Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Rojs Maizītis

Jānis Jarāns kļuvis par sociālo tīklu zvaigzni: "Mīlestība man ir visapkārt"

Intervijas
2020. gada 19. oktobrī 05:07 2020. gada 19. oktobrī 05:07
 
Sandra
Landorfa
Jānis Jarāns esot audzis ostā – starp kuģiem, košļenēm, dolāriem, ielasmeitām, džinsām… Redzot, kur nauda zemē mētājas, viņš nekavējoties to paņemt. Kad apnika spēlēt tēvu garus un sulaiņus, viņš pameta štata vietu teātrī un darbu domāja sev pats. Nu ir kļuvis par sociālo tīklu zvaigzni. Tauta nav aizmirsusi.

Augsto mākslas pārstāvju apsmaidīts, Jānis ar pašcieņu savu dzīvi ir vērpis pats. Tam gan viņš īsti nepiekristu, jo ik palaikam mēdz pamest acis uz debesīm. Vienkāršs un čomisks, bet ar stingru mugurkaulu. Ticis pāri dzīves belzieniem, nezaudējot sirsnību, un skaistu ģimeni turējis. Uz interviju ieradies raibā džinsa jaciņā, par pasaules apceļošanu varētu grāmatu uzrakstīt.

Gadus sešus kleitas nevelku

– Esi kļuvis par sociālo tīklu zvaigzni.

– Mani pierunāja, gandrīz vai saderējām. Paziņa teica – būsi zvaigzne, pa vienu nakti! Ko muldi…

– Arī slidenas tēmas esi aizskāris.

– Bet ne pārāk jēli. Visas lomas mēģinu tā, uz robežas. Kā Mildiņa trīsdesmit gadus kleitu nēsāju! Abi ar Porgantu esam Latvijā pirmie transvestīti. Bet mēs to darījām no sirds, ne ķēmojāmies. Mājas uzceltas, meitas izaudzinātas. Jo cilvēki sēž pilnas estrādes.

– Joprojām?

– Nē, jau gadus sešus kleitas nevelku. Ja tevi nerāda televīzijā, pusgada laikā tiec izstrīpots no atmiņām. Agrāk pa ielu nevarēju paiet, lauku veikalā iet aiz tevis un skatās grozā. Porgants skrēja prom – ejiet nost! Jo cilvēkiem interesē, ko pērc, ko ēd… Pirms gadiem pieciem mūs kā Mildiņu un Skaidrīti uzaicināja zirgu sacensībās izbraukt ar ratiem. Aha, tie, kam ap četrdesmit, visi aplaudē, bet jaunieši domā – kas tie par pederastiem? Tad sapratu, ka jābeidz. Dainim teicu – vairs nevelkam. Vienreiz jānogriež, un cauri. Nekas, forši.

Toties es visu laiku braucu pa diasporām. Anglija, Norvēģija, Dānija – tur visi mani zina, koncerti drīzāk uz asariņu. Esmu viņu bērnība un nostalģija pēc dzimtenes. Pagājušogad Jāņus svinēju Anglijas lielajā kopienā, bija vairāk nekā pieci tūkstoši cilvēku, lielā pļavā teltis, latvieši no visas Eiropas, nevar soli paspert. Sajūta fantastiska!

Protams, nedrīksti būt iereibis. Un es to nedaru jau četrus gadus. Māsa mani aizveda… Pie Tukuma ir tilts uz nekurieni, tur Jaunsātu pagastā tantiņa dzīvo, burve, es viņu saucu par Olgas kundzi. Māsa teica – aizbrauc papļāpāt, draudzenei vīram noņēma tā, ka neskatās uz to pusi. Kāpēc ne… Aizbraucam, sirma kundzīte ap astoņdesmit, lauka vidū mājiņa. Saka – Jānīti, vai die, kā es skatos tavus raidījumus! Kāpēc Plēpi neatvedi? Es viņu izvilktu no tā purva.

Alu cilvēku, visā pasaulē ļoti populāro stendapu, ar Aināru Ančevski esam nospēlējuši ap tūkstoš izrādēm, cilvēki smejas… Bet tas neskaitās. Ja pieci simti sēž zālē, tā nav māksla. Māksla ir, kur sēž 20–30.

Prasa – bet tev garšo? Saku – brīvajā laikā, kāpēc ne? Protams, ja man dienas trīs brīvas. Olgas kundze jautā – a gribi es tev aizsiešu vispār ciet? Saku – ko tu… Viņa – es miroņus ceļu no zārkiem… Noliek divas minerālūdens pudeles priekšā un sāk čāroties – latgaliski, burties. Saka – aizbrauc mājās, redzēsi jokus! Labi… Pa nakti izdzēru, bija karsta vasara un, godīgi sakot, nelielas paģiras; izrāvu ūdeni. Nākamajā dienā eju uz savu rimčiku, pēc tam piefiksēju – tai nodaļai esmu garām pagājis. Pat galvu nepagriezu! Vienmēr taču paskatos – varbūt kādam dārgam vīnam atlaide vai jauns aliņš. Viņa man to informāciju bija izcancelējusi.

Foto: Rojs Maizītis

Aizeju kompānijās, un negribas, pat Iļģuciema kvasu, kas man ļoti garšo. Protams, ļoti daudz draugu pazūd. Man ir laimējies, ka spēlēju Daugavpils teātrī, jau gadus desmit, pie Šapošņikova. Gan tikai uz līguma darbiem. Uzskatu, ka viņš ir mans režisors, daudzus gabalus uztaisījis – Kailie brieži, Ale striptiza, Rīga–Dakāra, Ekstrasensu cīņa.

– Bet tev tur, Daugavpilī, jau nav, ar ko šmakovku iedzert.

– Parasti pēc izrādes Ritvars Gailums, foršs aktieris, saka: “Joņīt, na na, tu taču nedzer. Brauc da savai Reigai, i nav kū tev te…”

– Nav ko sēdēt un skatīties.

– Kolēģu attiecības jau mums paliek ļoti labas.

Mazliet sienas pakrāsot

– Dagnija, tava sieva, dabū viena ar vīna glāzi sēdēt vakarā… Nav kompānijas.

– Ir. Viņa dejo Engurē līnijdejas, dzied baznīcas korītī, ļoti foršā.

– Viņa tur braukā no Rīgas?

– Viņa tur dzīvo. Mēs tagad dzīvojam diezgan atsevišķi. Bet esam kopā! Visu laiku. Tur ir viņas vecāku būvēta māja, un kādam tā jāapdzīvo. Tur ir liels dārzs, ābeles, dobes, kur rakties. Kā jau dāma tur ņemas. Es braucu Rīga–Engure. Man ir daudz darbu, pēdējās trīs nedēļas tik daudz sakritis, ka ķeru galvu, kā ar visu tikt galā.

– Pastāsti, ko dari!

– Man ir sarunas ar kosmosu, ar dieviņu. Parasti vakaros saku paldies par dienu. Un sāku dienu ar to – lai piepildās viss. Ja par daudz paprasi, reizēm tev par daudz arī iedod. Kad nav nekā – nu, iedod, iedod...

– Kad cilvēks izsalcis, veikalā sapērk pilnus ratus.

– Lūk! Viņš mani dzird un saber tik daudz… Kā teica mans labākais draugs Voldemārs Lejiņš, ginekologs, kurš jau aizgājis, – paskaties pasē, cik tev gadu. Paldies dievam, ka skrienu, daros. Esmu vienīgais aktieris Latvijā, kurš spēlē golfu. Tā ir pavisam cita pasaule, daudzus esmu ievilcis, tāpat kā mani ievilka. Totāli forša pasaule. Spēles laikā izstaigā 10–12 kilometrus, neviens nemāca dzīvot, ar večiem izpļāpājies, biznesa lietas var nokārtot, ja sacensībās ej pārī ar kādu, kuram ir nauda vai galva. Man daudzi ir palīdzējuši.

– Korporatīvās attiecības var bīdīt.

– Visā pasaulē ar golfu pelna miljonus… vai arī pelna gudrību, zināšanas un padomus. Ar golfu ir kā ar zvejošanu – ja iemet un noķer līdaku, tev acis spīd, vajag vēl. Tad ieraugi, kāpēc golfa laukums ir tik dārgs. Milzīgs projekts ar dārzniekiem, viss skaists, un tāds azarts!

– Pecolli teātrī arī ko dari?

– Vēl ne…

– Tikai nokrāsoji sienas?

– Es viņiem sekoju – braukā pa pasauli ar savu šovu, nesūkstās, kā latviešiem pieņemts. Māju teātrim nopirkuši, bet vīrusa dēļ tiek atceltas turnejas. Saprotu aicinājumu – nāciet palīgā! Nu, kā neiesi? Man varbūt ir bišķi tālejošāki plāni.

– Ceri, ka varēsi pieslēgties izrādēm?

– Varbūt kā konferansjē. Es būtu priecīgs būt par ekskursiju vadītāju muzejā. Man doma tāda ir. Bet par tiem darbiem…

– Vēl nevienu neesi pateicis. Baigais noslēpums?

– Pirms nācu šurp, zvanīju administratorei – drīkst teikt? Nē! Kanālā TV3… Varu izpaust vien to, ka mani uzaicināja seriālā, tikai tagad sāks filmēt. Ne liela, bet ļoti smuka loma.

Par ko nedrīkst smiet

– Esi kļuvis par TikTok zvaigzni. Tavs Žaks mēģina uzrunāt homoseksuāļus… Gaumīgi likās tas, ka tu pret šo tēmu neizturies kā pret svēto govi. Tu esi āksts un drīksti par visu? Nav tabu tēmu?

– Iekšējai bremzei tomēr jābūt. Arī, kad ar Porgantu filmējāmies; nedrīkst izņirgt. Ļoti jūtīgs ir, piemēram, Ieņēmumu dienests. Kaut paskaties deklarācijās – ja cilvēks algā saņem 2000 un viņam ir dāvinājumi vairāku miljonu vērtībā… Visi izliekas, ka neredz, bet par to būtu jākliedz. Kā var būt tik atklāta zagšana?!

Mīlestība man ir, visapkārt. Tautas un ģimenes. Pats esmu mīlēts un cenšos visus mīlēt. Neapriet – tas ir stulbs, tas idiots! Kāpēc? Katrs esam citāds.

Bet tā tauta ir ļoti atriebīga, vari dabūt visādi. Par slimībām nedrīkst smieties. Bet kādus tik dzērājus neesam rādījuši, tautai patīk – tas nav par mani. Kaut dzērājs esi tu… Bet mani, redz, Latvijā neuzskata par aktieri. Teātra aprindās. Kā pareizi teici – āksts.

– Piedod, tas nebija kā apvainojums.

– Domāju, ka no kritiķu, mākslas vērtētāju viedokļa es neesmu aktieris. Tas, ka man ir pilnas zāles, publika auro – štrunts. Alu cilvēku, visā pasaulē ļoti populāro stendapu, ar Aināru Ančevski esam nospēlējuši ap tūkstoš izrādēm, cilvēki smejas… Bet tas neskaitās. Ja pieci simti sēž zālē, tā nav māksla. Māksla ir, kur sēž 20–30. Tāpēc man ar kritiķu pasauli… nu, nav. Viņiem Jarāna nav.

Šovā "Piektdieņi". (Foto: Publicitātes foto)

– Esi mazliet apvainojies?

– Nē, viņu arguments ir – nedrīkst nonākt līdz tautas līmenim, izpatikt. Bet kas tevi baro, ja ne tauta? Kas slauc govis? Kas dod gaļu? Ceļas piecos no rīta, lai veikalā būtu, ko paņemt. Nedrīkst nolaisties, tā nav māksla… Izbraucu ārpus Rīgas, mani visus šos gadus uz rokām nēsāja. Vai Miedziņ, vai Jāni! Tūlīt televīzijā rādīs Revidentu – ZIP ierakstīja. Pilnas zāles. Trīs gadus Daugavpilī spēlēju.

– Kas biji?

– Pilsētas galva – liela loma. Un spēlējam latgaliski, itāliski un latviski. Revidents ir Roberto. Lietuvu, Igauniju esam izbraukājuši ar viesizrādēm.

– Par sevi esi teicis, ka esi traģikomiķis. Tāda misija ir arī ākstam – tur jau tas mantojums.

– Ir, ir, piedod, viss pareizi. Gunārs Placēns ir tāds pats traģikomiķis, un bija Edgars Liepiņš. Daugavpils mani pierunāja uz jaunu izrādi. Mana vecuma aktieru nav.

– Tur?

– Vispār, arī šeit. Man taču ir dafiga gadu – sešdesmit pieci. Tas, ka skrienu un vēl labi izskatos… Man ļoti smuka loma iedota, krievu valodā izrādē Tas, ko mēs nedzirdam. Protams, kaļķītis sāk parādīties galvā; tas mani bišķi biedē. Austrumu robeža lūdza, lai uztaisām jaunu izrādi. Es tur desmit gadus spēlēju Zadornova Pērku jūsu vīru ar Aīdu Ozoliņu un Zani Daudziņu. No tā pagraba tiku ārā, nu griežos atpakaļ. Atradu vienu smuku ludziņu, iztulkoju, piedāvāju direktorei, viņa saka – jā, ņemam! Krasnogorova Liecinieks. Spēlēsim es, Aija Dzērve un Jānis Mūrnieks.

"Ugunsgrēks". Ar aktrisi Regīnu Devīti. (Foto: Juris Rozenbergs)

Es biju korķis izrādēs

– Tu savulaik pēc deviņu gadu darba aizgāji no Dailes teātra. Ko tagad teiktu cilvēkiem, kuri atlaisti?

– Ar Dzērvīti kopā mēģinām, viņai, protams, ļoti sāp, grūti pārdzīvot. Es no Dailes aizgāju pats. Tikko sākās neatkarības laiks, jau biju Miedziņš, mani daudz intervēja, sāku teikt – baigie latvieši esam, nupat bija komunistu nozīmīte piesprausta, pēc divām dienām jau Auseklītis. Dažas no lielajām māksliniecēm tur tādas bija, no partijas biroja. Kad es par to presē ieminējos, Auškāps sāka mani ņemt no lomām nost. Lai gan lielās lomas man nekad nav bijušas. Es biju korķis, tapa. Ja kāds nodzeras – hop, vienas dienas laikā lēcu iekšā. Biju apķērīgs.

– Diezgan nožēlojami.

– Nujā… Bet biju iemācīts mīlēt teātri. Liniņš un Matīsa to bija izdarījuši – ka teātris svēta lieta, jādara visi darbi. Nav mazu aktieru, ir tikai mazas algas. Un tad man tas kaut kā piegriezās… Kad pavērās robeža, man trāpījās būt Berlīnē, kopā ar radagabalu, sievas brāli, pa nakti skatāmies televizoru, nobiris mūris – var braukt! Maucam! Mašīna ir, mēs pa Eiropu ar krievu pasēm, bez vīzām uz Holandi, pa Vāciju.

Draugs dzīvoja Ķelnē, 18. novembrī uzstājos latviešiem, man naudiņu sadeva, nopirku mersedesu – pavecu, bet milzīgu. Atbraucām ar to mājās, pārdevu vienam kolhoza priekšsēdētājam un nopelnīju divu gadu algu. Sāku domāt – vai man vajadzīgs tas teātris? Ja spēlēju tikai tēva garus un sulaiņus…

To pašu Dzērvīte beidzot ir sapratusi – tas ir cietums, aktieris teātrī ir vergs. Aktrise jānēsā uz rokām, jāsūta uz masāžām, lai viņa ir skaista, bet tevi dzen līdz pēdējam, liek ar pliku dibenu skraidīt… Tas ir murgs. Sapratu, ka labāk prom. Bet man bija viegli, jo es jau biju Miedziņš, Imanta–Babīte, man bija stipra aizmugure, braukāju pa Latviju, tāpēc teātrim varēju teikt – paldies, šeit vairs negribu būt. Viņiem bija vieglāk, un arī man bija viegli.

Esmu iemācījies visu darīt pats. Aktieris ir slinks, aiziet pie ziņojumu dēļa – aha, lomu sadalījums, kas man jauns? Sapratu – gaidīt, kad tev ko iedos, visu laiku lūgt, kopā sadzert? Mani dzīve iemācīja… Tāpēc esmu tautas mākslinieks, jo tā mani baro, dod naudu. Esmu mīļš.

Kailajos briežos esmu braucis ar jaunajiem aktieriem, kas pirmoreiz laukos. Aizved uz kādu miestu, viņš saka – ārprāts, te tā… es taču esmu… vai zināt, ar ko runājat? No kauna nezini, kur likties. Bet viņš ir Nacionālā teātra aktieris! Daudzi tādi redzēti. Viņš nav nekas – uzpūsts, uztaisīts. Es pats meklēju, lasu, jūtu, ko var pārdot. Man tas nāk līdzi. Esmu dzimis, audzis ostā – starp kuģiem, košļenēm, dolāriem, ielasmeitām, džinsām…

– Tur bija bonu veikals Albatross – šiverējies?

– Man bija bišķi bail. Cilvēkus tur savāca, tad automātiski kļūsti par stukaču. Man laimējās, ka Holandē bija divas kundzītes, emigrantes, kas brauca uz Latviju. Mums bija tik liela draudzība, gadiem! Viņas atbrauca uz Rīgu, radiem nolika divus čemodānus, kādas džinsas arī man iedod, tās pārdevu, lai var uz krogu iet kopā ar Dagniju.

– Tieši gribēju jautāt – ko Dagnija tajā brīdī…

– Nē, nē, visu laiku līdzi! Manī ir kaut kas no žīda, nezinu, no kurienes, bet es māku. Redzu – nauda mētājas pa zemi. Tad neesi slinks, pacel! To ne visi redz. Kā man tagad pasūtīja lugu Austrumu robežā, es lasu un zinu – šo var pārdot! Tēma forša, var nopelnīt. Mans hobijs – esmu slims ar ceļošanu. Uz teātri neeju, nav interesanti. Labāk aizbraucu uz okeānu. Sinaja kalnā esmu kāpis pa nakti, tad redzi kā Rērihs – tiešām kalni ir zili, zaļi, sarkani, kad lec saule. Ietinies segā…

Transs pie ugunskura

– Tu Bali salā esot savas saknes atradis...

– Jā, viņiem tur ir jarandance. Tūristu firmas nekad neesam izmantojuši. Dagnija kā pieredzējusi bibliotekāre sēž pie kompīša, redz, ka ir atlaides. Producentus brīdinu, ka mēnesi nebūšu. Esmu brīvs, pats sev saimnieks. To nevar stāstīt nevienam aktierim. Kaitinu Ančevski – pēc jolkām janvārī braucu uz Izraēlu, Eilatu. Tur +30, tuksnesis, Sarkanā jūra, par 60 eiro turp un atpakaļ. Nu, kā nelidosi? Bet viņiem jāšancē. Es pats sevi regulēju, tāpēc jāregulē biznesa pasaule, lai varu nopelnīt.

– Tu tāds šiverīgs.

– Nujā, sākām skatīties, kas ir jarandance – mistiska rituāla deja. Ir iemesls braukt uz Bali! Sameklējam. Vakars, jau pilnīgi tumšs, laukums ar piramīdām no melnā šūnakmens, tempļi, aplī sēž 500 cilvēku – mēs, baltie. Iznāk puspliki, biksēs un cepurītēs, dziedātāji, pusotrs simts, vesels koris, un sāk dziedāt – jarandance, jarandance, jāran, jāran… Mistiski.

Tad dejo dāmas gariem nagiem, ugunskurs vidū, tajā met kokosriekstu čaulas, tas kļūst lielāks… Tad viens izskrien ar koka zirdziņu, koris sēž, guļ, dzied – jāran, jāran. Apskrien tam ugunskuram, diezgan pasmieklīgi, bet atmosfēra – mēness spīd, nakts, cikādes… Šis noliek koka zirdziņu, paņem grābekli, izjauc ugunskuru un – hop! – oglēs iekšā, vārtās – jāran, jāran! Tu esi transā, bet arī viņš laikam iegājis, ka var tā darīt. Izlec ārā, noskurinās, pienāk cilvēki, savāc ogles – viņš atkal ielec! Nu būtu jāsauc ātrā palīdzība…

Ar sievu Dagniju (Foto: Juris Rozenbergs)

– Jūs skatoties esat transā?

– Protams! Kaut kas mistisks – kā var?! Labi, staigāt pa oglēm, bet vārtīties... Un viņam nekas. Kad rituāls beidzās, man mute vaļā, pieskrēju pie kora diriģenta, rādu pasi: I am Jaran… – Ou, you Jaran; OK, you are strong man. Jaran is horse. Jāran ir zirgs. Viņiem tas ir mistisks dzīvnieks. Laikā, kad konkistadori iebruka, kāva, šāva, vietējiem bija panika no zirgiem, viņi tos pielūdza. Sapratu, ka esmu zirgs. Un es arī strādāju kā zirgs.

– Tevī ir stiprums, jauda.

– Abi vecāki čangaļi, no Latgales.– no Aglonas, māte no Baltinavas. Un vēl esmu saistīts ar kosmosu un Bali, man tie Austrumi ļoti patīk.

– Uzaugi Latgalē?

– Nē. Esmu Andrejostas puika. Tur krāmēja ogles, gāju skatīties kuģus – atbraukusi sveša pasaule. Jūrnieki, tādi melnīgsnēji, skatās uz tevi kā uz idiotu. Nomet košļeņu paciņu, kad izlietojas, izmazgā, un ēd vēl piecas dienas. Kad jau varēja vīnu un alu dzert, gājām uz molu skatīties svešo pasauli – vai kādreiz tur tiksim? Tik romantiski. Eksporta ielas stūra veikalā dažreiz izmeta bundžaliņu vai kādas ārzemju cigaretes.

– Sakņu veikalā – eksotiskus augļus.

– Jā, banānus! Mēs jau tikām kārdināti, dabūjām garšu. Tas mani vilināja. Jā, teātrī tiku, viss forši, bet, kad tiku ārā… Taizeme ir man vismīļākā zeme – iziet uz ielas, paņemt krēsliņu, apsēsties pie galda un skatīties viņu dzīvi. Tā ir tik raiba! Kā kino.

– Neviens seriāls nav tik interesants.

– Ar visu skaņu un garšu. Atnāk oficiante, smaida – vienu pinkolu, lūdzu… Skaties – johaidī, viņai tupele 45. izmērs. Smuka, bet kāja milzīga – vecis. Johaidī… Nē, tā nav prostitūcija, kā notiek ķermeņu pirkšana un pārdošana. Eiropas vecīši sabraukuši, pie sevis viņi to nedabū, tur noīrē smuku meiteni, divdesmitgadīgu, viņa vāra ēst, pabužina, iedod bučiņu, turpat viņai bērni, viņš iedod naudiņu skolai, viņa skatās tev acīs… Bet tas nav prasti! Vienkārši pakalpojums. Labi, viņa pabužina viņam kaut ko, un viņš ir priecīgs. Viss ir tik gaiši, smaidīgi. Eiropā ej pa triperbāni – ātrais sekss, lipīgs, bet tur smaržīgs. Man patīk, ka dzīve tāda forša. Visi pensionāri smaida.

– Esi teicis, ka noej 20–30 kilometru un attīries, nerunā, vēro cilvēkus.

– Man ar Dagniju ir laimējies, ar sieviņu. Ļoti. Ar mākslinieku dzīvot – tas ir vājprāts.

– Jums sakrita kārtis vai esat strādājuši, lai tik ilgi būtu kopā? Trīs meitas izaudzinātas, un joprojām ceļot kopā ir interesanti.

– Mēs staigājam. Kilometriem. Viņa visu izplāno. Aizbraucam uz kādu viesnīciņu, dzīvojam trīs dienas, staigājam uz vienu pusi, uz otru pusi. Ja ir kalni, tajos kājām. Tad braucam uz nākamo vietu. Pirmoreiz bijām Izraēlā, bet nebraucām uz raudu mūriem. Nevari izjust valsti, ja neej kājām, neapsēdies, neredzi cilvēkus, neparunājies. Svēto zemi ne jau pa mašīnas logu var redzēt – ķeksītis, te biju! Foto.

Aizslēgtās durvīs nevajag lauzties. Pagaidi, varbūt logs atvērsies. Kā teica dakteris Dailes teātrī – ar saķepušām smadzenēm nevar problēmas risināt. Vajag seksuāli izlādēties. Skābekli galvā iedzīt.

– Nejūties kā salmu atraitnis, kad tava Dagnija tagad Engurē?

– Nē, nē. Es kā vīrietis esmu ļoti neciešams. Viņa saka – labāk prom no tevis, tālāk. Kad man nāk pirmizrāde, esmu uzvilkts. Man jābūt iekšā.

– Par spīti tam, ka kritiķi to neuzskata par mākslu, tu savu latiņu turi, tev jābūt līmenī.

– Protams. Bet Dagnijai ar mani ir ļoti grūti. Esmu psihadels, bļauris, man balss ir skaļa, tas nepatīk.

– Saprotu, ka tev ar māsu ir labas attiecības. Augāt divatā?

– Brālis arī mums bija. Vecāki kā ziloņi – mūs uztaisīja ik pēc deviņiem gadiem. Es piedzimu, tad māsa un brālis. Māsa bija vecāku apčubināta, māte bija šuvēja, par sētnieci strādāja un visu dzīvi mums atdeva. Ar māsu vairāk satuvinājāmies, bet ar brāli ļoti maz sanāca kontaktēt, jo gadu starpība. Es jau biju prom no ģimenes, kad viņš piedzima. Brālis bija ļoti jūtīgs, labs skaņu režisors, uz bērēm viss teātris bija atnācis.

– Tad māsiņa par tevi nobijās un aizveda pie tantiņas.

– Man bija daudz brīva laika, es, godīgi sakot, sāku vīniņus pļumpēt. Divas dienas pirms izrādes neko, izstaigājos pa mežu, vienmēr skraidīju pa rajonu, seši kilometri līdz Arēnai Rīga, katru rītu. Vakarā iedzer, no rīta izsvīsti, bet vienalga tas atstāj savas pēdas. Esmu ļoti laimīgs, ka tiku no tā ķetnām ārā.

Foto: Rojs Maizītis

Mākslinieks… psihadels

– Tu esot sēņu ekstrasenss.

– Bende. Bet jūtu, kur ir, tātad ekstrasenss. Pats brīnos – fenomenāli! Man ir savas sēņu vietas, Engures mežos kā siltumnīcā, zinu – tur būs noteikti, pēc diviem kilometriem meža ielociņš, tur baravikas, gailenes. Bet kāpēc tā taciņa mani vilina? Jāiet! Protams, vesels klajumiņš ar apšu bekām – johaidī!

– Tu sasēņo pilnus grozus un atstāj Dagnijai, lai ņemas, liek burkās?

– Tīru pats. Aizvakar savācu lielo grozu ar baravikām, mahovikiem. Sešos ceļos, izdzeru kafiju, mežā esmu septiņos. Tad ir tas foršais, saulīte lec, zirnekļu tīkli smuki.

– Nāk gaismiņa, un redzi, kur pa nakti izlīdusi oranža cepurīte…

– Ik pēc trim dienām apstaigāju savas vietas, un vienmēr ir. Es negriežu, bet laužu. Saknīti savirpinu, iebāžu atpakaļ zemē. Tīrīt palīdzu, saulītē noģērbies, bišķi iesauļojies. Dagnija mahovikus samarinē vai sacep. Savam priekam. Un galvenais, ka dabū pastaigāt. Veselīgi!

– Meitas tālu no sētas aizlidojušas?

– Vecākā meita Anna arī tāda mistiķe. Pirms gada pabeidza filozofus klātienē, aizstāvējās Berlīnē, jau 41 gads. Apsēdusies pie universitātes uz soliņa – a ko darīt? Ieraudzīja Swedbank – varbūt ar naudu ko padarīt? Viņai prasa – ko mākat? Nu neko, kasē vismaz. Esot konkurss uz vietu, lai mēģina iet cauri. Un Anna vinnēja, tagad 23. stāvā kabinets. Paņēma, jo viņa naudas lietām pieiet filozofiski. Nu, gudra galva.

– Prieks.

– Protams. Bet dzīvo viena. Bija precējusies, viņas meitai, manai pirmajai mazmeitai, ir 18 gadu. Iestājās Dizaina un mākslas vidusskolā, tagad pie Raiņa pieminekļa ir izstāde. Zīmē, glezno. Anna pati arī mācās gleznot. Portretus, māsas sagleznojusi, tāds ķēriens.

Jaunākajai meitai Elzai ir mazliet pāri trīsdesmit, dzīvo ar puisi, nevar sevi atrast, arī māksliniece. Pirms pāris gadiem noķēra ideju – zīmē mazus ķēmiņus, daudzus kopā. Izdomāja, pati tirgo ar zīmolu ElzaCo, diezgan labi iet. T krekli, un kabatiņas, kuras var pielikt. Uz tām ir glezniņas, vīngliemezis – ķēmīgs, ar vīna glāzi. Asprātīgi zīmējumi – vari nopirkt kaut veselu kolekciju un katru dienu tās kabatiņas mainīt. Tā smuki.

Vidējai meitai Zanei ļoti laimējies. Precējusies ar kalēju, foršs džeks, īsts vīrietis, kaļ brīnumu lietas – rozi, lielu, smalku, katra lapiņa, stiebriņš. Abi ar tēvu atraduši nišu – kaļ nažus, dunčus, cirvjus, ādā iestrādātus, no Damaskas tērauda, tirgo Amerikā, Austrālijā. Rundāles pilī taisījuši lustras, nav nekādi kaktu dakteri. Zanei ir meitiņa Dārta, no viņas man arī mazdēls, beidzot. Tas būs kalējs, tik žiperīgs, ka nevar noturēt. Bet prātīgs. Zane Benu aptieku sistēmā ir kaut kāda priekšniece.

– Jums sanāk dzimtas saieti?

– Spontāni. Tikko Dārtai svinējām sešu gadu jubileju, bija divdiennieks. Dagnija vairāk braukā pieskatīt, palīdzēt. Bet tradīciju nekādu nav, jo… mākslinieks. Psihadels.

– Neesi patriarhs, kas visus sasauc pie uguns.

– Nē, nē, tāpēc ka pats ir tāds… histēriķis brīžiem. Ja strādā uz nervu, gribi, lai būtu labi…

– … tad pats sevi dedzini.

– To esmu teicis – esmu tas vīrs, kurš dedzina sveci no abiem galiem. Degu. Bet es esmu gatavs tur iet (paskatās uz augšu). To laikam galvā esmu sakārtojis. Pat gribas, jā. Jo esmu… visu jau nē, protams, bet lielāko daļu redzējis, dzirdējis, izjutis, izbaudījis. Un vēl arvien… Mīlestība man ir, visapkārt. Tautas un ģimenes. Pats esmu mīlēts un cenšos visus mīlēt. Neapriet – tas ir stulbs, tas idiots! Kāpēc? Katrs esam citāds.

To Anna filozofiski man stāsta – mums jāturas kopā, jo varam viens otram palīdzēt. Nevajag gremdēt. Ziemassvētkos viņa brauc uz Austriju, kalnos ir klosteris ar vecajām mūķenēm, bet tādām omulīgām, ir sava celle, aizbrauc divas nedēļas relaksēties. Viņai ir sava mūķene, ar kuru aprunāties.

– Anna noķer kontaktu ar kosmosu?

– Jā. Tāpēc arī man ceļot patīk.

– Tev mājās ir karte, kur salikt punktiņus?

– To darīju, kad sāku braukt uz pirmajām haltūrām. Ar Daini Ozoliņu bijām uztaisījuši tautasdziesmu programmu ar pusnerātnajām dziesmām. Kartē nebija, kur iespraust adatiņu. Tādi bija laiki. Gaidi, kad beigsies izrāde, lai paspētu, jo tur gaida gan cilvēki, gan naudiņa. Tu dari darbu, sagādā prieku, un tev par to maksā – kas var būt foršāks? Bet teātrī jādara tas, ko izdomājis viens… khm, īpatnis. Viņš grib, lai skraidi pliku pakaļu un kakā klavierēs. Skatītāji labāk skatās telefonā… Tā saucas māksla.

Tad viens izskrien ar koka zirdziņu, koris sēž, guļ, dzied – jāran, jāran. Apskrien tam ugunskuram, diezgan pasmieklīgi, bet atmosfēra – mēness spīd, nakts, cikādes… Šis noliek koka zirdziņu, paņem grābekli, izjauc ugunskuru un – hop! – oglēs, iekšā, vārtās – jāran, jāran!

– Esi teicis, ka jādzīvo tā, lai Dievam interesanti.

– Nuja! Viņš visu redz, visu dzird un vienmēr visu sakārto. Ko palaidu TikTokā – esmu zvaigzne, ārprāts! Ar trim maziem sižetiņiem. Ja tas būs trīs, piecus mēnešus – kas tad notiks?

Izrāde "Alu cilvēks" (Foto: Publicitātes)

– Varbūt aicinās uzstāties ar misteru Bīnu.

– Nē, nē… Tas nebija pašmērķis, pilnīga nejaušība. Viņš man piespēlēja to visu. Un piespēlēja arī to, kā jājūt tēls. Visu tikai tas tur, augšā. Var ticēt vai neticēt, bet ir, kurš tevi regulē. Jā, esmu teicis – lai Viņam interesanti. Lai nesmejas par mani. Jo parasti izdomā – darīšu tā un tā, bet, protams, Viņš pasmiesies – sadomājies! Nojauc visas kārtis.

– Tu ļaujies?

– Aizslēgtās durvīs nevajag lauzties. Pagaidi, varbūt logs atvērsies.

– Kur rodi mieru?

– Mežā! Un tikai ar staigāšanu. Kā teica dakteris Dailes teātrī – ar saķepušām smadzenēm nevar problēmas risināt. Vajag seksuāli izlādēties. Skābekli galvā iedzīt.

Saistītās ziņas

Tautu pārsteidz jauna "TikTok" zvaigzne - savos spožākajos tēlos izklaidē Jānis Jarāns 2
Mūžībā devies aktiera Jāņa Jarāna brālis, teātra skaņotājs Andris Jarāns
Kā sasmīdināt latvieti, kas parasti nesmejas? Stāsta Jarāns un Skutelis

Citi šobrīd lasa

"Nāves slazds vadības stulbuma dēļ". Pansionātā, kur vilcinājās ar vakcinēšanos, ar Covid-19 saslimst un mirst sirmgalvis 11
90. gadu metodes mūsdienās: Latvijā arvien krājas neatklātas, brutālas slepkavības 1
Valsts prezidents otro "AstraZeneca" vakcīnas pret Covid-19 devu 15.aprīlī nesaņems 11

Жанна Бадоева: 7 лет страданий покинувшей Литву ведущей

Василиса Володина: "Лучше станет только в 2025 году!"