Uzņēmēja Solima par to, kā grūtajos laikos tur pie dzīvības prestižo viesnīcu
Viesmīļi tīra grīdas, pavāri mazgā traukus, administratori uzkopj istabas un klāj gultas – uzņēmēja Mairita Solima žurnālam "Kas Jauns" atklāti pastāstījusi par to, kā grūtajos laikos uztur pie dzīvības prestižo Vecrīgas viesnīcu "Gutenbergs".
Kopš septembra, kad ar Covid-19 saslimušo skaits kā Latvijā, tā pasaulē ik dienas strauji aug, jau vairākas lielās viesnīcas Rīgas centrā paziņojušas, ka savu darbību vairs nespēs turpināt arī tad, kad pandēmija būs ierobežota vai pat apturēta.
"Kas Jauns" par reālo pašreizējo situāciju iztaujāja vienu no latviešu mērķtiecīgākajām un apņēmīgākajām viesnīcu saimniecēm – Vecrīgas viesnīcas un restorāna "Gutenbergs" un Mārcienas muižas īpašnieci Mairitu Solimu.
Atšķirībā no daudziem viesnīcu vadītājiem Mairita Solima vismaz publiski nav izteikusi nevienu vārdu par to, cik grūti viesnīcu nozarei klājas šajos laikos. Vai "Gutenbergā" viss ir lieliski vai arī jūs vienkārši esat ļoti pacietīga?
Drīzāk otrais. Bet precizēšu – "Gutenbergs" pieder un šobrīd tajā arī pacietīgi strādājam visa ģimene. Esam vieni no ļoti nedaudzajiem, kas vēl ir Latvijas uzņēmēji viesnīcu biznesā, un nodokļus 100% maksājam Latvijai. Vēl pagaidām.
Jo nagi ir jau ievilkti tā, ka griežas plaukstās, bet no sakostajiem zobiem žokļos krampji. Citādi jau labi, tikai smaidīt grūtāk.
Rīgā, kā nojaušams, turaties un velkat dzīvību, pateicoties "Gutenberga" restorānam?
Mācāmies no peles, kura iekrita krējuma podā – kulties, kamēr izkāpsim uz sviesta. Tāpēc paldies viesiem, kas mīl un apmeklē "Gutenbers" Terases restorānu.
Tagad jau tā ir Latvijas tauta, nevis tūristi, par ko reāli prieks. Bet aiz skaistā restorāna bildes ir tā - ir šefpavārs Ingus Feldmanis kopā ar diviem lieliskiem pavāriem Jāni Gudrupu un Ģirtu Zemeru (iepriekš 8-10 vietā), kuri jau pēc pavasara dīkstāves saprata – jāiztur, jo visu izslēgt un kaut kad atsākt prasa baigās izmaksas. Tāpēc pavāri strādā, lai cik ir viesu, kad klusums, paši mazgā traukus, veļasmašīnā liek trauku dvieļus un saprot arī, ka algas ir tik, cik ir. Ne mazāk patriotiski un visudaroši ir viesmīļi Toms un Kārlis, pienākumi netiek šķiroti. Arī viesmīļu pērn bija ap 10, tagad pārējie atbrīvoti.
Regulāri palīgā nāk mūsu ģimene – vedekla Linda, mazmeita Sofija (15), mans vīrs Niks, viņš prot salabot visu, māsa Vita, un, protams, dēls Sandis, kas ir reālais vadītājs un finansu boss, sadarbojas arī ar kolēģiem restorānu biedrībā. Diemžēl pret Jāņa Reira Rīgas viesnīcu un restorānu likvidācijas manifestu visi ir bezspēcīgi.
Un viesnīca?
No 42 numuriem ikdienā aizpildās 1 līdz 3 istabas. Istabas pašizmaksa ir vidēji 40 EUR/dienā, pārdodam par 50 ar brokastīm. Tās savās dežūrās tīra divi puiši administratori Ļevs Perlovs un Pauls Vilbergs, viņi paši arī šiem pāris viesiem pagatavo brokastis, uzsūc gaiteņus, tīra liftu, tikkko viesis izbrauc, nogriež radiatorus uz 0, lai taupītu siltumu. Mums ir apbrīnojami pašaizliedzīgi kolēģi!
Mēs jau labprāt klausītu valdības ieteikumam tūrisma biznesam “pārkvalificēties”, tikai - par ko var “pārkvalificēties” viesnīcas ēka? Kopmītni? "Gutenberga" ēkām Vecrīgā nekustamā īpašuma nodoklis (NĪN) ir 25 000 EUR gadā. Plus apm. 5000 mēnesī par apkuri, elektrību un ūdeni. Kurš students par 16 kvm istabiņu bez virtuves maksās 250 EUR + mēnesī? Vai 42 komunālajiem dzīvokļiem ar 1 virtuvi pagrabā uz visiem? Arī nebūs pieprasīti.
Atnāciet vakarā un paskatieties Vecrīgā logos – visi tumši, te nav vairs iedzīvotāju. Atnāciet dienā – arī biroju darbinieku vairs nav.
Vecrīgā tagad var iet un skaitīt pretīmnācējus, labi, ja tiksiet līdz 15. Nenormāli augstais NĪN mūsu vecpilsētu atšķirībā no Tallinas un Viļņas ir padarījis par mirušo zemi. Pat atbraukt no nomales vai laukiem uz muzeju vai restorānu ļaudis izvairās, jo visriņķī ir dārgā A stāvvietu zona, bet Daugavmalā, paralēlieliņā, kur bija B, nupat uzlika R zonu ar maksu 8 EUR stundā! Tiešām, foršs atbalsts Vecrīgai krīzē! Varbūt Rīgas dome un Reirs sacenšas par uzņēmēju nogremdēšanu?
Pirms pāris gadiem runājām par to, ka darbinieku trūkst, ka cilvēki nav motivēti strādāt, bet nu ir otra galējība – kad ļoti sāpīgi nākas atvadīties no darbiniekiem.
Vakar viesnīcā ienāca bijusī trauku mazgātāja, sievišķim asaras acīs – meklē darbu, 18. novembrī viņai beidzas bezdarbnieka pabalsts, līdz pensijai 4 gadi. Mums nav, un citur tas pats. Paskaitu atpakaļ – jā, no krīzes sākuma 12.marta būs pagājuši 9 mēneši! No "Gutenberga" vien uz ielas un bez naudas paliks vairāk nekā 20 darba spējīgu cilvēku... Valstī tie būs desmitiem tūkstošu – un jau pēc mēneša. Vai esat kaut zilbi dzirdējuši, kā Reirs, Petraviča, Kariņš plāno šiem cilvēkiem palīdzēt izdzīvot no naudas “kas ir tik daudz kā nekad”? Baidos, tās būs lielas traģēdijas un reāli lielas aizbraucēju masas, jo, ja valsts tev uzspļauj un visi aizņemie miljardi aizplūst, ar patriotismu nepaēdīsi.
Taču, par spīti visam, jūs izklausāties ļoti labi! Pat pārsteidzoši optimistiski skan jūsu balss!
Es dzīvoju vislabāk! Man ir darbs gan rokām, piemēram, mazgāju un gludinu pavāru formas, spiežu sulas, ko pasniedz viesiem, griežu piparmētras, lai kaut tik ieekonomētu, gan galvai – atšķirībā no valdības mēs plānojam, kā izturēt. Un arī naudas pietiek – esam trīs pensionāri mājā, NĪN, gāzi un elektrību samaksāt varam, ēdam mājās, sabiedrībā neejam un jaunas drēbes nepērkam. Kliboju arvien labāk un, kad laiks, eju gar Mārupīti nūjot. Garlaicīgi nav, izmisums arī vēl nav, ārā vēl saulīte!
Ir bijis kāds brīdis, kad esat ļāvusi vaļu emocijām?
Nē, es cepos klusējot. Šoks un vilšanās par valdības nevēlēšanos jeb tuvredzību glābt valsti, par plānu izejai no krīzes neesamību, par aizņēmuma miljardiem, kas tiek kaisīti vējā, manī ir tik liels, ka... Esmu uz mutes. Bet sāp gan.
Droši vien Mārcienas muiža jums šosezon palīdzēja saglabāt optimismu. Ņemot vērā, ka ceļošana ārpus robežām ir ierobežota un riskanta, cilvēki kā nekad agrāk metās izbaudīt Latvijas laukus.
Ir liels prieks par katru, kas tagad atrod un ierauga Latviju. Arvien vairāk un vairāk brauc krievvalodīgo viesu, kas senāk zināja tikai Jūrmalu. Mēs to novērtējam un cenšamies, cik spējam, un prieks par labajām atsauksmēm. Arī cenas muižā nav paaugstinātas, pat draudzīgākas, jo iekļāvām pozīcijas, par kurām iepriekš maksātu klāt, piemēram, dzīvojot hostelī, iekļautas arī brokastis un baseins vai - viesiem pašapkalpošanās bārs pie garšīgā Madonas alus krāna – mēs uzticamies. Ir nākusi klāt Sāls pirts, 15 dažādas sporta iespējas – volejbola laukums, basketbols, šautriņas un badmintons, krokets un supa dēļi, orietēšanās spēle, mājas kino ekrāns ar kino klasiku.
Mārcienas muiža arī rudenī ir kupli apmeklēta, it īpaši nedēļas nogalēs. Laukos ir, ko darīt arī ziemā. Ceram, ka šogad atkal būs sniegs; no Mārcienas muižas Gaiziņš ir rokas stiepiena attālumā. Skolas brīvlaikam esam saplānojuši dažādas aktivitātes gan maziem, gan lieliem – brauciet tik!
Jūsu optimisms ir pāri visam!
Kā bija tas teiciens – glābšanās no noslīkšanas ir tikai paša slīcēja rokās? Šobrīd ir ļoti svarīgi nenogrimt bezcerībā un censties, cik spējam, cits citam palīdzēt. Kaimiņam pasūtīt avīzi, trauku mazgātājai sameklēt darbiņu, pirkt burkānus vietējā tirdziņā, kaut kā izvilksim sevi un citus šim murgam cauri. Kā teica Paulu Koelju - galu galā būs jau labi, bet, ja nav vēl labi, tātad arī gals vēl nav.
Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!
