Sekss, par kuru mēs kaunamies. Eksperts: "Sievietes uzskata, ka pirmās trīs reizes ir jāsaka - nē"

Pirmajā Mozus grāmatā lasām, ka Ādams un Ieva staigāja pa paradīzi pavisam kaili un par to nekautrējās, taču vēlāk, kad ēda aizliegto augli, pēkšņi sakaunējās par savu kailumu un piesedzās ar gurnu apsēju. Šķiet, ka Ādama un Ievas kauna zīmogs vēl joprojām ir spēkā – neviens to nav atcēlis. Cilvēki kautrējas par savu kailumu, kaunas, ka ir seksuālas būtnes un ka sekss viņiem ir nepieciešams. Mēs joprojām meklējam vīģes lapu, ar ko piesegt šo dabisko dziņu. Cilvēkiem pusmūžā un senioriem seksuāla gribēšana skaitās teju nepiedienība, lai gan realitātē daudziem viss notiek, bet vēl vairākiem ļoti gribētos, lai notiek.

Ja šo tēmu parok dziļāk, skaidri atklājas, cik tā ir komplicēta un reizēm pat sprādzienbīstama. Salīdzinot cilvēku ar datoru, varam teikt, ka mūsu operētājsistēma nav tik jaudīga, lai brīvi un bez minstināšanās operētu ar seksa failiem. Tam piekrīt arī psihoterapeits Viesturs Rudzītis: “Cilvēki evolūcijas gaitā ir izveidojuši noteiktu priekšstatu par intīmo un publisko. Līdzīgi mēs veidojam savu failu sistēmu datorā vai, teiksim, kārtojot rakstāmgaldu, kaut ko noglabājam seifā. Tāpat notiek ar psihi. Par visintīmāko mēs uzskatām to, kas ir visievainojamākais, visapdraudētākais, visnozogamākais. Seksuālas darbības parasti netiek veiktas publiski. Tas ir loģiski.”

Trīs reizes jāpasaka nē

– Seksuālajā uzvedībā katram ir savi priekšstati par pieklājīgo un nepieklājīgo, tāpēc seksa tēmas kontekstā var viegli iebraukt grāvī.   

– Tas arī ir iemesls, kāpēc šī tēma ir intīma. Tādā veidā cilvēks sevi aizsargā.  

– Piemēram, ja vīrietis pieietu klāt nepazīstamai sievietei un pavisam pieklājīgi pajautātu, vai dāma nevēlas ar viņu nodarboties ar seksu, visticamāk, sieviete justos aizvainota.

– Tā ir tikai fantāzija, ka justos aizvainota. Jēkabam Janševskim romānā Dzimtene viens no varoņiem ir tāds Čāpiņu Jānis. Māte viņam pieteica, kā pareizi jāuzvedas, ja viņš ir aizgājis ciemos. Ja aicina pie galda, trīs reizes jāatsakās un tikai ceturtajā reizē drīkst piekrist. Sanāca tā, ka viņu divas reizes aicināja, bet trešajā reizē secināja, ka nav vērts, jo vienalga nenāks. Līdzīgi varētu būt ar sievieti, kuru aicina nodarboties ar seksu. Pirmajā reizē noteikti ir jāsaka nē. Vispār nē jāsaka trīs reizes – lai ļautu saprast, ka viņa ir kārtīga sieviete.

Es teiktu, ka jūsu minētais gadījums vērtējams kā ļoti drosmīgs solis, lai veidotu attiecības. Visbiežāk ir tā, ka vīrietis un sieviete seksa tēmai staigā riņķi un apkārt, izvairās par to runāt. Kā reiz dziedāja Edgars Liepiņš: “Un runājam par darbu, līdz atausis ir rīts.”

Vīrieša piedāvājums sievietei nodarboties ar seksu nozīmē vērsties pret savām bailēm no atraidījuma un atklāt tēmu. Turklāt sievietei ir brīvība ārpus kaunīguma un savas cenas uzsišanas – viņa var teikt jā un var teikt nē. Slikti ir tad, ja vīrietis sāk grābstīties. Tad sieviete bailēs no izvarošanas var pieļaut to, ko negrib pieļaut. Viņai var pazust iespēja teikt nē. Toties verbāla komunikācija piedāvā brīvību. Jo vairāk brīvības, jo vairāk varam šo tēmu izrunāt un izpētīt.

Es nedomāju, ka sievietei vajadzētu būt aizvainotai par šādu piedāvājumu. Mēs taču varam pieļaut arī pretēju gadījumu, kad vīrietis pieiet klāt sievietei un saka: “Es negribu ar tevi nodarboties ar seksu.”

– Sievieti varētu aizvainot tas, ka viņu uzskata par viegli iegūstamu.

– Ja uz pirmo aicinājumu viņa atbildētu ar jā, tad, visticamāk, par tādu arī tiktu uzskatīta. Viņai kā Čāpiņu Jānim trīs reizes jāpasaka nē. Tāds mārketings – uzsist sev cenu. Tam ir dziļas arhetipiskas saknes.

– Cilvēki līdz seksam parasti nonāk, runājot aplinkus par visu ko citu, tikai ne par to.

– Tas ir tipiski. Turklāt šādās situācijās cilvēku galvās rodas dažādas prognožu virtenes. Piemēram, nosacītais vīrietis domā: “Es izteikšu sievietei piedāvājumu, bet kas būs, ja viņa teiks nē? Es taču nezinu, ko darīt, ja viņa saka nē.” Ja vīrietis un sieviete runā aplinkus, var izveidoties mudžeklis, ko grūti atšķetināt. Bieži vien atklāta saruna rada atvieglojumu. Viens saka: “Es tevi gribu.” Vai arī: “Atvaino, es tevi negribu.” Piemēram: “Es ar tevi negribu seksu, taču gribu apspriest citas tēmas. Ja tevi tas aizvaino, pasaki atklāti.” Kas attiecas uz mūsu sabiedrību, šeit jūtama latviska nespēja komunicēt par sarežģītām lietām.

– Runājot par seksu, rūpīgi jāizvēlas vārdi, lai nepateiktu kaut ko tādu, ko citi varētu uzskatīt par nepieklājīgu. Ikviens te sevi cenzē.  

– Taisnība. Konkrētās tēmas lielākoties ir slēgtas, no tām ir bailes, bet nevis tāpēc, ka tās būtu bīstamas. Tās prasa īpašas prasmes, iemaņas un drosmi runāt atklāti. Krievu anekdotes par poručiku Rževski vai aktrises Fainas Raņevskas aforismi apliecina gan drosmi, gan atvieglojumu, ko tas rada.

– Vai nav tā, ka daudzi cilvēki kaut kur zemapziņā seksu uzskata par netīru?  Piemēram, ja viņus nejauši pārsteidz seksa laikā, viņi jūtas kā pieķerti lielā nedarbā.

– Iedomājieties, vīrs nopublicē savas sievas kailfoto. Liela varbūtība, ka kādam citam vīrietim viņa iepatīkas. Tāds vīrietis jūtas iekārdināts un savaldzināts. Sargāt savu sievu – tas nozīmē nerādīt viņu citiem.

Šis princips īpaši tiek maksimalizēts musulmaņu kultūrā, tam ir objektīvs pamats un izskaidrojums. Ja musulmaņu kultūrā sieviete viena iziet no mājas bez attiecīga apģērba, tas tiek uztverts kā atklāts aicinājums – es gribu seksu! Tāpat kā pērtiķu barā – ja mātītei ir sarkans dibens, viņai ir ovulācija. Un tēviņi tam pievērš uzmanību.

Protams, mūsu kultūrā ir citādi, kaut gan bioloģija darbojas tāpat. Ja sieviete augstpapēžu kurpēs, minisvārkos, piepaceļošos krūšturos un sakrāsojusies iziet ielās, tas vēl nenozīmē, ka viņa ir vientuļa un vēlas būt atzīta. Taču šie signāli var tikt pārprasti, tāpēc ir svarīgi vienmēr izrunāt neskaidrās lietas. Vīrietis var pajautāt: “Tev šodien ir izaicinošs krūšturis, tas ļoti izceļ tavu krūšu formu. Vai tas kaut ko nozīmē? Vai man jāizdara kādi secinājumi?”

– Varbūt mēs jau piedzimstam ar kauna sajūtu par seksu? 

– To drīzāk var saukt par mazvērtību, jo neesam tik gudri un spēcīgi, lai pilnībā aptvertu savas seksualitātes aspektus un to sarežģītību. Tā ir mūsu mazvērtība bioloģisko un arhetipisko spēku priekšā, veidojot savu seksuālo dzīvi, lai turpinātos. Arhetipiskajā aspektā mēs varam runāt par attiecībām, ko cilvēks veido ar Dievieti. Tas ir diezgan sarežģīts jautājums, ko nevar tik vienkārši izrunāt.

Nāk prātā attiecības starp bērniem, kad viņi raksta uz sienas Jānītis + Anniņa = brūtgāns un brūte vai zīmē labi zināmos simbolus. Tā notiek, kad kolektīvā ir kādi bērni, kas uzvedas seksuālāk nekā citi. Viņi bieži vien tiek izsmieti. Šī izsmiešana rodas no mulsuma, kad bērni sāk sajust savu seksuālo būtību. Izsmiet nozīmē ignorēt, aizdzīt prom un marginalizēt šo tēmu. Tā ir bērnu nespēja uztvert seksuālās enerģijas būtību un tās dažādos aspektus. Un šī bērnišķīgā attieksme pret seksu turpinās arī paaugušajā dzīvē.

Kad blakus ir svētā un prostitūta

– Kādā intervijā pieminējāt, ka Sokrats publiski masturbējis tirgus laukumā. Kā to vērtēt? Kā brīva cilvēka provokāciju? 

– Šodien mēs nevaram droši apgalvot, ka Sokrats tiešām būtu masturbējis tirgus laukumā. Par viņu ir daudz nostāstu, un šis ir viens no tiem. Taču šī leģenda ir pietiekami svarīga, lai tai pievērstu uzmanību. Vai ir daudz tādu cilvēku, kas var atļauties publiski masturbēt?

Šeit varam pieminēt arī Bībeles sižetu par Onānu, kuram levirāta tradīcijas dēļ bija jāprec sava mirušā brāļa sieva. Tā vietā, lai viņai sarūpētu pēcnācēju, viņš savu sēklu izsēja zemē un par to tika Dieva sodīts un nogalināts. Jūdu Dievs lika saprast, ka cilvēku izdzīvošanas interesēs – lai rastos bērni un cilvēki vairotos – sēkla jādod sievietei, nevis jāmet zemē. Tā ir bioloģiska gudrība, taču šī gudrība nav absolūta. Ir arī citi viedokļi. Piemēram, ja vīrietis spēj masturbēt, tas samazina viņa atkarību no sievietes. Vai arī otrādi – ja sieviete spēj masturbēt, viņa samazina savu atkarību no vīrieša. 

– Ja pāris pa kluso nodarbojas ar seksu, mēs to pieņemam kā normālu un pieklājīgu parādību, kas ir neatņemama laulāto dzīvē. Taču, ja šīs darbības tiek veiktas atklāti, momentā mainās to statuss – tā jau ir pornogrāfija. Kā uz burvja mājiena pieklājīgās darbības kļūst nepieklājīgas. 

– Iedomājieties, kaimiņi jūs ar sievu ielūdz pie sevis paskatīties, kā viņi nodarbojas ar seksu. Ko jūs darītu?

– Tas būtu negaidīti. Iespējams, es piekristu.

– Un tad, kad būsiet ieguvis šo informāciju, ko tas mainīs jūsu attiecībās ar sevi, sievu un kaimiņiem?  

– To ir grūti prognozēt.

– Te var veidot prognožu virknes. Lūk, tas novedīs pie tā un tā, un sekas būs tādas un tādas. Šajā prognožu murskulī cilvēks var saputroties un zaudēt brīvību. Lai problēmu atrisinātu, cilvēkam jābūt pietiekami drosmīgam, lai pateiktu: “Jā, es iešu un paskatīšos.” Tikai jautājums, ko viņš no tā iegūs. Te var rasties pavisam citas problēmas, piemēram, kaimiņi var pateikt: “Tagad maināmies. Mēs iesim skatīties jūsu seksu.”

No vienas puses, ja cilvēks ir drosmīgs, viņam dotas iespējas vairāk uzzināt; no otras – rodas jauni izaicinājumi, kas var aizvest bezjēdzībā. Pēc tam var sekot priekšlikums mainīties ar partneriem, un tā līdz bezgalībai. Seksuālā joma ir bezgalīga un nepiepildāma. Ja cilvēks par to pastiprināti interesējas un tajā iegrimst, viņš var zaudēt saikni ar visu pārējo pasauli. Tāpēc šķiet loģiski, ka reliģiskajās praksēs ir dažādas norādes seksa ierobežošanai. Krišnaītiem sekss paredzēts tikai vairošanās nolūkos. Jāatzīst, ļoti radikāls ierobežojums.

– Attiecībā uz seksu dzirdēta atziņa, ka Zigmunds Freids samierināja cilvēci ar tās dzīvnieciskajiem instinktiem. Vai jūs tam piekrītat?

– Daļēji. Freids sāka to darīt, bet process vēl nav beidzies. Reizēm viens otrs uzsver, ka viņš ir cilvēks, bet aizmirst, ka vispirms ir dzīvnieks. Katrā cilvēkā ir pietiekami daudz dzīvnieciskā, lai viņu sauktu par dzīvnieku. Varam teikt, ka ikviens cilvēks ir dzīvnieks, bet, vai viņš ir arī cilvēks – tas viņam vēl jāpierāda.

Dabā visstiprākie likumi ir tie, kas ir senāki. Piemēram, Mendeļejeva tabula veidota pēc noteikta sākumprincipa, kas ļauj mums saprast neorganisko ķīmiju. Savukārt organiskajā ķīmijā jau ir jauni likumi, taču tajā pašā laikā nav atcelti neorganiskās ķīmijas pamatprincipi. Dabā notiek diferenciācija, taču pamatlikumi turpina darboties. Tas nozīmē, ka cilvēki bija un vienmēr būs dzīvnieki, ar dzīvnieku bioloģiju, taču laika gaitā cilvēki vienmēr centīsies attīstīties, diferencēties, kļūt izsmalcinātāki.

– Reizēm tiek vainota kristīgā baznīca – lūk, tā jau no saviem pirmsākumiem centusies apspiest cilvēku seksualitāti.

– Tas ir ļoti interesanti. Ar saviem klientiem reizēm esmu runājis par tā saucamajām katoliskajām neirozēm. Katolicisma izpausmes reizēm ievirzās māņticībā vai burta kalpībā. Tie ir gadījumi, kad cilvēkiem netiek paskaidrota mācības būtība, bet dots strikts padoms vai aizliegums, piemēram, sekss tikai laulībā, pat iedomāties seksu ārpus laulības ir grēks un tamlīdzīgi. Tas ļoti kontrastē ar katoliskās kristietības izpratni, kas atklājas kolumbiešu rakstnieka Markesa darbos. Tur grēks vienmēr ir diskusijā ar šķīstību, tur svētā un prostitūta ir blakus. Tur tiek pielūgta auglība, tur jūtams dzīvīgums.

Savukārt katolicisma burta kalpībā mēs redzam izkaltušu sievieti, kuru nomāc pašas grēka apziņa, tāpēc viņa ir izvēlējusies palikt vecmeitās (Markess arī tādas apraksta). Vai arī izvēlējusies būt neauglīga un neseksīga. Tāda cilvēka izpratnē dabiskā seksualitāte ir pretēja Dieva gribai, tomēr tā nav un nekādi nevar būt.

– Ir dažādi viedokļi par seksualitātes apspiešanu – šo enerģiju iespējams sublimēt radošajā vai arī seksualitātes apspiešana var radīt psihiska rakstura problēmas.  

– Manā izpratnē seksuāls akts – tas ir ziedojums Dievietei, kas ir pasaules māte, visa dzīvā avots, no kā viss ir dzimis. Es uzskatu, ka Dievietes reliģija bija pati pirmā, tikai tad – visas pārējās. Dieviete simbolizē auglības enerģiju, kuru nepieciešams līdzsvarot vai kompensēt ar kaut ko citu. Citādi cilvēkiem vajadzētu visu laiku nodarboties ar seksu – tā būtu gluži kā nebeidzama jāņunakts mistērija. Tad cilvēkiem nemaz nebūtu laika strādāt – nemitīgi vajadzētu ziedot Dievietei.

Skaidrs, ka tas nonāk pretrunā ar cilvēka izdzīvošanas vajadzībām, tāpēc bija nepieciešama ideoloģija, kas atbrīvotu cilvēkus no Dievietes diktāta. Tā radās monoteiskās reliģijas – jūdaisms, kristietība, islāms. Tika izveidota Dieva baznīca, lai kompensētu Dievietes baznīcu. Cilvēki uzcēla baznīcu, izveidoja atsevišķu teritoriju, kurā Dievietes spēks tika pārtraukts. Šajā teritorijā valda Dievs, kurš vai nu pilnībā nostājas pret visu seksuālo, vai arī to stingri reglamentē. Tas nozīmē, ka Dieva aizsardzībā cilvēki, kas nolēmuši dzīvot celibātā, drīkst neziedot Dievietei. Viņi ir izredzētie, viņiem nav jākalpo Dievietei. Un Dieviete viņus nesoda, jo viņus sargā Dievs. Mūki un mūķenes ir pasargāti no grimšanas kaislību mudžeklī, kurā var pazust tāpat kā citās atkarībās.

Kad sākas pilngadība?

– Reizēm attiecību veidošanā palīdz alkohols. Daudzi iepazīstas ballītēs, kad tiek aizskaloti iekšējie bloki, nedrošība un saspringums. Tas tikai vēlreiz apliecina, ka neesam brīvi, ja reiz atbrīvotībai nepieciešami speciāli relaksanti.

– Ne vīrieši, ne sievietes negrib par to runāt. Mēs nerunājam par vīrieša bailēm no sievietes vai, precīzāk sakot, par bailēm no Dievietes. Tā kā sievietes asociējas ar Dievieti, bailes no Dievietes reducējās bailēs no sievietes. Vīrieši vēlas būt bezbailīgi, varonīgi, visspēcīgi. Ja vīrietis atzīstas, ka viņam ir bailes no sievietes, tas grauj viņa mītu par vīrišķību un varonību. 

– Vislielākās bailes parasti ir no atteikuma.

– Jā. Bet arī tas saistās ar bailēm no Dievietes. Vīrietis saka sievietei komplimentus, dāvina ziedus un aicina uz gultu, taču… saņem atteikumu. Tas ir atteikums no Dievietes, tas nozīmē – tavs ziedojums netiek pieņemts. Tiek aizskartas reliģiskās jūtas, kuras ir ļoti būtiskas cilvēka psihes pamatos. No loģikas viedokļa it kā nevajadzētu uztraukties, jo ir taču simtiem citu sieviešu, kuras neatteiks.

Ja veikalā nav konkrētas maizes šķirnes, var taču aiziet uz citu veikalu vai arī vispār iztikt bez tās. Taču ar sievietes atteikumu nav tik viegli, jo aktīvs ir Dievietes faktors. Zemapziņā tas izpaužas tā – Dieviete mani soda, Viņa mani nepieņem, Viņa manus ziedojumus sūta atpakaļ, es neesmu labs, Viņa mani var nogalināt. To mēs varam vērtēt arī kā bērna infantilās attiecības ar māti. Tās ir ļoti izplatītas un populāras, bet diemžēl maz saprastas un maz atzītas.

– 2012. gadā Lielbritānijā izraisījās milzu skandāls, par to rakstīja teju visas pasaules prese. Trīsdesmit četrus gadus vecs matemātikas skolotājs kopā ar 15 gadus vecu skolnieci bija aizbēdzis uz Franciju. Abi bija iemīlējušies un vēlējās veidot kopdzīvi. Tomēr viņus atrada, skolotāju sodīja – piesprieda piecarpus gadus cietumā. Meitene bija šokā un izmisumā, jutās sagrauta un ieslīga depresijā. Sabiedrība abiem pārbrauca pāri kā ar lielu ceļa rulli. 

– Likums ir likums. Diemžēl likumi nespēj būt simtprocentīgi taisnīgi visos gadījumos. Likums nevar dot individuālu laimi, tas var tikai iedot ceļa karti, kas jāievēro, lai iekļautos sabiedrībā. Skaidrs, ka šādos gadījumos pārkāpēji ir jāsoda, taču tam nav nekāda sakara ar cilvēka psiholoģiju, ar vīrieša un sievietes seksualitāti.

Tas ir saprotami, ka 15 gadus veca meitene var gribēt seksu un palikt stāvoklī. Mēs to redzam relatīvi bieži. Piemēram, teicamniece pubertātes posmā pēkšņi zaudē spējas saprast algebru, fiziku un ķīmiju, viņai parādās milzu interese par savu izskatu, kosmētiku, puišiem un ballītēm. Runājot bioloģiskā valodā, viņa sāk meklēties. To var novērot diezgan bieži. Ja šādus signālus saņem vīrietis, kurš nav pietiekami stabils un nespēj pateikt nē – un tādu atkarīgo ir diezgan daudz –, tad sanāk likuma pārkāpums.

Sabiedrībā ir diezgan atšķirīga attieksme pret pedofiliem – vīriešiem un sievietēm. Kā labi zināms, Francijas pirmā lēdija, prezidenta Makrona sieva, visticamāk, ir pedofile, bet viņu neviens īpaši nenosoda. Četrdesmit gadu vecumā viņa seksuāli izmantoja savu skolnieku Makronu, kuram tolaik bija tikai piecpadsmit… lai gan ar svecīti jau neviens klāt nestāvēja. Protams, mēs varam saprast arī Makronu – viņam kā puikam, visticamāk, bija interesanti būt attiecībās ar tik pieredzējušu sievieti. Taču varbūt viņu var saukt par gerontofilu?

– Pieņemts uzskatīt, ka šodien ir daudz lielāka seksuāla brīvība, taču agrāk tik stingri nevērtēja vecumu, kādā cilvēki stājās seksuālās attiecībās.

– Aleksandra Puškina slavenajā dzejas romānā Jevgeņijs Oņegins, kas tiek uzskatīts par klasiku, Tatjanai ir 13, Olgai – 12, Ļenskim – 17, bet Oņeginam – 23 gadi. Tās meitenes vēl nav īsti pusaudzes. Protams, tolaik juridiskais fons bija pavisam cits. Mums zināmas vēl dramatiskākas situācijas. Piemēram, kad Aišu izdeva par sievu Muhamedam, viņai, ja nemaldos, bija deviņi gadi.

Meitene bioloģiski kļūst par sievieti, kad viņai sākas mēnešreizes.  Cik esmu dzirdējis, vienai otrai šis process sākas jau astoņos gados, taču ir arī meitenes, kurām mēnešreizes sākas tikai 15–16 gadu vecumā. Šodien mēs nevaram ar likumu noteikt, ka pilngadīga ir tā sieviete, kurai sākušās mēnešreizes. Tas būtu par traku. Vai arī – pilngadīgs ir tas vīrietis, kuram aug bārda. Vienam bārda sāk augt jau 14 gados, citam divdesmit piecos. Freids teica, ka seksā nav nekā nenormāla, taču no juridiskā viedokļa tā nav. Cilvēkiem nepieciešamas konkrētas normas, kuras ir jāievēro.

– Vai seksuāli brīva sabiedrība vispār ir iespējama? Kāda tā varētu būt? Varbūt tādu nemaz nevajag? 

– Es par to neesmu domājis. Šobrīd teikšu – ir labi tā, kā ir. Ja kādam šķiet, ka nav labi, viņš var nākt uz konsultāciju – apspriedīsim viņa idejas. 

– Gadās pāri, kas vienojas, ka abi drīkst spert sānsoļus.   

– Es neticu laulības noturīgumam partnerattiecībās, kur atļauta abpusēja seksuāla brīvība. Laulības būtiska sastāvdaļa ir seksuālās uzticības solījums. Cita lieta – vai šis solījums tiek pildīts. Tomēr šis princips, kuru solāmies pildīt, ir ļoti svarīgs. Un vēl otrs princips – tavs sānsolis nav tava laulātā partnera problēma. Tā ir tava problēma. Tu esi atbildīgs, lai no tavas uzvedības neciestu laulātais partneris.

– Šo sarunu iesākām par kaunu. Noslēdzot apli, atliek vien pajautāt – varbūt mēs kaunamies pārāk daudz?

– Nekas nav tikai labs vai slikts, kaunam ir svarīga kulturāla nozīme, bet, protams, atsevišķos gadījumos tas var radīt psihiskās veselības traucējumus. Reizēm savām klientēm pajautāju, vai viņas ir dejojušas uz galda, un esmu saņēmis diezgan daudz apstiprinošu atbilžu. Krievu aktrise Faina Raņevska reiz komentēja pret sevi vērstu kritiku: “Ko? Es dejoju apakšbiksēs uz galda?! Jūs par agru aizgājāt!”

Mēs redzam, ka pastāv konflikts starp sievietes būtību un vispārpieņemtajām uzvedības normām. Sievietes būtība ir sevi parādīt, demonstrēt savu pievilcību, seksuālo neatvairāmību, paust vajadzību tikt pie bērna. Sievietes bioloģiskie pamati mudina būt valdzinošai, atstāt iespaidu, gribēt tikt gribētai, atvērties, izģērbties. Taču, no otras puses, ir kauns un iekšējs aizliegums to darīt. Ne velti daudzi uzskata, ka dejot uz galda – tas nav pieklājīgi. Mēs redzam šo cīņu – bioloģisko vajadzību sevi parādīt un iekšēju aizliegumu to darīt. Protams, nav tāda likuma, kas aizliegtu dancot uz galdiem. Mēs to varam darīt.

Kaunā ir iecepta arī pušu vienošanās nepielietot kodolieročus, jo seksuālo jūtu un uzvedības jaudu var ar tiem salīdzināt. Biznesa vidē jābūt dreskodam, kas reglamentē papēžu augstumu, svārku garumu, krūštura tipu, lūpukrāsu un tā tālāk. Tajā pašā laikā, ja runa ir par gana lielu naudu, kodolieroči tiek un tiks pielietoti.

Nereti redzam, ka aizvainojums vai dusmas attiecībās velk aiz sevis asti – abpusējus seksuālus atraidījumus. Savukārt seksuāli atraidījumi pastiprina aizvainojumus. Sanāk apburtais loks. Tā ir situācija, kurai es piedāvāju receptīti. Ja gadās sastrīdēties, izģērbieties kaili un turpiniet strīdēties. Vai arī paņemiet strīdā pārtraukumu, dodieties uz guļamistabu, izdariet TO un tad mēģiniet atjaunot strīdu.