Vai ģimene bez laulības ir īsta ģimene? Atklāti par populāro tēmu - partnerattiecību reģistrēšanu

Kā apliecina reālā dzīve, laulība jau sen vairs netiek uzskatīta par obligātu kopdzīves formu. Pāri ļoti bieži sāk nereģistrētu kopdzīvi, bet vēlāk tikai daļa nolemj attiecības nokārtot oficiāli.

Jau agrāk izskanējuši ierosinājumi Saeimai pieņemt Dzīvesbiedru likumu, lai beidzot būtu iespējams tiesiski aizsargāt tos pārus, kas nevēlas laulāties, un arī tos, kuriem nav iespējas salaulāties. Tātad runa ir ne tikai par heteroseksuāliem, bet arī homoseksuāliem pāriem.

Pērn Saeimā tika iesniegts Dzīvesbiedru likuma projekts, bet parlaments to nepieņēma izskatīšanai. Šā likuma iniciatīva guva tikai 23 deputātu atbalstu un netika nodota pat izskatīšanai komisijās.

Ar ierobežotām tiesībām

Viena no Dzīvesbiedru likuma atbalstītājām – publiciste, dzimumu līdztiesības eksperte Linda Curika – sarunā ar Patieso Dzīvi uzsver, ka būtu tikai taisnīgi, ja Latvijā tiktu pieņemts regulējums, kas aizsargātu cilvēkus, kuri atrodas partnerattiecībās, bet nav laulāti. “Ir daudzas praktiskas problēmas, ar kurām saskaras pāri, kuru attiecības nav oficiāli reģistrētas.

Piemēram, šādam pārim var rasties problēmas ar kopīga mājokļa iegādi. Agrāk nebija lielu sarežģījumu, lai divi cilvēki, kas dzīvo kopā, paņemtu bankā kredītu un noformētu īpašumu uz pusēm. Tā varēja brīvi darīt vēl pirms desmitā gada krīzes, taču tagad bankas ir ļoti piesardzīgas un atsakās kreditēt īpašumus, kas pieder divām personām. Tad pārim jāvienojas, kurš būs īstais īpašnieks. Šajā gadījumā otru partneri it kā ir iespējams pasargāt ar testamentu, taču arī šeit rodas problēmas. Ja nekustāmā īpašuma īpašnieks nomirst, viņa dzīvesbiedram nodeva par mantošanu jāmaksā aptuveni 60 reižu lielāka nekā oficiālas laulības gadījumā. Skaidrs, ka šāda situācija nav normāla. Abi dzīvesbiedri kopīgi atmaksājuši kredītu, taču vēlāk vienam no viņiem – pēc partnera nāves – jāmaksā nesamērīgi daudz, lai atgūtu īpašumu.”

Eksperte min problēmas arī ar veselības aprūpes sistēmu. “Ja cilvēks saslimst, kritiskos apstākļos laulātajam partnerim ir tiesības pieņemt lēmumus par turpmāko ārstēšanu, taču, ja partneri nav oficiāli laulāti, tādu tiesību nav.

Ir sarežģījumi, ja pāris kopīgi audzina bērnus, bet viens no viņiem nav bioloģiskais vecāks. Viņš nav tiesīgs vest bērnus uz poliklīniku vai skolu, nevar dot atļauju braukt ekskursijās. Faktiski, ja viņš nav bioloģiskais vecāks, tad viņam nav arī nekādu tiesību. Tā ir nepatīkama situācija. Bērns abus uztver kā savus vecākus, bet vienam no viņiem ir ierobežotas tiesības.”

Ir arī dažādu veidu sociālie atvieglojumi, kas attiecas uz laulātajiem pāriem, bet neattiecas uz tiem, kas nav laulāti. Nereģistrēti pāri ne vienmēr var noslēgt nepieciešamos līgumus savu attiecību jautājumu sakārtošanai, piemēram, attiecībā uz īres tiesībām, savstarpējām naudas pārskaitījumiem, dāvinājumiem, attaisnotiem izdevumiem un citām lietām.

Linda Curika norāda, ka lielākajā daļā Eiropas valstu iepriekšminētās problēmas ir atrisinātas. “Daudzās valstīs ir iespējams reģistrēt partnerattiecības, neatrodoties laulībā. Cilvēkiem ir iespēja dzīvot gan laulībā, gan partnerattiecībās, kuras tiek oficiāli apstiprinātas. Tas liecina, ka šīs lietas tiek nošķirtas. Ir pietiekami daudz cilvēku, kas dažādu iemeslu dēļ nevēlas stāties laulībā, taču labprāt reģistrē partnerattiecības vai dzīvesbiedru savienību. Ja Latvijā tiktu pieņemts šāds likums, attiecības varētu reģistrēt pie notāra.”

Eksperte uzskata, ka partnerattiecību likums atrisinātu arī viendzimuma pāru juridisko statusu. “Situācija Eiropā ir tāda, ka ne visur viendzimuma pāri var stāties laulībā, taču oficiāli reģistrēt savas attiecības var. Tas nozīmē, ka daudzas praktiskas problēmas iespējams atrisināt ar partnerattiecību vai dzīvesbiedru savienības reģistrēšanu.”

Partnerattiecības nav laulība

Curika teic, ka pirms kāda laika Saeimā iesniegta pilsoņu iniciatīva par viendzimuma partneru attiecību reģistrēšanu. “Konkrētais aicinājums ļoti ātri savāca vairāk nekā 10 000 balsu iniciatīvu platformā manabalss.lv un pašlaik atrodas Mandātu un ētikas komisijā, kur vēl nav pieņemts galīgais lēmums, vai to akceptēt tālākai izskatīšanai Saeimā.

Turklāt Sociālo lietu komisija konceptuāli izskata jautājumu, lai tiktu skaidrībā, kā atšķiras sociālā aizsardzība pāriem, kas ir un kas nav laulībā. Komisija no dažnedažādām valsts iestādēm saņem atzinumus un norādes, kurās jomās cilvēki ir neaizsargāti. Vēlāk komisijai būs jāizlemj, ko iesākt ar šo nevienlīdzīgo situāciju.  Pašlaik grūti prognozēt, ko abas komisijas izlems. Ja komisiju darbs nevainagosies ar kādu praktisku rezultātu, esmu pārliecināta, ka būs politiķi, kas vēlreiz iesniegs izskatīšanai Dzīvesbiedru likumu.”

Publiciste piekrīt – daudziem Saeimas deputātiem nepatika pret iecerēto Dzīvesbiedru likumu izraisa fakts, ka reģistrēt savas attiecības drīkstēs ne tikai heteroseksuāli, bet arī homoseksuāli pāri, un, lai to nepieļautu, atsaka tiesības reģistrēt attiecības visiem. “Jā, tā ir taisnība, ka tieši šis jautājums visvairāk polarizē cilvēkus. Tomēr skaidrs, ka Latvija nevar atļauties pieņemt likumu, kas aizsargātu dažādu dzimuma pārus, bet šīs tiesības liegtu viendzimuma pāriem.”

Eksperte pieļauj, ka daudzi cilvēki diskusijās par Dzīvesbiedru likumu īsti neizprot, kas ir kas. “Es vēlos uzsvērt, ka partnerattiecību reģistrēšana nav laulība. Runa nav par laulību, bet cita veida savienību. Šeit netiek paplašināts laulības jēdziens, vienkārši tiek izveidots jauns mehānisms, kas spēj aizsargāt cilvēkus, kuri nevar vai negrib laulāties. Un tādu pāru ir ļoti daudz – gan viendzimuma, gan dažādu dzimumu attiecībās.”

Pēc Lindas Curikas domām, sabiedrībā atbalsts konkrētā likuma pieņemšanai ir pietiekami liels, lai parlaments beidzot tam pievērstu uzmanību. “Sabiedrībā atbalsts ir vēl lielāks nekā Saeimas deputātiem. Kā liecina SKDS dati, aptuveni puse Latvijas iedzīvotāju atbalsta iespēju reģistrēt dzīvesbiedru savienību, un liela daļa neiebilst, ka tas attiektos arī uz viendzimuma pāriem. Šajā ziņā Saeima ir konservatīvāka par Latvijas sabiedrību. Es paredzu, ka, pieaugot sabiedrības spiedienam, daļa Saeimas deputātu mainīs savu nostāju. Ja ne šajā, tad noteikti nākamajā Saeimas sasaukumā tiks pieņemts Dzīvesbiedru likums. Pagaidām mēs esam viena no nedaudzajām Eiropas valstīm, kurām šāda regulējuma nav.

Esmu saskārusies ar diezgan klišejisku izpratni un nostāju šajā jautājumā. Piemēram, viena no pozīcijām ir tāda, ka, lūk, nepieciešams iestāties par dabisku ģimeni. Bet ko tas nozīmē – dabiska ģimene? Kā liecina vēsture, kopdzīves formas bijušas dažādas. Piemēram, agrāk cilvēki dzīvoja arī lielās kopienās, bērnus audzināja kopīgi. Viduslaikos daudzus bērnus izaudzināja nevis vecāki, bet viņu radi. Šādos gadījumos bērna ģimene bija nevis viņa bioloģiskie vecāki, bet radi. Tikai salīdzinoši nesen, industriālajā laikmetā, izveidojās izpratne, ka ģimene ir tēvs, māte un viņu bērni. Mums jāatzīst, ka laika gaitā ģimenes jēdziens mainās, tāpēc arguments par dabisko un nedabisko ģimeni ir pievilkts aiz ausīm.”

Bez paslēpēm skapī

Nevar nepieminēt, ka viena no Dzīvesbiedru likuma iesniedzējām Saeimā bija Attīstībai/Par deputāte Marija Golubeva, kas neslēpj savu netradicionālo seksuālo orientāciju. Viņai nevajag iznākt no skapja, jo viņa tur nav slēpusies. “Arī agrāk man nebija vajadzības slēpt savu orientāciju, jo manu draugu lokā tas netika uzskatīts par kaut ko nepareizu vai apkaunojošu. Kad studēju un rakstīju doktora darbu, es dzīvoju Anglijā, kur nebija lielas psiholoģiskas vajadzības to slēpt. Tomēr saprotu Latvijā dzīvojošus cilvēkus, kas vēl joprojām slēpj savu orientāciju, jo spiediens no daļas sabiedrības var būt ļoti nežēlīgs. Sevišķi tas attiecas uz vīriešiem, jo tiek apšaubīta viņu vīrišķība, maskulinitāte.

Tajā pašā laikā es redzu, ka sabiedrības attieksme pamazām mainās. Cilvēki kļūst saprotošāki un tolerantāki. Patlaban galvenā problēma ir mūsu politiskā elite, kas nemainās līdzi laikam. Un tas nozīmē, ka nemainās attieksme likumu līmenī; likumu priekšā daudzi cilvēki vēl joprojām jūtas neaizsargāti.”

Jau daudzus gadus Marija Golubeva dzīvo attiecībās ar savu partneri Diānu, izglītības politikas konsultanti. 2013. gadā viņas salaulājušās Beļģijā, kur atļauts reģistrēt laulību arī viendzimuma pāriem. Taču Latvijā šī laulība neko nenozīmē, tai nav tiesiska spēka. “Mūsu laulībai ir nozīme tikai tajās Eiropas valstīs, kur atļauts reģistrēt partnerattiecības vai laulības viendzimuma pāriem.” Jautāta, vai arī viņām radušās problēmas nereģistrētu attiecību dēļ, Golubeva atbild apstiprinoši. “Mums radās sarežģījumi ar kredīta saņemšanu, jo nebija iespējas reģistrēt īpašumu uz abiem partneriem. Tas ir netaisnīgi.”

Pirms kāda laika arī tiesībsargs Juris Jansons iesniedza Satversmes tiesā sūdzību, ka viendzimuma pāriem, kārtojot mantojuma lietas, ir nepamatotas 60 reižu lielākas izmaksas. Ja kāds pēc sava partnera nāves nespēj samaksāt šo valsts nodevu, viņš var palikt bez īpašuma, ko abi kopā dzīves laikā iegādājušies. Satversmes tiesa ir pieņēmusi izskatīšanai šo lietu – tas notiks rudenī vai ziemā.

Satversmes tiesā iesniegta vēl kāda lieta. Tas ir stāsts par divām sievietēm, kuras kopā audzina bērnus. Viena no dzīvesbiedrēm, kas nav bērnu bioloģiskā māte, pēc Latvijas likumdošanas nevarēja saņemt desmit dienu atvaļinājumu pēc bērna piedzimšanas. Sieviete uzskata, ka tiek ierobežotas viņas tiesības.

Kas tas ir – ģimene?

Jau agrāk tiesībsargs Juris Jansons atgādināja Satversmes 110. pantu, kas paredz, ka “valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības”. Tiesībsargs akcentēja, ka valsts aizsargā gan laulību, kas šajā pantā konkrēti definēta kā savienība starp vīrieti un sievieti, gan turpat aiz komata minēto jēdzienu ģimene. Tāpēc nepieciešams noskaidrot, kas ir ietverts ģimenes jēdzienā.  Faktus, ka valsts jēdzienu ģimene traktē ievērojami plašāk nekā tikai laulību un tajā dzimušos bērnus, piemin arī Tieslietu ministrijas un Labklājības ministrijas pārstāvji, kā piemērus norādot sociālo pakalpojumu sniegšanu mājsaimniecībām un citus gadījumus, ieskaitot veselības aprūpi, kad aprūpē vai lēmumu pieņemšanā mājsaimniecību locekļi var piedalīties arī uz pilnvaru pamata.

Partnerattiecību reģistrēšana – tā ir populāra tēma, kas diskusijās pulcē gan atbalstītājus, gan pretiniekus. Vieni uzskata, ka jau tagad nereģistrētās attiecībās dzīvojošiem cilvēkiem dotas iespējas nokārtot dažādus jautājumus uz notariāli apstiprinātu līgumu vai pilnvaru pamata, savukārt otri min nevienlīdzīgo attieksmi, jo nereti šādas izmaksas sasniedz vairākus simtus eiro, turklāt pilnvaras nepieciešams regulāri atjaunot.

Problēmas labi izgaismojas, kad notiek negadījumi un publiski tiek apspriests, vai kopdzīve ir pietiekams pamatojums valsts atbalsta saņemšanai pēc dzīvesbiedra nāves. To skaudri apliecināja Zolitūdes traģēdijā bojāgājušo civilsievu stāsti.

Pēdējos gados veikti vairāki pētījumi, skaidrojot iemeslus, kāpēc arvien vairāk cilvēku izvēlas dzīvot bez laulības. Izrādās, daļu pāru no laulības reģistrācijas attur šai ceremonijai vajadzīgais finansiālais un organizatoriskais ieguldījums, bet tikpat bieži iedzīvotāji atzīst, ka nav nonākuši situācijās, kad laulāto statuss ir bijis nepieciešams. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju kopdzīvi bez laulības uzskata par pieņemamu un nesteidzas oficiāli reģistrēt attiecības.

Vīrieši gandrīz divreiz biežāk nekā sievietes kopdzīvi nereģistrētās attiecībās pamato ar uzskatu, ka laulība attiecības neietekmē. Savukārt nereģistrētās attiecībās dzīvojošas sievietes intervijās atzīst, ka labprāt precētos, tomēr pastāvošās dzimumu lomas neļauj viņām izteikt bildinājumu.

Galvenais – uzticība un mīlestība

Savs stāsts par dzīvošanu bez laulības reģistrācijas ir Indrai Liepiņai, kura ar savu partneri un bērna tēvu nodzīvoja 18 gadus – līdz pat viņa aiziešanai mūžībā. “Mēs sākām dzīvot kopā astoņdesmito gadu sākumā. Tas bija laiks, kad dzīvot bez laulības reģistrācijas nepavisam nebija modē. Kad mums piedzima meita, es skaitījos vientuļā māte. Man pat dzemdību namā jautāja, vai es bērnu atstāšu vai ņemšu līdzi.”

Indra piebilst, ka tolaik viņa nemaz neesot alkusi par katru cenu apprecēties. “Es jau pirms tam biju precējusies un zināju, kā tas ir. Manuprāt, reizi dzīvē sievietei ir nepieciešama tā baltā kleita un svinīgā ceremonija, kad viņa atrodas uzmanības centrā. Bet pēc tam precēšanās kļūst mazāk svarīga.”

Viņa atceras, ka padomju laikā daudzi uzlūkojuši abu kopdzīvi ar aizdomām. “Tagad tā ir ierasta lieta – dzīvot kopā bez oficiālas laulības, bet tolaik pret tādu kopdzīvi izturējās lielākoties negatīvi. Par savu vīru es viņu it kā nevarēju saukt un tā arī nesaucu. Saucu par dzīvesbiedru un sava bērna tēvu. Vispār sadzīvē mums nebija lielu problēmu, bet tādas uzradās, kad vīrs nomira. Tas notika 2000. gadā, kad pilnā sparā noritēja dzīvokļu privatizācija. Kad vīrs vēl bija dzīvs, mēs bijām iesākuši mainīt dzīvokli, bet procesa laikā viņš nomira. Tad arī atklājās, ka es neesmu nekas, es pat tur neesmu pierakstīta. Brieda lielas problēmas, bet, par laimi, mums gadījās veikli mākleri, turklāt savu lomu nospēlēja arī nesakārtotā likumdošana. Visticamāk, šodien es būtu nokļuvusi neapskaužamā situācijā, bet toreiz izdevās kaut kā izgrozīties. Galu galā mēs savu lielo dzīvokli samainījām – savu dzīvesvietu dabūju gan es, gan 17 gadus vecā meita.”

Pārim bijusi arī māja Pierīgā, tā bijusi uz vīra vārda. “Par šo īpašumu es vairs necīnījos, lai gan, protams, varēju pretendēt vismaz uz pusi no mājas. Īpašums palika vīramātei. Turklāt arī viņa pati neizrādīja ne mazāko interesi atrisināt šo jautājumu. Vīramāte jau agrāk bija pret mūsu attiecībām, viņai nepatika, ka mēs nedzīvojam oficiālajā laulībā,” stāsta sieviete.

Indra spriež, ka šodienas apstākļos Dzīvesbiedru likums būtu ļoti noderīgs. “Pāri vēlas izmēģināt kopdzīvi bez laulības un tikai vēlāk izlemt, precēties vai neprecēties. Netrūkst pāru, kas daudzus gadus dzīvo bez laulības. Protams, ka likums neatrisinās visas peripetijas, kas rodas konkrētās situācijās, jo daudzi savas problēmas nespēj atrisināt arī laulībā. Pats svarīgākais – lai ir uzticība un mīlestība. Tas ir galvenais stimuls, lai atrisinātu visus jautājumus un sarežģījumus.”

Zaudējumi nereģistrētās attiecībās

Kā uzsver likumu pārzinātāji, reģistrētas attiecības ir ne tikai finansiāli izdevīgākas, bet arī novērš riskus nodokļu, mantojuma, medicīnas aprūpē un citās jomās. Lūk, galvenie zaudējumi, dzīvojot nereģistrētās attiecībās.

1. Nav tiesību bez otra vecāka reģistrēt jaundzimušo. Nereģistrētās attiecībās jaundzimušais jāreģistrē abiem vecākiem kopā, tēvam aizpildot paternitātes pieteikumu.

2. Nav adopcijas tiesību. Personas, kuras ir nereģistrētās attiecībās, nevar adoptēt vienu un to pašu bērnu.

3. Sveša cilvēka statuss, uzņemoties kopīgas finanšu saistības. Slēdzot darījumus un uzņemoties saistības, abi partneri juridiski uzskatāmi par svešiem cilvēkiem. Ja kredīts ņemts, piemēram, mājas iegādei un īpašums reģistrēts uz viena partnera vārda, tad, kopdzīvei izjūkot, nelaulātais partneris paliek bez īpašuma, turklāt, iespējams, ar finanšu saistībām pret banku.

4. Nav juridisku tiesību uz kopīgu mantu. Ja īpašums reģistrēts uz viena partnera vārda, otram nav juridisku tiesību uz savu kopīgās mantas daļu īpašumā pat tad, ja tas iegādāts par kopīgiem līdzekļiem un tiek lietots abu partneru un viņu kopīgo bērnu vajadzībām.

5. Nav tiesību iegūt trūcīgās ģimenes statusu. Sociālo palīdzību ģimenei nepiešķir trūcīgām personām, kuras dzīvo nereģistrētās attiecībās.

6. Nav tiesību uz pabalstu partnera nāves gadījumā. Bojāgājušā vai cietušā partnerim netiek piešķirti sociālie pabalsti, kas pienākas laulātajiem. Pensionāra nāves gadījumā partnerim nav tiesību papildus apbedīšanas pabalstam saņemt vienreizēju pabalstu mirušā laulātā divu pensiju apmērā.

7. Nav tiesību saņemt informāciju par partnera veselības stāvokli un iesaistīties ārstēšanas procesā.

8. Nav tiesību izmitināt vai deklarēt partneri īrētā mājoklī. Izīrēto telpu īpašnieks var atteikt īrnieka partnera izmitināšanu vai deklarēšanu savā īpašumā.

9. Nav tiesību pārņemt īres līgumu partnera nāves gadījumā. Ja telpu izīrētājs nevēlas ar mirušās personas partneri turpināt īrnieka un izīrētāja attiecības, viņam vai viņai mājoklis jāatstāj.

10. Nav tiesību uz nodokļu atmaksu. Nodokļu atmaksu var saņemt par izdevumiem laulātā izglītībai vai ārstniecībai.

11. Nav tiesību uz nodokļu atvieglojumiem. Ar nodokli neapliek bezskaidras naudas aizdevumu laulātajam ārstniecības un izglītības izdevumu segšanai, līdzekļus, kas saņemti sakarā ar šķiršanos, un ienākumus no nekustamā īpašuma atsavināšanas šķiršanās gadījumā, kā arī summas, kas uz tiesas sprieduma pamata vai saskaņā ar notariālā akta veidā noslēgtu vienošanos par laulāto kopīgās mantas sadali saņemtas laulības šķiršanas sakarā. Nodokļa atvieglojums pienākas arī par nestrādājošu laulāto.

12. Nav tiesību uz valsts nodevu atvieglojumiem. Slēdzot darījumu laulāto starpā, tiek piemērota 4­–6 reizes mazāka nodeva par īpašuma tiesību reģistrāciju zemesgrāmatā.

13. Nav mantojuma tiesību. Mantot pēc likuma ir tiesības tikai laulātajam, bērniem un radiniekiem.