Vispirms iemīlas viņas balsī. Asprātīgā un erudītā Sanda Dejus: "Kungi, mans gadsimts ir miris"

Radio rīta darbs uzliek par pienākumu būt priecīgai un pozitīvai. Neapnīk?

Nē. Jo humors nav virspusējs. Ir lētie jociņi, bet īsts humors nekad nebūs virspusējs un bezjēdzīgs. Lai izstāstītu labu joku, jābūt diezgan zinošam cilvēkam. Un vismaz jāzina, ko nozīmē vārds paradokss. Labie joki balstās paradoksos.

Bet lētie joki ātri izsmeļas. Mans bērns tagad savos četros gados ir tajā čuriņu, dibentiņu un citu jautro lietu joku periodā. Un es viņai nepārmetu; saprotu, ka humoriņš ir savā aizmetnī un vēl aug kopā ar mazo cilvēku, kurš testē, kas ir smieklīgi un kas nav.

Kurš ir labākais jokotājs pasaulē?

Es par pasauli maz zinu. Man pietiek ar Latviju, kas ir neaptverami plaša un dziļa. Ņemot vērā, kas noticis pirms manis, notiek tagad un varētu notikt nākotnē... Uz ārzemēm reti braucu. Viņu zvaigznes maz zinu, bet šo zvaigžņu privāto dzīvi gandrīz nemaz. Lauri Reiniku nesen satiku. Viņš prasa, kas no filmām jauns, nācās teikt, ka nesen "Armagedonu" noskatījos un grupai "Aerosmith" tur ļoti laba dziesma, tai varētu būt panākumi.

Kad sāku strādāt "Radio SWH" un iepazinos ar Fredi, pavērtu muti viņā klausījos. Viņš ir tik dzīvesgudrs un ar tik gaumīgu humoru apveltīts cilvēks. Fredis man ir tāds diezgan vērtīgs kolēģis, un ne tikai humora saskaņas ziņā. Es jau arī skaitos tāds kā viņa pēctecis SWH. Reizēm mums ar Kasparu Breidaku prasa: bet kurš no jums ir Fredis, kurš Ufo? Un grāmatas viņš daudz lasa; tas man ir liels prieks: aprunāties ar Fredi par grāmatām un arī apmainīties ieteikumiem. Ja vēl viņš uzteic un novērtē manu gaumi – pavisam laimīga!

Iesaki arī citiem kādu.

Alesandro Bariko "Jauno līgavu" pēc izlasīšanas visiem ieteicu. Breidakam, Fredim, Timrotam... Pati ļoti lēni lasīju, vilku baudu garumā. Atzīmēju citātus, citiem tos lasīju priekšā. Nopirku visas pārējās latviski tulkotās Bariko grāmatas. Nebija jau daudz – "Zīds" un "Misters Gvins". Nupat vēl viena jauna iznākusi, Spēle. Bet tai vēl neesmu pieķērusies, jo tur ir runa par digitālo pasauli, kas man tāda svešāka. Puiši gan teica, ka kādam no mums tas tāpat būs jāizdara.

Bet – paliekot pie grāmatām – kas vēl bez Bariko?

Es esmu lasītāja un turklāt vēl citātu izrakstītāja. Ne tikai izrakstu, bet arī pārlasu. Un izmantoju. Guļamistabas naktsskapītī man ir citātu klade, aizsieta ar lenti. Taču eju arī vieglāko ceļu un pierakstu telefonā.

Nolasīsi kādu?

Bet lūdzu! “Klusēšana ir pārāk intīma, tāpēc es no tās izvairos.” Tas ir Bariko.

Viņam bija arī: “Šejienieši sliecas uzskatīt, ka nelaimīgums ir laika izšķērdēšana un attiecīgi tāda greznības forma, kādu tuvākajos gados neviens nevarēs atļauties.”

Jā, un tad sekoja frāze: nu, varbūt kaut kad nākotnē... Vēl viens citāts: “Mirklis miera parāda, cik bezjēdzīga bijusi skriešana.” Neatceros, kam tas bija, bet ļoti trāpīgi. Es izrakstu arī gudru cilvēku citātus no žurnāliem, bet literatūrā man vienmēr paticis tāds liktenīgās sievietes tēls kā Skārleta no "Vējiem līdzi".

Tevī ir kaut kas no liktenīgās?

Dažreiz es izmantoju liktenīgās sievietes tēlu tādā kariķētā versijā, pārspīlējot. Bet daru to uzmanīgi, lai nekļūtu smieklīga. Lai nav kā padzīvojušai sievietei minisvārkos, kura domā, ka izskatās seksīgi. Pārspīlēju tā, lai vienmēr varētu atkāpties, sakot: “Mīļais, tu ko – tas taču bija joks!”

Un joks par tevi...

“Sieviete, kuras racionālais saprāts kalpo iztēles labā.” Karena Bliksena. Vai, piemēram: “Pasaulē var paciest visādas lietas, tikai ne daudz laimīgas dienu no vietas...” Tas Gēte.

Dažreiz tie pat nav citāti, bet labskanīgi vārdu salikumi. Nekas, šķiet, man nav devis tik daudz, cik literatūra. Gan pasākumus palīdz novadīt, gan izdzīvot. Ir vēl viens Klāva Elsberga teiciens, kas man ļoti patīk: “Kungi, mans gadsimts ir miris.” Čalis, piemēram, kāzās pienāk un paziņo man: “Mūsu galā nav mērces!” Ko man teikt, ko darīt? Bet te es atceros, ka varu pateikt: “Kungi, mans gadsimts ir miris...” Un cilvēks saprot, ka mērces trūkums nav lielākā nelaime, jo, kungi, te taču vesels gadsimts ir miris!

Vai esi dzīvojusi kādas grāmatas sajūtā arī pēc tās izlasīšanas?

Man patīk tādas džentlmeņu un lēdiju attiecības, kurās lēdijas izrādās attapīgākas un arī nešpetnākas, nekā gaidīts. Mani fascinē Anšlava Eglīša "Līgavu mednieki", "Homo Novus". Tāda dzīves sajūta. Un Balzaks man ļoti patīk.

Tava karjera esot sākusies tā, ka aizgāji uz radio un biji gatava strādāt kaut par velti.

Nu... Ne gluži, bet apmēram. Radio sāku strādāt jau Valmierā, studiju laikā.

Ko tu studēji?

Sabiedriskās attiecības. Vēl gan neesmu savas zināšanas izmantojusi, bet ar nepacietību gaidu to brīdi.

Pēc augstskolas aizgāju uz Madonu, domājot, ka tur kādam būšu vajadzīga, bet tad iepazinos ar vīru un pārcēlos uz Rīgu. Tādā savā provinces naivumā un vientiesībā domāju, ka arī Rīgā taču mani kādam radio vai televīzijai noteikti vajadzēs. Man taču ir pieredze! Aizsūtīju vēstuli uz radio: ja nu jums gadījumā kāds iet atvaļinājumā, es viņu varu aizstāt! Tagad par tādu naivumu varu vienīgi pasmaidīt. Bet naivums manī joprojām ir. Mani tik viegli var apčakarēt, kaut ko iestāstīt. Es tā visam noticu!

Tev tiešām ir tik daudz enerģijas, vai pietēlo?

Ir. Vienīgi tā enerģija ir mainīga. Vienā mirklī gatava priekā eksplodēt, bet nākamajā jau savilkusies pūcīga kā mākonis. Lielas svārstības. Man pašai to grūti saprast, kur nu vēl citiem. Reizēm, uz sevi no malas skatoties, domāju: un šitais bēdīgais cilvēks no rītiem ir tik priecīgs? Bet enerģijas manī vienalga ir daudz.

Un visu dari ar aizrautību. Ja jāsmejas, tad skaļi...

Ja jāstrādā, tad līdz spēku izsīkumam. Jā, jā, esmu atkarību cilvēks. Ja nebūtu veselā saprāta, neklātos viegli.

Kad veselais saprāts uzrodas un no kurienes?

Vienmēr ir bijis. Sevis saudzēšanas programma manī tomēr iekodēta, laikam jau no mammas un vecmāmiņas. Ka nevajag pārforsēt. Ka jāuzmanās. Es, starp citu, labprāt mācos no citu kļūdām. Lasu, kā cilvēki pirms manis dzīvojuši, un ņemu to vērā. Tiešām burtiski no grāmatām mācos.

Piemēram, nesen par Antru Liedskalniņu izlasīju. Par to, kā viņu sadragāja atkarību postošais spēks. Un kā pēc tam cilvēki spriež, ko tur varēja darīt un kā palīdzēt. Es mēģinu mācīties, pirms ar mani kas nelāgs noticis. Piemēram, tā pati iedzeršana. Kad nonāc šovbiznesa vidē un arī burtiskā nozīmē beksteidžā – kur viss tik jautri un šampanietis tik tuvu. Un tas laucēniņš manī skatās platām acīm: wow, ak tad šitā tas ir?! Saku sev: “Tā, Sandiņ, laikam jāizlasa vēl kāda grāmata par atkarību postu – tad arī varēsi iet tur atkal atpakaļ!”

Diētu ievērošanā gan tev ir panākumi: tu jau vairāk nekā gadu ievēro ketodiētu. Tā, ka tiešām ļoti stingri? Un vispār – kāpēc?

Jo tas jau arī tur aizkulisēs draud: visās tās garšīgās, treknās un saldās lietas. Tā iespēja ēst visu, ko bērnības un arī jaunības pieticībā neesi atļāvies. Tur arī ļoti viegli aiziet pārmērībās. Tāpēc arī ēšanā sāku sevi ierobežot, disciplinēt. Mēra sajūta, sevis ierobežošana man liek justies labāk.

Man patīk pārbaudīt savu attālumu no jebkādām atkarībām. Saprast, kur es esmu. Man patīk, ka varu sevi savaldīt un noturēt. Ka es esmu tā, kas nosaka, ko darīšu un ko ne. Tā sajūta man ir ļoti svarīga.

Un kāda vēl? Kas tevi, piemēram, dara laimīgu?

Laimīga, nelaimīga... Es savus nelaimīgos dzīves brīžus esmu paspējusi izdzēst no atmiņas, man negribas tos atcerēties. Un arī tagad negribas nokļūt tajā nepatīkamajā sajūtā. Toties esmu pārliecināta, ka laimīgākais brīdis gan man vēl ir priekšā.

No bērnības spilgti atceros pasaku, kur jauns puisis iet pa ceļu un laukakmens viņam piedāvā: “Vai tu gribi laimīgu jaunību un grūtas vecumdienas, vai grūtu jaunību un laimīgas vecumdienas?” Es nekad nevarēju skaļi pateikt, kuru variantu sev izvēlētos. Pat domās nedevu izvēles iespējas. Nosaukt kaut ko par savas dzīves nelaimi, lai Dievs pateiktu: “Jā? Domā? Nu tad paskaties šito!”

Tev ir interesants dienas režīms: agro rītu nostrādā, un tad visa diena var būt brīva. Kāpēc tu tomēr dari vēl citus darbus? Naudas dēļ?

Ja gribētu, tad – jā, būtu brīva jau no vienpadsmitiem rītā. Un nē, tā nav nauda. Es esmu kā tāds Sprīdītis. Apkārt redzu tik daudz gaismiņu, un man tās visas gribas! Ja man piedāvā, es ņemu, manī nav sāta sajūtas. Nevis nauda liek man strādāt, bet sāta sajūtas trūkums. Tā man iekodējies: ja ir darbs, tad tas ir jādara. Man ātrumā pat neienāk prātā, ka no darba taču var arī atteikties.

Kur tu satiki savu vīru?

Internetā! Es dzīvoju Madonā, viņš dzīvoja Rīgā. Mēs satikāmies pirms deviņiem gadiem, man bija 24 gadi. Jauna, bet jau pagurusi no skraidīšanas, mani vajadzēja savākt. Un mans vīrs bija perfekts šim uzdevumam. Viņa racionālisms un pragmatisms aizpilda šo īpašību bedres arī manī. Jo man pilnīgi trūkst tādas domāšanas. Es nezinu, kur un kā jāmaksā rēķini. Es tikai nesen uzzināju, ka benzīna marka 95 nav gads!

 Tā tu dari?

Tā es varu izdarīt. Bet viņš tikmēr ir tā drošā bāka, pie kuras varu atgriezties, lai kādos viļņos vai plostos būtu aizgājusi. Plosts, saprotams, ir metafora.

Trīs gadus pēc iepazīšanās mēs apprecējāmies. Pēc tam pieteicās bērns.

Un ko bērns ar tevi izdarīja?

Pirms tam es biju pārliecināta, ka man būs kādi seši bērni! Bet, kad meita piedzima... Tas bija kaut kas tāds, ko negaidīju! Ka mana sirds sāks dzīvot ārpus. Tas ir tik mulsinoši. Un tik šausmīgi. Man patīk bērni, bet šis bija kaut kas tik spēcīgs. Es raizējos par visu. “Dārta, neskrien, tu nokritīsi!” “Dārta, neplūc zāli, tu sagriezīsi rokas!”

Es jūtos atbildīga par visu, kas ar viņu notiek un var notikt. Un kā lai izaudzina viņu par labu cilvēku? Un kā lai vispār es viņu audzinu, ja viņa taču jau ir cilvēks? Ko es vispār varu viņai iemācīt?

Bet tā notiek. Slimnīcā iedod to mazo kunkulīti un vari vest viņu mājās. Neviens tev pirms tam galvu nav pārbaudījis un nav licis veikt testu, vai maz esi pietiekami normāls cilvēks, lai izaudzinātu citu cilvēku. Tā ir tāda atbildība! Vislielākā.

Mēs tumsā guļam gultā. Un viņa saka: “Mammu, man liekas, ka mēs esam uz kuģa.” Un es saku: “Jā, vispār mēs varētu būt uz kuģa. Liekas, ka es dzirdu kaijas. Tu dzirdi kaijas?” Viņa padomā un saka, ka dzird. Un tā mēs tur guļam un šūpojamies viļņos, kamēr iemiegam. Jo es negribu bloķēt viņas iztēli un radošo enerģiju.

Savstarpējā pieķeršanās mums ir ļoti liela. Viņai ir pieci gadi, mēs noteikti neesam draudzenes. Ja man tomēr tas būtu kādos vārdos jānosauc, es teiktu, ka esam dvēseles radinieces.

Bet nebija tā, ka viņu uzlika man uz krūtīm un es padomāju, ka šī nu ir lielākā laime manā mūžā. Taisnību sakot, tajā brīdī es biju pamatīgi nobijusies. Vai es būšu gana laba. Vai es varu apsolīt būt gana laba mamma cilvēkam.

Kļūt par sievu bija vienkāršāk?

Daudz! Tur tas čalis taču bija pie pilna prāta un pilngadīgs. Pats izvēlējās. Bet kā māte es pastāvīgi dzīvoju ar sajūtu, vai maz esmu tāda goda cienīga.

Var palūgt kādu stāstu par vīru?

Tad varbūt tas būs stāsts par cepumu formiņām. Par riekstiņu formiņām. Starp citu, ēst gatavošana faktiski ir mans vienīgais hobijs, man ļoti patīk un arī tīri labi sanāk. Pirmajā dzīvoklī, kurā ar vīru ievācāmies, bija palikušas tās “veco laiku” riekstiņu formiņas no iepriekšējās saimnieces.

Reiz izdomāju, ka varētu uzcept riekstiņus. Bet nu nekur nav to cepamformu. Prasu vīram, kur ir, bet viņš atzīstas, ka izmetis... Es raudāju, patiešām līdz asarām pārdzīvoju. (Te arī parādās mana mīlestība uz vecām lietām.) Un tad... pēc pāris gadiem kāzu naktī, kad palikām istabā divi, viņš man sniedz kastīti, kurā ir tieši tādas riekstiņu cepamās formiņas! Viņš man tās dod un saka: mēs varam savā kopdzīvē kļūdīties, bet mums vienmēr ir jāmāk kļūdas izlabot. Tik mīļi un aizkustinoši.

Tiešām mīļi. Tev nekad nav bijis bail no skatuves, skatītājiem?

Nē, nekad. Man vispār nav bail no cilvēkiem. Un vēl man nav nekādas subordinācijas. Uz to, ka visi cilvēki ir vienādi, man ir kaut kādas klapes jau kopš bērnības. Mamma stāstīja, ka es maza esot savās auduma kedās piegājusi pieturā pie bērna skaistās importa botās un teikusi: “Hei, mums abiem ir botas!” Mamma arī ļāva domāt, ka man kājās tiešām ir botas.

Nekad neesmu izjutusi pietāti pret priekšniekiem. Jā, es ļoti cienu vecākus un gudrākus cilvēkus, bet ne viņu statusa dēļ. Manī vispār nav baiļu no citiem cilvēkiem, nav bažu un vēlmes izpatikt priekšniecībai vai kādam, kas šķietami svarīgāks par mani. Jo es patiešām skaidri zinu: savā kodolā mēs visi esam vienādi.

Atceros, bērnībā sastrīdējos ar draudzeni un ienīdu viņu no visas sirds, vēlot viņai tikai ļaunu. Un pati sevi tajā situācijā nomierināju, sākot uzskaitīt visus tos cilvēkus, kas viņu mīl. Pie sevis sakot: šie cilvēki taču nav muļķi, ja viņu mīl; tātad ir par ko viņu mīlēt! Ja viņa būtu tik slikta, nebūtu neviena cilvēka, ko iekļaut tādā sarakstā.

Cilvēkam no cilvēka nav jābaidās. Mēs jau te neesam satikušies uz kara takas. Parunāsimies, padzīvosimies, papendelēsimies un aiziesim katrs savu ceļu.

Ja es tomēr lūgtu tevi ieskatīties aiz tā priekškara, kur tev nepatīk ieskatīties...

Nav jau tā, ka es ko slēptu. Vienkārši... Es laikam vēl esmu procesā. Tādās apjausmās par vainas sajūtām. Par kaut kādu mazvērtību, vilšanos sevī. Es vēl esmu procesā. Lasu specifisku literatūru, eju uz dievkalpojumiem. Formējos un formulējos.

Tā ir tāda kopējā sajūta. Tāda kā parāda sajūta. Par savu būšanu šeit. Man ir tik daudz šajā pasaulē dots, ka šķiet: nevar būt, ka neesmu kādam par to parādā. Ka man to visu tā vienkārši iedeva. Esmu pateicīga, ka satieku tik brīnišķīgus cilvēkus. Man ir darbs, ko mīlu. Man ir fantastiska ģimene. Esmu materiāli nodrošināta. Man ir talanti. Un man ir iespējas.

Un ko tu gribi sadzirdēt baznīcā? Ka tevi mīl un tev tas pienākas?

Jā, varbūt. Varbūt es tur tiešām gribu sadzirdēt: “Viss kārtībā, Sanda, tu neesi neko parādā! Visiem ir dots!” Varbūt es tiešām eju pēc apstiprinājuma, ka esmu gribēta un gaidīta. Ka esmu īstajā vietā. Un ka man tas pienākas. Man ir grūti atzīt tādas lietas. Un tāpēc es daudz nesprēgāju. Bet mācos disciplīnu.

Grūti noticēt, ka kādreiz esi jutusies neglīta, kā lasīju kādā intervijā.

Tā nebija, mani pārprata. Draudzenes joprojām mēdz par šo iesmiet, jo to man tagad intervijās mēdz jautāt: kā ir būt neglītai? Jā, es nekad neesmu bijusi klases smukulīte. Bet tas man nekad nesagādāja pārdzīvojumus. Es toreiz vienkārši nolēmu, ka ieguldīšos nevis savā smukumā, bet raksturā. Būšu interesanta, varbūt arī gudra un asprātīga. Vienkārši sapratu, ka smukums nav tas, caur ko man kaut kas tiks dots.

Kura sieviete tev šķiet skaista?

Astrīda Kairiša. Lilita Ozoliņa. Skatos tās filmas – tik skaisti, talantīgi cilvēki. Tik skaistas filmas.

Ko tu iztēlojies, kad domā par vārdu mīlestība?

Mīlestība man ir liela pļava ar stabilu ozolkoka galdu un baltu galdautu. Tik stabilu, ka gandrīz neizkustināmu. Tā, ka galda kājas saknēm zemē ieaugušas. Nepametama. Neatstājama. Uzticama. Gaiša. Par sevi pārliecināta.

Tāda ir arī tava laulība?

Mana mīlestība pat nav par laulību. Mana mīlestība vairāk ir apstākļa vārds.

Man pat mīlestība varbūt nemaz nav galvenā vērtība laulībā. Laulība ir tuvāk cieņai.

Tu jūties kā precēta sieviete?

Es vispār jūtos kā tāds meitēniņš! Es tikai nupat, šajā sarunā, aptvēru, ka esmu kopā ar vīru gandrīz desmit gadus un ka tas ir daudz. Ka es taču jau esmu tāda gruntīga sieviete. Bet pati savā prātā es tāda vēl nespēju būt, jo tik ļoti esmu procesā.

Plikšķinu acis un skatos pasaulē ar izbrīnu. Neesmu gan arī vieglprātīga, bet tāda... Viegli tveroša. Un vīrs arī tāds pats. Tāpēc mūsu gadījumā runāt par ģimeni kā smagu darbu vai ka mēs nu viens otram kaut ko upurētu – nē, mums tā nav. Nezinu, vai tā būs vienmēr, bet mēs joprojām tveram viegli un ar baudu. Savu kopdzīvi. Vispār dzīvi. Mums ir ļoti saskanīga humora izjūta. Tas ir ļoti svarīgi.

Tu improvizācijas teātrī esi zvaigzne?

Tas jau nav TĀDS teātris... Tas – īstais, lielais teātris – man bija kluss sapnis. Bet tagad pat esmu priecīga, ka tā arī nekļuvu par aktrisi. Gints Andžāns, mēs bijām skolasbiedri, mani pēc vidusskolas sauca līdzi stāties aktieros. Un es vīzdegunīgi atbildēju: “Ja nekur citur netikšu, tad iešu uz aktieriem!” Jau tad domāju, ka nebūs labi, ja teātris kļūs par manu ikdienu un nonivelēsies. Ka labāk turpināt teātri dievināt no attāluma.

Es skatos teātri, lasu par teātri, režisoriem. Skatos raidījumus par filmām, pētu aktieru biogrāfijas. Vairāk gan par to aizgājušo laiku. Reiz izsolē par 200 latiem nopirku Antras Liedskalniņas vēdekli no izrādes "Ilgu tramvajs". Tolaik pelnīju laikam 350 latu mēnesī, man tā bija milzu nauda! Bet man tik ļoti gribējās, man bija vajadzīga daļiņa no noslēpumainības plīvura, kas ir pār tā laika māksliniekiem.

Savukārt improvizācija bija tas, kur es pati varēju spēlēt un izjust skatuves garšu. Plus improvizāciju man viegli integrēt citos manos darbos. Gan radio, gan televīzijā, gan vadot pasākumus.

Es vispār domāju, ka improvizāciju varētu skolās pasniegt kā fakultatīvo nodarbību, līdzās mūzikai un sportam.

Un mūsdienu aktieri?

Nu, tur jau es daudzus pazīstu, nav vairs tās noslēpumainības. Bet vienalga ir tie, kurus ieraugot mazliet kā aizturu elpu. Andris Keišs. Artūrs Skrastiņš. Mārtiņš Meiers man ļoti patīk. Uldis Dumpis un Ģirts Jakovļevs. Nesen tieši atkal redzēju uz ielas Jakovļevu. Es viņu vienmēr sveicinu, lai arī neesam pazīstami. Mums šos cilvēkus vajadzētu daudz vairāk novērtēt.

Kaspars Znotiņš, Vilis Daudziņš. Hm, kaut kā tikai puišus saucu... Laikam patīk man tie vīrieši! Taču, izvēloties izrādi, es vairāk eju “uz režisoriem”. Vladislavs Nastavševs man ļoti patīk. Viņa metaforas. Kaut gan esmu viņā arī vīlusies. Un tad man vajag diezgan ilgu laiku, lai piedotu. Nepatīk, ja jāatceras Staņislavska teiktais: “Mīli mākslu sevī, nevis sevi mākslā.” Bet Nastavševu vienalga mīlu!

Bet pasaulē?

Ir cilvēki, kas lepni saka, ka viņi ir pasaules pilsoņi. Es absolūti neesmu! Man nevajag ceļot. Man vispār no tās plašās pasaules neko nevajag, pietiek ar to, kas ir tepat. Pagājušogad ar vīru aizbraucām uz siltajām zemēm pasauļoties. Gulēju tajā Tenerifē un domāju: ko es te vispār daru? Bezjēdzīgi guļu. Nu, labi, saule. Bet to varēja arī tuvāk atrast.

Lai gan tieši Spānija man patīk. Pasēdēt krodziņā, kur vietējie sanākuši, paklausīties. Jo man liekas, ka es saprotu, ko viņi runā. Manai mentalitātei spāņi ir piemērotākie. Bet citādi es galīgi neesmu nekāda pasaules pilsone. Staigāt pa muzejiem ārzemēs, kāpt kaut kādos svešos kalnos... Cik ļoti mani tas saista Latvijā, tik maz pasaulē. Man pat reizēm kauns, cik ļoti mani tas neinteresē.

Kas vēl ir bezjēdzīgi?

Kārtot māju. Gultu katru dienu klāt ir īpaši bezjēdzīgi. Es taču vakarā atkal tajā gulēšu. Tāda muzeja sajūta mājās man šķiet lieka. Manā izpratnē mājas ir forša vieta, kur nolikt to, ko todien nevajag, un paņemt to, ko vajag. Nē, nu labi, nav jau arī gluži noliktava. Esmu diezgan piesardzīga un nemaz tik aktīvi pie sevis mājās ciemiņus neuzņemu.

Arī pret apģērbu esmu loti pieticīga. Man tas tik maz ko nozīmē. Dažas zīmolu lietas man ir tikai tādēļ, lai, piemēram, ejot uz kādu pasākumu vai tiekoties, nebūtu jautājumu, kāpēc mans pakalpojums maksās tik dārgi. Tas arī vienīgais to noderīgums.

Šī, piemēram, ir mana sociāli atbildīgā soma no "BlindArt". Sirdssoma, kurai materiālu gatavojuši neredzīgi cilvēki. Tas man šķiet nozīmīgi. Jo vari staigāt bezjēdzīgā zīmolā un vari izvēlēties lietu ar stāstu, kādu atbalstot. Stāsti man vispār patīk. Stāsti ir jēdzīgi.

Un vēl kas?

Mani aizkustina veci cilvēki. Varbūt man ir veca dvēsele, nezinu. Bet manī vienmēr bijusi cieņa pret vecākiem cilvēkiem. Es arī daudz mācījos pati no saviem vecvecākiem. Klausījos viņos, mīlēju viņus, centos palīdzēt.

Reiz, kad Dārta vēl bija ratiņos, satiku mājas pagalmā vecu vīru. 1931. gadā dzimušu. Mēs norunājām stundas četras. Interesanti, ka viņam, piemēram, Jakovļevs bija no “jaunajiem aktieriem” vismīļākais. Izrunājāmies krustu šķērsu par visu. Un tajā brīdī manī bija tāda laimes sajūta.

Kopš esmu mamma, mani aizkustina arī vecāku būšana kā tāda. Agrāk izmantoju savu aktiermeistarību, lai jaunā pāra vecāki sāktu raudāt, bet tagad man tikai jāpasaka, ka sekos tosts vecākiem, un es jau pati pinkšķu. Un tā katru reizi, kad tēvs ved savu meitu pie altāra.

Tu pieminēji savu mammu, bet tēvu ne.

Jo man nav tēva.

Tu nepazīsti savu tēvu?

Nē.

Viņš ir dzīvs un vesels?

Jā. Bet attiecības beidzās, kad mana mamma palika stāvoklī. Es viņu neesmu satikusi. Un nav arī lielas vēlēšanās. Nav arī aizvainojuma. Drīzāk žēl mammas, ka viņai jaunībā vienai vajadzēja ar to tikt galā. Par to varbūt ir aizvainojums.

Bet, protams, tas ir veidojis manu personību. Tēvs ir tas, kas dara meiteni pašpietiekamu un stipru. Tad arī komplimentu niša meitenē ir aizpildīta, nav jāskrien pa pasauli, tos meklējot.

Un tas ir arī iemesls, kāpēc man ir tik svarīgi, kā veidojas manas meitas un mana vīra attiecības. Un tās ir tik mīlīgas. Es nekad nepajautāšu viņai: kurš tev ir mīļāks – mamma vai tētis? Man pat gribētos, lai tētis ir mīļāks.

Kādā sajūtā tu šodienu gribētu nodzīvot?

Tādā Billītē nebūtu slikti. Manī ir kaut kas no Belševicas "Billes". Es tāpat par daudz ko brīnos. Un vēl Billei bija viņas sapņu zeme, kurp viņa plānoja ceļot – tur, kaut kur, aiz kokiem. Billē bija tāds īstums. Neiztaisīšanās. Ko sabiedrība it kā prasa. Es nemaz negribu to prast. Gribu nākt ar atvērtu sirdi. Un lai citi arī tādi nāk.

Es jau īstenībā varu atļauties "Amoralles kleitā" staigāt, man arī vairākas ir. Un austeres katru dienu varu atļauties. Un šampanieti. Es ļoti labu dzīvi varu atļauties. Bet mans lielākais kaifs ir – ka man to nevajag.

Un vēl lielāks kaifs man ir kādam palīdzēt aizsiet kurpes. Mani tas necik nepazemina.