Trollīšu Muminu pasaules radītāja. Tūves Jansones vētrainais dzīvesstāsts

Ģimenes mantojums

Tūve piedzima 1914. gadā mākslinieku ģimenē kā vecākais bērns. Tūves māte, plaši pazīstama māksliniece grafiķe Signe Hammarštena (1882–1977), bija cēlusies no senas zviedru dzimtas, starp kuras pārstāvjiem bijis daudz ievērojamu cilvēku, bet tēvs bija atzīts somu tēlnieks Viktors Jānsons (1986–1958). Meitenei bija divas dzimtās valodas – zviedru un somu (Tūve Jānsone brīvi runāja arī angliski un franciski, vāciski spēja lasīt), bet grāmatas viņa rakstīja zviedru valodā.

Arī abi Tūves brāļi saistīja dzīvi ar mākslas pasauli – Pērs Ulovs kļuva par fotogrāfu, Larss – par mākslinieku. Tūve izteikusies, ka no ģimenes mantojusi mīlestību uz mākslu, radošumu un iecietību, kā arī pareizu izpratni par bohēmu un cieņu pret individualitāti.

Savu māti Tūve intervijās pieminējusi bieži (viņām bija tuvas attiecības, un Muminu māmiņas tēls daudzējādā ziņā līdzinās rakstnieces mātei), savukārt par tēvu izteikusies skopi. Tāpat ir ļoti daudz informācijas par viņas zviedru saknēm, bet tikpat kā nekā – par somu radiniekiem. Tūves tēvs piederēja pie paaudzes, kurai ļoti nozīmīgas bija tradicionālās vērtības. Viņš bija karojis Pilsoņu karā, un tas bija atstājis pamatīgus nospiedumus viņa psihē. Viņa uzskati par pasaules kārtību stipri atšķīrās no meitas uzskatiem. Viktors Jānsons bija konservatīvs un uzskatos galēji labējs. Tūves acīs (kura pati bija ļoti toleranta un brīvdomīga) tas padarīja viņu vecmodīgu.

Tēvam nepatika meitas draugi, liberāļi ar brīviem uzskatiem, starp kuriem bija daudz “kreiso”, komunistu un ebreju, vārdu sakot, tādu cilvēku, ar kuriem tolaik Somijā saistījās daudz aizspriedumu. Par laimi, humora izjūta viņam bija.

Tūve Jānsone: “Mamma uz jauno dzīvesvietu Zviedrijā atveda ļoti skaistas mahagona koka salona mēbeles, ar kurām ļoti lepojās; tas bija ģimenes mantojums. Tēvs, tās ieraudzījis, paziņoja – protams, izskatās gluži labi, bet, lai mēbeles kļūtu perfektas, uz tām jānodzēš daži cigāri un jāatstāj glāžu nospiedumi.”

Muminu tētis daudzējādā ziņā līdzinās Viktoram Jānsonam, tostarp – ar vēlēšanos aizbraukt kaut kur prom, aizvest ģimeni uz kādu nezināmu bāku. Tūve Jānsone: “Mans tētis mīlēja vētras, ugunsgrēkus un katastrofas – tās viņu uzmundrināja un darīja laimīgu. Kāpēc? Viņš domāja, ka citādi vasaras ir pārāk zaļas un vienmuļas – tāda verandas dzīve, nekas nenotiek. Bet tad pēkšņi – barometrs krītas! Un tēti pārņēma aizrautība – viņš sāka skraidelēt, mērīt ūdenslīmeni, vilkt augšā laivas, komandēt ģimeni – un tad jau arī viss sākās. Vētra mums bija kā svētība, jo tā tēti darīja laimīgu, un mūs visus – līdz ar viņu.”

Bērnībā Tūve vasaras pavadīja pie vecmāmiņas Zviedrijā, mazā miestiņā netālu no Stokholmas. “Visskaistākais bija tas, ka pavisam netālu bija jūra – mēs varējām dzirdēt krasta bangas.” Viens no meitenes mīļākajiem laika pavadīšanas veidiem bija klaiņošana pa mežu, kur visapkārt šalca lapas, čabēja zāle un zumēja kukaiņi. Viņa iztēlojās, ka aiz koku lapotnēm spīd mazu teiksmainu būtņu acis, bet zaros, ķemmēdamas krāšņos matus, sēž koku fejas. Vēlāk rakstniece atzina: “Ja nebūtu pie jūras pavadīto laimīgo bērnības gadu, es nekad nebūtu sākusi rakstīt.”

Jau piecpadsmit gadu vecumā Tūve Jānsone devās mācīties uz mākslas koledžu Zviedrijā, pēc tam stažējās mākslas skolās Francijā, Vācijā un Itālijā.

Kad Tūve atgriezās mājās, viņa sāka ilustrēt grāmatas un pēc pasūtījuma zīmēt karikatūras. Viņai ļoti patika angļu literatūra, tāpēc ar īpašu aizrautību viņa strādāja pie Lūisa Kerola un Džona Tolkīna grāmatu ilustrēšanas.

Dzimtenē viņu jau pazina, jo Tūve kopš desmit gadu vecuma zīmēja populāram bērnu žurnālam, kura redaktore bija vecāku paziņa. Pirmā Jānsones personālizstāde tika sarīkota Helsinkos 1943. gadā. Neraugoties uz kopumā pozitīvām atsauksmēm, kritika mudināja Jānsoni pilnveidot stilu, un 1955. gada personālizstādē viņas darbi vairs nebija pieblīvēti ar nevajadzīgām detaļām. Laikā no 1960. līdz 1970. gadam tika sarīkotas vēl piecas Jānsones personālizstādes. Viņa turpināja zīmēt un gleznot visu mūžu, mainot stilu no klasiski impresionistiska jaunībā līdz abstraktam modernismam vēlākajos gados.

Tūve Jānsone pēc pasūtījuma veidojusi arī freskas un sienu noformējumus publiskās ēkās, un šie darbi tur joprojām ir apskatāmi – piemēram, freskas Helsinku mērijas ēkā, altāra gleznojums Teuvas baznīcā, bērnu slimnīca Aurora Helsinkos, sienas gleznojums mērijas ēkā Haminā un citur.

Un tad ieradās trollītis Mumins

Pasaules slavu Tūvei Jānsonei, protams, sagādāja trollīši Mumini – apburoši radījumi, kuri mitinās Muminielejā. Rakstniece stāstījusi, ka pirmo Muminu esot uzzīmējusi pēc strīda ar brāli par Imanuela Kanta filozofiju. Ģimenes vasaras mājas tualetē sienas bijušas noklātas ar kartonu, un visiem ģimenes locekļiem paticis uz tās rakstīt un zīmēt.

Reiz brālis tur uzšņāpis kādu Kanta sentenci. Tūve nav attapusi, ko atbildēt, tāpēc atbildes vietā uzzīmējusi “visneglītāko radību, kādu vien iespējams iztēloties”, un zem tā uzrakstījusi “Kants”. Sākumā autore dīvaino radību nodēvēja par Snorki; viņš bija kalsns un nebija tik glīts kā Mumini. Laika gaitā būtnes izskats mainījies, līdz pārtapa par pirmo Muminu.

1938. gadā Tūve sarakstīja savu pirmo grāmatu Mazie troļļi un lielie plūdi (grāmatai nebija lielu panākumu), kuru pati arī ilustrēja. “Kad pati sāku darīt kā vienu, tā otru, beidzot izjutu īstu brīvību!” secināja māksliniece. Viņa saprata, ka aizmirst trollīšus Muminus nespēs. Pēc pirmās viņa sarakstīja vēl divas grāmatas – Komēta nāk un Burvja cepure. Vēlāk rakstniece izteicās, ka viņu esot tā nomācis karš, ka gribējies uzrakstīt kaut ko nevainīgu un naivu.

Tūve Jānsone: “Es pati neesmu neviens no tēliem, bet man ir jautāts, kurš Muminu tēls es gribētu būt. Protams, Susuriņš – kurš gan cits! Jo viņš ir brīvs, pilnīgi neatkarīgs, dara to, kas viņam patīk, nedomājot, kādu iespaidu atstās uz citiem. Viņš ir mazliet neveikls un meklē jaunus ceļus, pa kuriem staigāt. Patiesībā Susuriņam ainavas patīk labāk nekā cilvēki, un viņš pret saviem draugiem ne vienmēr ir jauks, taču draugi Susuriņam vienmēr piedod – viņam ir viegli piedot. Mumins Susuriņu ļoti ciena.”

1948. gadā režisore Vivika Bandlere rakstniecei piedāvāja izveidot teātra izrādi pēc grāmatas Komēta nāk motīviem. Gan par lugas, gan dekorāciju autori kļuva pati Tūve Jansone. Lugas pirmizrāde notika 1949. gada 28. decembrī. Arī vēlāk savas grāmatas teātrim adaptēja viņa pati, kā arī sarakstīja libretu mūziklam Muminu opera.

Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados Muminu grāmatas pārspēja visus rekordus – tās pieredzēja daudzmiljonu tirāžas visā pasaulē, un bērni apbēra rakstnieci ar vēstulēm. Tūve Jānsone: “Bērni man raksta vēstules, un es uz visām atbildu. Bērni itin nemaz nav sentimentāli, gluži otrādi – viņi ir briesmīgi! Reiz kāds bērns man atrakstīja – kā jūs Zviedrijā žņaudzat sievietes? Mēs te ar zīda auklu. Viņa vēstule bija dekorēta ar skeletiem un galvaskausiem.

Es savu izkrāsoju ar sarkanu un atbildēju, ka mēs to, protams, darām ar gumijas cimdiem. Citā reizē pie manis atnāca maza jauka meitenīte, kura izskatījās pēc princeses, un palūdza, lai palasu viņai pasakas. Es lasīju. Pēc brīža viņai tas apnika, bet vēlāk viņa pati nodibināja lasīšanas klubu. Pavaicāju, ko bērni tur lasa – pasakas? Neesi stulba, attrauca meitenīte. Mēs lasām van der Veldes Ideālās laulības (holandiešu ginekologa seksologa Teodora Henrika van der Veldes pētījums par erotiku un seksa tehniku laulības dzīvē – Red.), tev arī derētu to palasīt!”

Kad Burvja cepure ieguva pasaules slavu, Jānsoni uzrunāja kāda britu aģentūra. “Jūsu radītie burvīgie radījumi varētu kļūt par komiksa varoņiem, ko mēs ar prieku publicētu,” bija rakstīts vēstulē. Aģentūra piedāvāja rakstniecei kontraktu uz septiņiem gadiem. Jānsone ar prieku piekrita, jo līgums garantēja stabilus ienākumus. Rakstnieces paziņas, kolēģi un draugi to nosodīja – viņi uzskatīja, ka Jānsone pārdodas rietumu masu kultūrai, turklāt bērnu komiksu zīmēšana bohēmistu aprindās tika uzskatīta par pazemojošu nodarbi.

Taču pati Tūve uzskatīja, ka nabadzība ir ļaunāka par jebkuru pazemojumu. Pirmais komikss Londonas avīzē The Evening News parādījās 1954. gada 20. septembrī. Tā kā Mumini atradās popularitātes virsotnē, komikss tika pārdots septiņpadsmit valstīm, un to publicēja 58 izdevumi. Sākumā Tūve Jānsone komiksus zīmēja pati, bet drīz vien viņai tas apnika, un viņa piesēdināja pie darba savu brāli Larsu, kurš izgudroja un zīmēja komiksus veselus divdesmit gadus, pārvērzdams to ienesīgā biznesā.

Pret popularitātes vilni, kas pār viņu nogruva, rakstniecei bija duālas jūtas. No vienas puses, Jānsoni kaitināja viņas daiļrades pārmērīgā komercializācija, no otras – pateicoties milzīgajiem ienākumiem no dažnedažādās produkcijas par Muminu tematiku – T krekli, nozīmītes, plakāti, naģenes –, viņa varēja iegūt savā īpašumā Klovharu salu Somu līcī, kur bieži uzturējās, lai izvairītos no žurnālistiem un uzmācīgiem pielūdzējiem. Tūve Jānsone: “Vētra. Neviens nevar ne atbraukt, ne aizbraukt – perfekti droši! Mums ir pietiekami krājumi mēnesim. Vissvarīgākais – cigaretes! Pēc tam ēdiens, tad šņabis, tad kafija. Nē, pagaidiet – kaut kur pa vidu ir arī ziepes.”

Rakstniece turpināja rakstīt un zīmēt līdz mūža beigām, arī pēc tam, kad Muminu tēma apsīka. Pēdējās grāmatās par trollīšiem ieskanas arvien vairāk melanholisku nošu. Trollīša Mumina ziema ir Muminu sērijas pagrieziena punkts – personāži kļūst psiholoģiski dziļāki, bet stāstu krājums Neredzamais bērns, romāni Tētis un jūra un Vēlu novembrī ir nopietnas psiholoģisku meklējumu piesātinātas grāmatas, kas ievērojami atšķiras no jautrās un bezrūpīgās Burvja cepures. Šos stāstus vairs nevar dēvēt par bērnu literatūru, tie adresēti visām paaudzēm.

Jāatzīmē, ka laika gaitā Muminu tēma pārtapusi veselā dzīves filozofijā, kas kļuvusi tuva dažādu vecumu lasītājiem – Muminu grāmatas tiek citētas tikpat bieži kā Vinnijs Pūks. Par ieguldījumu bērnu literatūrā Tūve Jānsone saņēmusi tik daudz apbalvojumu un prēmiju, ka to uzskaitījums vien aizņemtu veselu lappusi. Visnozīmīgākā – 1966. gadā piešķirtā H. K. Andersena zelta medaļa.

Pēc Vēlu novembrī iznākšanas Jānsone pārstāja rakstīt par Muminiem un pievērsās pieaugušo literatūrai. 1968. gadā viņa sarakstīja autobiogrāfisku grāmatu Tēlnieka meita, tad vēl piecus romānus, no kuriem vispopulārākā ir Vasaras grāmata, un piecus stāstu krājumus. Lai gan Vasaras grāmata ir romāns pieaugušajiem, to ir iemīļojuši visu vecumu lasītāji. Jāteic, ka tā bijusi arī Jānsones mīļākā grāmata pieaugušajiem, turklāt tajā atainota pašas rakstnieces pieredze un pārdzīvojumi. “Vasaras grāmata ir apbrīnojami pacilājoša lasāmviela, viegla humora un dzīves gudrības pilna,” rakstījusi Džastina Pikardi no Daily Telegraph.

Personīgās dzīves kaleidoskops

Jaunībā Tūvei Jānsonei bija daudz draugu vīriešu, un kādu laiku viņa pat bija saderināta ar žurnālistu Atosu Virtanenu. Abi bijuši ļoti tuvi. Tam, ka Mumini ieraudzīja dienasgaismu, lielā mērā jāpateicas tieši Virtanenam. Tūve Atosam parādīja uzmetumus par Muminu dzīvi ar pašas ilustrācijām. Viņš Tūvi mudināja tekstus pabeigt, iegalvodams, ka izdevēji katrā ziņā gribēšot tos publicēt. Nenoskaidrotu iemeslu dēļ saderināšanās tika atsaukta (pieņem, ka iniciators bijis Virtanens). Pēc draugu teiktā, Virtanens Tuvei bijis ideāls partneris – viņus vienoja kopīgas aizraušanās un mīlestība uz mākslu. Atosam bija brīvi uzskati un plašs redzesloks, bet viņš bija politiķis, tāpēc ārkārtīgi aizņemts. Tūve izteica vēlmi nodibināt ģimeni, ko viņš atbalstīja, taču tam arvien neatlika laika.

Tā tas gāja, līdz vienā brīdī Tūve... nonāca pretējā nometnē. Proti, kad Tūvei apritēja trīsdesmit pieci, viņa, kā pati teica, pārgāja rēgu pusē. Tas bija kodēts izteiciens, kas apzīmēja netradicionālu orientāciju laikā, kad tā bija aizliegta (vēl piecdesmitajos gados Somijā bijuši gadījumi, kad cilvēki par viendzimuma sakariem nonāca cietumā). Bohēmas aprindas homoseksualitāti pieņēma, bet sabiedrība kopumā pret to izturējās nosodoši.

Rakstnieces pirmais slepenais romāns bija ar precētu režisori Viviku Bandleri (starp citu, Vivika Bandlere bija viena no pirmajām Muminu lasītājām un vērtētājām), un tas ļāva Jānsonei pilnībā apzināties un pieņemt savu biseksualitāti. Jāpiebilst, ka, neraugoties uz negaidīto pavērsienu, Tūve un Atoss palika draugi līdz mūža beigām.

1956. gadā Jānsonei izveidojās attiecības ar mākslinieci Tūliku Pietilu (Tuulikki Pietilä, 1917–2009). Abu dzīvokļi Helsinkos atradās kaimiņos, un tos savienoja bēniņu gaitenis, kas zināmu laiku bija šā nama noslēpums. Viņas nodzīvoja kopā četrdesmit piecus gadus, līdz pat Jānsones nāvei.

Rakstniece kopš paša sākuma izturējās tā, it kā viņai nebūtu nekā slēpjama. Protams, radošajās aprindās visi zināja par viņas attiecībām ar Viviku Banderi, Tūve neslēpa arī savas jūtas pret Tūliku, taču plašāka publika par viņu sakaru nenojauta samērā ilgi. Intervijās viņa no personiskiem jautājumiem izvairījās, paziņodama, ka esot principiāla laulības institūcijas noliedzēja un bērnus nevēloties filozofiskas pārliecības dēļ. Tūve par savu privāto dzīvi negrasījās nedz taisnoties, nedz atvainoties. Atklāti par savām attiecībām Jānsone un Pietila sāka runāt tikai 1993. gadā preses konferencē. Vēlāk Jānsones biogrāfijas autore rakstīs, ka tas esot bijis pirmais viņai zināmais viendzimuma pāris, kas kopā kā ģimene ieradies uz pieņemšanu prezidenta pilī par godu Neatkarības dienai.

Tūlika rakstnieces dzīvē parādījās laikā, kad Tūves interese par Muminiem sāka noplakt, taču Mumini Tūliku bija gluži vai apbūruši, un viņa palīdzēja Tūvei uz tiem palūkoties no cita skatupunkta. Tūlika bija personāža Tuutikas iedvesmotāja stāstā Trollīša ziema, un ar to ļoti lepojās, savukārt Burvja cepurē draudzenes iemiesoja amizanti dzīvnieciņi Tupsis un Vipsis.

Tūve Jānsone: “Panākumi var būt bīstami, pat ļoti. Visbīstamākais ir tas, ka tu visu laiku centies pārspēt pats sevi un nepārtraukti atrodies uzmanības centrā. Panākumi spēj pat nokaut vēlmi strādāt, un tas, lūk, ir šausmīgi! Iedomājieties, ka esat radījis personāžu, kurš iekarojis milzīgu popularitāti. To uz karstām pēdām sāk izmantot komerciāliem mērķiem, pārradot dievs zina kādos veidos – marcipānā, ziepēs... Redz, cilvēkiem bija idejas! Tev visriņķī milzīgs bars domā, kā no šā mazā personāža iespējami vairāk izspiest, un sastrādā tādus brīnumus, ka tu vairs to nepazīsti. Dažreiz idejas sadūrās, un, neatkarīgi no tā, kura licence tika apstiprināta, kāds tika sadusmots.

Beigās visi apvainojās uz mani. Dalot tiesības, laikam biju naiva kā trollītis Mumins. Kad mana studija pārtapa birojā, vairs nejutos kā mājās. Aizgāja tik tālu, ka es gandrīz sāku trollīti ienīst. Un tad parādījās Tuutika, kura palīdzēja saprast, ka var būt pavisam citādi, un es visu mainīju. Tā vietā, lai rakstītu nostalģiskus stāstus par bērnības brīnumainajām vasarām un trollīša piedzīvojumiem, sāku rakstīt par to, cik viņam bija grūti – kā trollītis nonāca pasaulē, kuru nepavisam nesaprata un neieredzēja. Viņam tā bija ziema, man – līgumu un kontraktu pasaule, kurā tiku iesviesta. Taču, pateicoties Tuutikai, Muminam izdevās ieraudzīt gaismu un atrast izeju, par ko viņš jutās ļoti lepns. Grāmatas beigās viņš izsaucas: “Es esmu pirmais no trollīšiem Muminiem, kurš visu ziemu nav gulējis!” Tā es savu Muminu pārradīju.”

Ilgus gadus gada siltajos mēnešos abas mākslinieces kopā ar kaķi dzīvoja nelielā namiņā Klovharu salā (80 kilometru no Helsinkiem). Pēc divdesmit astoņiem tur aizvadītiem gadiem Jānsone atskārta, ka sākusi baidīties no jūras. Tas lika skaudri apzināties, ka viņa ir kļuvusi veca un trausla. 1995. gadā viņas salu atstāja, un tajā vairs neatgrieztās. 1996. gadā iznāca autobiogrāfiska grāmata Salas bildes, kuru Tūve uzrakstījusi kopā ar Tūliku.

Atvadas un mantojums

Tūve Jānsone šķīrās no dzīves 2001. gada 27. jūnijā Helsinkos. Insulta dēļ viņa dzīves pēdējos vienpadsmit mēnešus pavadīja slimnīcā. Nāves brīdī klāt bija Tūlika. Vēlāk viņa žurnālistiem teica, ka Tūve esot nomirusi laimīga – vienkārši aizvērusi acis un pārstājusi elpot. Testamentā abu mājokli Helsinkos Jānsone novēlēja Pietilai, autortiesības – brāļa Larsa meitai Sofijai Jānsonei. Kopš 2002. gada Somijā tiek piešķirta Tūves Jānsones prēmija literatūrā.

Klovharu sala tagad ir neapdzīvota, un to var apmeklēt tikai vasarā organizētā ekskursijā. Rakstnieces namiņā izveidots abu mākslinieču muzejs, kurā aplūkojama arī Jānsones gleznu ekspozīcija.

Salā Nāntali pilsētas tuvumā atvērts tematiskais parks Muminu zeme, Tamperē pilsētas bibliotēkas pagrabstāvs atdots Muminielejas muzejam, kurā ir ārkārtīgi skaista un interesanta kolekciju. Šim muzejam Tūve Jānsone atdeva visas savas oriģinālās ilustrācijas, pat uzmetumus. Jau vēlāk ar Tūlikas Pietilas palīdzību muzejā tika radīti dažādi trīsdimensionāli projekti, tostarp filmas, kas stāsta gan par rakstnieces varoņiem, gan par pašu Tūvi Jānsoni.

Visbeidzot – šā gada rudenī uz ekrāniem iznākusi pirmā spēlfilma par Tūves Jānsones dzīvi Tūve (Tove), aizraujoša drāma par ikoniska talanta radošo enerģiju un vētrainajiem identitātes un brīvības meklējumiem. Filmu veidojusi studija Helsinki-filmi, galvenajā lomā filmējusies Alma Poisti (Alma Pöysti).

Vēl tikai jāpiebilst, ka pēdējos gados Tūves Jānsones darbi piedzīvo renesansi – tos atkārtoti izdod visā pasaulē.

Tūves Jānsones izteikumi:

• Rakstniekam būt ir grūti. Jums vaicā: ko jūs domājāt ar to un to? Ko gribējāt pateikt ar šo? Neuzdodiet man tādus jautājumus, es nezinu, ko atbildēt. Un neprasiet, kāpēc grāmatās nav pieminēts Dievs. Es nezinu, vai trollīši Mumini tic Dievam.
   
• Lai kļūtu par labu mākslinieku, vajadzīga vesela dzīve.
   
• Man ir dažas kopīgas īpašības ar Muminu. Piemēram, grūtības pateikt nē. Varbūt tāpēc, ka viņam ļoti patīk cilvēki. Varbūt tāpēc, ka viņam to ir žēl. Dažreiz viņam ir milzīga vēlme pabūt pašam ar sevi, kas rada daudz problēmu – kā jau var iedomāties.
   
• Arī komiksu radītāji mēdz būt slaveni, jo viņu ilustrācijas avīzēs redz daudz ļaužu. Kinozvaigznes, sporta zvaigznes... Manuprāt, cilvēkiem nereti vajag kādu, par kuru sajūsmināties. Un tad viņiem rodas sajūta, itin kā viņi valdītu pār savu elku; ka viņiem ir tādas tiesības. Bet tas, par kuru viņi jūsmo, varbūt grib, lai viņam liek mieru un netraucē strādāt. Īpaši tad, ja tev jau ir daudz gadu un laika vairs nav daudz.
   
• Sākumā domāju, ka laimīgas beigas vajag bērniem, bet tad sapratu, ka tās vajag man pašai. Es rakstīju pati sev, nevis citiem.
   
• Patiesībā man vienmēr paticis baidīt citus bērnus – jau kopš tiem laikiem, kad biju maza. Es atradu tos, kuri bija mazāki un bailīgāki par mani. Un, domāju, viņiem tas patika. Tos, kuri ir lielāki, arī mēģināju baidīt, bet man nekas neiznāca – viņi nebaidījās. Bērni novērtē, ja viņus pabaida – bet ne pārmērīgi. Un tam jābeidzas priecīgi. Bērniem nevar visu pasniegt pasteļtoņos, kādreiz jāzīmē arī ar melnu.
   
• Ja pacenstos visu Muminu epopejas būtību ietērpt dažos vārdos, tad, manuprāt, šie vārdi būtu: “Visa pasaule ir brīnišķīga burvju pasaka.”
   
• Vai vajadzīga specifiska domāšana, lai rakstītu bērniem? Tā varētu būt. Šķiet, ka cilvēkā, kurš apsēžas, lai rakstītu bērnu grāmatu, notiek sava veida regress. Protams, ir daudz pilnīgi normālu un harmonisku bērnu rakstnieku. Negribu viņus apvainot, bet cieši ticu, ka tur kaut kas nav pareizi.

Interesanti fakti

• Par Tūves Jānsones daiļradi ir aizstāvētas daudzas disertācijas, viņas pasakas analizētas gan no semiotikas, gan psihoanalīzes skatupunkta. Jānsones grāmatās atrod atsauces uz dzenbudismu, kristietību un pat Kanta filozofiju.
   
• Rakstnieces astoņdesmitā jubileja 1994. gadā tika atzīmēta ar uguņošanu un svētku gājieniem, Jānsoni godināja kā nacionālo varoni. Svētku vērienu varēja salīdzināt tikai ar Neatkarības dienas svinībām.
   
• Kad rakstniece šķīrās no dzīves, somi izsludināja nacionālās sēras. Valsts prezidente Tarja Halonena, izsakot līdzjūtību rakstnieces tuviniekiem, teica, ka “Tūves Jānsones daiļrade ir lielākais ieguldījums pasaules kultūras dārgumu krātuvē pēc Kalevalas un Sibēliusa”.
   
• Rakstniece vienmēr uzsvērusi, ka pirmām kārtām ir māksliniece. Savu literāro darbību viņa īpaši nopietni neuztvēra. Tomēr viņas māksla ieguva daudz mazāk uzmanības nekā grāmatas, kas Jānsoni ļoti sarūgtināja.
   
• Tūve Jānsone kļuva miljonāre jau sešdesmitajos gados. Milzīgie ienākumi par tiesībām izmantot Muminus teātra uzvedumos, suvenīru ražošanā u. tml. ātri vien padarīja rakstnieci par vienu no bagātākajām Somijas sievietēm. Neraugoties uz to, viņa līdz pat mūža galam dzīvoja ļoti pieticīgi – izmantoja sabiedrisko transportu, iepirkās piemājas veikalā un pati atbildēja uz lielāko daļu pielūdzēju vēstuļu.
   
• Muminu grāmatas ir tulkotas 34 valodās (pasaulē pārdoti vairāk nekā 15 miljoni eksemplāru), par Muminiem veidotas filmas, TV raidījumi, seriāli, raidlugas, teātra izrādes, 1974. gadā uzvesta Muminu opera.
   
• Japāna Muminus iepazina, kad tur sāka rādīt animācijas seriālu par viņu piedzīvojumiem. Viņu popularitāte bija tik milzīga, ka Mumini un citi varoņi tika attēloti uz Finnair Japānas reisu lidmašīnām.
   
• “Mums, somiem, Mumini ir kā saule, tā vienkārši eksistē,” teikusi skolotāja Fatima Diarra. “Tas nav jautājums – patīk vai nepatīk Mumini. Tas ir jautājums par būšanu. Mēs esam somi, mums ir Mumini.”
   
• Uzticīga Muminu pielūdzēja ir Bjorka, kas pasākumos bieži redzama apģērbā, uz kura attēloti Mumini, vai ar aksesuāriem trollīšu figūriņu izskatā. Bjorka un viņas kolēģis, islandiešu dzejnieks Sjons, ir ierakstījuši dziesmu The Comet Song.

Bibliogrāfija

Par trollīšu Muminu piedzīvojumiem ir izdotas deviņas grāmatas. Tās visas ir tulkotas arī latviešu valodā.

•  Mazie troļļi un Lielie plūdi (Småtrollen och den stora översvämningen) – 1945 (1993. gadā latviešu valodā)
•  Komēta nāk (Kometen kommer) – 1946 (1973. gadā latviešu valodā)
•  Burvja cepure (Trollkarlens hatt) – 1948 (1999. gadā latviešu valodā)
•  Mumintēta memuāri (Muminpappans memoarer) – 1950 (1998. gadā latviešu valodā)
•  Bīstamā vasara (Farlig midsommar) – 1954 (2009. gadā latviešu valodā)
•  Trollīša ziema (Trollvinter) – 1957 (2004. gadā latviešu valodā)
•  Neredzamais bērns (Det osynliga barnet) – 1962 (1993. gadā latviešu valodā)
•  Tētis un jūra (Pappan och havet) – 1965 (1994. gadā latviešu valodā)
•  Vēlu novembrī (Sent i november) – 1970 (2010. gadā latviešu valodā)