Medicīnas brīnums: Tīnis, kurš Liepājā pārostījās šķiltavu gāzi, no zīdaiņa vecuma stadijas pieaudzis līdz bērnudārznieka līmenim

Jauns.lv jau rakstīja, ka pirms gada – īsi pirms jaunā mācību gada sākuma, kāds 15 gadus vecs grobiņnieks, kurš mācījās vienā no Liepājas skolām, pēc šķiltavu gāzes saostīšanās piedzīvoja klīnisko nāvi un ātrās palīdzības mediķiem tikai brīnumainā kārtā izdevās viņu atgriezt dzīvē. Puisi izdevās atdzīvināt, bet viņš palika „zīdaiņa prātā” un mediķi deva visai pesimistiskas prognozes par viņa atlabšanas iespējām.

Tīnis draugu kompānijā apreibinājās, ostot šķiltavu gāzi, kā rezultātā viņam iestājās klīniskā nāve. Neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķis Aleksandrs Osipovs, kurš bija brigādē, kas atsaucās uz izsaukumu, vēlāk Liepājas laikrakstam „Kurzemes Vārds” pastāstīja: „Glābšanas apstākļi bija apgrūtināti. Puikas to gāzi bija elpojuši zem vecā dzelzceļa tilta. Piekļūt notikuma vietai bija sarežģīti, puisi nācās reanimēt esošajos apstākļos. Pēc klīniskās nāves iestāšanās svarīga ir katra sekunde - jo ātrāk mēs nonākam pie pacienta, jo lielākas iespējas, ka smadzeņu darbība atjaunosies”.

„Nedomāju, ka viņš kādreiz staigās un runās”

“Puisim būs jāmācās no jauna staigāt, runāt, nokārtoties, ēst. Līdzīgi kā zīdainim. Tomēr neviens nespēj prognozēt, cik daudz no visām funkcijām viņam izdosies atgūt…,” tādas prognozes tika izteiktas pirms gada. Mediķi toreiz vairāk paļāvās uz brīnumu, kurš nu ir noticis. 15 gadus vecais puisis no zīdainim līdzvērtīgas stadijas ir atkopies līdz bērnudārza audzēkņa līmenim, vēsta „Kurzemes Vārds”.

Daktere Jūlija Cīrule-Galuza teic: “Parasti pēc šāda daudzuma šķiltavu gāzes saostīšanās cilvēks neizdzīvo vai paliek ar ļoti smagiem kustību un smadzeņu darbības traucējumiem”. Viņa ir pārliecināta, ka grobiņnieka stāsts ir medicīnisks brīnums.

Šodien jau puisis jūtoties puslīdz labi – pats staigā, ēd, ģērbjas, runā, nokārtojas. “Ja pirms gada viņš bija zīdaiņa vecuma attīstības stadijā, tad tagad jau sasniedzis trīs līdz sešus gadus veca bērna attīstību. Dažās situācijās pat novērojama sākumskolēna attīstība,” saka mediķe. Pēc negadījuma zēns komunicēja, tikai norādot ar pirkstu un paužot emocijas ar mīmiku un dažādām skaņām. Tāpēc viss slimnīcas personāls, kas ilgi strādāja ar puiku un palīdzēja viņam attīstīties, ir gandarīts par redzamo kraso atšķirību.

Arī personības iezīmes pusaudzis nav zaudējis. “Viņš ir kārtīgs, jauks, pieklājīgs un sirsnīgs. Par laimi, par funkcijām, kuras nespēj veikt, viņš īpaši daudz nepārdzīvo, kaut arī apzinās. Bet mokošākais ir tas, ka nav iespējams prognozēt, kā attīstība virzīsies. Šeit mēs esam bezspēcīgi kaut ko minēt, jo tas, cik tālu viņš ar savu gribasspēku ir ticis, jau ir neiedomājami. Ja jūs man prasāt, vai viņš kādreiz būs pilnīgi normāls, es teiktu – nē. Bet es arī pirms tam nedomāju, ka viņš pats kādreiz staigās un runās. Tāpēc ticība brīnumam tomēr saglabājas,” saka ārste.

Puiša tēva izmisums

Pērn savus komentārus „Kurzemes Vārdam” sniedza puiša tētis, uzrunājot jauniešus: “Nekad neelpojiet nekādas gāzes, nerijiet tabletes un nedariet neko citu, kas var kaitēt veselībai, jo tas var beigties šādi!” Šogad viņš nejūtoties spējīgs komentēt situāciju, tomēr atļauj atgādināt baiso pieredzes stāstu, lai vēlreiz runātu par neapdomīgas rīcības sekām.

“Domāju, ka vecāki ir nedaudz vīlušies, jo puiša attīstība sākotnēji bija tik strauja, visi cerējām, ka notiks vēl lielāks brīnums un viņš pilnībā atgūs visas funkcijas,” viedoklī dalās Cīrule-Galuza.

Visgrūtāk orientēties telpā un plaknē

Savukārt jaunieša tagadējā skolotāja Lāsma Novada no Liepājas Līvupes pamatskolas – attīstības centra, kurā jaunietis mācās pamatskolas pēdējā klasē, cer uz vēl labāku attīstību, jo sadzīviski viņš esot atjaunojis savas funkcijas labā līmenī. “Bet zināmi robi, protams, jūtami. Brīžiem liekas, ka šo jau viņš sapratīs, bet tad pēkšņi elementāra lieta zēnam liekas sarežģīta. Visgrūtāk viņam ir orientēties telpā un plaknē, piemēram, viņa ikdienas uzdevums ir uz tāfeles uzrakstīt datumu, bet viņam tas sagādā grūtības. Vai, piemēram, katru dienu viņš pārjautā – kur klasē atrodas gružkaste, pašam ir grūti to atcerēties,” stāsta skolotāja.

Viņa gan uzslavē puiša raksturu un spēju pašam tikt galā ar sadzīviskām un ar higiēnu saistītām darbībām, bet mācību vielu apgūt viņam neesot viegli. Viņš prot lasīt, prot arī rakstīt, tikai ar drukātiem burtiem, bet, piemēram, reizrēķinu viņš nepavisam nesaprot.

Skolotāja cer, ka pēc pamatskolas beigšanas, ja vien attīstība turpināsies, viņš, iespējams, varēs turpināt mācības Līvupes skolā un apgūt kādu no tur piedāvātajām profesionālās izglītības programmām, piemēram, galdniecības iemaņas vai pavāra palīga profesiju, bet pagaidām tās vien ir tikai cerības. 

Gribas kaut ko sadauzīt un izkliegties

Ārste Cīrule-Galuza atceras, kā pirms gada no klīniskās nāves izglābto jaunieti atbalstīja skolas biedri, un tas deva puikam spēku celties un darīt. Viņa draugi pirms gada bija bieži viesi slimnīcā, kur puika gulēja uz liela matrača, lai neizkristu no gultas, jo tik lielu izmēru redeļgultiņu nav.Tāpēc daktere uzrunā viņa kādreizējos skolas biedrus, lai aiziet ciemos: “Es jau saprotu, ka dzīve iet uz priekšu, katram savas aktualitātes, bet tas, ko viņa attīstībai varētu sniegt kontakts ar draugiem, ir neaizvietojami”.

Teju pirms gada jaunieša toreizējie klasesbiedri „Kurzemes Vārdam izteica” savu sāpi, kas viņus noved līdz bezcerības stāvoklim un kaitīgo vielu lietošanai:

"Mēs gribam, lai vecāki mums vairāk pievērš uzmanību. Lai ieklausās mūsos un nesaka: „Kad mēs augām, tad gan tā nebija!” Tas kaitina un pazemo! Tādos momentos nemaz negribas uzticēties un izkratīt sirdi. Es vēlētos, lai vecāki vismaz caur avīzi uzzinātu, kā mēs jūtamies,"” ar asarām teica kāda pusaudze.

„Man gribas izkliegties un kaut ko sadauzīt. Bieži aizcērtu durvis,” tā cita meitene.

„Es noslēdzos sevī. Negribu runāt,” piebilda kāds puisis.

Sarunas noslēgumā jaunieši padalījās ar lūgumiem vecākiem: „Es gribētu, lai biežāk mamma painteresējas par to, kā man patiešām iet”; „Es gribētu, lai man uzreiz nebļauj virsū, ja esmu ko sadarījusi. Tāpēc jau mēs nestāstām visu, jo ir bailes. Domāju, ka vecākiem vajadzētu mēģināt saprast, kāpēc mēs esam kaut ko izdarījuši, nevis uzreiz sakliegt”; „Mani tracina, ka vecāki noliek priekšā likumus un baksta: redz, šitā nedrīkst, bet kā tad drīkst?”; „Saprotiet, svarīga ir tā sajūta, kad mamma vai tētis ir kaut kur blakus. Kad vajadzības gadījumā es varu vismaz piezvanīt. Zinu, ka viņi daudz strādā, bet, ja gribas, var atrast laiku vienmēr. Ir sāpīgi, kad, piemēram, tētis atmet ar roku un pasaka – vēlāk”.