"Pie aukstās zupas vienkārši jāpierod!" Gabriela no Hondurasas stāsta par pieciem gadiem Latvijā
Gabriela Mariela Pineda Barientosa (28) jau septiņarpus gadus ir prom no mājām un pēdējos piecus dzīvo Latvijā, kur ieradās kā studente Eiropas un personiskās izaugsmes meklējumos. Viņas dzimtā vieta ir Hondurasas galvaspilsēta Tegusigalpa.
Jaunietes vecāki ir ārsti, jaunākais brālis patlaban dzīvo ASV. Gabriela "Kas Jauns Avīzei" teic, ka viņu ar tuviniekiem vienmēr vienojušas ļoti ciešas saites, taču ģimenes namu meitene atstāja jau tūlīt pēc vietējās universitātes absolvēšanas.
Hondurasas šķautnes
Pirmā saskarsme ar pieaugušo dzīvi Gabrielai, kurai tobrīd bija bakalaura grāds inženierzinātnēs, sākās brīdī, kad viņa darba dēļ pārcēlās uz industriālo Tegusigalpas daļu, bet turpmākie ceļi atveda viņu uz Rīgu.
Gabriela uzsver, ka hondurasieši neslēpj lepnumu par savas valsts vēsturi, tradīcijām un dabas ainavām. Tipiskais vietējais iedzīvotājs esot čakls, izteikti ekstraverts, draudzīgs un pulcēties mīlošs. Valsts virtuve – kā tropisku garšu un daudzveidības dārgumu lāde. Gabrielas bērnība Hondurasā esot bijusi neatkārtojama.
Tomēr nav noslēpums, ka šajā Centrālamerikas valstī vēl joprojām ir krasa ekonomiskā nevienlīdzība, augsts noziedzības līmenis un korupcija. Kamēr Latvijā izvēle ikdienā pārvietoties ar automašīnu pamatā ir saistīta ar tieksmi pēc komforta, Hondurasā būtisks apsvērums ir arī drošība.
Pēdējais pieteikums bija veiksmīgākais
Pirmais Gabrielas darbs dzimtenē bija apģērbu ražošanas kompānijā Hanes. Kaut arī pieredzes gūšana lielā firmā šķitusi ļoti noderīga, Gabrielas sapnis vienmēr bijis iegūt maģistra grādu ārvalstīs.
“Pēc kāda laika dzīve lielpilsētā mani nogurdināja. Ideju par turpmāko izglītību atbalstīja arī mani vecāki, turklāt jauniešiem Latīņamerikas valstīs ir ļoti daudz iespēju tikt studēt uz ārvalstīm. Aptuveni gadu pavadīju, piesakoties visdažādākajās skolās Eiropā. Man bija pilnībā skaidrs, ko vēlos, taču konkurence bija milzīga un nācās tikt pāri virknei atteikumu,” stāsta Gabriela.
Par Latviju viņa tolaik nezinājusi, un pieteikums studijām Rīgas Tehniskajā universitātē bijis pēdējais no izsūtītajiem, turpretim saņemtā atbilde – pirmā iepriecinošā. “Man iepatikās piedāvātā programma biznesa studijām, uzzināju, ka valsts ir Eiropas Savienībā, ka valūta ir eiro, biju izpētījusi, ka klimats Latvijā ir manāmi vēsāks nekā Centrāleiropā vai Dienvideiropā, taču tobrīd tas mani nebiedēja,” atceras Gabriela.
Meitenes drošākas nekā puiši
Latvijā Gabriela ieradās 2015. gada 25. augustā un teju visu pirmo gadu Rīgā pavadīja ārvalstu studentu radītā starptautiskā burbulī.
“Mani pirmie iespaidi par valsti – nu, tā bija tāda kā cita pasaule. Sākumā ļoti nervozēju, jo līdz tam nebiju pārlieku bieži ceļojusi ārpus valsts, Eiropā līdz šim nebiju bijusi. Viss šeit sastopamais pavisam noteikti bija pielīdzināms kultūršokam. Universitāte katram no ārvalstu studentiem piespēlēja personīgo pavadoni – vietējo, kura uzdevums bija iepazīstināt mūs ar pastāvošo kārtību, turpmākajiem procesiem, pilsētu un tamlīdzīgi. Smieklīgi, taču mans pavadonis noteiktās dienas rītā tā arī neuzradās,” turpina Gabriela.
Tad viņu uzticēja kādai meitenei, kuras paspārnē jau bija studente no Panamas. Pēdējā brīža izmaiņas nāca tikai par labu. “Meitene bija lieliska, draudzīga, enerģiska. Mums kopā gāja jautri, vēl tagad šad un tad ar viņu sazinos. Jāteic, ka tā arī ir viena no niansēm, ko, runājot par latviešu sabiedrību, man ir gadījies piefiksēt – meitenes ir drošākas, atbrīvotākas un uzņēmīgākas, kamēr čaļi dažbrīd, šķiet, ir allaž distancējušies, stīvi, satraukti un sabijušies no kaut kā,” novērojusi Gabriela.
Neierasta noslēgtība
Trijatā meitenes sākotnēji nokārtoja dažādas formalitātes, tostarp studentu e-talonus, un devās iepazīt vecpilsētu. “Joprojām atceros, kā gājām ēst uz "Lido". Atceros arī savu pirmo mielastu – plovs un šokolādes kūka ar avenēm. Bija ļoti gardi,” smej Gabriela. “Taču aptuveni visu pirmo gadu es pamatā pavadīju, biedrojoties ar citiem ārvalstu studentiem. Atrados Rīgā, bet savu dzīvi šeit drīzāk aprakstītu kā tūristes pieredzi. No visiem maniem tā brīža draugiem ne vairāk kā divi bija vietējie.”
Dzīvojot Hondurasā, Gabriela galvenokārt pārvietojās ar auto, taču Rīgā visur dodas kājām, pie kā sākotnēji bijis grūti pierast. Neierasta šķita arī vietējās sabiedrības noslēgtība – cilvēki uz ielām nemēdz saskatīties, sveicienā pamāt ar galvu svešiniekiem. “Visi virzās kaut kur uz priekšu un nododas savām lietām,” iespaidus par rīdziniekiem apraksta Gabriela.
Pie aukstās zupas vienkārši jāpierod
Latvijas politiskās norises viņai pagaidām šķiet svešādas un nesaistošas, taču citādā ziņā Gabriela vēlas ciešāk saistīties ar sabiedrisko dzīvi: “Uzzināt vairāk par latviešu kultūras norisēm – kino, TV, mūziku un citām lietām. Līdz šim ir sanācis izbaudīt Līgo un citus nozīmīgus vietējos svētkus, taču ir lietas, kuras pagaidām gājušas secen.”
Sadzīve, piemēram, pārtikas sagāde, grūtības nerada. “Veikalos lielākoties vienmēr atrodu visu, kas man nepieciešams – arī hondurasiešu ēdienu pagatavošanai, ja ir tāda vēlme. Valoda nemēdz būt problēma pat tad, kad ir acīmredzama valodas barjera. Pateicoties savam raksturam, parasti tieku galā.”
No latviešu virtuves Gabrielai sirdij tuvākie ir mājās cepti pīrādziņi: “Sākumā man nepatika rupjmaize, man tā šķita neēdama. Līdzīgi ar auksto zupu, taču es uzskatu, ka pie šīm garšām gluži vienkārši jāpierod. Kefīru vienu pašu nespēju iedzert, taču aukstajā zupā tam nav ne vainas!”
Spāņu valodas intīmā nozīme
Laikam ritot, Gabrielas draugu loks ir manāmi paplašinājies, un līdz ar izglītību viņa paguva gūt arī pirmo darba pieredzi ārpus dzimtās valsts robežām. Piecu gadu laikā Gabriela iepazinusi arī tūrista acij parasti secen ejošo Latvijas galvaspilsētas daļu – Maskavas forštati, 15. maršruta trolejbusu un citus Rīgas rajonus.
Šobrīd Gabriela dzīvo Sarkandaugavā un strādā modernā, labi zināmā informācijas tehnoloģiju uzņēmumā, kurā darbu ieguva, pateicoties izglītībai, spāņu valodai un izpratnei par Centrālamerikas kultūru.
Viņas tuvākajos plānos ietilpst kāzas un Latvijas pilsonība: “Šobrīd esmu aktīvi pievērsusies latviešu valodas kursiem. Lietas kust uz priekšu, es daudz ko saprotu, taču runāt pagaidām kaunos.”
Ar latviešu līgavaini iepazinusies pašreizējā darbavietā. “Tas notika kādā ballītē. Mēs spēlējām galda spēles, un instrukcija kaut kāda iemesla dēļ bija spāņu valodā. Es, protot valodu, un droši vien savas ekstravertās dabas dēļ kļuvu par spēles un vakara vadītāju. Gadījās, ka komunicējot aizskāru Oskaru ar roku. Viņš, būdams klusāks un piezemētāks, tobrīd nodomāja, ka flirtēju! Drīz vien viņš nāca klajā ar ideju, ka es varētu palīdzēt viņam apgūt spāņu valodu,” smej Gabriela.
Kāzu ceremonija šogad izpalikusi pandēmijas dēļ, taču svinīgais notikums plānots nākamgad. Tipiskas hondurasiešu kāzas ir krāšņs un skaļš notikums, taču viņa un Oskars plāno mazāku un romantiskāku svinīgo dienu latviešu noskaņās.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par No svešā par savējo – Mūsējie III saturu atbild SIA "Izdevniecība Rīgas Viļņi".
