"Mans bērns tik aizņemts, ka teica, lai rakstu īsziņas..." Ko iesākt ar drūmo sajūtu - vientulību

Lakoniskā ziņa portālā kasjauns.lv izraisīja emociju vētru, aktualizējot tēmu par Rietumu civilizāciju postošo vīrusu – vientulību. Mēs dzīvojam aizvien lielākās, cilvēku pieblīvētākās pilsētās, nepārtraukti runājam pa mobilo telefonu un interneta tiešsaistē piedalāmies notikumos otrā pasaules malā, bet aizvien vairāk attālināmies cits no cita. Dzīves temps ir tik ātrs, ka mēs viens otram vienkārši skrienam garām. Jo ātrāk dzīvojam, jo vientuļāki kļūstam. Kosmiska izmēra vientulība izplatās kā vīruss.

Viedokļi. Diskusija internetā

“Bērni mani pametuši”... Cik tas ir šausmīgi un ļoti bēdīgi izšķirties par šādu soli. Cilvēks nodzīvojis veselu dzīvi, uzaudzinājis bērnus, izskolojis, pabarojis, bet vecumdienās, izrādās, nevienam neesi vajadzīgs. Mūslaiku visnopietnākā problēma – vientulība. Vientulība un nabadzība.

Bet ko jūs zināt par to mammu, ka nosodāt bērnus? Viņa apzināti gribēja viņiem uzkraut vainas apziņu par savu nāvi. Tas ir emocionālais terors! Tādi cilvēki no sevis atgrūž un pēc tādiem netiecas. Ir mātes, kas taisa drāmu pat tad, ja meita vai dēls kādu dienu nav piezvanījis.

Tā ir 21. gadsimta traģēdija. Daudzi bērni tagad sēž vados, labi ja svētkos kādu īsziņu atsūta. Tādi laiki, ka bērniem ir cieta sirds. Nesakiet, ka vecāki vainīgi. Tas ir nežēlīgais kapitālisms ar savu cietsirdības morāli.

“Atdevuši visu to labāko.” Kad dzird tādus vārdus, tad uzreiz skaidrs, ka vecāki bijuši nekādi.

Tieši tā  – atdevuši visu to labāko – labāko kumosu, labāko lietu pirkuši, naktīs negulējuši pie bērna slimības gultas, sevi nežēlojot. Vairākums vecāku savā jūtu patiesumā bērnam atdod “pēdējo kreklu” un visu, visu labāko! Mana krusttēva māte 86 gadu vecumā gulēja uz nāves gultas ar smagiem izgulējumiem, un bija skaidrs, ka vairs nestaigās. Tomēr mans krusttēvs viņai pirka mājas apavus, ar domu: ja nu izveseļosies un sāks staigāt. Bet māte ēda tikai baltmaizi un dzēra karstu ūdeni, neko neatļāvās, lai visu pensiju varētu atdot dēlam. Kad to atceros – asaras acīs.

Sāpina morāle, ka sieviete ap četrdesmit piecu gadu vecumu jau norakstīta, tādai tik mazbērnus auklēt un zeķes adīt. Sievietes piecdesmit, sešdesmit gadu vecumā vēl ir vitalitātes pilnas, bet apkārtējo, tostarp mediju, attieksme, norakstāma.

Tas sagaida visus, kuri bērnus laiž pasaulē, domājot, ka tas jādara tādēļ, lai būtu, kas ūdens krūzi vecumdienās padod. Naivie cilvēki, 21. gadsimtā tas vairs nestrādā – ūdens krūzi jums pansionātā pados, nevis bērni.

To iekaliet kā reizrēķinu: bērni ir nepateicīgi. Izaugs, pacels asti un prom būs. Nevajag dzīvot ilūzijās. Un jā... Nevienam lielā mērā jūs neesat vajadzīgi. Pieņemiet to kā faktu, un nebūs jāviļas. Ja ir garlaicīgi, iemācieties meditēt un draudzēties ar sevi. Tad viss būs ok.

Mans bērns arī tik aizņemts, tik aizņemts, pateica man: ja ko gribu, lai rakstu īsziņas. Tā nu mēs jau trīs gadus ar īsziņām sazināmies, retu reizi tiekoties, kad bērnam, nu jau lielam – 25 gadi, ir laiks. Beigu beigās man apnika rakstīt īsziņas, un es bērnam pateicu: “Vēlu tev visu to labāko, lai tev viss izdodas, bet īsziņas vairs nerakstīšu, man tas aizvainojoši.” Kad vajadzēja naudu dārgām studijām un es dzīvokli ieķīlāju, lai samaksātu studijas, tad gan bērns atrada laiku ar mani satikties.

Man ir trīsdesmit pieci gadi. Vīrs, draugi, bērni, bet vistuvākais cilvēks manai dvēselei ir mamma. Bērni un mamma. No šiem cilvēkiem simtprocentīgi atkarīga mana dzīve. No viņu veselības, noskaņas. Mamma ir samērā tālu, mēs sazvanāmies gandrīz katru dienu, viņa ir pirmā, kas uzzina visus jaunumus. Es NESAPROTU, kā var atstumt no sevis vienīgo cilvēku, kas mīl tevi, neskatoties ne uz ko!

Vieglāk pie ministra man tikt nekā savu miesīgu bērnu satikt, jo aizņemts, nav laika, dzīvo – viss ietinies vados – virtuālajā pasaulē.

Pavisam nesen saskāros ar problēmu: ko darīt ar astoņdesmit astoņus gadus vecu mammu, ja pēc slimnīcā pavadītām astoņām dienām viņa kļuvusi neadekvāta, nevienu nepazīst un visur rādās “rūķīši”. Kā noskaidroju, slimnīca šādus pacientus nepatur, iesaka griezties pie sociālajiem dienestiem. Sociālie dienesti iedod telefona numurus un saka: “ Mēs jums palīdzēt nevaram, mēģiniet iekārtot pansionātā, varbūt tur būs vieta.” Veco ļaužu pansionāts Rīgā maksā 20 eiro diennaktī (vislētākais), pensija mātei 250, man par dzīvokli jāmaksā, kredīts jāmaksā, kaut kā jādzīvo. Kopā ar radiem sagrabinājām to naudu vienam mēnesim. Tagad mamma dzīvo ar mani mājās. Es viņu apkopju, iedodu zāles, pabaroju, ja vajag, iespricēju. Man ir divas meitas, es viņām neesmu vajadzīga, viņas ar mani neauklēsies. Mana pensija noteikti nebūs 600 eiro mēnesī, par kuru es varētu dzīvot pansionātā. Valstij arī neesmu vajadzīga, pilns ar pensionāriem. Un ko man darīt? Domāju, ka arī es drīz nonākšu pie secinājuma, ka šai dzīvei nav jēgas un jādara gals, tikai diez vai man pietiks drosmes lēkt no devītā stāva, visdrīzāk sadzeršos kādas tabletes. Un nevajag stāstīt, ka ar savu rīcību esi pelnījis nevērību no bērnu puses. Tikai tad, kad sastopies ar problēmām, kad cilvēks kļūst neadekvāts, nevar lāgā staigāt, aizmirst izslēgt gāzi, un tas ir dienu no dienas, tu saproti, ka NEVIENAM NEESI VAJADZĪGS.

Viena pagale nekad nedeg. Nevar tā būt, ka mamma zelta gabaliņš, bet bērni mūdži pametuši. Nu nevar! Acīmredzot nav bērniem ar mammu saiknes, nav vēlmes tikties. Neba no zila gaisa tas viss. Un mammas tiešām mēdz būt dažādas.

Iespējams, ka mani izglāba suns! Vīrs aizgāja pie citas, meita bija Anglijā, divi dēli sākuši savu pieaugušo dzīvi, kauns bija bāzties ar savām problēmām. Likās, ka neesmu vajadzīga nevienam. Tā sajūta ir briesmīga! Braucot ar mašīnu, vairākkārt pieķēru sevi pie domas, viens stūres pagrieziens, un viss būs beidzies, tik vienkārši. Ja godīgi, bija arī atvadu vēstule, kuru gan saplēsu, lai visi domā, ko grib, varbūt mašīna salūza. Bet.. Kas notiks ar manu suni, kuru cilvēki jau reizi bija nodevuši?

Urbānie vientuļnieki

Kaspars Simanovičs, Rīgas Lutera draudzes mācītājs:

– Vientulības izjūta ir mūsdienu Rietumu kultūras blakusefekts. Modernie dzīves apstākļi un tehnoloģiju attīstība ļauj dzīvot vienatnē – nav vajadzības pēc lielas ģimenes, tāpēc par urbanizētās vides dominējošo iezīmi ir kļuvusi vienatne. Tomēr vientulība jānodala no vienatnes, jo tas, ka cilvēks dzīvo viens, vēl nenozīmē, ka viņš ir vientuļš. Vientuļš cilvēks var justies, arī dzīvojot ar kādu kopā. Pilsētās cilvēki jūtas vientuļāki nekā laukos, tas saistīts ar mūsu psiholoģiskajām īpatnībām. Reiz lasīju par eksperimentu, kura laikā aktieris tēloja cilvēku, kuram lielpilsētas metro stacijā kļūst slikti. Jo vairāk cilvēku apgrozījās metro pieturā, jo ilgāks laiks pagāja līdz brīdim, kad kāds pienāca pie pakritušā. Kopš senseniem laikiem izdzīvošana bijusi atkarīga no mūsu sociālajām saitēm, tāpēc – jo mazāk cilvēku tuvējā apkārtnē, jo izteiktāka sajūta, ka jākomunicē ar viņiem. Līdzko cilvēku ir daudz, mēs neapzināti jūtamies drošāk, tāpēc zūd nepieciešamība veidot attiecības. Vientulība dažkārt liecina par mūsu neprasmi veidot attiecības, un tam savukārt ir daudz iemeslu, piemēram, neatrisināti paaudžu konflikti, brieduma trūkums. Vientulību nosaka iekšējās kvalitātes, nevis vide, jo iespēju socializēties ir ļoti daudz. Ja apkārt ir biedrības, pulciņi, reliģiskās organizācijas, bet cilvēks ir vientuļš, tas nozīmē, ka cilvēkā pašā kaut kas neļauj veidot kontaktus ar citiem cilvēkiem. Ja gribam atbrīvoties no vientulības, ir jādomā par emocionālo un garīgo higiēnu. Daudz kas atkarīgs no cilvēka individuālās pasaules izjūtas: kas es esmu, kas man pienākas, kā, manuprāt, citiem ar mani jākomunicē. Liela nozīme ir gaidām. Ir pasīvi cilvēki, kas gaida, lai kāds cits uzņemas iniciatīvu. Tā savā ziņā ir postpadomju sabiedrības iezīme. Mēs gaidām, ka kāds sakārtos politiku, ekonomiku un arī mūsu attiecības.

Tu nedrīksti būt vecs, slims un nīgrs!

Anita Masaļska, astroloģe:

– Ja vien cilvēks ir garīgi vesels un vientulības izjūta nav saistīta ar slimību, katrs pats to jebkurā brīdī var pārtraukt. Ja cilvēks ir pieaudzis un pašpietiekams, viņš pats sevi aiz matiem var izvilkt laukā no smagas vientulības sajūtas. Nu, uzvelc kājās smukākos zābakus, apēd treknu saldējumu, aizej līdz Vecrīgai, pacel acis uz skaistajām fasādēm, izej cauri Lielajiem kapiem, pacel nomestu papīru. Cilvēkam jāmācās pašpietiekamība, nevajag prasīt, lai kāds tevi visu laiku izklaidē. Tā ir izlaidība! Uzcep pankūkas, pieklauvē pie kaimiņienes durvīm un pajautā: “Vai tev ir zapte?” Kas tev to liedz? Dažkārt vientulība ir negribēšana būt gaišam un atvērtam. Arī es dzīvoklī esmu viena ar kaķi. Meita mācās Londonā – mēs sarunājamies pa skaipu, bet rakstīt vēstules vispār ir skaisti. Deviņdesmitajos gados, kad biju ar zīdaini uz rokām un nebija ko ēst, arī man ir bijušas visādas domas un liels apjukums, bet es zinu, ka nedrīkstu nodarīt pāri saviem bērniem. Tu nedrīksti būt vecs, slims, nīgrs – tev jāiet uz baseinu peldēt un nūjot, lai saglabātu vitalitāti. Es mīlu savus bērnus, tāpēc nevaru atļauties vaidēt: “Nāciet pie manis, es esmu viena, man ir grūti.” Vientulība un grūtsirdība ir kā nenomazgāti trauki – noslinko vienu, otru dienu, un raugi – jau pilna izlietne. Ja jūti, ka nāk virsū tumšie brīži, piecelies un ej sabiedrībā, aizstaigā uz bibliotēku. Cel sevi ārā no savas vientulības zonas! Piemēram, es braucu uz laukiem, kur ir tikai zemes stērbelīte, iekaru kokā šūpuļtīklu un jūtos tik kaifīgi, ka aiz laimes varētu nomirt. Paskaties, aiz loga spīd saule, vējš dzenā dzeltenas lapas, smaržo tikko uzlieta kafija. Tev viss ir!

Vientulība ir galvā

Alvars Šteinbergs, Latvijas pašvaldību sociālās aprūpes institūciju apvienības priekšsēdētāja vietnieks, pansionāta Madliena direktors:

– Tas ir stereotips, ka pansionātos dzīvo tikai veci cilvēki, kuriem neviena nav. Pie mums mīt arī gados jauni cilvēki, kuriem slimību vai traumu dēļ vajadzīga īpaša aprūpe. Daudziem piederīgie ir ārzemēs, bet viņi komunicē pa skaipu. Ja kontakti ar tuviniekiem netiek uzturēti, tā pamatā, visticamāk, ir personisks aizvainojums. Latvieši savā būtībā ir vientuļnieki, kas grib norobežoties, nevis dzīvot komūnās. Pansionātu problēma drīzāk ir privātās telpas trūkums, jo cilvēki nespēj samaksāt par vienvietīgu istabu. Mēs gribam Eiropas līmeni, bet to nav iespējams nodrošināt par Latvijas cenām. Pēdējo gadu tendence ir tāda, ka ilgstošā sociālajā aprūpē cilvēks nonāk tikai galējas nepieciešamības gadījumā, kad citi sociālie pakalpojuma veidi jau ir izsmelti. Bieži vien, nonākot pie mums, cilvēka dzīves kvalitāte būtiski uzlabojas. Piemēram, uz mūsu pansionātu pārcēlās cilvēks, kurš pēc muguras traumas pārvietojas ratiņkrēslā. Viņš pēdējos piecus gadus bija dzīvojis mājās, tikai pa logu vērojot, kā mainās gadalaiki. Te viņš bez citu palīdzības (jo tas ir tehniski iespējams) var izkļūt ārā, kur ir pieejama infrastruktūra, var doties uz veikalu, kultūras namu, bibliotēku. Daudzus gadus strādājot ar cilvēkiem, redzu, kā ir mainījusies vērtību sistēma. Ir cilvēki, kas jūtas ļoti neērti, atvedot uz pansionātu gados veco tēvu vai māti. Viņi ilgi taisnojas, kāpēc paši nevar par viņu parūpēties. Ja vecākiem vajadzīga nopietna aprūpe, dēlam vai meitai jāpamet darbs, paliekot bez iztikas līdzekļiem. Tāda ir mūsdienu realitāte. Vecākā paaudze zina, ko nozīmē “vīrs un vārds”. Ja viņi uzņemas saistības, tad tās arī pilda, bet tiem, kas dzimuši pēc 1990. gada, vērtības ir pavisam citādas. Materiālās vajadzības stāv pāri godaprātam un garīgām vērtībām. Slēdzot līgumu, es domāju par to, vai cilvēkam var uzticēties. Piemēram, man atkal jādodas uz tiesu ar prasības pieteikumu par neapmaksātu mammas aprūpi. Domāju, ka vecie cilvēki pie mums nejūtas vientuļi, viņi pieder pie paaudzes, kas prot cilvēciski sarunāties un interesēties par dzīvi, jo viņu jaunība pagāja laikā, kad bija tikai divas televīzijas programmas. Skatos: parkā uz soliņa sēž divi jaunieši un klusējot skrāpē mobilos telefonus. Turpat netālu divi vecāki cilvēki dzīvi sarunājas. Vientulības izjūta ir dziļi individuāla, tā ir mūsu galvās, nevis kaut kur ārpusē.

Evija Hauka, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Shutterstock, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva