Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Oļegs Zernovs

"Singapūras satīns", "Pāļa bazars" un sekss. Saruna ar Jāni Krīvēnu 1

Intervijas
10. oktobrī 05:03 2020. gada 10. oktobrī 05:03
 
Ieva
Broka
| Žurnāls "OK!"
“Dievs jau man tik muti iedeva,” viņš saka. Jānis Krīvēns ir grupa "Singapūras satīns", podkāsts "Pēdējā pilīte", "YouTube" kanāls "Pāļa bazars". It kā jau nekas tāds nopietns. Taču īsā laikā viņš ir kļuvis par Latvijas slavenību. Pats gan pie šā vārda saviebjoties.

Jānim piemīt nenoliedzams šarms. Oficiantes kūst ārā, garāmgājēji uzsmaida. Drošākā kombinācija: simpātisks jauns vīrietis ar mazu sunīti. Plus tāda nervus kutinoša “Dzīvo ātri, mirsti jauns” atblāzma.

Tu esi eksotiskākā “slavenība”, ko esmu intervējusi.

Es esmu diezgan ekscentrisks čalis. Un cik interesanti, ka vecāki taču man iedeva visparastāko vārdu, kāds viens iespējams, – Jānis.

No kurienes tu nāc?

No Ziepniekkalna. Un no tā, ko sauc par labu ģimeni. Mamma vienmēr strādājusi valsts darbos: personāldaļas vadītāja Ministru kabinetā, Valsts ieņēmumu dienestā. Tieši tāds darbs, no kura es vistālāk mēģinātu turēties. Bet tēvs ir šoferis. Un ļoti labs un strādīgs cilvēks.

Un ko no tevis gaidīja?

Ka iestāšos un pabeigšu augstskolu. Ka strādāšu vienā birojā visu mūžu. Ka apprecēšos, ka man būs bērni, un tad jau arī dzīvei beigas.

Pēdējo jau nu parasti vecāki no saviem bērniem negaida.

Taču tieši tas noteikti notiks. Jebkurā gadījumā.

Es savus vecākus ļoti mīlu, ļoti. Ar visu to, ka viņiem šķita, ka uzreiz pēc vidusskolas tālāk jāmācās, ka visam jābūt kā pēc grāmatas. Un ka no darba pats vispār nedrīkst aiziet. Tādā ziņā viņi bija konservatīvi.

Nekad vairs negribētu atgriezties tajā bezpalīdzības stāvoklī. Jo es to esmu izgaršojis.

Un tagad?

Tagad viņi lepojas. Un kā vēl lepojas! Man ar vecākiem ir tik labas un siltas attiecības, kādas visiem varu novēlēt. Bet bija reizes, kad tā arī teicu: mammu, tēti, es jūs ļoti mīlu, bet darīšu pa savam. Es zinu, ko daru. Paldies par padomiem, bet nedarīšu neko no tā, ko jūs no manis gribat.

Tev ir dzīves plāns?

Nē. Un zini, kāpēc? Jo kur ir tavi šā gada plāni? Plānot ir bezjēdzīgi, īpaši šis gads to pierādīja. Es plānoju īstermiņā, apmēram uz mēnesi, diviem. Man gan kovids neko daudz dzīvē nemainīja. Vienīgais, kas apstājās, – koncerti. Un ar koncertiem tomēr var labi nopelnīt. Bet man ir vēl daudz blakusprojektu, tāpēc materiāli necietu.

Taču, ja varētu atstāt tikai vienu no darbiem, es atstātu repu. Viss pārējais man vienkārši... sanāk. Bet tieši reps ir tas, ko man riktīgi patīk darīt. Es daudz ko esmu darījis un daudz ko vēl gribu pamēģināt: šovus, filmas. Bet vienmēr dienas beigās atgriežos pie repa. Jau vairāk nekā desmit gadus. Tas veidojis manu personību un vienmēr būs milzīga daļa no manis.

Kas tevi padara par labāku cilvēku?

Slikta pieredze mani padara par labāku cilvēku. Un viss, kas ar mani noticis slikts, bijis paša radīts. Nešaubos, ka cilvēks pievelk tādu enerģiju, kādu dod ārā. Dosi ārā žulti un agresiju, nebrīnies, ka drīz dabūsi to pašu atpakaļ. Bet, ja vien spēju reflektēt, sliktas lietas padara mani par labāku cilvēku.

Sliktākie notikumi tavā dzīvē bijuši kādi?

Man ir bijuši ļoti lieli parādi.

Kāpēc?

Es, maigi izsakoties, dzīvoju augstāk par savu pakaļu. Saņēmos kredītus. Tas bija pirms sešiem, septiņiem gadiem.

Cik tev tagad ir?

Divdesmit deviņi gadi. Toreiz biju jaunāks, neapdomīgāks un ielīdu klasiskajā cilpā: paņem vienu kredītu, tad otru, lai nosegtu pirmo, tad trešo, lai nosegtu otro... Opā, un to jau ir kādi astoņi! Bet man tas bija nepieciešams, lai es kļūtu labāks. Un gudrāks. Es no tā guvu labu mācību.

Kredītus vairs nekad neņemsi?

Man vairs nav tādas nepieciešamības, pelnu pietiekami labi. Bet toreiz es pelnīju ļoti maz. Savukārt dzīvot gribēju tā, it kā pelnītu ļoti daudz. Interesanti, ka tagad man vairs neko īpaši negribas. Vismaz no mantām vispār neko.

Foto: no privātā arhīva

Tev pieder teksts, ka visas meitenes grib INCH zābakus. No kurienes tāda pārliecība?

Bet piekritīsi taču, ka tie ir labi zābaki? Turklāt bija laba atskaņa, un zābaki ir smuki.

Esi kādai tādus nopircis?

Vēl neesmu. Tā jau gan arī salīdzinoši jauna dziesma. Bet esmu pārliecināts, ka kādai reiz nopirkšu. Nu, vai arī INCH man tos par brīvu iedos. Tad es uzdāvināšu un pateikšu, ka nopirku.

Gaidu, kad satikšu kādu, kurai gribas rakstīt trijos pa dienu, nevis trijos naktī. Es zinu pārsvarā tādas meitenes, kurām var uzrakstīt trijos naktī.

Melīgs tipiņš.

Šajā gadījumā svarīgs ir mērķis, nevis process.

Ko tev slava ir devusi, ko atņēmusi?

Es sevi neuzskatu par slavenību. Kāda vispār var būt slava tik mazā valstī kā Latvija? Man pat riebjas, kā tas vārds skan. Ja mums te kāds jūtas slavens, tad drīzāk viņš ir lohs. Slavens mums ir tikai Kristaps Porziņģis. Citas “latviešu slavenības” ir kā tāds krējuma izstrādājums. Bet es saprotu, ka tāds vārds ir, pie tā ir pierasts un kaut kādā kontekstā jālieto.

Tu pats izvēlies sava raidījuma viesus?

Jā. Mēs visu darām divatā ar manu draugu Nauri, viņš ir tehniskais izpildījums, jo man pašam rokas aug no... Jā, no turienes. Nemāku ne filmēt, ne montēt. Man ir tikai daudz ideju. Izdomāju un tad meklēju cilvēkus, kas man to var palīdzēt realizēt.

Ir kāds cilvēks, ko ļoti gribi uzaicināt, bet vēl nav izdevies?

Nekad neesmu bijis bēdīgs, ja kāds atsaka. Negribi – nenāc. Visticamāk, pēc mēneša nožēlos, ka atteicās, un jautās, vai var atnākt. Bet tā, ka es kādu ļoti, ļoti gribētu... Es ļoti gribēju Ainaru Mielavu. Un ilgi nevarēju saņemties viņam piezvanīt, jo man bija tā kā neērti, tā kā bail. Esmu viņa fans, un man negribējās saņemt atraidījumu. Līdzīgi kā pusaudža gados nevari saņemties uzaicināt meiteni uz randiņu, jo ja nu atsaka.

Bet tad, kad uzrunāju, viņš uzreiz piekrita. Viss notiek, kad tam jānotiek. Man vajadzēja nomuļļāties tik ilgi, lai zvanītu, kad viņš piekrīt.

Ko vēl? To pašu Kristapu Porziņģi varbūt? Bet nedomāju, ka tas ātri varētu notikt, jo sportists un alkohols...

Foto: Oļegs Zernovs

Tu pats ar saviem raidījuma viesiem sadzeries? Vai beigās pietēlo to savu reibumu?

Nē, netēloju. Es reibstu ātrāk nekā mani viesi. Mans rūdījums un alkohola tolerance samazinās. Bet alkoholisms man nedraud, jo man nepatīk, par ko alkohols mani padara. Tas afektētais stāvoklis nepatīk. Es arī neesmu tas latviešu vīrietis, kas katru vakaru gribēs pāris aliņus pēc darba izdzert. Man alkohola efekts neliekas interesants. Citas lietas man labāk patīk.

Šī ir slidena tēma.

Nezinu, man nav nekā slēpjama. Nekādas psihodēlijas gan man neder. Vienreiz norāvu bad tripu, parunāju ar Dieviņu un teikšu tā: es ar viņu vairs runāt negribu un to sarunu atcerēšos visu mūžu. Tāda pieredze man bija vajadzīga, bet atkārtot es to negribu. Tā bija ļoti dziļa saruna, man nepieciešama pieredze, lai es pēc tās radikāli mainītos.

Tev ir 29 gadi. Pie kuras paaudzes piederīgs tu skaities?

Mileniālis es skaitos.

Un tā arī jūties? Kāpēc aicini uz savu raidījumu Ainaru Mielavu, Aigaru Grāveru?

Jo mani interesē vecāki cilvēki. Un jā, tas nav raksturīgi mileniāļiem, kas bieži vien ir ar galvu savā pakaļā. Visgudrākie. Kas tā īsti tomēr nav. Jā, ir lietas, ko mēs zinām labāk, bet, iespējams, ne to svarīgāko. Tāpēc man patīk sarunāties ar cilvēkiem, no kuriem varu kaut ko iemācīties. Jo no lielākās daļas savas paaudzes – nu, ko es paņemšu? Viņi domā tāpat kā es. Man ir interesantāk ar tiem, kas nedomā kā es. Tāpēc cienu un jūtos pagodināts, ja kāds no šiem leģendārajiem Latvijas cilvēkiem nāk ar mani iedzert un parunāties.

Toreiz es pelnīju ļoti maz. Savukārt dzīvot gribēju tā, it kā pelnītu ļoti daudz. Interesanti, ka tagad man vairs neko īpaši negribas. No mantām vispār neko.

Singapūras Satīna jaunākajā klipā piedalās par narkokurjeru dēvētais Rolands Priverts. Tev arī ar viņu bija interesanti?

Jā. Kopš izlasīju viņa grāmatu, gribēju dabūt uz savu podkāstu. Un es ilgi viņa kontaktus meklēju, viņu nemaz nevar tik viegli atrast, tas ir sarežģīts pasākums. Bet piekrita gan viņš ātri. Interesanti, ka mēs ar Privertu abi esam dzimuši vienā datumā – 15. februārī. Viņš bija manā dzimšanas dienā, ko svinēju naktī no 14. uz 15. februāri, pēc tam es aizbraucu uz viņa dzimšanas dienas svinībām.

Mums tomēr vajadzētu nomainīt tēmu.

Varam mainīt. Bet es neteicu, ka esmu ļoti labs puika. Tas, ko es redzu kā absolūtu ļaunumu, ir izvarošana. Vardarbība pret sievieti, bērnu. Slepkavošana prieka pēc. Par to ir jādeg ellē. Bet viss pārējais ir tavs personiskais ētikas un morāles spektrs. Es vienkārši neredzu pasauli baltā un melnā krāsā. Visvairāk ir pelēkā. Tā, kurā pats vari izvēlēties, kam piekrist.

Es galīgi neesmu eņģelītis. Nē, neesmu ļauns. Taču savā dzīvē esmu darījis krietni daudz kā nelegāla. Kas man palīdzēja tikt ārā no bedres, kurā biju. Un, ja man vajadzētu tagad atgriezties pagātnē un domāt, vai izvēlētos citu ceļu: nē, es izvēlētos to pašu. Jo tas mani padarījis par labāku cilvēku. Bet to es stāstīšu tad, kad būšu ļoti vecs.

Tu taču jokoji, kad pagājušonedēļ teici, ka nevaram satikties, jo tev ir nervu sabrukumus?

Jokoju. Bet es biju tuvu nervu sabrukumam. Par daudz darba, slodze par lielu.

Tev kādreiz nervu sabrukums ir bijis?

Varbūt ir bijis, bet es pats to kā tādu neesmu piefiksējis. Jo es eju pie ārsta tikai tad, kad vairs nevaru paiet. Tad prasu: varbūt man vajadzētu uztaisīt asins analīzes? Tādā ziņā esmu tipisks latviešu vīrietis. Tā ka varbūt man ir bijis nez kas, bet esmu to pārdzīvojis.

Taču sabiebrības mentālā veselības tev rūp.

Ļoti. Es pats ar to sāku cīnīties, kad man bija mazliet pāri divdesmit. Un joprojām cīnos. Ir labie periodi, ir sliktāki. Tāpat kā visiem citiem.

Esmu šo jau teicis, taču tā patiešām ir: ja 2015. gadā nebūtu bijis Singapūras Satīna un arī mūsu ārprātīgās naktsdzīves, es te tagad, iespējams, nesēdētu. Tāpēc uzskatu, ka dažreiz uzdzīve tieši palīdz izdzīvot. Toreiz man tas bija kruķis, kas palīdzēja iet uz priekšu.

Kā vienā intervijā teicis populārais R&B mūziķis The Weeknd: “Drugs and partying was sort of a walking stick for me in that period of time.” Kad man sākās mentālās problēmas, es katru dienu sportoju, ēdu piecreiz dienā, es biju paraugcilvēks. Varbūt kādu aliņu kādreiz iedzēru. Es skaidri zinu, ka tas, kas notika, bija kaut kāda smadzeņu ķīmija.

Tev ir interesantāk sarunāties ar sievietēm vai vīriešiem?

Ar abiem viegli. Bet patīk man vairāk ar sievietēm. Sievietes ir emocionāli inteliģentākas. Un manī arī pašā ir diezgan daudz femīnu īpašību, tāpēc ar sievietēm kopīgu valodu noķeru ātrāk un vieglāk.

Tu saviem viesiem uzdod diezgan daudz jautājumu par viņu privāto dzīvi. Tevi tas interesē?

Nē, neinteresē. Bet tas ir saturs. Un es arī baigi neuzbāžos un nevelku ārā. Jautājumi par privāto dzīvi ir daļa no pāļa bazara. Tas ir autentiski. Kad sadzeras, tad taču gandrīz vienmēr sāk stāstīt, kā mājās ar partneri iet. Bet es nekad neesmu vilcis no sarunas biedra ārā kaut ko, par ko viņš negrib runāt. Ja pateici: vecīt, paldies tev par to! Bet es nevienu nespiežu kaut ko stāstīt. Un, ja cilvēks pēc tam domās, ka ir kaut ko par daudz pateicis, es to izgriezīšu. Tā gan vēl nav bijis, ka kāds atteiktos no saviem vārdiem.

Un tava privātā dzīve?

Tā nav pārāk interesanta. Man pat īsti nav par ko stāstīt.

Bet tev bija tik smuka draudzene – Beta Beidz.

Trīs gadus bijām kopā. Pirms gada aizgājām katrs savu ceļu. Es pa kreisi, viņa pa labi. Tas ir teksts no seriāla Lielie muļķi, man šķiet ļoti smieklīgs un šajā reizē iederīgs.

Tagad tev ir draudzene?

Nav.

Un ko tu gaidi?

Kamēr kāda iepatiksies. Gaidu, kad satikšu kādu, kurai gribas rakstīt trijos pa dienu, nevis trijos naktī. Es zinu pārsvarā tādas meitenes, kurām var uzrakstīt trijos naktī. Tās, kurām gribas uzrakstīt trijos dienā, reti satieku. Bet dažreiz tā notiek. Un tad tur vienmēr ir āķis.

Taču man reti aizķeras. Kaut arī es satieku ļoti daudz cilvēku. Man liekas, patika strādā elementārā, pat primitīvā līmenī: tev vienkārši patīk šā cilvēka smarža. Un tagad... Nezinu, varbūt man deguns ir nolietots, ka to smaržu tik reti sajūtu.

Trīs gadi vienās attiecībās nav nemaz tik maz.

Bija jau tā jocīgi sākuma posmā pēc šķiršanās. Tomēr trīs gadus katru dienu kopā. Pieradums ļoti liels. Un pēkšņi vienā dienā, bez pārejas perioda, pilnīgi cita ikdiena. Bet nu jau mēs ar mazo sunīti Pūču esam iemācījušies dzīvot divatā. Izšķīrāmies kā draugi, mums arī tagad ir labas attiecības. Izšķirties tomēr jāmāk, un mēs to pratām smuki izdarīt. Kopīgas nākotnes tur nebija, abi sapratām, ka tikai tērējam viens otra laiku. Un meitenēm vispār nedrīkstētu to laiku tā bezjēdzīgi atņemt.

Ko tu gribētu izņemt no savas dzīves?

Man ir darbaholiķa iezīmes. Es labprāt izņemtu to nepacietības sajūtu, ka visu vajag tūlīt pat izdarīt. Periodiski sagrābjos par daudz darbus un pēc tam tik bieži domāju: kāpēc es piekritu, man taču to nevajag.

TV šovs, mūzika, filmā filmējos, producēju, palīdzu citiem ar video, iesaistos kampaņās. Es gribētu biežāk spēt pateikt “nē”.

Un vēl es gribētu iemācīties kvalitatīvāk atpūsties. Vispār pavadīt laiku skaistāk. Dabā. Pie ūdeņiem. Galu galā arī muzejos. Inteliģentāk es varētu dzīvot.

Jo es esmu tāds, kas var pašaut vaļā un arī trīs, četras dienas tusēt. Man bremzītes vispār noņemas. Un tieši tāpat ir ar darbu. Varu divas nedēļas bez brīvdienām strādāt, sarkanām acīm, neizgulējies. Balansu neprotu atrast. Tas ir šausmīgi neveselīgi un noteikti nepaliks bez pēdām.

Bet šī man ir kaut kāda vienatnes problēma. Ja esmu attiecībās, izmainos uz daudz labāku pusi. Tad es nelietoju, nevazājos apkārt, tad man visu laiku ir interesanti ar to otru cilvēku. Gribas braukt, redzēt, sajust. Tad mani interesē viss: arhitektūra, muzeji, teātris, sports.

Bet, kad esmu viens, kļūstu tāds... brutāli pašdestruktīvs.

Es dzīvoju ļoti ātri. Pārāk ātri savam vecumam un iespējām. Es gribētu mācēt mazliet apstāties un novērtēt to, kas ir, nevis visu laiku skriet pēc kaut kā jauna.

Tev gribētos bērnus?

Jā. Nākotnē noteikti. Un es gribētu arī adoptēt. Es to redzu kā fantastisku iespēju kādam cilvēkam iedot to dzīvi, kādas viņam citādi nebūtu. Uz adopciju skatos ļoti pozitīvi.

Kādā intervijā tu teici, ka “intervētāja uzdevums ir salauzt intervējamo”.

Es to kaut kur dzirdēju, pats neizdomāju. Salauzt, lai atvērtos.

Gribi, lai tevi salauž?

Es pats salaužos. Pats atveros. Nav nekā tāda, par ko es nevarētu runāt.

Līdz asarām tevi varētu novest?

Šaubos. Tu mani nenovedīsi līdz asarām, neviens nenovedīs. Ja kāds mani novedīs līdz asarām, tas būšu es pats. Un es pats sevi arī esmu novedis. Esmu pēc uzdzīves trīs dienas raudājis spilvenā, cik es vientuļš un nelaimīgs. Bet arī to tagad saku smejoties. Uz dzīvi vispār jāskatās caur humoru. Tas ir vienīgais veids, kā saglabāt veselo saprātu šajā žurku skrējienā. Neuztvert sevi pārāk nopietni.

Kas tavā dzīvē ir vērtība?

Laime. Jā, neaprakstāms, neaptaustāms lielums. Un galvenā vērtība, uz kuru tiekties.

Kā to sasniegt? Nezinu. Man ir tikai ilgas. Manuprāt, cilvēki tik bieži paši sev sarežģī dzīvi, mēģinot izdomāt savu misiju, sūtību. Bet viss ir tik vienkārši: ja tu jūties laimīgs, tātad visu dari pareizi. Ja jūties nelaimīgs, meklē to, kas tevi dara laimīgu, un tad mēģini pie tā noturēties.

Ģimene man ir vērtība. Man agrāk likās, ka es neesmu ģimenisks cilvēks. Bet es esmu. Plus es ļoti rūpējos par savu suni Pūču. Viņš man šobrīd ir augstākā prioritāte.

Tu ar viņu vienā gultā guli?

Protams! Pūčs paliek gultā at all times! Ja tu nerespektē to, ka gultā ir Pūčs – durvis ir tur! Jo vietas pietiks mums visiem.

Cik vecs viņš ir?

Es nezinu. Pūčs ir adoptēts suns. Patversme deva no 4 līdz 8 gadiem, bet veterinārārsts teica, ka viņam ir tuvāk četriem, jo labi zobi un rotaļīgs. Es izvēlējos mazāko vecumu, tā nu tagad pēc maniem aprēķiniem viņam ir seši gadi.

Foto: Oļegs Zernovs

Tu mācīties nedomā?

Es gribētu sociālo antropoloģiju pastudēt. Tā man šķiet fascinējoša nodarbe: ar jēgu pētīt cilvēkus. Seriāla Narcos 1. sezonas sākumā Pablo Eskobars teica “I make deals for a living.” Un man ir līdzīgi. Es visu laiku ar cilvēkiem “operēju”. Mēģinu atrast labākos risinājumus, lai otrs cilvēks izdara to, kas man ir vajadzīgs. Un man diezgan labi izdodas. Jo patiesībā man nekādu īpašo talantu nav. Dieviņš man tikai muti iedeva. Es, piemēram, esmu absolūti nepraktisks. Neko nesaprotu eksaktajās zinātnēs, vispār ciparus slikti saprotu. Mans vienīgais talants, par ko pats šobrīd nojaušu, ir māka atrast kopīgu valodu ar citiem cilvēkiem. Un tur daudz arī no pieredzes atkarīgs.

Kāda ir neaizmirstamākā pieredze tavā dzīvē?

Mani ir ļoti grūti pārsteigt. Es esmu daudz redzējis. Pamēģinājis no visa un... Es teiktu, ka esmu kļuvis mazliet apātisks no tā visa. Mani ir grūti satricināt. Bruņu veste man zem šitās ādas ir.

Es pagātnē maz laika pavadu, tāpat kā nākotnē. Šogad neaizmirstamākais notikums bija tas, ka janvārī ar grupas džekiem paspējām uz Maroku aizlidot. Kad lidojām atpakaļ, Itālijā jau gāja vaļā. Bet brauciens bija īpašs, patiesa satuvināšanās pieredze. Un arī Āfriku mazliet pagaršojām, ļoti neparasta pieredze. Es vispār jūtos kā spānis, kas piedzimis latvieša ķermenī.

Un ko vēl gribētos?

To, ko pie vērtībām minēju. Savu ģimeni. Nav ne jausmas, vai šajā dzīvē sanāks, bet gribētos.

Nezinu, vai davilkšu. Jo, ja radikāli nemainīšu savu dzīvesveidu, varu arī nedavilkt. Līdz tai ģimenei, ko vēlos. Un līdz mājai. Un līdz tam, ka pie manis brauc draugi ar saviem bērniem un sīkie lēkā uz batuta, kamēr veči cep gaļu.

Cilvēka dzīve var izmainīties vienā sekundē. Un no kā tas atkarīgs? Varbūt no karmas. Varbūt no enerģijas.

Ar savu karmu es gan nu esmu ļoti labās attiecībās. Mēs esam pa nullēm. Es par visu samaksāju, kad bija absolūti sūdīgākais posms dzīvē. Un tagad man iet diezgan okay. Vai es esmu laimīgs? Nē. Vai man iet labi? Jā.

Foto: no privātā arhīva

Tu tici nākamajai dzīvei?

Absolūti.

No kurienes tāda ticība?

Vienmēr esmu ticējis. Bet tā nav tēma, ko tagad spēšu noformulēt sarunā. Negribētos arī būt primitīvam. Īsumā: mēs esam garīgas būtnes, kam iedota cilvēciska pieredze. Spirituālas būtnes ar cilvēka ķermeni. Un katru reizi mums iedod cita cilvēka karkasu, lai mēs iegūtu kaut ko konkrētu no šīs dzīves pieredzes.

Es vienu laiku aktīvi staigāju uz Pētera Kļavas lekcijām. Un viena doma man patika īpaši: tava nākamā dzīve vienmēr ir mazliet labāka par iepriekšējo. Līdz sasniedz to, ka šo cilvēcisko pieredzi vairs nevajag. Bet līdz tam šīs pieredzes vajag ļoti, ļoti daudz savākt.

Kopīgas nākotnes tur nebija, abi sapratām, ka tikai tērējam viens otra laiku. Un meitenēm vispār nedrīkstētu to laiku tā bezjēdzīgi atņemt.

Kāds negaidīts pavērsiens! Uz Kļavas lekcijām esi gājis. Uz kādām vēl?

Es īsu brīdi studēju, uzreiz pēc vidusskolas iestājos LU vēsturniekos. Bet pamācījos pāris mēnešus un aizbraucu uz Angliju. Kad atgriezos, vēlreiz ļoti neilgu laiku studēju – šoreiz Turībā, PR un mārketingu. Bet mani patiešām besī akadēmiskā vide, nevaru to izturēt. Man ļoti patīk mācīties, katru dienu cenšos iemācīties kaut ko jaunu, bet tā akadēmiskā vide tracina. Nevaru izturēt tur valdošo hierarhiju, man riebjas. Un man vajadzēja aiziet no augstskolas ātrāk. Tolaik jau gāju pie psihoterapeita, man visu laiku bija panikas lēkmes, terapeite jau man tiešā tekstā teica: “Nestudē, tev to nevajag. Tu sevi beidz nost un dari to tikai tādēļ, lai savus vecākus ar papīru iepriecinātu.”

Tā arī bija. Biju lupata, kas nespēj vecākiem pateikt, ka es to darīt negribu. Kad sāku klausīt pats sev un darīt to, kas neriebjas, tad arī mana psiholoģiskā dzīve sāka strauji uzlaboties.

Kāpēc lupata – tu taču gribēji iepriecināt.

Jā, es tikai gribēju, lai viņi ir laimīgi. Katras dienas beigās es gribu, lai viņi ir laimīgi un priecīgi. Un viņi arī ir. Man vēl ir vecākā māsa.

Ko tu darīji Anglijā?

Strādāju. Noliktavā. Kad sākās 2009. gada krīze, tā manu ģimeni sita ļoti spēcīgi. Lai nebūtu vecākiem par apgrūtinājumu, aiztinos uz Angliju. Man bija 18 gadi, strādāju noliktavā, dzīvoju vienā mājā ar lietuviešiem, un katru dienu tur bija normāla dzeršana. Un tagad varu teikt: es varbūt nezinu, ko es dzīvē gribu darīt, bet lieliski zinu, ko es negribu. Pēc gada atgriezos, vēl arī Latvijā gadu noliktavā pastrādāju – acīmredzot man ir talants uz darbu noliktavās. Pēc tam sāku strādāt žurnālā FHM. Tā ka es zinu, kā tev nepatiks šo sarunu pēc tam šifrēt.

Teici, ka materiāli tu tagad labi dzīvo.

Man ir augstas ekspektācijas, tāpēc teikšu, ka normāli. Līdz “labi” būtu vēl jāpaaugas.

Man ir šausmīgi liela sirds. Tik plaša, ka tajā ir vieta arī diezgan lielam tukšumam.

Un ko tādu dārgāku esi sev atļāvies?

Es neko sev neaizliedzu. Bet arī neko no mantām jau vismaz pusgadu nepērku. Drēbes vispār sen neesmu pircis. Gribētos samazināt to, kas jau ir. Skatos un nesaprotu, kāpēc vispār vajag apģērbu, ko uzvelku reizi trijos mēnešos. Man tagad ir iestājies pilnīgs less is more.

Dzīvoklī man ir maz mantu, daudz plašuma. Un vēl man ir daudz telpaugu. Trīs palmas, trīs līdakastes, viena alveja un vēl daudz visādu mazo podiņu. Man tur ir labs gaiss, un vispār patīk.

Bet naudu es tērēju uz pieredzēm. Un nav jau tā, ka tās būtu ļoti daudz. Bet ir pietiekami. Varu atļauties visu, ko man vajag, varu aizdot, man paliek pāri. Dzīvoju īrētā dzīvoklī, braucu ar koplietošanas mašīnu, jo, dzīvojot centrā, mašīna ir ekonomiska pašnāvība.

Kad pārvācos, atklāju, ka man ir tik daudz lieku mantu! Daudz atdevu, izmetu. Mantas vispār ir kaut kas stulbs. Bet maksāt kredītus par tām ir vēl stulbāk. Es gribu dzīvot tā, lai jebkurā brīdī varu sakrāmēt somu un pazust.

Foto: no privātā arhīva

Ir kāds jautājums, ko vienmēr pamanies intervijās sarunas biedram uzdot?

Es parasti prasu, vai cilvēks tic Dievam. Vai vispār tic. Man ir interesanti uzzināt, kāda ir atbilde. Bet manu attieksmi pret cilvēku tas nekādi nemaina.

Un vēl es bieži prasu cilvēkiem par to laimi. Kas viņus dara laimīgus. Jo es pats to meklēju.

Ja tev būtu iespēja izvēlēties būt par kaut ko citu, kas tu gribētu būt?

Es gribētu prast darīt kaut ko eksaktu. To, kas man vispār nemaz nesanāk. Jo man dažreiz liekas: cik gan laimīgi ir tie cilvēki, kas labi prot to vienu savu lietu, savu arodu. Nostrādā godīgi savas darbdienas un tad brīvdienās vispār neiespringsti: brauc uz vasarnīcu, pļauj zāli, iedzer aliņu ar draugiem. Bet es kā tāds mākslinieks visu laiku skrienu, lai realizētos. Es gan sevi par mākslinieku nesaucu, tas būtu necienīgi pret tiem, kas patiešām ir mākslinieki. Ko tad es, tik kruķīju un muhļīju.

Tev ir bail no nabadzības?

Jā. Jo es to esmu izgaršojis. Nekad vairs negribētu atgriezties tajā bezpalīdzības stāvoklī. Tāpēc es tagad tik daudz strādāju, dažreiz plēšot savu pakaļu uz pusēm: lai nekad, nekad neatgrieztos tādā nabadzībā. Kad ir parādi, nevari samaksāt īri un pat ēdienam nauda jāizņemas. Lūk, un te tas parādās: tā bija slikta pieredze, toties es čakli sāku strādāt. Un tā kļuvu par labāku cilvēku. Tagad es esmu riktīgi strādīgs. Pilnīgi pašam prieks.

Saproti, dienas beigās es esmu ļoti vienkāršs čalis. Es varbūt izskatos tāds komplicēts, bet neesmu. Kāds varbūt mani redzējis kādā ballītē, un spriedums pēc vienas reizes gatavs. Viss skaidrs – uzdzīvotājs! Bet nav taču skaidrs. Es daudz biežāk esmu pie pilna saprāta.

Bet man vispār ir diezgan vienalga, ko par mani saka. Es taču saprotu, ka ir ļoti viegli diskreditēt jebko, kas nāk no manas mutes. Jo es esmu reperis, jūtūberis, it kā influenceris, es esmu mazizglītots un vēl reizēm arī uzdzīvotājs... Bet, kad tiek pāri šiem pieņēmumiem un zīmogiem, es esmu arī kaut kas cits. Kas tieši – to es pats vēl meklēju.

Nu bet kāds tad tu esi savās acīs?

Tāds diezgan fantastisks. Man ļoti rūp mani draugi. Un vienmēr ir milzīgs prieks satikt Satīna čaļus. Agrāk mēs tik daudz laika pavadījām kopā. Diennaktīm un arī ārprātā tusējot. Bet tagad esam izauguši, tā visa ir daudz mazāk, Kristapam vispār jau ir divi bērni, vēl viens džeks ir apprecējies. Un tad nu katru reizi, kad dzīvē satiekamies, man burtiski tāds siltums ķermenī ielīst no prieka.

Es esmu ļoti mīlošs, rūpīgs, gādīgs. Vienmēr darīšu tā, lai maniem draugiem būtu labi, un tikai pēc tam domāšu par sevi. Piemēram, ja atnesīs ēdienu, es pagaidīšu, lai vispirms citi paēd. Vienmēr parūpēšos par tiem, kas man rūp. Man ir šausmīgi liela sirds.

Tā ir rētās?

Ir diezgan nolietota, jā. Un vēl tā sirds ir tik plaša, ka tajā ir vieta arī diezgan lielam tukšumam. Ko gribas aizpildīt. Un tad nu es bieži vien cenšos aizpildīt ar to, kas gadās pa rokai. Bet tukšums no tā kļūst tikai lielāks. Un tu turpini taustīties, meklēt. To, ar ko aizpildīt.

Tev tagad acīs ir asaras?

Jā. Sasodīts, jā! Es taču teicu, ka pats sevi varu saraudināt.

Saistītās ziņas

VIDEO: "Vīru runa" ar Jāni Krīvēnu no kolorītā "Singapūras satīna" 4
“Lielo muļķu” meitenes dēļ Bāliņš zaudē uzacis
Daiga Mazvērsīte pēdējā uzzinājusi par sava dēla dalību grupā "Singapūras satīns" 2

Citi šobrīd lasa

Zobu sāpes 28 gadus vecai amerikānietei izrādās vēža simptomi, un viņa zaudē gandrīz visus zobus
Tiesās vīrieti, kurš pie kafejnīcas nolaupīja sievieti, ar jahtu ieveda Rīgas jūras līcī un izvaroja 7
Filipa Kirkorova astoņus gadus vecajam dēlam jau ir savs "Rolls-Royce"
Pievienot komentāru

18 лет назад: Галкин опубликовал архивное фото с Пугачевой

Соседи Меган и Гарри заподозрили серьезный кризис в их браке