Mūzika ne tikai sirdij, bet arī fiziskai un psihiskai veselībai
Arvien lielāku popularitāti iegūst integratīvās metodes, kas vērstas uz cilvēka fiziskās un psihiskās veselības rehabilitāciju, nostiprināšanu un saglabāšanu. Par vienu no tādām atzīta mūzikas terapija.
"Kas Jauns Avīze" uz sarunu aicināja Liepājas universitātes Pedagoģijas un sociālā darba fakultātes lektori, Mūzikas terapijas centra vadītāju, sertificētu mūzikas terapeiti Līgu Enģeli.
No bērnības mūzikā
Līgas pirmā profesija ir mūzikas pedagoģija, un 1994. gada viņa sāka strādāt par pasniedzēju toreizējā Liepājas Pedagoģiskajā augstskolā. “Liepājniece esmu kopš 1986. gada, kad iestājos Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolā. Mūzika mani interesēja, kopš sevi atceros. Daudz klausījos ierakstus platēs, dziedāju līdzi un spēlēju uz bērnu klavierītēm dažādas melodijas pēc dzirdes, bet notis tad vēl nepazinu. Paldies manai mammai, ka viņa, nebūdama saistīta ar mūziku, pamanīja manu aizraušanos un nopirka īstas klavieres, kuras man ceļojušas līdzi un ir ar mani joprojām,” stāsta Līga.
Mācīdamās trešajā klasē, viņa pieteicās bērnu mūzikas skolā – tā sākās ceļš uz nākamo profesiju: “Domāju, jau bērnībā sajutu, ka mūzika ir īpaša brīnumainu skaņu pasaule, kas izraisa tik dažādas emocijas, kurā var aizmirsties un dziedināties.”
Iedvesmoja vācu doktors
Atceroties laiku, kad Latvijā sāka izmantot mūzikas terapijas jēdzienu, Līga piemin doktoru Reineru Hausu no Vācijas Vitenes/Herdekes universitātes Datelnas bērnu un jauniešu slimnīcas. 1998. un 1999. gadā viņš Liepājā iepazīstināja ar savu ilggadējo mūzikas terapeita pieredzi un demonstrēja video piemērus no darba ar bērniem ar īpašām vajadzībām.
“Mēs sākumā skatījāmies un nesapratām, kas tas vispār ir, ko Reiners rāda. Augstskolā strādājām ar topošajiem mūzikas skolotājiem, nevis ar bērniem. Kaut gan – Latvijā arī jau tajā laikā mūzikas pedagogi bija strādājuši ar bērniem ar īpašām vajadzībām, intuitīvi izmantojot savas muzikālās prasmes terapeitiskā aspektā. Tikai to nesauca par mūzikas terapiju, bet par mūzikas nodarbībām,” atceras Līga.
Pēc šiem semināriem Hauss kopā ar viņas kolēģi Mirdzu Paipari, tagadējo studiju programmas Mūzikas terapija direktori, devās pie toreizējā augstskolas rektora Kārļa Dobeļa un ierosināja veidot jaunu programmu. Rektors piekrita, un 2003. gadā bija uzņemti pirmie 18 mūzikas terapijas studenti, arī Līga.
2006. gadā viņa ieguvu jauno kvalifikāciju, Latvijai jaunu profesiju, kas vairākus gadus bija apgūstama tikai Vēju pilsētā. Vēlāk līdzīga programma tapa arī Rīgas Stradiņa universitātē. 2008./2009. akadēmiskajā gadā tā pārveidota par maģistra studiju programmu veselības aprūpē, un Līga apguva arī to.
Oficiāla terapija
“Ir noiets garš jaunās profesijas attīstības ceļš, un šobrīd mākslas terapeits ir ārstniecības persona un var būt specializējies kādā no mākslas veidiem – mūzikā, vizuāli plastiskajā mākslā, dejā un kustībā, drāmā. Mākslu terapija ir apstiprināta medicīniskā tehnoloģija, un mākslas terapeits ir reglamentēta veselības aprūpes profesija. Lai Latvijā strādātu par mākslas terapeitu, jāiegūst atbilstoša izglītība un profesionālā kvalifikācija,” uzsver Līga.
“Negribu teikt, ka mūzikas terapeits var izārstēt, bet ir daudz ieguvumu fizisku, sensoru un uzvedības traucējumu, kā arī mācīšanās un emocionālo traucējumu gadījumos. Pirms procesa uzsākšanas mūzikas terapeits izzina slimības vēsturi, kāpēc pacients pie viņa nonācis, iepazīstas ar citu speciālistu (neirologa, logopēda, pedagoga) atzinumiem,” skaidro Līga.
Top mūzikas terapijas plāns, mērķis un izvēlētas tehnikas, pielāgotas individuālām vajadzībām, spējām un resursiem. Darba gaitā mūzikas terapeits veic novērojumus, ieraksta video, analizē, vai sasniegts izvirzītais mērķis, vai kaut kas jāmaina.
Mūzikas terapijā izmantojami dažādi instrumenti – klavieres, ģitāra, bungas, zvaniņi, zvārgulīši, kociņi, stabule, ksilofons, tamburīns, šķīvji un daudzi citi.
Gadās arī smagas diagnozes
Kā mūzikas terapeite Līga strādā ar bērniem līdz 18 gadu vecumam, kuriem ir dažādas slimības vai attīstības traucējumi, gan bērnu cerebrālā trieka, gan Dauna sindroms, autisms un citi. Bijuši arī pacienti, kuru uzvedība ir grūti prognozējama. Šie gadījumi mūzikas terapeitam ir izaicinājums un prasa daudz spēka un profesionalitātes.
“Viens no spilgtākajiem gadījumiem bija, kad tikko uzsāku praksi,” atklāj Līga. Ar Vācijas finansiālo atbalstu vairākiem Latvijas bērniem bija dota iespēja apmeklēt desmit mūzikas terapijas sesijas. Viņi vidū bija arī Līgas pacients ar neskaidru diagnozi – Angelmana sindroms, autiska spektra traucējumi.
“Tas bija 11 gadu vecs, gara auguma puisis, kuram nebija valodas, bet bija agresīva uzvedība, viņš veica stereotipiskas darbības – staigāja ar paceltām rokām, izrunāja dažādas neartikulētas skaņas bieži vien vienā un tajā pašā ritmā. Reizēm koda sev rokā, sita sev pa galvu un varēja iesist arī man,” stāsta terapeite.
Lai sevi pasargātu no neparedzamas uzvedības sekām, Līga starp abiem radīja distanci – nolika telpas vidū lielās bungas, uz kurām zēns varētu izlikt savu agresiju. Mūzikas terapijas mērķis šajā gadījumā bija socializēšanās spēju attīstīšana un dialoga veidošana, izmantojot mūzikas instrumentus.
“No desmit sesijām bija tādas, kurās dialogs neveidojās, tomēr kopumā rezultāts bija ļoti labs – uz pacienta radīto skaņu ritma veidojām gan instrumentālu, gan vokālu sarunu. Galvenais mūzikas terapijā – pieņemt pacientu tādu, kāds viņš ir, un uzmanību fokusēt uz viņa apslēptajiem resursiem, nevis uz trūkumiem,” skaidro speciāliste.
Šī nav mūzikas skola ar eksāmeniem un koncertiem, te nav skriešanas uz mērķi, nav strostēšanas, ja nav pareizi izdarījis. Protams, jāievēro daži noteikumi – instrumentus nedrīkst lauzt. “Te ir arī mūzikas terapeita atbildība – izvēlēties pacienta uzvedībai piemērotus instrumentus. Tomēr instrumenti plīst un lūst, ne vienmēr tos izdodas nosargāt,” neslēpj terapeite.
Palīdzēt var darbojoties
“Mūzikas terapeitiem bieži ir grūti vārdos izstāstīt, kas tieši notiek sesijās. Vienkāršākais veids, kā skaidrot – tā ir terapeita un pacienta kopīga muzikālas pieredzes gūšana, tās attīstība un savstarpēja dalīšanās,” saka Līga. Tiek attīstītas attiecības ar pacientu vai klientu, kur kopīgi radītā mūzika atspoguļo arī neapzinātās sajūtas un domas.
Mūzikas terapija ir viss, ko vien var iekļaut jēdzienā muzicēšana. Tā nav tikai skaista instrumentu spēle un dziedāšana, nav tas pats, kas muzikāla izglītošana. Te izvirzīti terapeitiski, nevis izglītojoši mērķi, kaut gan neapšaubāmi bērni daudz ko apgūst, izglītošanās notiek līdztekus terapijas procesam.
“Mēs izmantojam balsi, savu ķermeni, mūzikas instrumentus, žestus, smieklus, arī neartikulētas skaņas. No visiem šiem elementiem var radīt muzikālu improvizāciju. Ir svarīgi, lai klients justos ļoti brīvi un droši, lai varētu attīstīt sevī pašpārliecību par spēju muzikāli izteikties (instrumentāli vai vokāli), un nav svarīgi, vai viņam ir vai nav muzikālas prasmes vai pieredzes. Mūzikas terapeita loma ir radīt muzikālu ietvaru tam, ko dara pacients, un galvenā uzmanība ir pievērsta viņam. Varbūt reizēm kliedz, raud, smejas, rada kādu skaņu ar kādu priekšmetu, kas nav mūzikas instruments. Tad terapeitam ir jābūt kopā ar savu pacientu arī emocionālajā ziņā un jāsaprot viņš. Nordofa/Robinsa mūzikas terapijas pieejā šo kopā būšanu sauc par satikšanos. Ja mēs satiekamies mūzikā, tad varam arī kaut kur kopā doties,” skaidro Līga.
Vesels cilvēks var pats izvēlēties, ko darīt, grib klausīties mūziku – ieslēdz radio vai sameklē "YouTube". Bet cilvēks ar kustību un garīgiem traucējumiem, turklāt ratiņkrēslā, neko pats nevar. Kur aizvedīs, tur viņš būs. Ir svarīgi ar šādu pacientu regulāri darboties. Līga neslēpj, ka izārstēt nevar, taču var vismaz uzlabot kādu jau apgūtu spēju, to uzturēt vai mazināt kāda traucējuma sekas. Parasti tas ir komandas darbs – ar bērnu strādā arī logopēds, psihologs, psihiatrs, ergoterapeits.
Kādas ir iespējas
Kaut šī metode Latvijā ir valstiski atzīta, mūzikas terapiju valsts neapmaksā, taču ir atrodamas spraugas. Rūpju bērnu ģimenes labprāt izmanto Liepājas domes Sociālā dienesta piedāvāto finansiālo atbalstu. Šobrīd Latvijā īstenots arī Labklājības ministrijas projekts, kurā ar Eiropas Savienības fondu atbalstu ikvienam bērnam ar invaliditāti līdz 17 gadu vecumam ir iespēja saņemt bezmaksas sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, tostarp apmeklēt noteiktu skaitu mūzikas terapijas sesiju.
“Katra bērna vajadzības tiek īpaši izvērtētas, un atbilstoši tām izvēlēti nepieciešamie pakalpojumi. Lai pakalpojumu saņemtu, vecākiem jāpiesakās savas pašvaldības sociālajā dienestā,” teic Enģele.
Lielākais gandarījums ir, ka bērni vēlas nākt uz sesijām. “Reizēm man vecāki stāsta, ka viņi iet garām ēkai, kurā notiek mūzikas terapija, un bērni rāda, ka gribētu iet iekšā un muzicēt. Domāju, galvenais, kādēļ viņiem patīk, ir tas, ka bērni šeit jūtas saprasti, uzklausīti, kaut arī reizēm neprot izteikties verbāli. Palīdzēt var vienkārši darbojoties,” pauž Līga.
