Latvijas noslēpumi: māksliniece Marta Bīlenšteina

“Visbeidzot es nedrīkstu nepieminēt rūpīgo darbu, ko paveica mana meita Marta, manā vadībā uzzīmējot grāmatas atlanta kartes (izņemot VI karti (VII lapa), kuru galvenokārt izveidoja mans vecākais dēls E. B., Sātu mācītājs), līdz ar to būtiski sekmējot mana darba zinātnisko pielietojumu,” citas grāmatas – Latviešu tautas un latviešu valodas robežas tagadnē un 13. gadsimtā – ievadā rakstīja Augusts Bīlenšteins. Darbam bija milzīga nozīme zinātnē un arī Latvijas valsts robežu nospraušanā 1920. gadā starp Latviju un Krieviju, kā arī starp Latviju un Lietuvu, Latviju un Igauniju. “Īpaša pateicība man jāizsaka abām savām uzticamajām līdzstrādniecēm, kuras man bija blakus ne mazāk kā pēdējos divpadsmit gadus – manai meitai Martai un radubērnam Annai Šponholcei. Jau pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā mana acu gaisma bija tiktāl zudusi, ka nespēju vairs lasīt un rakstīt,” tā Bīlenšteins par pētījumu Latviešu koka celtnes un iedzīves priekšmeti. Taču šos atzinības vārdus izlasīs vienīgi tie, kuri interesējas par vēsturi un bez piepūles lasa vāciski. Latviski Martas Bīlenšteinas vārds pavīd daudz traģiskākā aprakstā, proti, 1938. gada 11. februāra laikraksta Jaunākās Ziņas hronikā: “Smags nelaimes gadījums priekš dažām dienām norisinājās K. Grīnberga dzīvoklī, Kazarmju ielā 2, Rīgā. Mēbelētas istabas iemītniece, 75 g. v. Marta Bīlenšteine mājās bijusi viena un kurinājusi krāsni, pie kuras sildījusies. Pēkšņi aizdegušās sirmgalves drēbes. Mēģinājumi uguni apslāpēt palikuši bez sekmēm un liesmas ātri pārņēmušas visu sievietes augumu. Nelaimīgās saucienus pēc palīdzības izdzirdējis Grīnbergs, kas tanī laikā atgriezies mājās. Viņš iesteidzies pie B., kas sāpēs saļimusi uz grīdas, un ar segu palīdzību liesmas apslāpējis. Nelaimīgā sieviete nogādāta vācu slimnīcā. Viņas dzīvību tomēr nav izdevies glābt un tā mirusi. Bīlenšteini šodien pl. 7.30 vakarā no vācu slimnīcas kapličas izvadīs pēdējā gaitā. Marta B. bijusi pazīstamā valodnieka, vēsturnieka un mācītāja Augusta Bilenšteina meita. Augusts B., kura tēvs arī bijis mācītājs, darbojies Jaunauces un Dobeles vācu draudzēs. Bīlenšteins krājis un izdevis latviešu gara mantas un ilgus gadus darbojies Latv. literāriskā biedrībā. Viņš bijis viens no visievērojamākiem vāciešiem, kas darbojies latviešu kultūras laukā. Valodnieks miris 1907. g. 6. jūlijā.”

Dadžu sega, kārklu, vībotņu un melleņu strīpas

Arī es pērn piedalījos cikla Senās amatu prasmes vilnas dzijas krāsošanā ar augiem Latvijas vēstures institūta Etnoloģijas nodaļas pētnieces Anetes Karlsones meistarklasē. Vienu garu nedēļas nogali zem klajas debess iekārtotajā pavardā vārījām dzeltenās ilzītes, bērzu lapas, kaltētas košinila utis un zilumzāles, kurās mērcām dziju, kodinājām ar alaunu vai varu, nekodinājām vispār, skalojām ūdenī un skalojām alū, un pēc tam uz veļas auklas sakārām sakrāsotās šķeteres, lai izpriecātos. Protams, krāsot dziju ar dabas, nevis sintētiskajiem līdzekļiem ir moderni, un ne jau Latvijā vien to dara. Un, kā ikviena nodarbe, par kuru, ķeroties tai klāt, zini maz vai teju neko, tā ievelk, pašas nokrāsotās dzijas kamoliem pievienojot līkumotu izziņas ceļu, kas vilina plašumā un dziļumā. “Labi – sarkanais ir madaru sakņu, zilais – no mēlenes, dzelteno un zaļo var iegūt no dažādiem augiem. Lai saraktu saknes madaru sarkanajam, ir riktīgi jāstrādā – rēķina, ka uz kilogramu dzijas vajag vienu kilogramu svaigu augu, šajā gadījumā madaru sakņu. Ja man vajadzētu tikai 200 gramu villainei, to var darīt, bet, ja gadam 30 kilogramu aušanai, cik pļavu man nāktos nopostīt? Savukārt mēlene ir jāsasmalcina, jāsaveļ bumbās, jāfermentē, tad jāaplej ar čurām, jāraudzē. Tātad – titānisks darbs, apšaubāmi krāsošanas apstākļi... To var darīt eksperimentālos nolūkos, bet ar to nevar taisīt biznesu. Man ir lauku saimniecība, te nenormāli sāka augt dadži, bet nav laika pļaut, Ko daru? Drusku paroku, lieku katlā un vāru – kas sanāk, sanāk. Un ko vēl daru? Mēģinu krāsot dažādas koncentrācijas šķīdumos, šādi panākot toņu gradācijas. Saka, ka augu krāsotās dzijas ātri izbalē. Paskaties, manā darbnīcā, kurā spīd rīta saule, uztinumi gadiem stāv, ar pildspalvu rakstītais ir izbalējis, dzija – ne. Nu un tā man ir dadžu sega, ir kārklu, vībotņu, melleņu strīpas... Reiz iedomāju, ka skaista dzija sanāks no mellenēm, salasīju veselu spaini, sagāzu katlā – dzija sanāca gaiši pelēka, nekāda. Tāpēc liela nozīme ir arī kodinātājam. Senos laikos izmantoja purva rāvu. Bet kas ir galvenais purva rāvā? Dzelzs sulfāts, kuru mūsdienās var nopirkt arī lauksaimniecības veikalā,” man aizrautīgi stāstīja Tukuma puses audēja Agita Pumpure, kuras augos krāsoto dziju platajām segām Brīvdabas muzeja gadatirgū garām nepaiesi. Un, zinot jau tik daudz, cik Agita dažās minūtēs izstāsta, tautisko brunču krāsas sāk šķist kā noslēpumaina grāmata, no kuras, sākot lasīt, grūti atrauties. Tautastērpu skates, muzeju fondi, priekšlasījumi, aušanas studijas, grāmatas, vecas grāmatas, pavisam vecas grāmatas – tā dzenies pakaļ atbildēm uz šķietami loģiskiem jautājumiem. Piemēram, ja sarkano tik grūti nokrāsot, kā tas nākas, ka kurzemniecēm tik daudz tā sarkanā?...

Un tad tu satiec Martu. Martu Luīzi Sofiju Bīlenšteinu, dzimušu 1861. gada 29. jūlijā, ievērojamā vācbaltu zinātnieka un teologa Augusta Bīlenšteina meitu, kura 1935. gadā laidusi klajā grāmatu Latviešu senie krāsošanas paņēmieni. Pētījums indoeiropiešu senvēsturē, kuru patlaban latviešu valodā tulko vēsturniece un rokdarbniece Anete Karlsone un tulkotāja Renāte Piņķe-Siliņa.

Vienīgā bez izglītības

Ināra Korsaka, tulkotāja un Martas Bīlenšteinas dzīves un radošā darba pētniece, saka: “Šā pētījuma nozīmīgumu grūti novērtēt par augstu, jo te lasītājam tiek nodotas autores plašās zināšanas par materiāliem (dzīvnieku āda, augu un dzīvnieku šķiedras), no kuriem tika darināts apģērbs, aprakstīti dažādi materiāla apstrādes paņēmieni, apģērba darināšanas veidi, arī apģērba mazgāšana, balināšana, gludināšana u. c., kā arī senā krāsošana ar augiem, turklāt krāsvielu nosaukumi norādīti latīņu, latviešu un vācu valodā. Grāmatas vērtību palielināja aplūkotās tēmas vienreizīgā sasaiste ar latviešu tautasdziesmām un salīdzinājums ar citu tautu pieredzi. Šo grāmatu varētu nosaukt par darbu mūža garumā, jo tik rūpīga izpēte ir raksturīga tikai darbīgam cilvēkam ar nerimtīgu interesi par tautas dzīvi un sadzīvi.”

Ināra ar Martu sastapās 1993. gadā. Viņai zvanījusi tagadējās izdevniecības Neputns vadītāja mākslas zinātniece Laima Slava un lūgusi būt kāda tulkojuma redaktorei. Korsakas kundzei, kura Sibīrijas izsūtījuma sabojātās autobiogrāfijas dēļ visu padomju laiku bija nostrādājusi patentu birojā, galvenokārt rakstiski tulkojot no vācu valodas, tobrīd nešķita aizdomīgs fakts, ka no kādas Dobeles skolotājas tulkotās Augusta Bīlenšteina autobiogrāfijas Kāda laimīga dzīve divi redaktori jau ir attiekušies. “Esmu atbildīgs cilvēks, nevarēju atsviest atpakaļ. Uzņēmos, un es to izdarīju. Pēc tam izlasīju kādā intervijā, kurā tulkotāja bija teikusi, ka tulkojot viņa nelieto vārdnīcu. Man kļuva skaidrs, kāpēc bija no jauna viss jāpārtulko, sevišķi filosofiskās atziņas, kas sākotnēji bija šķērsām, nereti ar pretēju nozīmi. Grāmatas titullapā gan esmu tikai redaktore, jo negribējās aizskart vecu cilvēku, kurš bija darījis mīlestības darbu. Bet ar to viss sākās... Viens no Martas brāļiem bija Rīgā pazīstams jūgendstila arhitekts Bernhards Bīlenšteins; pētot attēlu, kurā bija pulcējusies ģimene, pamanīju Martu, kurai mugurā bija ļoti skaists tērps...”

Augustam Bīlenšteinam un viņa sievai Ernai (Ernestīnei) bija deviņi bērni, divi mira agrā bērnībā, meita Emma divdesmit viena gada vecumā, taču visi pieci dēli – Emīls, Hanss, Zigfrīds, Valters, Bernhards – studēja un vēlāk sabiedrībā ieņēma atbilstīgu vietu. Trīs no viņiem turpināja dzimtas tradīciju un kļuva par mācītājiem, Bernhards izstudēja arhitektūru, Zigfrīds jeb Sikss – mākslu. “Marta ļoti respektēja savu tēvu, un viņš arī bija respektējams – ārkārtīgi gudrs, un, kaut arī mācītājs, tomēr vispirms būtu vērtējams kā zinātnieks. Taču Augusts Bīlenšteins bija sava laika bērns, izglītots prūsiskā garā Vācijā. Viņš uzskatīja, ka meitenēm nav jāizglītojas, ka pietiek ar dažām klasēm, mājsaimniecības skolu un mātes labajiem padomiem, saimniecību vadot. Tā bija tā laika izglītotu vīriešu pārliecība. Dzimums noteica viņas likteni. Taču viņa neapprecējās, viņai nebija savas ģimenes, Marta kalpoja tēvam un mātei, kurus kopa līdz pēdējam brīdim – tēvs nomira 1907. gadā, māte – 1919. gadā. Un tikai tad viņa devās uz Rīgu, kur patiesībā, viņai nebija, kur palikt, kaut arī tur dzīvoja daži viņas brāļi,” stāsta pētniece Ināra Korsaka.

2007. gadā Latvijā pulcējās tie kuplās Bīlenšteinu dzimtas pārstāvji, kuri vēlējās vai nu izstaigāt atmiņu takas, vai iepazīt senču dzimteni. Martas brāļa meitas savu tanti atceras kā allaž darbīgu sievieti, kas pratusi visus iespējamos rokdarbus un ar sirsnību rūpējusies par katru, kam tas bijis nepieciešams. “Kāda ļoti ekspresīva Bīlenšteinu dzimtas pārstāve pat izsaucās, ka viņa ienīstot to Augustu, ka viņš nedevis izglītību Martai, kas bija apdāvinātāka par brāļiem. Marta, nemācījusies nekur, ir spējusi zīmēt tikpat labi, cik viņas brālis, izglītots gleznotājs.”

Arī pavārgrāmata

Kaut arī ar gadiem ziņas par Martu rodas vairāk, tomēr uzzīmēt pilnīgu viņas portretu Ināra nespējot. Marta atšķirībā no saviem vecākiem un brāļiem dienasgrāmatu nav rakstījusi, vai arī tāda gājusi zudībā. Par viņu runā tikai darbi. Par daudzajiem pienākumiem Dobeles mācītājmuižas saimniecībā var noprast arī pēc Martas sacerētajiem un publicētajiem stāstiņiem, kuros, protams, neviens nav saukts īstajā vārdā, taču, visdrīzāk, vārdiskajās skicēs ir gana daudz autobiogrāfiska. Viņas nerimstošo interesi par visām dzīves jomām apliecina viņas publicētie pastāvīgie pētījumi, piemēram, par lūkiem un koka mizu seno latviešu apģērbā vai mozaīkas gabaliņiem pētījumos par pazemes (pagrabveida) mājokļiem, kā arī viegli lasāmās, bet informatīvi ļoti ietilpīgās tirgus ziņas, kuras publicēja laikrakstā Rigasche Rundschau, kuras līdzstrādniece viņa bija. Starp citu, Marta Bīlenšteina ir sarakstījusi arī lielisku Mazo pavārgrāmatu grūtiem laikiem, kas ar papildinājumiem izdota trīs reizes. Kāds no viņas dzimtas pēctečiem Vācijā to ir izdevis, un pavārgrāmata ir pieejama vācu, franču un angļu valodā.

“Marta ir pierādījums tam, cik daudz var izdarīt viens autodidakts! Protams, viņas darbos var atrast nepilnības, bet par to nenāktos brīnīties. Dzīvojot Dobeles mācītājmuižas saimniecībā, viņai visa latviešu sadzīve bija ļoti tuva, viņa visur iesaistījās, bija aktīva un ar padziļinātu domāšanu. Ne velti viņa palīdzējas savam tēvam zinātniskajos darbos, turklāt ļoti palīdzēja, viņa ir uzrakstījusi pat atsevišķas nodaļas. Taču, kad mani aicināja tulkot Latviešu senos krāsošanas paņēmienus, sapratu, ka es to nespēšu, ir jābūt speciālistam vai vismaz ar dziļu interesi, “ Korsakas kundze atzīstas. Pati Marta grāmatas ievadā raksta: “Varbūt man jautās, kā es uzdrošinājos ķerties pie šī darba? Katrā ziņā tas notika pret manu gribu. Senais krāsošanas paņēmiens ar augu krāsvielām neatstājās no manis un pieprasīja, lai to aprakstu. Es negribēju, jo man nebija nedz pietiekamu zināšanu, nedz materiālu, lai gan biju uzaugusi laukos un man bija labi zināma latviešu tautas valoda, dzīve un ieražas. Taču tas (krāsošanas paņēmiens – tulkotājas piezīme) neatkāpās, apbūra mani un iepina savos valgos, tā ka es neglābjami ar sirdi un dvēseli nodevos darbam. Nu labi, lai tad tas viens pats uzņemas atbildību par visu, lai gādā visu nepieciešamo! Tā arī notika. Man gadījās ceļā zinoši cilvēki, it kā pašsaprotami izveidojās sakari ar vietējiem un ārzemju zinātniekiem. Materiāli nāca no visām pusēm – spēj tik ņemt pretī. Bieži vien šķita, ka nosmakšu zem materiālu pārpilnības. Man atlika tikai kārtot un rakstīt. Kad darbs jau bija gandrīz pabeigts, atradās arī nauda iespiešanai. Tā nu šis darbs ir tapis pēc paša gribas.”

Jāņem vērā, ka rakstā minētie pētījumi un grāmatas ir vācu valodā. Rakstā izmantots Martas Bīlenšteinas dzīves gājuma pētnieces Ināras Korsakas latviskais tulkojums, taču tiem, kas vēlas iepazīties ar izdevumu saturu oriģinālvalodā, vēres: Die Grenzen des lettischen Volksstammes und der lettischen Sprache in der Gegenwart und im 13. Jahrhundert (“Latviešu tautas un latviešu valodas robežas tagadnē un 13. gadsimtā”), Bast und Rinde an der Kleidung der alten Letten: mit 2 Abbildungen (“Lūki un koka miza seno latviešu apģērbā: ar diviem attēliem”), Mosaiksplitter zur Wohngrubenforschung: mit 4 Abbildungen im Text (“Mozaīkas gabaliņi pētījumos par pazemes (pagrabveida) mājokļiem: ar 4 attēliem tekstā”, klajā nācis 1932. gadā), Notstandskochbüchlein (“Mazā pavārgrāmata grūtiem laikiem”). Latviski var lasīt Augusta Bīlenšteina Latviešu koka celtnes un iedzīves priekšmeti, ko klajā laidusi izdevniecība Jumava.