāja. Drīz jau ik pa mēnesim mani kaut kur drukāja.

– Tik vilinoši apvāršņi nenovirzīja no pamatmērķa?   

– Es biju ieradies Rīgā no laukiem – ar tauku bļodiņu un kartupeļiem kulītē. Tādus novirzīt grūti. Kad pēc uzņemšanas paziņoja, ka ar kopmītni nodrošināt nav iespējams, nesatraucos, bet sarunāju dzīvošanu pie krustmātes ārpus Rīgas. No rīta ar riteni cauri visai pilsētai minos uz anatomikumu, naktī atpakaļ. Savu sievu Astrīdu, kura mācījās pāris kursu augstāk, es esot ieinteresējis kādā konferencē, kur pieminēts kā absolūtais teicamnieks. Abi nabagi, abi no laukiem. Es rakstīšanā metos tikpat azartiski kā studijās. Par krājumu domāju. Tas tomēr neiznāca.

– Kas nobremzēja?

– Visa tālaika izdevniecību sistēma. Kopā ar nejaušībām un sakritībām. Kad aiznesu dzejoļus uz izdevniecību, tur atzina, ka drukājami, tikai vispirms krājums Rakstnieku savienības dzejas sekcijā jāapspriež. Uz apspriedi ierados kopā ar sievu. Saejam zālītē. Osmanis sāk skaitīt, kāds talants jaušams, Vāczemnieks slavēšanu turpina. Bet beigās – grāmatas nebūs. Pēc laiciņa aizeju uz izdevniecību pie Osmaņa. Viņš samulsis – lai tomēr vēl paskatoties, kas uz manuskripta malām uzrakstīts.

Paņēmu, uz vairākiem mēnešiem noliku atvilktnē, tad, neko nelabojot, aiznesu atkal. Tagad esot labi, tikai nu spēkā jauna kārtība – manuskripts jādod recenzēt arī kādam no korifejiem. Došot Luksam. Satieku paziņu, bet tas smejas: “Vēl nav bijis gadījuma, kad Lukss kādam no jaunajiem būtu sniedzis pozitīvu recenziju!”  

– Daudziem grāmatas tomēr iznāca. Bijāt pārāk pretenciozs, pašpārliecināts?

– Atbilde varbūt slēpjas jautājumā, kuru draugi pēc tam izmeta: “Kāpēc nepaņēmi konjaka pudeli un visu nenokārtoji?” Tolaik man konjakam nebija ne naudas, ne pārliecības, ka lietas tā jārisina. Arī izdevniecības virtuve mulsināja. Neviens tur ilgi nepalika – nāca un gāja, bet katram savas prasības. Kad pēc gadiem satiku Jāni Sirmbārdi, kurš bija noturējies ilgāk par citiem un ieteica krājuma izdošanu nokārtot, tādas vēlmes vairs nebija.

Noderīgā angļu valoda

– Literārajām slieksmēm krusts pāri?

– Iemītās takas tik ātri neaizaug. 1967. gadā saņēmu uzaicinājumu kļūt par literatūras nodaļas vadītāju žurnālā Zvaigzne. Bet jau biju tik cieši noskaņojies uz medicīnu, ka savienot šīs jomas vairs nevarēja. Redaktors toreiz smējās, ka gribējis man dāvināt Mao Dzeduna kopotos rakstus. Par atteikšanos no tiem gan mazliet žēl – tagad varētu turēt savā kabinetā to, kā citiem nav.

– Bet tolaik citiem nebija arī tik izkoptas angļu valodas prasmes. Kur un kā to apguvāt līmenī, ka varējāt latviskot modernās dzejas aizsācēju Voltu Vitmenu? 

– Jaunībā šķendējos, kāda velna pēc vidusskolā liek mācīties angļu, nevis vācu valodu. No VDR vismaz kādu žurnālu varēja dabūt. Līdz Vitmenam mani aizveda personiska pieredze. Saslima mūsu dēls, hroniska pneimonija. Darījām, cik spējām, taču ārsti brīdināja, ka nākamā lēkme var kļūt liktenīga. Izklapatoju priekšniecībai atļauju vest bērnu uz dienvidiem.

Ziemu pavadījām Anapā – viņš slimnīcā, es īrēju istabiņu. No rītiem uz pleciem nēsāju pa augstajiem krastiem. Draugi no rakstnieku aprindām mūsu nelaimei dzīvoja līdzi. Viens bija atradis avīzē sludinājumu, ka nelielā Kabardas-Balkārijas ciemata slimnīcā šādas kaites ārstē. Aizsūtījām dakterim vēstuli un saņēmām atbildi, ka gultasvietu tur nav, taču konsultēt viņš varot. Tikai pašiem jāatrod, kur apmesties. Mierinājumam teica, ka šai kaitei slimnīca nemaz nav vajadzīga.

Foto: Rojs Maizītis

Ziņas saņemšanas brīdī no dzejas dienām Kabardā-Balkārijā atgriezās latviešu rakstnieku delegācija. Atceroties silto uzņemšanu, ieteica vērsties partijas komitejā, kur pirmais sekretārs esot harismātisks vīrs ar plašiem sakariem, dzejnieks. Mēs uzreiz pirkām biļeti un uz Naļčiku prom. Tur ar taksi uz partijas komiteju. Mūs pieņēma, izjautāja. Pirmajam sekretāram tūlīt rokās telefona klausule – te viena ģimenīte būtu jāizmitina. Pienāk darbiniece un izraksta veidlapu. Un pēc brīža pasniedz neaizlīmētu aploksni – lai iedodot to direktoram. Lapiņā rakstīts: “Šīs zīmītes uzrādītāju sūta partijas komiteja.”

Tikām numuriņā ar skatu uz kalniem. Kad vairākās valodās atskanēja aicinājums uz pusdienām, beidzot sapratām, ka esam iekūlušies Intūristā – vietā, kas padomju cilvēkiem nav paredzēta. Tur nu mana angļu valoda noderēja – varēju parunāties ar amerikāņu puišiem, Vitmena dzejas pārzinātājiem. Viņi vēlāk sūtīja man grāmatas – ne tikai Vitmenu. Arī Selindžera romāns Uz kraujas rudzu laukā tulkots no man atsūtītā eksemplāra.

– Nemulsināja, ka Vitmens pauž padomju cilvēkam ne tās vajadzīgākās domas?  

– Vitmenu pieņēmu, apguvu un aptvēru lasot. Izmēģināšanas pēc vairākus dzejoļus iztulkoju. Literatūra un Māksla 1967. gadā dažus nodrukāja. Līdz tam Latvijā Vitmenu bija tulkojusi tikai Mirdza Ķempe. Dižā dzejniece bijusi nikna, ka nav pieminēta. Tulkošanas degsme noplaka – ne mana joma.

Jaunu apli šis stāsts uzņēma tikai pirms desmit gadiem, kad mani sameklēja dzejnieks Kārlis Vērdiņš. Apgāda Neputns bilingvālajā Samta sērijā gatavojoties izdot Vitmena dzejas izlasi. Esot uzgājis manus tulkojumus – vai neesot vēl? Atbildēju, ka ar to vairs nenodarbojos, tur jau Ķempe nozīmīgākā. Viņš: “Ziniet, tie Ķempes tulkojumi tomēr ir tādi… bez pautiem.” Vai tad manējie ar?

Ļeņinisks piesitiens augšstilba lūzumiem

– Visu laiku mērķējāt uz ķirurģiju. Kas novirzīja no šīs taisnes? 

– Jau studiju gados apprecējos. Jokojot saku – aprēķina laulības, lai pēc tam abi tiktu nosūtīti vismaz uz vienu pusi, jo, institūtu beidzot, jaunie speciālisti bija pakļauti valsts sadalei. Sieva beidza mazliet ātrāk. Ginekoloģe, tika sūtīta uz Talsiem. Izrādījās, ka tur vietas nav, bet tāda tika piedāvāta Pļaviņās, toreizējā Jēkabpils rajonā. Kasīju galvu – Pļaviņu slimnīcā ķirurgam darba maz, taču vajadzīgs acu ārsts. Nu ko, var jau operēt arī acis. Kad pats nonācu līdz sadalei, pēkšņi zvans no Veselības ministrijas kadru daļas – lai aizejot parunāties. Izrādījās, Jēkabpils rajonā atbrīvojusies tiesu medicīnas eksperta vieta.

Galvenais, kas mani pārliecināja amatu pieņemt, – tu būsi pats sev saimnieks, nevajadzēs pakļauties ne galvenajam ārstam, ne prokuroram. Tika apsolīta arī ķirurga pusslodze. Man bija motocikls Pannonia. Visu mantu sapakojis čemodānā un uzsējis uz bagāžnieka, ierados jaunajā darbavietā. Darbošanās zona – viss Jēkabpils rajons.

– Kā jaunais darbs patika?

– Studiju laikā medicīniskās ekspertīzes pamatus biju apguvis, tāpēc nekā pilnīgi nezināma nebija. Bet kvalifikācijas paaugstināšanas semināri, kad uzstājās korifeji no lielajiem centriem, vienmēr iezīmēja ko vajadzīgu. Reiz Maskavas profesore Hižņakova iepazīstināja ar jaunākajām metodēm nāves iestāšanās laika noteikšanā. Uz vietu, kur to demonstrēt, atveda pavecas sieviņas līķi.

Vēl šodien atceros, kā profesore, pirms sākt nodarbību, saudzīgi noglāstīja mirušās vaigus, pieri, matus. Man līķi nekad nav bijuši pretīgi, bet no tā brīža izjūtām, kas saistītas ar profesionālo interesi, vienmēr klātesoša ir arī liela godbijība. Lai kādā stāvoklī atrodas ekspertīzes objekts, vispirms viņš uztverams kā cilvēks.

Kad seminārs beidzās, profesore mani uzrunāja: “Esmu pārliecināta, ka jūs strādāsiet zinātnisku darbu.” Atbildēju ar humoru – ja jūs uzņemtos vadīšanu, tas ar prieku! Pēc vairākiem gadiem, kad papildināju zināšanas Maskavas Centrālajā ārstu kvalifikācijas celšanas institūtā, satikāmies atkal. Profesore mani atcerējās. Jautāja, kā ar zinātni. Atkārtoju – viss notiks, ja jūs vadīsiet. Pati nevarot, taču vadītāju sarunāšot. Un iepazīstināja mani ar profesoru Smoļjaņikovu, kurš vadījis PSRS ekspertu grupu Nirnbergas procesā. 1980. gadā Maskavā aizstāvēju medicīnas zinātņu kandidāta grādu. Temats – Miesas bojājumu smaguma pakāpes noteikšanas kritēriji slēptiem augšstilba lūzumiem personām, vecākām par 60 gadiem.

– Bez starpgadījumiem?

– Disertācijas aizstāvēšanā jābūt diviem oponentiem. Zināju, ka man nozīmēts profesors Solohins. Aizbraucu, zinātniskā padome jau sāk pulcēties, bet viņa nav. Pēdējā brīdī ieradies, viņš paziņoja, ka uzrakstījis negatīvu atsauksmi. Es šokā, arī Smoļjaņikovs samulsis – ar vienu pozitīvo atsauksmi aizstāvēšanai pietiekot, taču komisijā, kas piešķir zinātniskos grādus, Solohina viedoklis esot izšķirīgais. Izrādās, viņu neapmierina tas, ka manā darbā nav nevienas norādes uz ļeņinisma tēzēm un marksisma filozofiju.

Smoļjaņikovs ieteica uzrakstīt iesniegumu – paskaidrot, ka es restorānvagonā laikam esmu saindējies un jūtos tik slikti, ka divas stundas nostāvēt nevarēšu. Lai lūdzot aizstāvēšanas laiku pārcelt. Mājās lai izlasot  viņa uzrakstīto atsauksmi, kur atrodamās ļeņiniskās atziņas lai ieliekot savā disertācijā. Disertācijā nedrīkst būt svītrojumu, bet, rakstot ar rakstāmmašīnu, katrs papildinājums jau pabeigtam darbam nozīmē gan rindu nesavietojamību, gan mainītu lapu numerāciju. Tomēr galā tiku.

– Vai tajos laikos bija arī tādi temati, kuros Ļeņinam nebija jāiesaistās?

– Ja nu vienīgi – Vecmeitu loma paaugstinātas āboliņa ražas iegūšanā. Šāda disertācija tikai aizstāvēta Ukrainā. Pamatojums tāds, ka vecmeitas mēdz turēt kaķus, savukārt kaķi izķer peles, kas saposta kameņu ligzdas. Jo vairāk nosargātu kameņu, jo bagātīgāka āboliņa raža.

– Ko labu savai jomai devāt ar pētījumu par augšstilba lūzumiem ar ļeņinisko piesitienu?

– Darba gaitā pārliecinājos pats un centos pierādīt citiem, ka lūzumi, kuru sekas pēc toreizējiem kritērijiem tika vērtētas kā vidēji miesas bojājumi, patiesībā pieskaitāmi smagiem. Analizējot, kas un pēc cik gadiem ar tiem notiek, secināju, ka vairākums cilvēku pēc tiem vairs nepiecēlās, jo protezēšana vēl nebija ienākusi apritē. Reiz man pārmeta: “Vai maz saproti, ko esi sadarījis? Ja tavas atziņas ņemsim vērā un iestrādāsim vadlīnijās, valstī nepieļaujami paaugstināsies smago noziegumu skaits.” Atbildēju, ka uz manu disertāciju taču nav obligāti jāreaģē.

Dieviņam visādi cilvēki vajadzīgi

– Ko jaunais statuss dzīvē mainīja?

– Manā profesijā visos laikos bijis vienlīdz veikli jārīkojas gan ar galvu, strādājot kabinetā ar atsūtītajiem materiāliem, gan ar instrumentiem līķa vai vardarbībā cietušā apskatē. Jāzina ne tikai traumatoloģija, bet arī ginekoloģija, acu un nervu slimības. Jāorientējas juridiskajos jautājumos un cilvēku psiholoģijā.

Rēķināšanās ar tiesu medicīnas ekspertīzes nozīmīgumu agrāk tomēr bija lielāka. Es tiku uzskatīts par tādu kā neoficiālu konsultantu gan Augstākajā tiesā, gan republikas prokuratūrā un policijā. Būdams Rīgā, noteikti iegāju arī šajās iestādēs. Tiesneši priecīgi – rāda savus pierakstus, konsultējas. Līdzīgi rajona tiesā. Starpbrīdī advokāts vai prokurors lietai svarīgos jautājumus rakstiski iesniedza tiesai, un tad tiesnesis lēma, vai tie ekspertam uzdodami visi, vai tikai daļa, vai nav jāuzdod.

Foto: Rojs Maizītis

Tiklīdz tiesas sēde sāka buksēt, tika izsludināts pārtraukums. Kabinetā sanāca tiesnesis, advokāts, prokurors, eksperts, lai kopā spriestu, kā tikt galā. Tagad eksperts pie tiesneša pat pieiet nedrīkst, un sēdē piedalās tikai tad, ja tiek izsaukts – nostājas tribīnē un uzreiz atbild uz mutiski uzdotiem jautājumiem. Man tā labāk, nav visu dienu jānīkst tiesā. Bet dažas svarīgas nianses tā var paslīdēt garām.

– Pamatdarbs taču norit ārpus tiesas sēdēm?

– Pārsvarā darbs ir kabinetā – man uz galda slimības vēsture ar neiropatologa noteiktu diagnozi tiesai. Ja izlasu, ka bijis smadzeņu satricinājums, taču neviens no pamatojošajiem simptomiem nav uzrādīts, diagnozi tiesai noraidu. Mēs ekspertējam arī dakteru pārkāpumus, ja tuvinieki sūdzējušies. Ja atrod kādu bez vēsts pazudušo, kur ir aizdomas par vardarbību, tas ir mans izbraukuma objekts.

Ļoti sarežģīts ir darbs ar ilgi neatrastiem līķiem, kad izmeklētāji jau uzrakstījuši savu lēmumu, bet man jāprecizē nāves cēlonis. Reizēm nākas iesmiet pat gadījumos, kur smiekliem nav vietas. Mirušais jau nedaudz ietrūdējis, apskatē uzreiz pēc atrašanas piedalījusies gan policija, gan kriminālists, taču papīros ierakstīts – bez vardarbības pazīmēm. Bet es redzu, ka sānos līķim durta brūce, apkārt sarecējušas asinis. Tas, kas šoreiz ir svarīgākais, nav atzīmēts, nav pat vietas apskates protokola.

– Tādas situācijas gadās bieži? 

– Aizvadītajos kapusvētkos braucu uz Velēnas kapsētu; tā mana dzimtā puse. Nebiju ticis līdz Madonai, kā zvana no policijas: “Pie Pļaviņām notikusi slepkavība.” Griežu mašīnu apkārt – notikuma vietā jānodiktē bojājumu apraksts, jānosaka stāvoklis, kādā līķis atrodas, īpašās pazīmes, nāves iestāšanās laiks. Tātad pirms kapsētas apmeklējuma vairs nepagūšu ieskriet pie radiem, kā biju apsolījis. Beidzot tieku līdz kapiem un tveru pēc savām puķītēm, kā zvana atkal. Šoreiz Aizkraukles policija. Esot neērti traucēt, bet notikusi slepkavība, varbūt pat divas.

Drāžos turp, pie Bebru skolas pārsēžos policijas mašīnā. Jā, norādītajā vietā divi līķi. Vienu pat mēģināts sadedzināt. Kamēr daru, kas jādara, pienāk prokurors un klusi nočukst: “Tikai nesatraucies, laikam vēl viena slepkavība.” Kur? Pļaviņās. Šito laimi, ka tik tuvu mājām! Labi, ka tā izrādījās viltus trauksme – daži mazliet sagriezti, bet visi dzīvi.

Sākās Pļaviņās, beidzās Pļaviņās – arī tāds aplis var aptvert vienu dienu. Taču vienmēr tā nav. Lielāko laika daļu aizņem administratīvo lietu ekspertīzes. Viens uzdevis otram pa aci – pie galda vai veikala. Krimināllietas nav, bet miesas bojājums konstatēts, un mums tas jāizskata. Pat tad, ja cietušais tikai pēc mēneša atjēdzies, ka no vainīgā varētu kaut ko izspiest. Vairākumā šito spēlīšu figurē nauda.

– Kāpēc tā notiek?   

– Ģimene. Ap ģimenes jēdzienu liels haoss. Cilvēki kļūst kā suņu bars. Kopojas, bet neprecas. Bērnus rada, bet pēc tam pazūd kokos. Man jau nav tādas statistikas, bet bērni tiek pamesti. Un sievietes pašas ar tādiem ielaižas. Vai ir tik padumjas, ka neredz?

Cīņa par pāru attiecību legalizēšanu tajos jautājumos neko nelabos. Par homoseksuāļiem nerunāju, lai dzīvo. Bet situācijas, kur sabrūk veikals, cilvēks aiziet bojā, bet palicējam bēdas par to, ka nevar dabūt pabalstu, jo nav bijuši precējušies… Tādas gan satrauc. Nu, kādu kopdzīves likumu te vēl vajag? Neviens jau neliek rīkot kāzas. Paņem pāris draugu par lieciniekiem, aizej uz dzimtsarakstu un sareģistrējies. Ja pēc mēneša tā spēlīte apnikusi, ej pie notāra un šķiries. Mana draudzene Lūcija Ķuzāne reiz sacīja svētīgus vārdus: “Dieviņam visādi cilvēki vajadzīgi.” Laikam Viņš ar mums spēlējas. Šādu spēlīšu noteikumus es nesaprotu un negribu saprast.

Princips, ko ievērot – kā ir, tā būs

– Tik trauksmains darbs dod gandarījumu?  

– Tikai ne jau ar goda rakstiem mērāmo – liela kaste ar tiem piepakota. Man svarīgākais, ka mana darba kvalitāte nekad nav tikusi apšaubīta. Tiesa savos spriedumos visos laikos varējusi balstīties uz manu profesionalitāti. Pat skandalozajā Rogoļeva lietā, kurā nevainīgām personām piesprieda nāvessodu, ko, par laimi, nepaguva izpildīt. Pēc tam no amatiem lidoja gan prokuratūras darbinieki, gan operatīvie, tikai Siliņa teiktajā nevienas aplamības nebija. Sevišķi smagu noziegumu daļas vadītāja Aksenoka pēc tam atzina – ja prokuratūra toreiz būtu kārtīgi izlasījusi tavus secinājumus, šāda apsūdzība nebūtu tapusi.

– Tagad, lūdzu, kādu epizodi, kur vieta arī emocijām!  

– Atceros sēdi, kurā Augstākā tiesa skatīja kāda izvarotāja un slepkavas lietu. Daudzām bija pāri nodarījis. Viņam piesprieda nāvessodu. Pēc tiesas sēdes tiesnese apsēdās blakus un man uz pleca raudāja. Šo uzticēšanos augstu vērtēju. Taču man pašam, pildot amata pienākumus, tā nav bijis. Mans darbs ir tīri zinātnisks. Emocijām nevajadzētu būt.

– Pienākums, atbildība, precizitāte un kompetence vienā svaru kausā, bet Vitmens un Galodiņa – otrā? Līdzsvaram?

– Otrajā lieku arī iespēju tieši caur šo darbu iepazīt patiesu cieņu un īstu draudzību. Tādus cilvēkus, ar kuriem patīkami parunāt par dzīvi.

– Par nāvi arī? Jūs taču ar to sastopaties biežāk nekā vairākums līdzcilvēku.

– Kas ir nāve? Vai brīdis, kad dzīvība pamet ķermeni? Vai pati dzīvība, kas aiziet uz savu turpinājumu? Cilvēkam, putnam, sunim ir dzīvība. Nupat pie dieviem aizgāja mans suns. Vai viņam pēc nāves būs sava paradīze? Tā tomēr ir tikai spriedelēšana par lietām, kuras nevaram ne izprast, ne ietekmēt. Izklaide. Tāpēc labāk ievērot principu – kā ir, tā būs. Taču, ja nedomā, ka viss var mirklī beigties, dzīvot vieglāk. To gan jūtu, ka ir kāds augstāks spēks, kas visu pārredz un ietekmē. Pat tās lietas, ko varbūt esmu gatavojies darīt citādi, nemanot iegriež tā, kā vislabāk.

– Palīdz lielo izvēļu brīžos?   

– Palīdz pastāvēt par savām izvēlēm. Nenožēlot. Kad pēc doktora grāda apstiprināšanas man piedāvāja katedras vadītāja vietu Stradiņos, atteicos. Mēdzu sacīt – es no kūtspakaļas cēlies, man Rīgā nepatīk. Nenožēloju. Kad sākās skaistie pārmaiņu laiki, nešaubījos, ka mana vieta ir Tautas frontē. Mūsu nodaļā, kuras vadonis kļuvu, bija 500 biedru.

Visos lielajos pasākumos piedalījāmies, barikādes ieskaitot. Vienā brīdī dārd trepes, ar troksni atsprāgst šī paša kabineta durvis, tajā sabrūk omonieši. Pieceļos un nodārdinu – ja kaut ko salauzīsiet, nāksies remontēt! Bija apstulbuši, ka kāds iedrošinās bilst vārdiņu pretī. Man vēl tagad pie dārza mājiņas svētkos plīvo tas pats karogs, kas mums bija līdzi Daugavmalā. Gostiņos cilvēki uztaisīja saliekamo kātu, lai var paņemt vilcienā.

– Neesat to vidū, kuri vaimanā par piedalīšanos barikādēs?

– Vaimanāju par ko citu – ka ne jau to rokās ir vara un valdīšana, kas tur bija. Par pārējo vaimanāt man nav pamata. Sieva Astrīda, mans uzticamais draugs, kura visu mūžu nostrādājusi tepat Pļaviņās par dakteri, tagad pensijā. Meita Inese ir ārste. Arī dēls Māris saistīts ar medicīnu, darbojas farmācijas biznesā. Mazmeita ar vīru vairāk dzīvo pa Angliju. Esmu sagaidījis arī mazmazbērnu.

Mazdēls Kaspars īstenojis manu sapni un kļuvis par ķirurgu – mikroķirurģija, rokas un plastiskā ķirurģija. Diemžēl Latvijai viņš nebija vajadzīgs. Šveicei gan. Patlaban strādā reanimācijas nodaļā ar smagākajiem Covid-19 pacientiem. Prasu, vai nav bail no inficēšanās. Atbild, ka tur aizsardzība ļoti augstā līmenī, uz ielas no vīrusiem jābaidās vairāk. Kad man Topiņā dāma ar iepirkumu ratiņiem atgādina par distanci, atsaku, ka no tik skaistas sievietes dabūt kovidu būtu laime, taču pamatā cenšos piesardzību ievērot.

– Skaista dzīve Daugavas malā. Šķietami mierīga. Kāpēc tomēr vēl turaties pie profesionālā nemiera?  

– Arī mazdēls prasa – kas tevi trenc un dīda? Sēdi dārzā vai upes malā un priecājies par dzīvi. Izbrīvēt laiku tādai sēdēšanai tomēr neizdodas. Turklāt, ja sēžu mājās, man nemaksā, bet ja kabinetā vai pie ekspertējamā objekta – maksā. Pensija ir maza, bet viens no maniem principiem – pašam tikt ar sevi galā. Lai nevienam no tuvajiem nav par mani jāgādā. Ne materiāli, ne citādā veidā.

Man ir dārza kaimiņiene – pensionēta skolotāja. Cauru dienu pa pašu ielas vidu soļo turp un atpakaļ. Redz tikai siluetus, nesaprot ne rīta, ne vakara, taču kājas stipras. Šoferīši pieraduši, virsū nebrauc. Tas ir tas, ko es negribētu, lai cik uzbāzīgi vecuma kaites atgādina. Tiklīdz aptiekā sāc atstāt vairāk naudas nekā Topā, nav labi.

– Kas ir tie balsti, pie kā turoties, visās vētrās un pārbaudījumos sirds var būt mierīga?

– Varbūt man sirds nemaz nav – ha, ha... Ja ir, tad nekā svarīgāka par ģimeni un sava turpinājuma saskatīšanu bērnos tās mieram nav vajadzīgs. No vienas puses garām plūst Daugava, no otras – dzīve. Tu pašā vidū – vēro, pēti, izbaudi, priecājies. Ja man prasa, ko dari, atbildu, ka pinu sev vainagu. Katrs vērojums, katra atziņa ir kā puķe kapu vainagā. Kas par krāšņumu un daudzveidību!

Mūsu mājā ir kaimiņiene, kura necieš kaķus. Lamā visus, kas tos baro. Cita sieva par kaķiem atkal uzņēmusies šefību – pie miskastes ēdina, katru uzrunā vārdā, ignorē municipāļu brīdinājumus uzlikt soda naudu. Savukārt kādai medmāsiņai vairākstāvu māja pilna ar kaķiem. Kādam no tiem piemetās katarakta – vienai acij. Latvijā kaķu okulista nav, veda uz Tallinu. Tur operēt neuzņēmās, brauca uz Vāciju. Kaut kas atkal neštimmēja, bet viņa tik ilgi nelikās mierā, kamēr Somijā atrada klīniku, kur kaķu kataraktu operē. Izoperēja, taču pēc dažiem mēnešiem dzīvnieks nomira. Žēl cilvēka, jo pazīstami veterinārārsti teic, ka kaķis pats, pieradis redzēt tikai ar vienu aci, par kataraktu nebūtu daudz bēdājis.

Saistītās ziņas

Izcils talants un nesalaužams gars. Ieskats leģendārās dzejnieces Vizmas Belševicas dienasgrāmatās
Stilīgākais latviešu dzejnieks Kārlis Vērdiņš - šarmants bezkauņa ar doktora grādu
Kas notiek ar latviešu valodu? Saruna ar dzejnieci un latviešu valodas skolotāju Ivetu Ratinīku 9

Citi šobrīd lasa

Biedējošākā krīze 23 gadu laikā. FOTO: tā pandēmijas laikā strādā ogrēniešu iecienītā ēstuvīte "Niko" 6
Noriļskā snieg jau gandrīz nedēļu, iedzīvotāji kupenās nevar atrast savas automašīnas
"Šoks patiešām liels" - "Superbingo" dzīvokli laimē lauksaimnieks no Kuldīgas 1
Tēmas: Covid-19
Pievienot komentāru

«Живем на подаяния, Аллочка помогает»: Пугачева спасает Илью Резника

Герцогине Кэтрин и принцу Уильяму предстоит принять непростое решение.