Populārākās grūtnieces un viņu tērpi: kā tie mainījušies laika gaitā

No vēstures avotiem zināms, ka Senajā Grieķijā un Romā augstdzimušas sievietes ar to, ka gaida bērnu, lepojās. Tolaik sievietes valkāja tunikas no brīvi krītoša auduma vai dažkārt kā apģērbu izmantoja tikai ķermenim aptītu viegla auduma gabalu. Šāds tērps topošajām māmiņām bija īpaši piemērots, kā arī izcēla viņu briestošo augumu.

Tiek uzskatīts, ka līdz pat 14. gadsimta sākumam sievietes tērpās lielākoties brīvi krītošās kleitās, kas lieliski atbilda arī grūtnieču vajadzībām. Turīgākās sievietes, šujot kleitas, papildināja tās arī kādu lieku kroku un ieloci, lai delikāto stāvokli varētu ilgāk noslēpt, jo tolaik nebija pieņemts izrādīt, kas esi gaidībās. Brīvi krītošo kleitu mode mainījās pašās 14. gadsimta beigās – kleitas kļuva pieguļošākas un izcēla augumu. Lai arī grūtniecēm tādas valkāt bija apgrūtinoši, modei pretoties nevarēja. Bagātāko sieviešu tērpos tika iešūti īpaši auduma ielaidumi, kas padarīja tērpu platāku, bet uz gurniem palielināja krokojumu skaitu, lai viduklis vizuāli šķistu slaidāks.

Modi noteica augstmaņi

15. gadsimta tērpu modi noteica Spānijas karaļa Filipa sieva Margarita – sievietes vidukli ieskāva korsete, bet svārku daļas kuplumu palīdzēja noturēt stīpas. Šādās kleitās tērpās arī turīgās grūtnieces, taču tikai retā grūtniecības laikā varēja pasūtīt īpašu korseti, kuras apakšējā daļa bija noņemama, lai briestošais vēders netiktu nospiests un uz tā nebalstītos smagais svārku karkass. Tās grūtnieces, kuras nesekoja Spānijas karaļnama modei, izvēlējās brīvi krītošas kleitas no smaga auduma, īpaši iecienīts bija samts, jo tā biezajās krokās ilgstoši varēja paslēpt augošo vēderu.

Sievietes, kas nevarēja atļauties pašūt īpašas grūtnieču kleitas, uzdrošinājās svārkus sasiet virs, nevis uz vēdera, līdz ar to svārku apakšmala kļuva īsāka, atsedzot apakšsvārku malu. Tolaik tas bija ļoti moderni, un pat dāmas, kas nebija stāvoklī, slepus piesēja pie vēdera mazus spilventiņus, lai tikai atklātu apakšsvārku maliņu.

16. gadsimtā modē ienāca salikts apģērbs – virs grezna apakšsvārka ar garām piedurknēm tika apvilkts halātveida tērps, kas daļēji atsedza skaisto apakšveļu. Varētu šķist, ka šāds tērps, kas izgatavots no viegla auduma, bija grūtniecēm īpaši piemērots, tomēr, lai panāktu ideālu siluetu, visām sievietēm, pat grūtniecēm, nācās valkāt korseti. Bet, tā kā 16. gadsimtā grūtniecēm labais tonis bija uzturēties mājās un sabiedrībā iziet iespējami retāk, sievietes to izmnatoja un mājās tērpās vieglos un ērtos apģērbos, piemēram, greznā rītakleitā un halātā.

17. gadsimtā, kad stingro renesansi nomainīja baroks, dāmu tērpi kļuva brīvi krītoši. Īpašu ievērību izpelnījās kleita, kas tika dēvēta par Adrienni. Šī kleita atbilda visām baroka laika modes tendencēm – tai bija augsta jostasvieta un vairākās kārtās krokota svārku daļa, kurā paslēpt augošo vēderu, bet vienlaikus tā bija ērta un netraucēja mātes miesās augošajam bērniņam. 17. gadsimta otrajā pusē kleitas dizains tika uzlabots un kļuva praktiskāks, lai tā būtu ērti valkājama arī pēc dzemdībām. Proti, kleitas krūšu daļā tika iešūts speciāls ielaidums, kuru varēja attaisīt, lai ērti pabarotu bērnu. Lai paslēptu šo ielaidumu, ap kaklu vai virs kleitas krūšu daļas tika uzšūts brīvi krītošs volāns. Šajā laikā gaidībās esošas sievietes sāka valkāt arī vīriešiem paredzētos mēteļus, kuriem muguras daļa bija savilkta ar auklām. Vēderam briestot, auklas varēja palaist garākas un pielāgot mēteli auguma aprisēm.

Laikam ritot, mainījās arī apģērbu komplekti. Agrāk turīgākas grūtnieces vilka kleitas, bet trūcīgākās sievietes valkāja kreklus un svārkus, taču 18. gadsimtā arī pārtikušo grūtnieču iecienīts apģērbs bija kupli svārki, kam pāri vilka garu vesti vai jaku. Visos apģērba gabalos tika iešūti papildu auduma gabali, lai vajadzīgā brīdī izārdītu kādu vīli un pielāgotu tos grūtnieces apmēriem. Īpaši iecienīta bija klasiski krītošā kleita, kas vienlaikus gan izcēla vidukli, gan, pateicoties ielocēm visas kleitas garumā, lieliski maskēja augumu. Lai krokojums būtu izteiktāks, dažkārt ieloces tika saņemtas pat dubultā. Sākotnēji šādas kleitas tika nēsātas tikai mājās, un tām bija halāta forma – priekšpusē tā bija vaļā un izcēla greznos rītasvārkus, bet drīz vien šis tērps tika pielāgots arī iziešanai sabiedrībā. Īpašs akcents bija piedurknes līdz elkonim, kuru galus rotāja eleganti volāni. Tiek uzskatīts, ka šādu klasiski krītošo kleitu radīja Luija XIV mīļākā marķīze de Montespāna, lai iespējami ilgāk apslēptu grūtniecību.

Gadsimta vidū modē bija arī vienkāršas kleitas ar paaugstinātu jostasvietu, kuras nespēja apslēpt grūtniecību. Tās bija darinātas no viegla, patīkama auduma, visbiežāk no zīda. Tās tiek dēvētas par franču stila kleitām, jo imperatora Napoleona sieva Žozefīne tādas labprāt valkāja, gaidīdama bērnus no sava pirmā vīra.

19. gadsimta sākumā daudzas sievietes, būdamas gaidības, darināt speciālu apģērbu nevarēja atļauties, tāpēc katram jaunam tērpam komplektā nāca līdzi auduma gabali, kurus varēja pievienot kleitai, kad tā kļuva par šauru. Ļoti bieži sievietes grūtnieces augumam pielāgoja kāzu kleitas – tajās iešuva īpašu korseti, ko pēc tam cieši savilka virs briestošā vēdera. Nabadzīgākās, pielāgojot apģērbu augumam, izmantoja šalles un garus priekšautus. 19. gadsimta otrajā pusē sieviešu modē atgriezās kleitas ar paaugstināto vidukļa līniju un garām piedurknēm, jo tika uzskatīts, ka saule grūtniecēm kaitē. Dāmas vilka rokās cimdus, galvā lika cepuri un slēpās zem grezniem saulessargiem. Topošās mātes turpināja lietot arī korsetes, bet, kad tās vairs nederēja, izmantoja īpašas grūtniecības korsetes, kuras varēja regulēt atbilstoši briestošajam vēderam.

Apvērsums

Īsts apvērsums grūtnieču apģērbā notika 1911. gadā, kad uzņēmums Lane Bryant radīja pirmās rūpnieciski ražotās grūtnieču drēbes, kuras piedāvāja iegādāties, publicējot sludinājumus presē un iekļaujot apģērbu katalogos. Nekad agrāk grūtnieču apģērbi nebija reklamēti vai citādi izcelti.

20. gadsimta divdesmitajos gados sieviešu mode, tostarp grūtnieču apģērbu mode, kļuva brīvāka, taču grūtniecība joprojām tika slēpta, nevis izcelta. Tomēr sievietes gaidībās nekautrējās vilkt brīvi krītošas mini kleitas ar apjomīgiem volāniem. Jaunums bija topošo māmiņu korsete, ko nēsāja ar īpašu zeķturi, kas nosedza gurnus un kura galvenais uzdevums bija balstīt vēderu. Trīsdesmitajos gados pēc filmas Vējiem līdzi iznākšanas visas sievietes bija pārņemtas ar Vivjenas Lī atveidoto Skārletu O’Hāru, tāpēc modē atkal bija ķermeņa formas izceļoši apģērbi. Kamēr vien grūtnieces to spēja, tikmēr spraucās šauros svārkos, augšpusē vilka blūzes ar polsterētu plecu daļu, bet, lai slēptu auguma aprises, visam pāri vēl brīvu apmetni ar volāniem. Tomēr drīz vien grūtnieces no šaurajiem apģērbiem atteicās un izvēlējās sarafānus, kas bija ideāli piemēroti viņu augumam.

Tad nāca četrdesmitie gadi ar milzīgu izrāvienu grūtnieču apģērbu jomā – trīs māsas no Dalasas izveidoja uzņēmumu Page Boy un sāka šūt modernu apģērbu topošajām māmiņām. Īsts modes kliedziens bija augumam pieguļoši svārki, kas milzīgā ātrumā iekaroja Amerikas tirgu. Vairums grūtnieču izvēlējās tieši šādus svārkus, kurus kombinēja ar brīvi krītošu taisnstūrveida piegriezuma jaciņu vai blūzi, zem kuras varēja teicami paslēpt augošo vēderu.

Grūtnieču mode strauji attīstījās, topošās māmiņas labprāt pirka kreklkleitas un sasienamās kleitas, kas bija pašūtas tā, lai auduma pietiktu visu grūtniecības periodu; izmēru varēja regulēt ar jostas palīdzību. Īpaši stilīgi skaitījās tie grūtnieču apģērbi, kam bija uzšūtas vertikālas pogu rindas. Piecdesmitajos gados stilīga grūtniece bija tērpusies taisnā vestē, velveta biksēs un askētiskā kreklā. Īsts stila paraugs visām topošajām mātēm bija aktrise Lūsīla Bola, kas atveidoja Lūsiju TV seriālā I Love. Viņa bija pirmā sieviete ASV, kura ar savu grūtniecību lepojās un, būdama stāvoklī, pat filmējās.

Sešdesmito gadu topošo māmiņu modi diktēja Anglijas karaliene Elizabete, kas, būdama gaidībās ar dēliem (princi Endrjū, kurš piedzima 1960. gadā, un princi Eduardu, kurš piedzima 1964. gadā), labprāt tērpās taisna silueta kleitās. Tomēr arī šajā desmitgadē sievietes grūtniecību neizcēla, bet izvēlējās ērtu, elegantu apģērbu – trapecveida sarafānus, kapri stila bikses, platas jakas ar lielām pogām. Līdz sešdesmitajiem gadiem sievietes bieži vien iegādājās viegli pārveidojamu apģērbu visam grūtniecības laikam, bet tieši sešdesmitajos gados topošās māmiņas sāka pirkt apģērbus katram grūtniecības trimestrim atsevišķi.

Septiņdesmitie gadi atnāca ar brīvo mīlestību, un sievietes grūtniecību vairs necentās slēpt. Viņas labprāt vilka dažādu garumu kleitas ar volāniem, šortus un kombinezonus. Modē bija džinss un poliesters – audumi, kas ļāva izcelt augumu, un grūtnieces beidzot atļāvās valkāt pieguļošas drēbes. Modē bija arī platas rūtainas zemnieku stila blūzes un plati krekli.

Astoņdesmito gadu grūtnieču mode sekoja tikai princeses Diānas paraugam. Gan 1982. gadā, gan 1984. gadā, būdama stāvoklī ar dēliem, viņa izvēlējās brīvas, platas grūtnieces kleitas un kreklkleitas. Princese Diāna arī nekautrējās šajos bezformīgajos apģērbos apmeklēt svinīgus pasākumus. Un pierādīja, ka valkātāja izceļ tērpu, nevis otrādi. Tieši tāpēc viņa kļuva par visas pasaules grūtnieču modes etalonu.

Šajā desmitgadē grūtnieces atļāvās ģērbties arī sporta tērpos, ko topošās māmiņas iepriekš nebija uzdrīkstējušās. Astoņdesmitajos gados sāka arī ražot stilīgus džinsus grūtniecēm.

20. gadsimta pēdējā desmitgade grūtniecēm pavēra jaunas iespējas – vairs nebija iedalījuma tikai grūtnieču apģērbs, jo nu jau sievietes, būdamas gaidībās, atļāvās vilkt visu, ko kāroja, un arī modes dizaineri topošajām māmiņām radīja spilgtus un elegantus tērpus.

Ikdienas grūtnieču apģērbu Top 1 bija kombinezons, kas gan izcēla auguma formu, gan ļāva ērti justies.

Jaunajā tūkstošgadē grūtnieces iesoļoja, lepni izrādot briestošo augumu. Kopš 2013. gada daudzām sievietēm ir brīnišķīgs paraugs, kam sekot, – Kembridžas hercogiene Keita Midltone, kas visu trīs bērnu gaidīšanas laikā vienmēr bija eleganti un moderni tērpusies.

Mūsdienās topošās māmiņas atļaujas ģērbt arī caurspīdīgas drēbes un publiski atsegt vēderu. Daudzas sievietes apzināti izvēlas ļoti piegulošu apģērbu, lai uzsvērtu, ka viņas gaida bērniņu.