Izstaigāt sirdi un prātu. LTV žurnāliste llze Nagla stāsta par savām spēka vietām
Spēka vietās gaiss ir tik biezs, ka griez kaut ar nazi. Tur notiek arī brīnumi. Turklāt spēka vieta var būt arī parka soliņš, tirgus vēsturiskā nomalē vai bērnības zeme, kur dzīvojuši mūsu vecvecāki. Latvijas Televīzijas korespondente Ilze Nagla jau sešus gadus dzīvo Briselē, un savas spēka vietas viņai ir gan Latvijā, gan citur pasaulē.
Melnsils, kur gaiss ir biezs
Kad atbraucu uz Latviju, vienmēr mēģinu baudīt jūru. Nezinu, vai tas ir galvā vai sirdī, bet kāda īpaša enerģētika tur ir. Melnsilā pludmale nav īpaši plata, bet mani piesaista gājiens uz jūru. Vasarā saulainā laikā priežu mežs uzsilst, un tad ir tāda smarža! Šķiet, ka gaiss ir biezs... Nekur citur nav bijusi tik izteikta sajūta, ka esmu šeit un tagad, ka šī ir mana zeme. Saule nāk raibumiņos cauri priežu zariem un iekrīt sūnās – man liekas, nav nekā skaistāka! Manī rezonē gan smarža, gan skaņa, gan skats.
Varbūt man ar šo vietu nav vēsturiskas sasaistes, bet tā noteikti ir mana spēka vieta. Katru vasaru cenšos turp aizbraukt un padzīvot. Pat nezinu, kāpēc... Ir būts daudzās skaistās jūrmalās – Eiropā, Āzijā, Āfrikā, Kubā, bet Melnsils nav salīdzināms ne ar ko. Kalni ar mani nerunā, jūra ar mani runā.
Briselē latviešu kopiena turas kopā, bet... Draugus vari iegūt, kad tev ir pieci, desmit, sešpadsmit gadi.
Mēs Latvijā varbūt nenovērtējam to, ka, piemēram, no Rīgas līdz jūrai var tikt pusstundas laikā. Beļģijā jābrauc gandrīz divas, un jūrmala ir... Negribu aizvainot, bet neglīta. Viņi gar promenādi sacēluši daudzstāvu ēkas – izskatās briesmīgi. Bet gribas jau to jūras plašumu un horizontu.
Latvijā tas ir tik viegli – ar roku sasniedzama, gara, skaista pludmale. Beļģijā tā pietrūkst – tur vienmēr ir cilvēki. Latvijā iedzīvotāju skaits ir 30 cilvēku uz kvadrātkilometru, Beļģijā – 375 cilvēki. Tur ir daudz grūtāk atrast, īpaši pludmalē, vietu, kur var aplaist acis apkārt un saprast – es un jūra, un saule... Un viss. Melnsilā esmu gājusi garos pārgājienos gan viena, gan ar draugiem. Melnsils–Kolka, Melnsils–Roja. Vasarā labā laikā visas dienas garumā var nesatikt nevienu cilvēku, tāds meditatīvs pasākums.
Ventspils, dzimta
Mana mamma ir no Kurzemes, tēvs – no Latgales. Abi satikās Rīgā ballē. Tēvs esot nācis mammu uzlūgt uz deju, un viņa nodomājusi – cik tam puisim smuki, biezi mati (tēvam bija tādi viļņaini) – droši vien bērniem būtu smuki... Un mums abiem ar brāli tādi arī ir.
Esmu dzimusi Rīgā. Kad mammas vecāki dzīvoja Ventspilī, pa vasarām mani sūtīja pie viņiem. Vecvecākiem bija puse privātmājas ar dārziņu. No bērnības atceros mūžīgo vēju. Taču pie jūras sauļoties varēja jau agri pavasarī, tur ir daudz kāpu ar iedobēm, kur paslēpties. Vienmēr gājām ar vecotēvu, viņš bija saules izturīgs.
Tēva vecākus es nekad neesmu satikusi. Viņi un mana tēva māsa gāja bojā 1969. gadā, kad Jelgavā daudzdzīvokļu mājas pagrabā izplūda gāze, un puse mājas uzsprāga. Mana māsīca nāca mājās no veikala un redzēja, kā māja uziet gaisā. Viņai, par laimi, nekas nenotika.
Mammas vecāki visu mūžu bija dzīvojuši Kurzemē – Dundagā, tad Valdemārpilī. Opis strādāja par veterinārārstu, pirms kara bija aizsargos. Viņš droši vien pa ciemu bija izstaigājis formas tērpā, kāds nodeva. Palīdzēja nabadzīgs krievu puisis, kurš dzīvoja tajā ciemā vēl pirms padomju karaspēka ienākšanas, vectēvs viņam bija izlīdzējis ar pārtiku un mantām. Kad ienāca padomju vara, viņš brīdināja vectēvu, lai nākamajā dienā neesot mājās. Viņi sapakojās, aizmuka uz Latgales pusi un izvairījās no izvešanas uz Sibīriju.
Mīļākās sēņu vietas
Man ir spilgtā atmiņā, kā ar vecotēvu gājām sēņot. Sēnes ir mans mīļākais ēdiens kopš bērnības. Kad Ventspilī no pilsētas iet uz kapiem, pa vidu ir priežu mežiņš. Tagad tur ir sabūvētas mājas, bet tolaik mēs ar vecotēvu lasījām alksnenes. Tās galīgi nav garšīgākās sēnes, daudz reižu jāvāra, lai dabūtu nost rūgtumu, bet, ja bērnam tik drausmīgi garšo, ka jāmirst vai nost, tad ar vecotēvu lasījām, vecāmāte vārīja un gatavoja krējuma mērcītē ar jaunajiem kartupelīšiem.
Sēnes līdz šai baltai dienai ir mans mīļākais ēdiens. Tiesa – ne vairs alksnenes. Šorīt sēņoju Ādažu tirdziņā, automašīnas bagāžniekā ir baravikas un gailenes. Pati neesmu liela sēņotāja, sēņu vietas īpaši nezinu, bet, piemēram, Melnsilā var iziet pa ciemu un sēnes salasīt gar pakšiem. Tur mežs nāk iekšā mājās.
Garas pastaigas
Mēs ar vecotēvu daudz staigājām, viņš bija garo gabalu gājējs. Stingro ierobežojumu laikā Briselē, kad īsti nebija ko darīt – visas kafejnīcas, veikali, sporta klubi ciet –, cilvēki daudz staigāja. Mums ar draugiem bija izaicinājums – tam, kurš vienas dienas laikā nostaigās visvairāk kilometru, pārējie uzsauks šampanieti. Sākumā nostaigāju septiņpadsmit, nodomāju – vienai dienai diezgan daudz, bet citi bija nogājuši pat 23 kilometrus. Abas ar draudzeni saņēmāmies – to tā nevar atstāt, mums jāuzvar! Svētdienas rītā sapakojām mugursomiņas un devāmies ceļā. Nogājām divdesmit sešus kilometrus.
Es tiešām daudz staigāju, man patīk. Iespējams, tas ir staigātāju gēns. Zīmīgi, ka arī mans vecvectēvs, mana vecātēva tētis, bijis liels staigātājs. Par veco Ādamu Eglīti, skolotāju, ģimenē klīst leģendas. Viņš bija strādājis Krievijā, kur no cara saņēmis zelta ordeni Za userdje par analfabētisma likvidēšanu Novgorodas apriņķī. Pēc pensionēšanās viņš dzīvoja pie dēla, mana vecātēva, Dundagā un savu ieradumu staigāt garus gabalus neatmeta. Krievijā viņš kā skolotājs no ciema uz ciemu bija gājis kājām, un arī Dundagā tāpat – rokas salicis aiz muguras, vecais Eglītis aiziet! No rīta ārā no mājas un staigā garus gabalus. Reiz paziņas zvanījuši opim – lai braucot pakaļ, vecais Eglītis esot kādās mājās. Opis kāpis uz motocikla ar blakusvāģi un braucis tēvam pakaļ.
Tam cara ordenim vēl kaut kur jābūt. Reiz mamma lielījās – skaitīja, cik paaudzēs mūsu cilvēkiem ir augstākā izglītība – ir bijis skolotājs, dakteris, atkal dakteris... tāpēc man noteikti esot jāstudē, nevarot maitāt līniju.
Cēsis – nakts, Gauja, sveces
Skolā labi mācījos, mani neuzrunāja tikai dziedāšana un fizkultūra. Beidzu Rīgas 49. vidusskolas ķīmijas klasi, bija doma studēt arhitektūru vai bioloģiju, kas ļoti interesēja. Žurnālistika bija nejauša izvēle. Varbūt mani motivēja tas, ka bija liels konkurss, uzņēma tikai piecpadsmit cilvēkus. Puisis, kurš man ļoti patika, stājās juristos, un likās, ka arī man vajag sevi pierādīt. Dabūju maksimālās atzīmes, biju publicējusies jauniešu žurnālā Draugs, rakstīju dzejoļus.
Daudz manā dzīvē izmainīja nokļūšana Aicinājumā, kur tiek uzaicināti literārā konkursa uzvarētāji. Tā bija pavisam cita vide un citi cilvēki nekā skolā. Iespējams, Aicinājums arī pievērsa mani žurnālistikai. Nekad mūžā neesmu redzējusi, ka mēneša laikā sveši cilvēki var kļūt tik tuvi. Mēs darījām trakas lietas, bet viss bija tik pacilājoši un īpaši! Droši vien tāpēc, ka bija savākušies līdzīgi domājošie. Aicinājumam manā dzīvē bija liela nozīme, īpaši jau tajā vecumā, pēc 10. klases, kad vēl tikai veidojies par personību. Tas iedeva virzības vektoru, palīdzēja atrast ceļu dzīvē.
Atceros, kā Cēsīs naktī ar svecēm gājām uz Gauju. Man nav muzikālās dzirdes, bet tas nenozīmē, ka nepatīk dziedāt. Saprotu, ka skaļi dziedāt nevajadzētu, bet klusiņām dudināt varu. Aicinājumā biju tieši Atmodas laikā, kad dziedāšana kopā bija ar īpašu nozīmi. Bija sarunas līdz rītam, brauca lektori, kuri stāstīja daudz interesanta no filozofijas, mākslas un kultūras vēstures. Zīmētājiem tolaik bija nometne Varavīksne, matemātiķiem – Alfa. Tie, kas tajās bijuši, zina, ka tā ir īpaša vide un sajūta.
Mazā Jugla – dzīve uz ūdens
Maniem vecākiem pie Mazās Juglas bija vasarnīca. Ne tikai vasarās, bet katru sestdienu, svētdienu vajadzēja braukt tur strādāt. Kartupeļi, zemenes – viss jau ļoti skaisti, bet man nav zaļo pirkstiņu, neesmu dārza cilvēks. Saka, kad cilvēks kļūstot vecāks, viņam atveroties zemes čakra. Lai gan saprotu – ieliec rokas zemē un sajūti spēku, to brīdi vēl gaidu.
Lai nebūtu jāstrādā dārzā, es bērnībā visu dienu dzīvojos pa upi. Tīrīju to no ūdenszālēm, pārliku akmeņus no vienas vietas citā, veidoju aizsprostus, braukājos šurpu turpu ar piepūšamo laivu. Man bija dzīve uz ūdens. Domāju, vecāki neuztraucās, jo tur bija sekls, un nekas slikts nevarēja atgadīties. Pārsvarā biju viena. Ar brāli mums ir desmit gadu starpība, es viņam biju sīkais, un nekāda kopā dzīvošanās nesanāca.
Uzvara pār brāli
Mani vecvecāki bieži spēlēja zolīti. Kad dzīvojām Ventspilī, ciemos nāca kaimiņiene, un viņi trijatā spēlēja uz naudu – vienu kapeiku pulē. Ko bērns dara – sēž un skatās. Dienu, nedēļu, mēnesi, divus, kāds kaut ko paskaidro, un viņš iemācās. Bija situācija – pie brāļa atnāca draugs. Pasauks sīko, uzraus trijatā. Gāju 1. klasē, tāds susurs. Un man nāk labas kārtis, un es tik vinnēju! Džeki šokā... Mans gudrākais gājiens bija tas, ka piecēlos un gāju prom, nevis spēlēju tālāk, jo ilgtermiņā, visticamāk, vinnētu viņi. Lielie puiši palika vaļā mutēm – viņus apspēlēja sīkais!
Brisele, parki, mans balkons
Latvietim jau patīk, ka apkārt ir maz cilvēku. Parasti Briselē uz ielām ir liela rosība, bet Covid stingro ierobežojumu laikā viss bija citādāk un pēkšņi nekur nebija jāskrien. Nebija jāuztraucas, ka kaut kur nepaspēsi, jo nenotika tieši nekas. Varēja mierīgi staigāt pa pilsētu, no parka ieklīst pat mežā. Garos pārgājienos redzi, kā mainās daba, visas pavasara krāsas. Pilsēta ir ļoti skaista. Man liekas, tieši caur staigāšanu esmu Briseli ļoti iemīlējusi. Rudenī būs seši gadi, kopš tur dzīvoju.
Briselē latviešu kopiena turas kopā, bet... Draugus vari vieglāk iegūt, kad tev ir pieci, desmit, sešpadsmit gadi. Pieaugušā vecumā ir kolēģi. Lai gan man Briselē ir labi draugi, un es priecājos, ka viņi ir, tomēr lielākā daļa dzīvo Latvijā. Gribas atbraukt, satikt, aiziet kopā uz teātri, vienkārši pasēdēt, papļāpāt, kaut kur aizbraukt. No skolas laika turamies kopā trīs draudzenes, un katru vasaru mums ir meiteņu pasākums. Sākumā bija divdiennieki, kad bija bērni – tad saīsinājām uz viendienniekiem, tagad būs trīsdiennieks. Ne puišu, ne vīru, ne bērnu, tikai lielās meitenes. Izbraucam pa Latviju – uz Liepāju, kādu muzeju, apskatīt pilsdrupas, pastaigāt. Šajā augustā, protams, atkal braucām uz Kurzemes pusi...
Briselē visbiežāk apmeklēju Piecdesmitgades parku (Parc du Cinquantenaire). Dzīvoju netālu – aizskriet līdz parkam, apskriet tam apkārt un atpakaļ uz mājām ir tieši pieci kilometri. Rīgas parkos visi celiņi ir vai nu flīzēti, vai asfaltēti, tāpēc sākumā Beļģijā biju uzmetusi lūpu, jo tur tie ir klāti ar baltu granti, un melni lakādas apavi pēc pastaigas kļūst pelēki. Augiem, protams, tas nāk par labu, jo zemīte elpo.
Spēka vieta Briselē noteikti ir arī mans balkons – vieta, no kuras top lielāka daļa tiešraižu. Esmu tās veidojusi arī no Eiropas Savienības Padomes, Eiropas Komisijas un NATO ēkas. No ielas tas ir mazliet riskanti, jo esmu viena, bez operatora. Tas nozīmē – kad runāju, kamera stāv no manis pa gabalu, un kāds to var paķert un aizskriet. Telefonus un datorus tur zog intensīvi. Eiropas kvartālā, kur atrodas Eiroparlaments un Eiropas Komisija, staigā cilvēki ar labiem telefoniem, daudziem somās ir datori, un tur diemžēl netrūkst tādu, kuri vēlas iegūt svešu mantu. Balkons ir labs no drošības viedokļa, un arī jumts virs galvas. Briselē bieži līst...
Āgenskalna šarms
Visu mūžu esmu bijusi centra meitene. Kad izvācos no vecāku dzīvokļa, sāku dzīvot Āgenskalna priedēs. Sākumā bija grūti, jo centrā visur vari aiziet kājām – ja jākāpj trolejbusā vai tramvajā, tad tie jau ir lauki –, bet tad pieradu. Kādu laiku pat uz darbu gāju kājām, sevišķi vasarā, kad iet pāri Daugavai ir patīkami. Rudeņos ir milzīgs vējš.
Mācījos saimniekot pati, gāju uz Āgenskalna tirgu, starp citu – tā joprojām ir mana mīļākā sēņu vieta. Man ļoti patīk Āgenskalns – ne īsti pilsēta, ne lauki, kā mazpilsēta, ar savu šarmu. Bet to īsti noķer tikai tad, kad sāc tur dzīvot.
Betlēme, kur ar mūķenēm sarunāt
Es daudz ceļoju ārpus Eiropas, un diezgan bieži atgadās arī visādi piedzīvojumi, bet ir viens, kuru nevaru izskaidrot līdz šai baltai dienai. Parasti ziemas vidū dodos turp, kur ir siltāks, un togad braucām uz Izraēlu. Izdomājām, ka Ziemassvētku vakarā vajadzētu aizbraukt uz Betlēmi, kur arī viss sākās. Šobrīd tā ir palestīniešu teritorija, bet tur ir arī kristiešu baznīca. Domājām – aiziesim uz nakts dievkalpojumu, kas norisinās no desmitiem vakarā līdz diviem naktī. Jeruzalemē kristiešu informācijas centrā noskaidrojām, ka tur nevar tik vienkārši iekļūt – cilvēki piesakās ielūgumiem jau gadu iepriekš. Neko darīt, gājām tāpat pastaigāties pa Betlēmi.
Dzīvē esmu izmēģinājusi dažādus darbus, bet Zaķusala kā sirēna mani vienmēr vilina atpakaļ.
Mazliet lija, nekas īpašs nenotika – nebija jūtams, ka ir Ziemassvētki. Nolēmām iedzert pa glāzei vīna. Atradām restorānu, turpat arī viesnīca. Visi galdi aizņemti, tikai pie diviem var piesēsties pa diviem cilvēkiem. Pie viena pārīša bija divi krēsli, bet pie cita sēdēja trīs mūķenes, blakus vietas tukšas, taču bez krēsliem. Nezinu, kāpēc izlūdzos no pārīša krēslus, pārstiepām tos pāri visam restorānam un piesēdāmies pie mūķenēm. Varbūt likās, ka Ziemassvētku vakarā tā vajag...
Pārītis kaut ko savā nodabā bubināja, bet tās trīs mūķenes! Viņām bija ap septiņdesmit, bet tādas smējējas! Varētu domāt, ka mūķenes būs garlaicīgas un noslēgtas, bet viņas bija tik spridzīgas un dzīvespriecīgas... Ar visiem runājās, šķiet, pazina visu viesnīcu. Viņas bija no Meksikas, un mēs noskaidrojām, ka šajā viesnīcā apmetas svētceļnieki. Viņas aktīvi sveicinājās ar padrēm – svētajiem tēviem – un aprunājās arī ar mums, cik nu atļāva viņu angļu un mūsu spāņu valodas prasme. Teicu – zinu, ka īstajā baznīcā netiksim iekšā, varbūt viņas var ieteikt kādu citu dievkalpojumu. Viņas neko neatbildēja. Sēdējām vēl labu laiku, un tad viena mūķene teica: “Aizej parunā ar to padri!”
Viņas jau esot ieminējušās, par ko mēs interesējamies. Domāju kā jau latvietis – ko nu es iešu... Bet labi, ja jau viņas liek, tad atkārtošu to pašu pieklājīgo tekstu – varbūt viņš var ieteikt kādu dievkalpojuma vietu. Padre, noskaidrojis, no kurienes esam, aizsauca mani uz savu biroju un iedeva divus ielūgumus. Tas bija tik jocīgi – cilvēki raksta, rezervē, bet mēs tikām tāpat... Pasaki, ko vēlies, un tas notiek – Ziemassvētku brīnums. Kas mums lika piesēsties pie mūķenēm?
Pēc tam vajadzēja nokļūt atpakaļ Jeruzalemē. Satiksmes busiņi vairs pēc pusnakts nebrauc, varētu jau noiet septiņus kilometrus kājām, bet vietējie saka: “Meitenes, jāiet cauri robežkontroles punktam, naktī iet pa šoseju nevajag!” Bijām dzirdējušas, ka esot tādi kristiešu autobusi, bet kā tos atrast? Gājām atpakaļ uz svētceļnieku viesnīcu, recepcijā prasīju, vai par tādiem ir kas dzirdēts. Nē, bet tur atkal priekšā mūsu padre. Varot sadabūt brīvu istabu. Piedāvāja palikt pa nakti, jāmaksā nebūšot. Mēs neticam – brīnums turpinās!...
Latvieši kautrējas palūgt, gaida, kad piedāvās, un vismaz trīs reizes, jo bērnībā iemācīts, ka pirmās divas jāatsakās.
Taču palikt nevarējām, jo mums nākamajā rītā no Jeruzalemes bija jābrauc tālāk. Aizkūlāmies līdz lielai stāvvietai, no kuras kursē tūristu autobusi, un tur viens gaidīja svētceļniekus. Sākām runāties ar šoferi – izrādījās, viņš ir no Odesas. Piecpadsmit procenti Izraēlas iedzīvotāju esot emigranti no bijušās Padomju Savienības, daudzi strādājot apkalpojošā sfērā – šoferi, pārdevēji. Viņš vedīšot uz Telavivu tūristus, kristiešus no Indijas. Centāmies pierunāt, lai aizved mūs līdz Jeruzalemei, viņš – labi, baigais līkums neesot.
Bet tad atnāca kristieši, un varēja spriest, ka veidojas konflikts. Viņi, lūk, esot maksājuši, tagad šoferis grib piepelnīties, viņiem tas nepatīkot. Bet neatstās jau cilvēkus Ziemassvētku naktī Betlēmē uz ielas, atļāva mums pasēdēt autobusā uz grīdas. Aizveda līdz pašai viesnīcai, naudu biju saņēmusi dūrītē, lai varētu neuzkrītoši iedot, bet viņš ar zīmēm rāda, ka neņemšot. Acīmredzot teicis tūristiem, ka ved mūs aiz labas sirds...
Īpašais dievkalpojums, protams, bija interesants, bet lielāks brīnums bija nokļūšana tajā. Esmu nonākusi pie atziņas – ja kaut ko gribi, tad ej un runā! Nebiju piedzīvojusi, ka tas tik brīnumaini piepildās. Latvieši kautrējas palūgt, gaida, kad piedāvās, un vismaz trīs reizes, jo bērnībā iemācīts, ka pirmās divas jāatsakās. Ceļojumos biežāk iznāk pārkāpt robežas, jo svešā vidē saproti, ka bez padoma un palīdzības neiztikt. Tad kļūsti elastīgāks un spēj rīkoties neordināri – piemēram, piesēsties pie mūķenēm un kaut ko sarunāt.
Māj ar roku Zaķusala
Iesniegumu par stāšanos darbā Latvijas Televīzijā esmu rakstījusi piecas reizes. Sāku kā 3. kursa studente Panorāmā, tad gāju prom un nācu vairākas reizes atpakaļ, jo pa starpu braucu mācīties gan uz Dāniju, gan pēc tam uz Utrehtas un Orhūsas žurnālistikas skolu, un vēlāk arī starptautiskās attiecības maģistrantūrā uz Lielbritāniju. Desmit gadus esmu strādājusi ārpus žurnālistikas, tomēr atkal atgriezos Zaķusalā. Tagad esmu korespondente Briselē. Vai nejūtos kā vientuļais vilks? Kolēģu pietrūkst. Interesanti – kad stingros ierobežojumus ieviesa arī Latvijā, mana producente teica: “Ilze, beidzot es tevi saprotu. Tu mūžīgi zvani un ņemies, ka vajag parunāties. Nu es zinu, cik grūti ir strādāt no mājām, prasās pēc kolēģiem, domu apmaiņas, prāta vētras.”
Tā Zaķusala mani ir vilkusi visu mūžu. Dzīvē esmu izmēģinājusi dažādus darbus, bet Zaķusala kā sirēna mani vienmēr vilina atpakaļ. Nu jau sešus gadus esmu Briselē, bet mans darba devējs joprojām ir te. Protams, mēs nezinām, kur sagaidīsim pensijas gadus, bet Zaķusala man visu laiku māj ar roku.
