Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Tagad Anita Millere sadarbojas ar izmeklēšanas birojiem un personāla atlases firmām visā pasaulē. Dzīve Anitu ir situsi, viņa ir lamāta gan par raganu, gan Kremļa spiedzi. Uz delma viņai ir tetovējums – lotosa zieds – atgādinājums, ka visu var sākt no jauna. (Foto: Oļegs Zernovs)

Kas apslēpts tavā rokrakstā? Grafoloģe Anita Millere: "Ja prāts ir pārslogots, rokrakstā to var fiksēt"

Cita pasaule
13. oktobrī 04:31 2020. gada 13. oktobrī 04:31
 
Sandra
Landorfa
| Žurnāls "OK!"
“Pateicoties” policijas iecirknim, kur viņa nokļuva kā aizturētā, Anita Millere nonāca Kembridžā, izstudēja grafoloģiju, neiropsiholoģiju un kriminālo psiholoģiju. Tagad viņa sadarbojas ar izmeklēšanas birojiem un personāla atlases firmām visā pasaulē. Dzīve Anitu ir situsi, viņa ir lamāta gan par raganu, gan Kremļa spiedzi. Uz delma viņai ir tetovējums – lotosa zieds – atgādinājums, ka visu var sākt no jauna.

Grafoloģija ir reta profesija...

Mans uzdevums ir no rokraksta parauga veidot cilvēka psiholoģisko portretu. Grafoloģija var būt viens no personālatlases instrumentiem, kas palīdz pamanīt kandidātu stiprās un vājās puses. Tā var palīdzēt arī kriminālistikā, izmeklēšanā, bet Latvijā šī metode netiek atzīta. Daži juristi ir izmantojuši manus pakalpojumus, bet oficiāli to darīt nedrīkstu. Visādi cenšos pierādīt, ka rokrakstu analīze tiešām ir reāla metodika. Viena no apakšnozarēm ir simboliskā grafoloģija – ķēpājumi, kurus zīmējam telefona sarunu laikā.

Analītiskā grafoloģija apvieno simbolisko ar rokrakstu analīzi, un to var veikt cilvēks, kura amata virziens ir psihoterapija vai psiholoģija. Šajā nozarē darbojos jau sešpadsmit gadus – lasu lekcijas, konsultēju neiropsiholoģijā, kā arī palīdzu attīstīt komunikācijas spējas – mīmiku, žestus. Nesen sāku pētīt onkoloģijas pacientus – vai iespējams slimību agrīni pamanīt rokrakstā. Runājot ar klienti, kurai ir izteikta veģetatīvā distonija, atklāju – lūk, tas un tas rokrakstā raksturīgs tieši šādiem pacientiem.

Vari pateikt – tieši kas?

Rokraksts iedalās trīs zonās, augšējā ir l, b, d un t burtu augšas, tās sasveras pa labi vai pa kreisi, kas norāda uz emocionālām svārstībām. Veģetatīvās distonijas pacientiem raksturīgs mainīgs rokraksta slīpums viena teikuma robežās. Šo pētījumu Latvijā veikt ir grūti, jo vajag vismaz 500 respondentu, jāveic psiholoģiskie testi, aptaujas, intervijas, tad rokraksti jāsalīdzina, un tikai tad manu hipotēzi varēs apstiprināt.

Līdz šim pētījumus esmu veikusi sadarbībā ar kolēģiem ārzemēs, jo tur ir lielāka pieeja respondentiem. Latvijā mēģināju veikt pētījumu par alkoholismu un paliku pie 49 paraugiem, piesaistīju draugus Vācijā un Anglijā, viņi palīdzēja.

 Cilvēku ar veģetatīvo distoniju ir ļoti daudz.

Pārāk daudz! Tas ir biedējoši. Ja cilvēki nāktu un runātu ar mani atklāti, es naudu par konsultāciju neņemtu, jo viņi iesaistītos pētījumā. Veģetatīvā distonija ir ielaista stresa galējā versija. Ja to varētu noteikt agrīni, cilvēks laikus saprastu, ka jāvēršas pēc palīdzības. Rokrakstā stresu izteikti redz tikai tad, kad tā jau ir par daudz.

Tas mūsos dzīvo kā nelabvēlīgs fons...

Diemžēl - jā. Sociālā vide prasa – ātrāk, efektīvāk, un mēs tikai skrienam. Ja cilvēki vērstos pie manis, es priecātos. Neko sliktu nevaru nodarīt – kas mainīsies, ja uzrakstīsiet tekstu? Tomēr daudzi baidās, jo nezina, kas ir grafoloģija.

Sajūtu līmenī tā savā ziņā varētu šķist maģiska.

Jo cilvēki neredz, kā es šo informāciju iegūstu. Kad sāku stāstīt: “Tāpēc, ka tev a burts augšējā labajā stūrī nedaudz atvērts...”

Foto: Oļegs Zernovs

Rokraksts mainās – pēc noskaņojuma, noguruma pakāpes...

Arī slimība, diennakts laiks, vai esi ēdis, vai roka notirpusi... Taču pamata rokraksta struktūra, kā tu veido leņķīšus, āķīšus, kur slēdz ovālu, kādas proporcijas ir starp zonām – pat ja rakstīsi ar kreiso roku nakts vidū –, būs tas pats. Uzskats “jo kārtīgāks rokraksts, jo labāks cilvēks” neatbilst patiesībai. Kaligrāfiskie rokraksti ne vienmēr liecina par kaut ko pozitīvu.

Vai taisnība, ka pie grafoloģijas nonāci caur policijas iecirkni? Lauku meitene arodskolā sapinas ar sliktajiem jauniešiem...

Tā ir mana harisma, šarms – redz, kā iznāk sevi lielīt –, bet vienmēr esmu labi sapratusies ar dažādiem cilvēkiem, un tie sliktie man likās interesantāki – kā viņi runā, kā domā... Patiesībā nekas dramatisks nenotika. Mēs, nepilngadīgie, atradāmies Vecrīgā uz ielas, kāds skaļāk bļāva, kāds meta akmeni, tā piesaistījām policijas uzmanību. Viņi nešķiroja – visi vainīgi.

Tu policijas iecirknī satiki labdari...

Es viņam devu iesauku Profesors. Uzskatu to par likteņa pavērsienu. Viņš tolaik intervēja bērnus ar UDS (uzmanības deficīta sindroms – Red.), veica pētījumu Anglijā, bija atbraucis uz Latviju pie sava krustdēla, policista, kurš teica: “Re, vesels bars – intervē!”

Kad nonāca pie manis, biju pārbijusies. Profesors jautāja, kādas ir manas intereses, netīšām izspļāvu par grafoloģiju, aizrunājāmies par psiholoģiju. Viņš prasīja, vai es gribētu studēt, teicu – jā, bet diez vai vecāki piekritīs, tas ir dārgi. Viņš piedāvāja stipendiju, taču ar nosacījumu, ka man vidusskolas atestātā visos priekšmetos būs izcilas atzīmes.

Vienmēr smejos – gudri cilvēki ir psihiski nenormāli, ārpus normas.

 Ko nozīmē – izcilas?

Vidējā – 8. Atceros, ar kādu prieku stāstīju vecākiem, ka varētu iegūt stipendiju un mācīties Anglijā. Viņi domāja, ka jokoju. Tad atskanēja: “Tas ir nereāli, varbūt kādi pedofili...” Saprotu vecāku uztraukumu, iespējams, pati justos līdzīgi.

No kuras puses esi?

No Jelgavas, mums kaimiņos bija Edvarta Virzas māja. Tā nu mans mērķis bija ļoti labi beigt vidusskolu. Ar pirmo vīru iepazinos un paliku stāvoklī, kad man vēl nebija astoņpadsmit, taču tas netraucēja iegūt vidējo izglītību. Puika braukāja līdzi uz Angliju, sēdēja ar mani augstskolā vienā solā. 3. kursā parādījās iespēja mācīties un strādāt attālināti.

Tu sadarbojies ar izmeklēšanas iestādēm?

Jā, Amerikā. Arī ar lielu advokātu biroju. Kanādā – ar diviem lieliem uzņēmumiem, kas saistīti ar personāla atlasi.

Tu analizē aizdomās turamā rokrakstu, lai noteiktu viņa potenciālu veikt noziegumu?

Tieši tā, un neviena lieka vārda.

Tev pat nesaka, par ko viņu tur aizdomās?

Nē, tikpat labi man varētu atsūtīt kolēģa sievas rokrakstu. Es negribu ietekmēties. Ja pateikšu, ka šis ūdens, iespējams, ir salds, dzerot tu to garšu nez kāpēc piedomāsi klāt. Kad aizsūtu psiholoģisko portretu, viņi atrod vajadzīgās atbildes – ir vai nav tendence, cik liela.

Kādus noziegumus esi palīdzējusi atklāt?

Advokātu biroji, ar kuriem sadarbojos, nodarbojas ar krimināllietām. Ir interesanti atklāt, kā tiek izdomātas krāpšanas shēmas. Patīkama sajūta – izmeklētājam vairs nav bijis, kur pieķerties, bet es uzrakstu, ka cilvēks ir ietekmējams no malas un viņu var uzpirkt. Izrādās, tādi fakti ir bijuši.

Reizēm izmeklēšanā pēdas aizved uz citu pusi, bet psiholoģiskais portrets rāda, ka tajā virzienā nav vērts meklēt. Tad jāpievēršas citai versijai. Bija gadījums – brālis apsūdzēja māsu, ka viņa esot psihiski slima. Viņš inscenēja situācijas, kas liecina par vājprāta iezīmēm, panāca, lai izskatītos, ka māsa ar menstruālajām asinīm apraksta sienas. Kur viņš tās bija dabūjis, nezinu. Man vajadzēja salīdzināt rokrakstus – vai tas, kas uz sienas, atbilst paraugam.

Pieļauju, viņš rakstīja drukātiem burtiem.

Nē, tik tālu viņš neaizdomājās.

Tas viņu būtu pasargājis?

Būtu grūtāk noskaidrot patiesību. Lai arī drukātie burti atklāj gandrīz tikpat daudz, cik rakstītie, tomēr pazūd informācija par seksualitāti un prāta spējām. Viņam bija ļoti specifiski l un g, un rokraksta paraugā – tādi paši.

Puisis bija pastrādājis cītīgi, jo māsai radās iespaids, ka viņa tiešām to ir rakstījusi. Tomēr kaut kas īsti nelīmējās, un viņa lūdza advokāta palīdzību. Strīda priekšmets – vecāku atdots kopīgs dzīvoklis, kuru brālis gribēja sev un ievietoja māsu psihenē.

Foto: Oļegs Zernovs

Pēc tādas manipulēšanas var iestāties reālas sekas.

Jā, māsa bija tuvu sabrukumam. Jebkurā gadījumā cilvēks vienā brīdī attaptos, ka ar viņu tiek manipulēts, taču tam vajadzīgs laiks. Ja, nedod dievs, lieto medikamentus, kas nav nepieciešami, var rasties tālejošas sekas. Jā, mūs var pārliecināt, ka esam psihiski slimi.

Mūsu prāts ir interesants, to var ietekmēt gan uz labo, gan slikto pusi. Emocionālā vardarbība tā arī izpaužas – tev tik ilgi saka: “Tu esi muļķis”, kamēr tu sāc tam ticēt. Vai, piemēram, vecāki nokodē bērnu ar vārdiem: “Tu esi stulbs un nevīžīgs, tu neko neproti!” Tāpēc ar vārdiem jābūt uzmanīgam. Kādā seminārā dzirdēju kolēģi: “Vecāki ir stulbi, neko nesaprot!” Bet sabiedrībā jau tā ir problēmas ar ārkārtīgi augstu pašnosodījumu. Kļūdās visi, neviens bērns nav piedzimis ar lietošanas instrukciju rokā. Vecāki vienmēr cenšas pēc labākās gribas, bet – kā sanāk, tā sanāk. Pēc nesenās traģēdijas Jelgavā cilvēki runāja: “Cik slikti vecāki! Kur bija...”

Kad bērniņš izkrita pa logu?

Jā. Nevajag nosodīt, cilvēki jau tāpat atrodas ellē. Ja jums nav ko teikt, klusējiet! Parasti tie lielākie soģi pieļauj tikpat liktenīgas kļūdas.

Tavs labdaris pētīja UDS – domāja, ka jauniešiem, kuri naktī klīst pa ielām, tas piemīt?

To pētījumi ir apstiprinājuši – bērni ar UDS biežāk nokļūst kriminālajās aprindās, kļūst par noziedzniekiem, iekuļas ķibelēs. Bērns ar UDS ir sarežģīts, ar viņu nav vienkārši. Viņš nesēdēs, kur tu gribi, viņam ir mācīšanās traucējumi, grūtāk koncentrēties. Ja vecāki bērnu lamā un atgrūž, viņš meklē draugus uz ielas – tādus, kuri viņu saprot.

Taviem tā laika draugiem bija UDS?

Man pašai ir sociopātiskā tipa traucējumi. Tā nav sociopātija – ir autiskais spektrs, un ir arī sociopātiskais. Es daudz ko sevī nesapratu, iezīmējās antisociāli elementi. Kad izvērtēja manu personību, man daudz ko arī izskaidroja. Es daudzas emocijas nejūtu sevī, bet redzu apkārtējos – tas ir talants. Vienmēr smejos – gudri cilvēki ir psihiski nenormāli, ārpus normas. Reizēm saka: “Esmu tāds, jo man ir diagnoze...” Atbildu, ka tas nav sliktas rīcības attaisnojums. Manuprāt, esmu dzīvs piemērs tam, ka ar savām problēmām var strādāt un izveidot sevi par vērtīgu cilvēku.

Noteikumu par izcilām atzīmēm tu izpildīji...

Jā, man šausmīgi nepatika mācīties, bet bija milzīga motivācija. Tas ir mīts, ka vakarskolā neko neiemāca. Ja tev jāliek iestājeksāmens vienā no prasīgākajām augstskolām pasaulē, ir baigi jāmācās. Bija jāraksta eseja, kā sevi redzu jaunajā skolā un ko ar iegūtajām zināšanām plānoju iesākt nākotnē. Bija arī dota problēmsituācija, kas jārisina; viņiem bija svarīgs mans domu gājiens. Nebija pareizu vai nepareizu atbilžu. Mums lika domāt pašiem, nevis meklēt atbildes grāmatā. Visu laiku rosināja meklēt citas iespējas, risinājumus. Vienmēr esmu brīnījusies, kāpēc Latvijā neļauj brīvi domāt. Par laimi, tas mainās.

Tev stipendija bija jāatpelna...

Jā, nostrādāju divpadsmit gadu. Neskaitot grafoloģiju, kas ir koledžas izglītība, Kembridžā apguvu psihoterapiju, neiropsiholoģiju, izmantoju arī iespēju Cīrihē studēt kriminālpsiholoģiju. Tās visas ir ļoti smagas specialitātes, apgūstamas tikai par lielu naudu. Zinu, kā ir dzīvot, ja ir daudz naudas, un kā ir tad, ja ir ļoti švaki. Apzinājos, ka man tika iedota milzīga uzticības dāvana. Iedomājies – skuķim no ielas... Ļoti centos. To saku arī saviem bērniem: “Ja kaut ko gribat, dariet visu maksimāli labi, un jums izdosies.”

Cik lieli ir tavi bērni?

Trīs puikas, vecākajam tūlīt būs astoņpadsmit, vidējam – trīspadsmit, jaunākajam – seši.

Kā tiec ar visu galā?

Viņi ir lieli palīgi. Vecākajam vienmēr teikšu paldies, ka viņš ir mani sapratis. Vidējais ir lielisks zēns, sapņo kļūt par kikbokseri. Diemžēl puika pusotra gada vecumā nokrita tēvam no pleciem un salauza galvaskausu. Viņam ir traucēti runas centri, zēns sāka runāt tikai septiņu gadu vecumā.

Ar vidējo dēlu veicu lielu pētījumu par bērnu grafoterapiju. Viņš necieš rakstīšanu, devu viņam uzdevumus, kas attīsta komunikāciju, pieslēdzām arī mūzikas un smilšu terapiju. Panācām, ka zēns sāk runāt, un atvilkām no speciālās skolas uz parasto. Viņš iet arī mākslas skolā un mācās bungu spēli. Mazākajam puikam ir autiskā spektra traucējumi – jau ģenētiski, ar diagnozi. Viņš nerunā. Domāju, drīz arī viņam nāksies iziet grafoterapiju.

Man ir paveicies ar sakariem ārvalstīs, kolēģi palīdz izstrādāt attīstošas programmas mazajam bērnam. Izskatās cerīgi, intelektuāli viņš ir ļoti spēcīgs. Žēl, ka Latvijā nav tik daudz terapijas metožu. Tiekoties ar vecākiem Rēzeknes Autisma biedrībā, runājām, cik ļoti trūkst ģimenes terapeitu. Vecāki, kuri audzina bērnus ar attīstības traucējumiem, ir pārguruši līdz ārprātam, bet palīdzību lūgt baidās. Sabiedrībai ir maldīgs viedoklis, jo trūkst informācijas. Ir smilšu terapija bērniem, bet atrast tādu pieaugušajiem ir grūti, turklāt tā ir dārga. Trūkst mūzikas terapeitu. Rindas ir nenormālas. Mans plāns ir atvērt attīstības aģentūru, kurā šīs metodes būtu pieejamas gandrīz bez maksas. To kompensētu mans pamatdarbs.

Tu esi gatava dalīties?

Man reiz tika dots, un es uzskatu, ka tagad jādod man. Domāju – ja man būtu miljons, ko es ar to darītu? Kapā līdzi nepaņemšu, labāk dot tiem, kam vajag. Jā, arī maniem bērniem vajag, bet viņi ir ar savu galvu, dzīvē nepazudīs. Man ir plāns, kā nopelnīt daudz naudas, veidojas iespaidīgs projekts.

Nekad neesi brēkusi uz likteni – kāpēc ar taviem bērniem tā...?

No tā labāk nekļūst. Domāju, kā problēmu risināt, un tas palīdz savākties. Bet reiz tiešām biju paniski pārbijusies – skatījos debesīs un kliedzu: “Kāpēc es?! Par ko?!” Es tikko biju izšķīrusies, kad man atklāja leikēmiju. Domāju – kas rūpēsies par mazajiem bērniem? Kas notiks ar mani, ar projektiem? Kad ārsts pasaka: “Tev atlikuši tikai pieci gadi”, tu sabrūc. Bija mirklis, kad aizbēgu no visiem. Pirmajā gadā izlikos, ka manis nav, atteicos pat no grafoloģijas, sāku strādāt citus darbus, gribēju vairāk būt kopā ar bērniem, nedomāt ne par ko citu. Mani atrada diezgan ātri. Ir stulbi mēģināt aizbēgt no dienesta, ja tas saistīts ar visu pasauli.

Grafoloģijas?

Strādāju Anglijā par konsultanti izmeklēšanā, skaidrs, ka mani fiksi vien atrada. Viņi neko nesaprata, jo atstāju viņus uz jautājuma zīmes. Mans mentors, kurš tolaik bija jau krietni gados, teicis: “Kaut kas nav riktīgi, jādabū rokā.” Atrada manu bijušo vīru, kurš pateica, kur dzīvoju, mani atrada, un es sarunas laikā zaudēju samaņu.

Atvēru acis Linezerā. Uz mani kliedza: “Kāpēc tu nevienam neteici?!” Man bija iespēja ārstēties eksperimentālā programmā, kas testēja leikēmijas medikamentu. Ir pagājuši vairāk nekā pieci gadi. Dienā, kad man pateica: “Izskatās, ka esi slimību uzvarējusi”, es uztaisīju tetovējumu – kā atgādinājumu, ka vienmēr visu var sākt no jauna. Lotosa zieds – vienmēr paturi skaidru prātu, pie cilvēkiem vērsies ar labu. Slimība mainīja manu domāšanu. Sapratu, ka viss ir gaistošs, laika ir tik, cik ir, un tikai no tevis atkarīgs, kā to izmantot. Pirms tam biju diezgan egoistiska. Pati kāru sev ordeņus – man ir Kembridžas izglītība! Stipra meitene ar labu izglītību un pamatīgām zināšanām – bija sakāpis galvā.

Superbeibe?

Aptuveni tā. Kauns atcerēties, bet arī tā ir manas dzīves daļa. Manipulēt protu joprojām. Svarīgi, kā to izmanto, un tolaik tas nenotika labākajā veidā. Ārstniecības eksperimenta laikā iepazinos ar indiešu puisi, kurš bija pievērsies hinduismam. Viņš izstāstīja teiku: “Kādreiz dieviem un cilvēkiem bija vienādas spējas. Tad dievi apvainojās un cilvēku spējas paslēpa. Kur? Cilvēks joprojām nespēj tās atrast. Atbilde – mūsos pašos. Tā ir pēdējā vieta, kur meklējam.”

Kad prāts sakārtojās, sapratu, ka jāsaka šai situācijai paldies – bez tās es nekļūtu tik cilvēciska. Katram pārbaudījumam ir jēga. Padoties nedrīkst, vienmēr jāmeklē izeja. Kā anekdotē – vienmēr ir divas izejas, pat ja tevi apēd. Tetovējums man ir pulksteņa vietā – kā mūžīgs atgādinājums, lai man atkal nesakāpj galvā. Var šķist smieklīgi – kāpēc pašam sev visu laiku jāatgādina... Bet mēs mēdzam aizmirst.

Mācītājs esot tevi nosaucis par raganu.

Jā, ik pa laikam, arī par Kremļa spiegu.

Foto: Oļegs Zernovs

Jo nav skaidrs, kurā plauktiņā likt grafoloģiju – antikrists vai čekists...

Cilvēki sabīstas, cik precīzi varu pateikt... Reizēm pat domā – tur kaut kas nav tīrs. Kad paskaidroju, kā metode darbojas, viņi saprot, ka nekādas maģijas te nav. Rokraksts vistiešākajā veidā ir saistīts ar smadzenēm, tā glītums ir no muskuļu spēka. Tiem, kuriem rokas ilgstoši bijušas ģipsī, rokraksts bojājas, bet paliek struktūra, nemainīgā daļa. Tagad sevi lielīšu – domājot par kļūdām, kas bijušas citās grāmatās, esmu uzrakstījusi divus spēcīgus, unikālus metodiskos materiālus.

Pati kāru sev ordeņus – man ir Kembridžas izglītība!.. Stipra meitene ar labu izglītību un pamatīgām zināšanām – bija sakāpis galvā.

Ko esi nolasījusi pati savā rokrakstā?

Nesen filmējām manu eksperimentu ar RigaBrain (smadzeņu treniņu centrs – Red.) – kā mainās rokraksts, ja tiek stimulētas smadzenes. Reizēm pati pie sevis domāju – zinu, zinu, ka pēdējais laiks padomāt par miega kvalitāti. Anita, varbūt sāc ēst vairāk brokoļu! (Smejas.)

Redzi tādus sīkumus?

Parādās, ka prātam nepietiek uzturvielu. Tad eju uz veikalu, pērku valriekstus, zivi, zaļos dārzeņus – brokoļus, kāpostus. Ja prāts ir pārslogots, rokrakstā to var fiksēt. Zinu, ka man ir slikti ar laika menedžmentu; ja pamanu to savā rokrakstā, uztveru kā brīdinājumu. Apsēžos – tā, sakārtosim dienu... Nevaru ieteikt otram to, ko nedaru pati. Nestāstu cilvēkiem, ka jāsporto, jo pati esmu slinka. Vienmēr miljons atrunu. Es gan cenšos, man ir labs hobijs – Krav Maga – izraēliešu cīņas māksla. Tā ir praktiska pašaizsardzība, pielāgota tieši ielai. Tā jūtos daudz drošāk.

Tā tu atgriezies pie ielas.

Jā, tā es tur visu laiku grozos. Smejos – bērnībā teicu, ka nekad nebūšu ārste vai pedagoģe. Divas profesijas, uz kurām mani bīdīja vecāki. Taču neiropsiholoģija nav pārāk tālu no medicīnas, un es regulāri lasu lekcijas, tā ka arī no pedagoģijas tālu neesmu.

Latvijas sabiedrība aizmirst, ka pedofili mēdz būt ne tikai vīrieši, bet arī sievietes.

 Vai vecāki to saprot?

Viņi ir miruši, jau ļoti sen. Biju nolēmusi – kad iegūšu diplomu Kembridžā, pateikšu... Domāju, viņi lepotos. Nesagaidīja. Viņi tā arī īsti neredzēja, kā es pieaugu.

Esi savus vīriešus testējusi pēc rokrakstiem?

Savu pēdējo vīru. Smejos: “Kā varēju tevi izvēlēties pēc tāda rokraksta, bet nu labi...”

Vai nolasīji viņa īpašības, noslieces, tendences, arī neērtās puses?

Neērtās gan viņam toreiz nepateicu, tagad ik pa laikam izmetu. Viņš saka: “Pati vainīga, tev bija iespējas.” Ļoti gribēju muzikālu vīru, neprasi, kāpēc – dīvaina kaprīze.

Savā ziņā biji kā kurpnieks bez kurpēm? Tev bijušas trīs laulības.

Pirmā ilga tikai gadu un trīs mēnešus – absolūta jaunības muļķība. Vīrs bija diezgan vardarbīgs, un man prieks, ka pietika prāta to nepieļaut ilgtermiņā. Prāts nostrādāja, kad ieraudzīju apdraudējumu bērnam. Puika ir riktīgi foršs, bet nezina, kāds bija īstais tēvs.

Ar otro vīru bija kaislīgi romantiska aizraušanās. Kad iepazināmies, viņš ne vārda nezināja latviski, es – krieviski, pirmajā randiņā sazinājāmies ar žestiem. Izšķīrāmies, kad mūsu puika nokrita viņam no pleciem, tas bija emocionāls brīdis, man bija grūti viņam piedot, viņš saskatīja arī manu vainu. Man bija divdesmit trīs gadi, viņam – divdesmit divi. Tas mums bija par smagu. Taču bērna dēļ spējām saglabāt labas attiecības. Esam runājuši – ja tās situācijas nebūtu, mēs, iespējams, nebūtu izšķīrušies. Viņš ir ļoti labs un gudrs cilvēks.

Ar trešo vīru iepazinos ārstēšanās laikā, var teikt – garām ejot. Strādāju tirdzniecībā. Vīrs smejas – pērkot segu, esot dabūjis arī sievu. Mīlestību nevajag meklēt, tā atnāk pati. Pareizajā brīdī. Krustmāte teica: “Izdomā, kādu vīru gribi.” Teicu: “Gribu, lai mans vīrs labi spēlē ģitāru.” Tā arī ir!

Tev ir savs uzņēmums…

Jā, SIA Grafoloģija. Esmu izstrādājusi interesantu jaunu produktu. Dzīve atkal saveda ar pareizajiem cilvēkiem, atradās mentors, un es sev teicu – sēdi, Anita, uz zelta āderes un ne ar vienu nedalies! Mēs veidojam grafoloģijā balstītu testēšanas sistēmu personāla atlasei. Šobrīd tā iziet pārbaudes, jo latiņu esam uzcēluši ļoti augstu – precizitāte 90%. Rezultāti ir labi, bet tagad nāk smagākais – to visu iestāstīt datoram. Vajadzēs investoru palīdzību, un tad jau varēs attīstīt sapni par aģentūru, lai vairāk varētu palīdzēt cilvēkiem.

Tev esot arī projekts par slepkavu rokrakstu pētīšanu.

Jā, kopīgs ar Šveices kolēģiem. Tas ir diezgan sarežģīti. Ir ērtāk, ja ir sava klīnika, psihiatriskā vai neiropsiholoģiskā; var pētīt pacientus.

Ir gadījies, ka lasi kādu rokrakstu un tev kļūst neomulīgi, varbūt baisi?

Vairs ne. Kādreiz tā bija – pēti rokrakstu, un kļūst reāli bail no tā cilvēka. Reizēm atkal domā – kā tu varēji tik tālu aizdzīvoties; kāpēc nepadomāji, kur tas novedīs. Reizēm kļūst žēl, gribas apskaut... Bijis arī tā – fu, negribu analizēt, nekā laba nav – agresija, dusmas, aizvainojumi. Emocionāli grūti ir analizēt bērnu rokrakstus, kuros redzamas smagas vardarbības sekas.

Esi strādājusi arī ar pedofilu lietām. Tās ir grūti atklājamas, jo bērni bieži vien klusē par nodarīto. Pēc viņu rokraksta varētu konstatēt...?

Rokrakstos var redzēt, ka viņi ir cietuši no vardarbības, bet tas ne vienmēr liecina par seksuālo vardarbību. Bērns arī skolā var ciest no pazemojumiem, seksuālās uzmācības. Bija viena lieta – māte apvainoja tēvu bērna seksuālā izmantošanā. Bērns bija izteicis kādu frāzi par uzmācīgu onkuli, izmeklētāji interpretēja, ka vainīgs ir tēvs. Viņš sadarbojās ar visām instancēm, lai pierādītu, ka nav vainīgs. Milzīgu kļūdu izdarīja psihologi, uzdodami bērnam uzvedinošus jautājumus, kas nozīmē gandrīz iestāstīt. Beigās izrādījās, ka bērns ir cietis skolā. Vainīgo atrada, bet lieta vilkās vairākus gadus. Man bija jādod atzinums.

Vispareizāk šādās lietās ir noteikt, vai cilvēks ir spējīgs uz seksuālo vai emocionālo vardarbību. Latvijas sabiedrība aizmirst, ka pedofili mēdz būt ne tikai vīrieši, bet arī sievietes. Izmeklētājs atcerējās lietu no deviņdesmitajiem gadiem, kad par pedofiliju tika sodīta sieviete. Sabiedrība par to vispār nerunā. Tā ir gandrīz modes lieta – vīrs apnicis, riebīgs, stulbs āzis – apsūdzēšu par izvarošanu, pedofiliju... Ir ļoti grūti pierādīt pretējo. Bērni fantazē, nesaprot, ko no viņiem prasa, var netīši pateikt to, ko pieaugušie savā samaitātībā interpretē, kā grib. Ar vienu viedokli ir par maz. Vienmēr rekomendēju, lai manu viedokli neizskata kā vienīgo.

Ja prāts ir pārslogots, rokrakstā to var fiksēt.

Sieviešu vardarbību ir grūti pierādīt. Viņas bieži ir emocionāli vardarbīgas – pret bērniem un vīriešiem, bet par to, ka vīrieši no tā cieš, neviens nerunā. Liekas – stiprais dzimums, bet nespēj savaldīt savu sievieti... Ja godīgi, vīrieši ir emocionāli vājāki par sievietēm.

Mēs, sievietes, mākam manipulēt...

Un smuki mākam! Manipulējam mēs visi, tikai – ar kādu mērķi.

Tu proti baudīt dzīvi?

Nu jau protu. Cilvēkam vajadzīgs trīsstūris – sports, māksla, mūzika. Man ir viss. Ļoti patīk spēlēt bungas. Kopš 5. klases, kad mani izmeta no kora, man bija komplekss, ka muzikalitātes ziņā esmu norakstāma. Kad vidējais puika sāka spēlēt bungas, palūdzu skolotājam: “Iemāci man tehniku, lai varu palīdzēt bērnam.” Izrādās, man ir ļoti laba ritma izjūta.

Vēl es fotografēju – puķes, ainavas, kā lāsīte pa lapiņu norit... Ļoti patīk kalni. Skatos humora šovus – atslodzei pasmejos līdzi. Kopā ar bērniem skatos multfilmas. Top mana trešā grāmata, literārs darbs. Tie, kas dažas nodaļas izlasījuši, saka: “Šķiet, ka tu raksti autobiogrāfiju.” Man ir slikta fantāzija, vieglāk paņemt reālas situācijas. Tas būs kaut kas psiholoģiski krimināls, būtībā – par manu darbu.

Vēl labprāt braukāju pa Latviju. Ar dullu draudzeni, kurai patīk visur ielīst. Viņa ir perfekts šoferis ar labu mašīnu. Reizi gadā rīkoju akciju – tuvojoties dzimšanas dienai, izanalizēju tik daudzu cilvēku parakstus, cik gadu man aprit. Tagad bija trīsdesmit seši. Nav tā, ka visus tikai slavēju. Konstatēju, ko derētu uzlabot, un sniedzu arī ieteikumus, kā to varētu darīt. Viens ir pateikt: “Tu neproti izteikties.” Un? Ko tālāk? Forši, ja uzraksta vismaz trīs variantus, kā tas risināms. Mans dzīvesprieks ir mans darbs, es no tā nenogurstu.

Labi – kur ir tavs rokraksts...?

Saistītās ziņas

Vai šis vīrietis ir tendēts uz krāpšanu? Attiecību eksperte atklāj, kā to atšifrēt
6 ilgstošu attiecību noslēpumi: kā saglabāt jūtas, kuras mainās
Starp mākslu, azartspēlēm un bohēmu. Aleksandras Beļcovas tuvas draudzenes un mecenātes noslēpumi

Citi šobrīd lasa

Zobu sāpes 28 gadus vecai amerikānietei izrādās vēža simptomi, un viņa zaudē gandrīz visus zobus
“Kovids ir stiprāks par ķiploku!” - Anatolijs Danilāns nosauc efektīvākus līdzekļus veselības stiprināšanai 5
Filipa Kirkorova astoņus gadus vecajam dēlam jau ir savs "Rolls-Royce"

18 лет назад: Галкин опубликовал архивное фото с Пугачевой

Соседи Меган и Гарри заподозрили серьезный кризис в их браке