Rūdolfs Plēpis: "Normālā dzīve un skatuve - tās ir divas dažādas lietas"

Divi sniegbalti kaķi, izglābti no nosalšanas, tagad klusām ķepām izstaigā Plēpju dzīvokli. Pa nakti guļot blakus Rūdolfam, bet pa dienu klāt nenākot. Viņi gudri ar sensoriem tver katru mūsu vārdu un kustību. Rūdolfs ir elegants – koptās kurpēs, raibu lakatiņu ap kaklu. Runājot viņš raugās tieši acīs, lai gan pēc sarunas, kad jau dodos prom, saprotu, ka viņš neredz nemaz. Nez kādēļ tieši šobrīd nosāp disproporcija – tās bildes presē, kurās Rūdolfs redzams paklūpam… Liekas, par maz labu vārdu – par to sirds gudrību, siltumu, inteliģenci…

Viena rozīte kabatā

– Dzimšanas dienās jums vienmēr dāvina asteres?

– Vai! Patiesību sakot, neatceros, kad man kāds ko būtu dāvinājis… Sen tas bija, sen. Uz kādu pasākumu Liepājas estrādē Pūt, vējiņi! pilsētas vadība bija izdomājusi, ka mēs ar Imantu Ziedoni brauksim vāģos. No visām skolām bija saaicināti bērni, pillas ielas, visiem puķītes rokās. Viņi nevarēja vien sagaidīt Ziedoni un sāka mest puķes vāģos. Nevarat iedomāties – tā bija kaudze ar rozēm.

– Bijāt puķu apbērti.

– Pilnīgi! Iebraucām estrādē, un vienīgais, ko Imants Ziedonis izdarīja, – noknieba vienu rozīti un ielika sev krūšu kabatiņā. Tas bija tik neaizmirstami! Skolotāji rāja bērnus – tagad nē, tagad nē, pēc koncerta! Bet viņi jau neklausa, tik met tās puķes (smejas). Uz Rīgu mūs kāds veda ar volgu, visas puķes pie Brīvības pieminekļa nolikām. Tas bija ļoti skaists brīdis manā radošajā mūžā, daudziem to neesmu stāstījis.

– Esat juties tautas mīlēts?

– Vai, nu tas ir traks jautājums… Vai atļausiet veipu? Man patīk, ka nav vairs jāpīpē tās šausmīgās cigaretes, kur papīrs deg un smird. Šim tas dūms tāds tīrs. Lielākais gods bija, ka man 50 gadus atļāva svinēt Nacionālajā teātrī. Tajā laikā jau spēlēju Daugavpilī. Kad likvidēja Jaunatnes teātri, mēs ar Gunti Skrastiņu palikām ārpus. Pārējos paņēma Valentīns Maculēvičs, viņiem mēģinājumi notika Ķīmijas fakultātē. Mēs to nevarējām, pēc Šapiro…

– …uz gandrīz vai amatierteātri.

– Nu, bezmaz. Nekas, braukājām pa koncertiem. Par tautas mīlestību… nujā, protams. Ar Ivaru Strautiņu nebijām personīgi tik labi pazīstami, bet viņš uztaisīja tādu žestu! Es savā 50. dzimšanas dienā Nacionālajā teātrī spēlēju Poruku, un viņš teātra bufetē uzklāja banketu.

– Tā bija cieņa pret jūsu talantu?

– Ļoti liela cieņa. Man ne pirksts nebija jāpakustina. Šausmīgi daudz cilvēku – pilna zāle, balkons. Banketā padancojām... Tas bija skaistākais žests manā mūžā.

– Kā jums bija pārcelties uz Daugavpili?

– Kad man teica, ka Daugavpils teātris stāv tukšs, domāju – tas ir tāds gabals, ko tur! Bet, kad aizbraucu – tik ideāla akustika! Tur dziedāju bez mikrofona. Man teātra piektajā stāvā izremontēja istabiņu. Bija liels prieks, gandarījums – reiz pretī pa ielu nāca krievu sieviete un teica man spasibo… Nesapratu, kas notiek. Viņa stāstīja, ka redzējusi Poruka izrādi latviešu valodā, esot tā paticis. Pats biju uzrakstījis scenāriju Poruka izrādei un to arī iestudēju. It kā Harijs Petrockis bija režisors, bet viņš tikai sēdēja zālē un ne vārda neteica. Piedalījās pirmā kursa studenti. Labi, ka ieraksts saglabājies, būs, ko mazbērniem parādīt.

– Par šo izrādi dabūjāt Spēlmaņu nakts balvu kā labākais aktieris.

– Jā, tas ir lielākais novērtējums.

– To sauca Sapņu spēles un dvēseles kumēdiņi.

– Bija tāds dubultnosaukums – pēc Poruka novelēm. Tā ka caur Daugavpili mēs vinnējām. Un tad to jubileju man atļāva nospēlēt Rīgā, Nacionālajā teātrī, tieši manā dzimšanas dienā.

Pēkšņi – sirtaki

– Vai tajā laikā, kad strādājāt ar Poruku, domājāt, kas jūsos ir no viņa, vai ir tā sāpīgā daba?

– Jā. Un ziniet, kāpēc? Bija pasākums Rakstnieku savienībā, kāds autors bija lūdzis kaut ko no viņa darbiem nolasīt, pēc tam man pienāca jauns cilvēks, stādījās priekšā kā ekstrasenss un brīdināja, ka es esot par daudz tuvu pielaidis Poruka garu. Tā ir, ar to izrādi man nebija nekādu šķēršļu, es biju Poruks.

– Jūs spēlējāt tā, kā ieejot viņā…

– Un bez kādas patoloģijas. Ļoti labi sapratu, kas ar viņu notika, izlasīju, ka Poruks savulaik aizrāvies ar visu grieķisko, bija sācis rakstīt poēmu Herakless. Man bija liela problēma, kā izrādi pabeigt, dikti negribējās to psihiatrisko klīniku. Likās – ko rādīšu slimnīcu… Un tad atcerējos grieķisko. Daudzi nezināja, ka viņa meita Karmenīte Tatjana apprecējās ar grieķi un aizbrauca dzīvot uz Atēnām, tur piedzima Poruka mazdēls. Un notika brīnums – viņš atbrauca uz Latviju, noskatījās izrādi.

– Saprata latviski?

– Absolūti! Tulkoja Poruku grieķiski. Viņam bija gadi astoņdesmit… Bet par izrādi – nevarēju saprast, ko lai ar finālu dara. Un pēkšņi man ienāca prātā sirtaki. Beigās ar jauniešiem to dejojām, es dejas laikā Poruka drēbes nomainīju pret slimnīcas halātu, jaunieši palīdzēja pārģērbties. Bija skaista, lakoniska dekorācija ar pakāpieniem. Tātad nevis gultiņā nomiru, bet aizdejoju ar sirtaki. Biju tā nobijies, domāju, tagad sāks prasīt, kāds sakars, bet neviena vārda. Kādu dienu pienāca ziņa, ka Poruka mazdēla dēls gājis bojā aviokatastrofā, tātad Poruka dzimta ir beigusies.

– Tas jūtīgums taču ir palīdzējis profesijā?

– Ļoti. Ļoti.

– Bet kā cilvēkam varbūt traucējis?

– Tieši tā. Kā cilvēkam tas ļoti traucē. Jo tās ir divas dažādas lietas – normālā dzīve un skatuve. Man vienmēr pārmeta – ko tu te tēlo? Tu jau tāds aktierītis… Bet es netēloju. Ikdienā tā ļoti bieži: kad nav nekā, ko teikt, tad – ko tu… Visiem liekas, ka tēloju. Neko vairāk nevajag – tu esi aktieris… Viss (smejas). Tas ir vienkāršākais, ko pateikt. Jā, tās ir divas dažādas lietas… Tā ir ļoti liela laime, ka vari ieiet tēlā un normāli iziet. Bez patoloģijas. Esmu lasījis par aktieriem, kas nevar iziet no tēla, domāju – apžēliņ, tad jau tev jāārstējas! Tas nav normāli.

– Niks Matvejevs pēc Kvazimodo lomas operā esot pusstundu raudājis, nav varējis izkāpt no biksēm.

– Tas var būt. Ļoti žēl – Niks arī bija brīnišķīgs cilvēks. Ļoti jūtīgs. Daudz ar viņu bijām koncertos. Bet… tāds liktenis, ko darīsi. Jā, tās ir divas dažādas pasaules. Man reizēm prasa, ar ko atšķiras teātris no kino. Ilgi nesapratu, beidzot izdomāju – kino sauc par celuloīda konserviem. Man gan nav lielas pieredzes…

– Spilgtas lomas ir bijušas. Tauta atceras gan Spēli, gan Emīla nedarbus.

– Vienīgi Spēlē man bija lielā loma.

– Par lomu Baltajā zvērā jūs Lielo Kristapu dabūjāt. Saka, kameras priekšā īsti nevar tēlot, tur ir jādzīvo, vienkārši jābūt, jo ir viegli pārspēlēt.

– Nezinu, vai tas ir talants, domāju – profesionālisms. Tā ir kā spēja iedzīvoties. Tas tomēr ir atkarīgs no režisora – jo viņš smalkāk un dziļāk strādā ar aktieri, jo veiksmīgāk viss būs. Tāds bija Šapiro – strādāja līdz pēdējai niansei. Prasīja – kāpēc pagriezi galvu?! Un man bija jāatbild. Neko nevar darīt bez iemesla. Toreiz jau nebija tādu termiņu, viņš strādāja, līdz izrāde bija gatava.

– Tā ir liela greznība!

– Jā. Mūsdienās tā, liekas, vairs nav. Šapiro bija tā privilēģija – protams, pateicoties teātra direktoram, viņi brīnišķīgi sastrādājās. Aktieri mēdz teikt – nu, gan jau iespēlēsies! Neko neiespēlēsies.

– Ir jānoslīpē…

– Līdz pēdējam. Par iespēlēšanos ir muļķības.

– Jums tas bija bagātīgs un vērtīgs laiks.

– Ļoti. Šapiro prata uzminēt to, ko ar loģiku nesapratām. Iestudējām Gunāra Priedes Centrifūgu, Dinai Kuplei galvenā loma – Irma. Izrādes beigās darbība notiek pēc 25 gadiem, pēc kara. Irma ierodas izpildkomitejā pie bijušā skolēna, kas nu ir priekšsēdētājs, viņu spēlēja Arnis Līcītis. Un tad viņa sāk runāt par medu, pilnīgi nesakarīgi – kur bites jālaiž, medus būs burciņā…

Šapiro saka – es vairs neko nesaprotu. Pilnīgi godīgi. Dina sāk nervozēt – tā nekad nav bijis, ka Šapiro nezina, ko darīt. Mēģinājumi apstājas. Pēc sižeta Irma bija pieturējusi vācieti Gothardu, ko spēlēju es, un viņai par to, protams, draudēja izsūtījums. Viņa aizbēga uz Ļeņingradu, pēc 25 gadiem atgriezās. Kādas divas dienas bija klusums. Vienu rītu sēžam, gaidām režisoru, pēkšņi atsprāgst skatītāju zāles aizmugurējās durvis, pa kurām Smiļģis vienmēr esot nācis, ieskrien Šapiro un saka: “Dina, vi sošļi s uma!” Pēc visiem pārdzīvojumiem viņa…

– …bišķi nojukusi?

– Jā. Jāsaka paldies Dinai, ģeniāla aktrise, mācēja nospēlēt uz naža asmens. Nevar taču taisīt jokus par vājprātīgo! To laikam spēja tikai Kuple – nospēlēja, ka Irmai kaut kas ar nerviem. Tas bija tik traģiski! Atceros, ka Jānis Peters sēdēja ceturtajā rindā un izrādes finālā raudāja. Nebiju redzējis, ka publika nespēj aplaudēt, jo ir asarās. Tik emocionāla bija šī izrāde. Šapiro atrada… viņam vajadzēja…

– …attaisnojumu.

– Jā. Un viss aizgāja!

Skatuve un asinis

– Atceraties savas pirmās dzimšanas dienas?

– Zināt, mēs nebijām tik rocīgi, un teikšu, ka neatceros. Liekas, neko nesvinējām. Ziemassvētkos omīte turēja dziesmu grāmatu, tad dziedājām Dieva dziesmiņas, bet svinību nebija.

– Tā ka vecāki uzdāvina kādu nieciņu vai kūciņu uzcep…

– Man lielāko prieku paps sagādāja… Mums bija ļoti interesanta istaba. Bet kā viņi dabūja to trīsistabu dzīvokli četrdesmit septītajā gadā?

– Daudzi bija tukši.

– Ā, jā! Tas bija ebreju… ne dzīvoklis, bet veikals. Es ebreju mājā piedzimu, Dzirnavu ielā 102a, tajā nebija 13. dzīvokļa, pēc divpadsmit nāca četrpadsmit. Viņi ir māņticīgi. Zem mūsu dzīvokļa bija tāda kā caurbrauktuve, līdz ar to pusistaba bija pacelta uz augšu – kā skatuve.

– Smiļģis tādu sev būvēja…

– Bet te bija netīšām. Es pa to dzīvojos. Apakšā papam bija skrūvbeņķis, viņš bija galdnieks, es augšā taisīju teātri. Teicu, ka man vajag priekškaru, paps uztaisīja stangu, arī trepītes un pat kases galdiņu, kur biļetes tirgot. Es jau bērnībā tur ņēmos…

– Jums ceļš bija bruģēts uz teātri.

– Jā, nebija problēmu. Jau divpadsmit gadu vecumā zināju, ka gribu būt teātra direktors (smejas).

– Klubā Ziemeļblāzma bijāt direktora vietnieks.

– Pēc Kultūras darbinieku tehnikuma man tur bija prakse. Neesmu bijis pēc remonta, bet tolaik tur bija diezgan briesmīgi nolaists. Es sabiju tikai vienu gadu, jo viss beidzās ļoti traģiski. Deju vakaros vietējie nāca apdzērušies, tualetē sakāvās un vienu cilvēku nosita. Tajā naktī es dežurēju, atceros – ienes sasisto, es ar ūdeņraža pārskābi centos viņam asinis noslaucīt, bet ko nu vairs, nezināju, ka tas ir letāli. Tad mani sāka vazāt pa tiesām. Bet kā gan es varēju zināt, kas tualetē notiek?! Paldies dievam, mani paņēma krievu armijā. Es biju tik laimīgs!

– Tā direktora vieta mazliet nesanāca.

– Man bija pašdarbības kolektīvu režisora diploms, un Ziemeļblāzmā savu diplomdarba izrādi iestudēju. Vietējais drāmas kolektīvs man aktierus nedeva – ko tādam puišelim! Tad paņēmu savus radiniekus, galvenajā lomā – brāli, arī tanti, kas reiz bija spēlējusi. Visi talantīgi, brīnišķīgi cilvēki. Tolaik darbojos Jaunatnes teātra skolēnu aktīvā, no turienes paņēmu Ināru, viņa sapazinās ar manu brāli un apprecējās. Es kā tāds savedējs izrādījos. Pa nakti abi ar brāli taisījām dekorācijas. Lūcija Baumane bija komisijā un manu diplomdarbu novērtēja teicami.

– Vēlāk jūsu kolēģe, brīnišķīga aktrise.

– Viņa bija mūsu vecmāmiņa. Jaunatnes teātrī dzīvojām kā viena ģimene, bez skaudības. Citos teātros daži mēdza sevi tā nest – esmu Nacionālā teātra aktieris… Bet man ir ļoti gaišas atmiņas par Jaunatnes…

– Dīvaini, ka Atmoda, kuru visi tik ļoti gaidījām, būtībā iznīcināja jūsu teātri.

– Es to nebiju gaidījis. Šapiro to vadīja kopš 1964. gada, un mūsu teātrim bija starptautiska slava.

– Varētu teikt, ka viņš ar savām izrādēm astoņdesmitajos pat kaldināja Atmodu.

– Protams! Viņš ļoti drosmīgi iestudēja izrādes, kas Krievijā bija aizliegtas. Bija latviešu un krievu trupa. Ar Brehtu puspasauli izbraukājām. Un pēkšņi notika kaut kas jocīgs, visi sāka kliegt, ka Šapiro esot žīds, kas iznīcina latviešu kultūru. Tādi murgi.

– Var teikt – kapitālisms ienāca arī kultūras jomā.

– Šapiro lika izvēlēties vienu trupu, bet viņš atbildēja: “Nekad to nedarīšu. Kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp. Kā atteikšos no cilvēkiem, ar kuriem kopā esmu strādājis 40 gadu? Vai man viņi uz ielas jāizdzen?”

– Būtībā traģisks liktenis.

– Ļoti! Pēdējā tikšanās bija traģiska. Tika sasauktas abas trupas, Pauls bija kultūras ministrs. Neziņa, runas par rekonstrukciju, bet ko tur – vienkārši likvidācija. Bija konflikts. Atnāca Pauls un teica – kaut kas teātrī nav kārtībā. Šapiro atbildēja – un jums ministrijā viss ir kārtībā? Pauls kļuva sarkans, izskrēja no zāles, un pēc pusstundas pa radio ziņoja, ka teātris ir likvidēts. Tad visi izgājām uz ielas, burtiski izdzīti, kur nu kurš. Ar Gunti Skrastiņu uzgājām Dailītē iedzert šņabi.

– Un tad – kā nu kurš mācēja…

– Jā.

– Tonis bija labs raidījums.

– Pateicoties Žanetei Jurjānei. Viņa arī jau debesīs, re, kā visi aiziet. Divus gadus bija raidījums, katru sestdienu 15 minūtes. Mēs dziedājām, visādi ampelējāmies. Ar to aizpildījām tukšumu.

– Jums bija skaista aktrise…

– Jā, Ingrīda Grase, aizprecējās uz Šveici. Pirms pusgada satiku uz ielas, gandrīz nepazinu. Ingrīda bija beigusi baletskolu un dikti gribējās dejot, bet kā ierēdņa sieva to vairs nevarēja darīt, ļoti pārdzīvoja. Kad sarakstījāmies un sazvanījāmies, bija ļoti bēdīga, ka vairs nevar būt aktrise, jo ir diplomāta sieva. Tā mēs pašķīrāmies…

Esmu arī grimis

– Kā domājat – jūtīgos dzīve samaļ?

– Domāju, ka jā.

– Tad tā nav laba dāvana – piedzimt ar tādu dvēseli?

– Domāju, jābūt kādām aizsardzības spējām. Ļoti grūti ir pārjūtīgiem cilvēkiem. Tāda bija Antra Liedskalniņa.

– Jums ir mazliet bijusi aizsardzības spēja, tomēr esat kārpījies…

– Bet esmu arī grimis. Vai dieviņ! Man jau patīk tā dziesmiņa – šī dzīve ir kā šūpoles, uz augšu nes un tūlīt met uz leju… Jā, jā, nekas līdzens man nav bijis.

– Stabilitāte un miers…

– Stabilitāte ir tad, kad ir bērni, mazbērni. Tas faktiski ir glābiņš.

– Jums nav baltā Kaķīša liktenis – meitas nesūta no vienas mājas uz otru.

– Tas sakarā ar manām acīm. Nu, jācer… Redz, ka uznāca tā slimība. Cerība jau mirst pēdējā.

– Ārsti sola, ka varēs palīdzēt?

– Ārsts neko nesaka. Paldies dievam, ka vismaz nemelo. Nekas, pilienus izraksta. Pilina, pilina, pilina. Saka, pusgads ir laiks, kad kaut kam jānotiek. Manam kolēģim Fēliksam Deičam arī bija acu problēmas, Inta Bankoviča zvanīja – pusgadu esot cīnījies, un izrādījās, ka var palīdzēt. Man bija šausmīgi augsts acu spiediens, ārsts priecājas, ka tagad tas vismaz ir normāls. Jācer, ka kaut kas mainīsies.

– Daudz palīdzējāt meitai ar mazmeitu, tas ir normāli, ka tagad palīdz jums.

– Es nezinu, ko darītu bez Viktorijas. Ir jau tā, ka visi tikai runā, runā, bet reāli man ir palīdzējusi tikai Viktorija. Guntis sarīkojis koncertu 18. septembrī, saku – Viktorijai jābrauc līdzi, jo neviens nezina, kā mani izvadāt. Guntis varbūt neapjauš, cik tas ir nopietni, kad tu neko neredzi. Bija pasākums klubā Hamlets, Viktorija apskaņoja, es sēdēju uz skatuves…

– Vismaz jutāt, ka skatītāju daudz.

– Jā, bija pilna zāle. Rolands Zagorskis iemācīja, kur griezt galvu, lai izskatās, ka man nekas nekaiš (smejas).

– Viktorijai no jums ir skatuves mīlestība.

– Viņa arī dzejas raksta.

– Palasa jums priekšā?

– Nē, nē… Kādā koncertā Talsos es viņu izprovocēju – ļoti labi. Ļoti labi.

– Jums ir izdevies skaistas, foršas meitas izaudzināt.

– Jā, paldies dievam, ka Astriņai ir darbs Edinburgā. Viņa ir viesnīcu menedžere. Tur, izrādās, notiek pasākumi, jubilejas tiek rīkotas.

– Rolands teica, ka Viktorija varbūt producēšot jūsu koncertus.

– Tā ir vēlēšanās, bet jāņem vērā, ka viņa strādā no rīta līdz vakaram, pusdivpadsmitos naktī ir mājās.

– Ko darāt pa dienu?

– Pagaidām neko. Vienīgi varu zvanīt.

– Jums kāds palasa priekšā grāmatu?

– Nē… Vienīgais, to radio klausos. Smejos par reklāmām – mašīna tūlīt jāpērk, skaits ierobežots, uzskaitīti visi labumi. Domāju, vai tiešām stāv cilvēki ar naudiņu saujā? Es Amerikā neredzēju tik daudz dārgu mašīnu kā Latvijā. Tur mūs sagaidīja cilvēks ar čehu mašīnīti, kurai visu laiku sprāga vaļā bagāžnieks, viņš to bija aizlīmējis ar zilu izolācijas lenti.

– Tad ikdienā gaidāt abas meitenes mājās no skolas un darba…

– Nuja.

– Ar mazmeitu jums ir labs kontakts?

– Nu… raksturs ir. Tā ir cita paaudze, cita domāšana. Tā laikam jābūt.

Vairāk gaišā

– Atskatoties uz dzīvi – varbūt gaišā ir vairāk?

– Bet protams! Kādreiz smejos – nezinu, cik man ir gadu. Tam ciparam nepieķeros. Elvīrai Baldiņai ir 101 – kā nu kuram dieviņš devis. Labi, ka man vismaz nav nostalģijas. Citi kolēģi krīt izmisumā – nav teātra.

– Uz skatuves esat bijis no 14 gadu vecuma, jums radošais mūžs sanāk ļoti garš.

– Ar Rolandu spriedām – vairāk nekā 50 gadu…  Ak tētīt! Nu, kā ir, tā ir, ko tur darīsi.

– Jums gan lomu, gan emociju amplitūda ir bijusi plaša – no baltā Kaķīša līdz baronam Bundulim un karalim Līram.

– Tas Līrs gan bija nejaušība. Loma bija Uldim Dumpim, bet viņš apslima, un Indra Roga to piedāvāja man. Taisni brīnos. Viegli nebija, bet kaut kā izcīnījām.

– Tā ir viena no lielajām pasaules lomām. Kā jums reiz Hamlets aizgāja gar degunu, tā varbūt dzīve vietā uzdāvināja karali Līru.

– Jā! Un tas Hamlets aizgāja pavisam jocīgi. Bija atbraucis angļu scenogrāfs Tims O’Braiens, pasaulslavens, ar savu maketu, un lugu izstāstīja no sākuma līdz beigām, kā viņš to redz. Ar dekorācijām, kostīmiem. Tad sākās juku laiki, un izrādījās, ka projekts ir par dārgu.

– Viņš nebija sapratis, kurā valstī vēlas to realizēt?

– Jā, bet ideja ģeniāla. Ko viņš stāstīja, rādīja – pasaules līmenis, tik vērienīgi! Mēs, protams, nebijām gatavi materiālā ziņā to realizēt. Smiļģa teātrī skatuves malās bija divas kolonnas, izrādās – finiera. O’Braiens bija iecerējis tās noņemt un vietā uzlikt lielas skulptūras. Tad sākās kašķis, ka iznīcinās svēto Smiļģa skatuvi. Nu… tāpat kā Šapiro traucēja. Cilvēki pārmetās… Vispār apbrīnoju savus kolēģus.

– Varbūt nejutās pietiekami novērtēti?

– Arī tas. Pēc četrdesmit gadiem mans kolēģis stāstīja, ka viņam esot pienākušās tās lomas, kuras man nez kāpēc esot dotas. Ārprāts! Cik ilgi cilvēks sevī glabā apvainojumu, rūgtumu…

Neviens nebrauc

– Jums ir bijuši draugi, pie kuriem atrast sapratni, kad ar dzīvi jācīnās, kad ir sarežģīti?

– Tāds bija Jānis Reinis.

– Viņš tiešām bija jūsu sirdsdraugs?

– Jā. Mēs jau sen bijām pazīstami, kopā filmējāmies otrajos Mērnieku laikos. Mums bija, par ko runāt.

– Un arī jūsu uzticības persona?

– Varētu pat tā teikt.

– Viņš bija viens no trauslajiem, kas sadega.

– Jā. Jā. Es jau nezināju… Vienu rītu viņš bija atbraucis, dzērām kafiju, un pēkšņi dzirdu – iekliedzas un nokrīt uz grīdas. Tik šausmīgi pārbijos! Izrādās, viņam spiediens 290. Atbrauc ātrā palīdzība, viņš nav laikus iedzēris zāles. Vistrakāk esot, ka spiediens lēkā.

– Toreiz izglāba?

– Jā, sašpricēja. Atceros, ārsti sēdēja un pilnīgi atklāti teica, ka nezinot, ko darīt. Tas bija tik jocīgi. Jānis uz slimnīcu nepiekrita braukt, teica, ka grib uz mājām Baltezerā.

– Par saviem draugiem esat saucis arī Dumpi un Jakovļevu. Cik tur tās draudzības, cik labas koleģialitātes?

– Kolēģi! Ļoti gudri, talantīgi un jauki cilvēki. Bez liekām ambīcijām, kas ir dažam labam.

– Viņi droši vien nav tie, kas aiz muguras runā un mēģina ieknābt vājā vietā.

– Nē, nē. Mēs vienā ģērbtuvē bijām.

– Reizēm atbrauc ciemos?

– Ne-e, nē. Tik tuvi mēs neesam.

– Kāds pie jums atbrauc?

– No kolēģiem neviens. Nu, ko ta brauks? Skatīties, kā es taustos? Jūs domājat, ka tas ir patīkami? Pa telefonu parunājamies – ar Intu, Ilgu, Igors Siliņš man zvana.

– Ko jūs gribētu piedzīvot?

– Nu… ka mazbērni ir lieli.

– Viens ir šeit, otrs Skotijā?

– Jā. Marijai ir 12 gadu, Ernestam 15, augumā ražens.

– Ar viņiem arī parunājat?

– Jā, bet dikti maz. Redz, Ernests ir tikai angļu vidē – bērnudārzā, skolā. Ar Mariju un Ernestu, kad viņi vēl bija mazi, braucām uz Lucavsalu peldēties. Ernests ilgi nerunāja, kautrējās. Atpakaļ braucot, abi sāka trolejbusā ālēties, Ernests sāka runāt un smieties, varēja just, ka ilgi nav varējis pārkāpt barjeru. Lai gan vecāmamma ar viņiem tikai latviski runā. Dzīvoja un strādāja Edinburgā vairāk nekā desmit gadu, nupat atgriezās. Mana Marīte arī – zvana skolasbiedriem un runā tikai angliski.

– Varbūt, lai jūs nesaprotat.

– Nē, diez vai… Es jau saku – jūtos kā tādā Anglijā. Tāds laiks, tas jau labi.

– Par ko jūs domājat, kad esat viens? Garas stundas…

– Par daudz ko… par daudz ko es domāju. Pats ar sevi strīdos (smejas). Pats ar sevi tur kaut ko strīdos… Nu žēl, ka neko nevar palasīt.

Manī nav panikas

– Daudz esat radio strādājis…

– Sāku kopā ar Antu Klinti.

– Oho – jūs esat tik sens?!

– Jā! Viņa mums vienmēr nesa bombongas. Viņa bija mūsu raidījuma vecmāmiņa.

– Jūs daudz leģendu esat piedzīvojis…

– Tiešām. Kad Valdis Zilvers teica, ka man radio ir vairāk nekā 1000 ierakstu, domāju – jēziņ!

– Jūsu meitas droši vien auga ar Emīla nedarbiem un Pifu…

– Par to jāsaka paldies Ivaram Vīgneram. Viņš bija ģeniāls mūziķis, viens no retajiem komponistiem, kuram bija absolūtā muzikālā dzirde. Es jau tā nebiju dziedājis. Peters uz savu 50 gadu jubileju bija sarakstījis vārdus Leļļu teātra izrādei Atkal Pifs. Ivars atnāca pie manis – dzīvoklī Bruņinieku ielā man bija pianīns Rīga – un teica: “Nu, dziedam!” Tāpat, bez notīm. Viņš spēlēja tā, ka nevar nedziedāt. Tas bija 1983. gads, Pauls bija galvenais redaktors Latvijas Radio, un viņiem bija ģimenes konflikts. Raimonda Paula māsa Edīte Vīgnere bija Ivara sieva. Tad Ivaru nelaida radio. Viņš teica – neko darīt, rakstīsim pa nakti. Kaut kā sarunāja par Pifiņu…

– Aizbraucāt pēc tam uz Parīzi?

– Tā arī neesmu bijis. Man atliek sapņot. Toties esmu bijis citur, un tas ir pietiekami. Diezgan daudz izbraukājām – visu Latīņameriku, Kanādu, Ameriku, Vāciju… Ar izrādēm.

– To tagad varat atcerēties, tīt filmu galvā.

– Jā, jā… Bet Parīzē neesmu bijis.

– Kādus sapņus jūs redzat?

– Bišķi murgainus. Kaut kas uzplaiksnī, aiziet… Pats brīnos – manī nav panikas, lai gan saprotu reālo situāciju. Tomēr degunu nevar nokārt.