Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Oļegs Zernovs

Lelde Dreimane: "Neviens man vairs sirdi nesalauzīs"

Intervijas
14. augustā 05:10 2020. gada 14. augustā 05:10
 
Ieva
Broka
| Žurnāls "OK!"
Aktrise Lelde Dreimane ir tieši tik skaista, lai sarunas laikā no viņas, kā saka, nespētu novērst acis. Brīnišķīgā kārtā skaistums apvienojies ar lielisku humora izjūtu un dzīvesprieku. Tam pievienojusies empātija un veselīga paškritika, faktiski vairs neatstājot vietu sliktajām īpašībām. Taču sāpīgiem un pat traģiskiem notikumiem viņas dzīvē vieta diemžēl tomēr atradās. Un par tiem viņa arī pirmo reizi runā intervijā.

Tagad tu esi skaista sieviete un talantīga aktrise. Bet kāda tu biji bērnībā?

Esmu dzimusi un augusi Rīgā. Mana mamma deviņdesmitajos gados sāka privāto bērnudārzu rūpalu, tā viņa arī līdz šīm dienām ar to nodarbojas. Pati pēc savas metodes māca bērniem lasīt. Un arī mani bērnībā mācīja. Nav jau labi sevi lielīt, bet bērnībā biju talantīgs bērns. Tiesa, arī hiperaktīvs, tas dažreiz radīja problēmas. Ļoti agri iemācījos lasīt, rakstīt un bērnībā arī skaisti zīmēju. Es biju tas bērns, kas visiem cilvēkiem patīk. Ja iegājām veikalā, man pietika paskatīties uz pārdēvēju, lai vienmēr dabūtu kādu konfekti. Es bērnībā ļoti regulāri dzirdēju tekstu: “Vai, kāda jauka meitenīte!”

Mans tētis bija volejbolists. Bet viņi ar mammu ne pārāk labi sadzīvoja. Tēti interesēja pludmale, smiltis, saule, bumba. Savukārt mammu interesēja veidot biznesu. Viņu ceļi pašķīrās, un es aizgāju līdzi mammai. Vēl man ir māsa Liene. Viņa ir par mani jaunāka un arī vismaz desmit reizes gudrāka. Man ir bakalaura grāds mākslās, viņai – juristes un vēl arī vēsturnieces izglītība.

Nezinu, kas īsti bija par lietu, bet mēs bieži mainījām dzīvesvietas. Tas vēl bija laiks, kad cilvēki mainījās ar dzīvokļiem. Tā mēs no Bruņinieku ielas nesaprotamā kārtā aizmainījāmies uz Vecmīlgrāvi. Pēc tam jau sapratu: tur jūra tuvu, un tētim to vajadzēja. Pēc tam no Vecmīlgrāvja uz Purvciemu. Kad vecāki izšķīrās, mamma atkal iegādājās dzīvokli Bruņinieku ielā, bet nu jau tuvu Dailes teātrim. Atceros, bērnībā viņai prasīju, kāpēc mēs tieši te dzīvojam. Viņa mirkli padomāja un atbildēja: “Tāpēc, ka te ir Dailes teātris.” Mēs nebijām kaislīgas teātra apmeklētājas, taču kādreiz aizgājām.

Foto: Oļegs Zernovs

Un kad tad ar tevi notika teātra klikšķis?

Tikai 20 gadu vecumā. Līdz tam vispār nedomāju par aktrises profesiju. Nemaz arī nezināju, kur tādi aktieri rodas, man likās: nu, viņi vienkārši ir!

Un ko tu darīji laikā pēc vidusskolas?

Darbojos modeļu aģentūrā Natalie, kuras vadītājs teica: “Lelde, vēl nestājies augstskolā, to vienmēr paspēsi! Bet tagad tu esi modele, un tev ir jābrauc!” Un tā es arī braukāju: Parīze, Vīne, Stambula...

Ar kādām sajūtām atceries to laiku?

Duālām. Man patika tas darbs. Man bija tāda maza somiņa, kurā vienmēr bija viss ceļošanai vajadzīgais. Es nemitīgi lidoju. It kā jau viss bija burvīgi: mana modeles karjera attīstījās, bija iespējas. Bet man, godīgi sakot, pat negribējās, lai mani izvēlas reklāmas kampaņām, jo zināju, ka tad atkal būs jāpaliek Parīzē. Parīzei jau nebija ne vainas, tur bija dievīgi skaisti, un arī naudu labu maksāja. Bet... tas nebija man. Es neesmu tāda ceļotāja. Un galvenais – man nepatīk būt vienai, man vajadzīgs otrs cilvēks. Un ar to tad man arī saistās modeles laiks: ar vientulību. Man tajā laikā bija draugs, bet viņš taču nevarēja braukāt man līdzi.

Kā Skārleta O’Hāra filmā Vējiem līdzi teica, ka nekad nepadosies, tā es sev nozvērējos, ka neviens man vairs nekad nesalauzīs sirdi.

Tā nu tieši Parīzē arī notika tas klikšķis. Es sapratu, ka man pietiek un ka es gribu mācīties. Es tā biju noilgojusies pēc mājām! Pēc Latvijas. Pēc saviem cilvēkiem. Savas vietas. Domājot, ko tālāk darīt, iegāju arī Kultūras akadēmijas mājaslapā, ieraudzīju, ka ir dramatiskā teātra aktieru kurss. Atgriezos Latvijā un iestājos aktierkursos pie Annas Eižvertiņas. Izvirzīju sev mērķi un gāju uz to. Es pēc horoskopa esmu Strēlnieks, man ir vajadzīgs mērķis, uz kuru virzīties, citādi es tā... dreifēju.

Un tagad tev ir mērķis vai tu dreifē?

Lūk, lūk! Atzīšos godīgi, ka tagad laikam tomēr dreifēju. Šis laiks ir tik savāds, neko nevar paredzēt.

Bet sapnis ir?

Protams! Visiem taču ir, vai tad ne? Un mans sapnis šobrīd ir – būt laimīgai. Apmierinātai ar sevi.

Un es jau varu teikt, ka dreifēju, bet manas dienas paiet, pastāvīgi skrienot. Vispār bez brīvdienām. Man likās, ka pandēmijas laiks būs tāds, ka nebūs, ko darīt. Bet ir gluži pretēji. Tāda noslogojuma, kāds ir tagad, man sen nav bijis. Un tas man, protams, arī patīk, jo jūtos vajadzīga, pieprasīta, atzīta. Bet, sasodīts, es esmu viena un nevaru vienlaikus būt divās vietās!

Starp citu, ko tu iemācījies modeles karjeras laikā?

Vairāk es iemācījos skaistumkonkursos. Jo paralēli piedalījos arī tādos. Un pat kroņus pamanījos iegūt, bet tā jau ir pagātne. Līdz tam es biju tāds pašpuika. Kā bērnībā sāku ar puikām futbolu spēlēt un kokos kāpt, tā arī paliku tāda puiciska. Bet konkursos es kļuvu sievišķīgāka un – galvenais – iemācījos sevi disciplinēt. Tas man vēlāk bieži ir noderējis. Es spēju nonākt līdz galarezultātam, nevis izkūstu kaut kur pa vidu.

Ko tas smaidīgās meitenes tēls, kura visiem patīk, izdarīja ar tevi kā ar pieaugušu sievieti? Joprojām visu laiku jāsmaida?

Bet es tāda arī esmu. Man tas smaids nav jātēlo. Man bieži vien aizrāda: “Nu, ko tu visu laiku smaidi?” Jo es smaidu par visdažādākajām lietām. Man tik daudz kas patīk, sagādā prieku. Tiesa, tikpat viegli un ātri varu arī saskumt un raudāt. Es vienkārši esmu ļoti empātiska.

Eju pa Dailes teātri un smaidu. Man patīk apziņa, ka es tur strādāju. Man, jau atverot teātra durvis, ir labs garastāvoklis. Un pati sev nepatīku tajās retajās reizēs, kad nesmaidu. Man arī šķiet nepieklājīgi apgrūtināt citus ar savu dusmīgo seju, ja nu tāda kādreiz gadās.

 Lai tu nešķistu pārāk jauka, varbūt vari atklāt savus sliktos ieradumus?

Es kavēju. Es vienmēr kavēju! Pati nesaprotu, kas tas ir, bet tas notiek nemitīgi. Vienīgi izrādes nekavēju. Jo tur jau nav variantu. Bet visu citu... Ja arī ļoti laikus un pat ar rezervi iziešu no mājām, tad, kā likums, motorollers nepieleks vai ar mašīnu nonākšu sastrēgumā, vai vispār benzīns beigsies...

Viņu atrada mirušu. Viņam nebija slimību, viņš nelietoja alkoholu. Lieta nav izbeigta, vēl ir izmeklēšanas process. Un tā neziņa... Tā ir visgrūtākā.

Skatītāji tevi ievēroja Melitas lomā TV seriālā Saplēstā krūze. Bet kāda ir tava līdz šim mīļākā loma?

Semija Alvas sievietē. Tas ir stāsts par ģimeni, kurā aiziet bojā brālis, un kā viņi tiek ar to galā.

Mans tētis aizgāja pirms pāris gadiem. Joprojām ir ļoti grūti par to runāt... Un vienmēr, spēlējot šo izrādi, es domāju par savu tēti. Vēl vairāk, man ir sajūta, ka viņš ir uz skatuves...

Foto: Oļegs Zernovs

Kā tas notika?

Tā arī mēs, godīgi sakot, nesaprotam. Viņu atrada mirušu. Viņam nebija slimību, viņš nelietoja alkoholu. Lieta nav izbeigta, vēl ir izmeklēšanas process, taču viss notiek tik kūtri un neieinteresēti.

Sākumā mēs ar māsu ļoti aktīvi darbojāmies. Braucām uz policiju, rakstījām iesniegumus. Bet tā arī joprojām nezinām, kas notika. Un tā neziņa... Tā ir visgrūtākā. Ir pagājuši trīs gadi, brīžiem liekas, ka beidzot esmu tikusi tam pāri. Bet tā pa īstam jau laikam kaut kam tādam nekad nevar tikt pāri. Ar to var vienīgi mēģināt sadzīvot. Nedomāt.

Pirmais gads bija ļoti smags. Es raudāju katru dienu. Bet – laiks dziedē rētas, šajā teicienā ir daudz patiesības.

Kas tev visvairāk palīdzēja?

Nezinu. Neviens. Es arī nevienam par to nestāstīju. Teātrī biju spiesta pateikt. Reiz mani tādā vājuma brīdī, ejot uz baznīcu nolikt svecīti, satika kāda kolēģe. Tas sakrita ar laiku, kad teātrī izrādīja Astoņas mīlošas sievietes. Šī loma bija tik nežēlīga tam laikam... Jo arī izrādē manai varonei nomirst tēvs, un beigās man ir garš monologs par attiecībām ar tēvu. Tās man bija mocības. Pirms šīs izrādes vienmēr gāju uz pareizticīgo baznīcu.

Es taču saprotu, ka mēs visi nomirsim. Un visi to saprot. Bet, kad tas pēkšņi un negaidīti notiek ar tuvu cilvēku, ar tēvu... Tu nezini, kā rīkoties, kā dzīvot, ko darīt. Arī mana māsa smagi pārdzīvoja. Tas mums bija milzīgs trieciens. Man tiešām grūti par to runāt...

Tad par skaisto. Lasīju, ka tu pati sevi nemaz neuzskati par skaistu.

Tā jau arī nav, es sev tīri labi patīku. Bet par skaistuli tomēr neuzskatu. Pasaulē un Latvijā ir tik daudz skaistu meiteņu un sieviešu. Es sev patīku, bet noteikti ne narcistiskos apmēros. Un ir arī lietas un vietas, kas man sevī nemaz tik ļoti nepatīk.

Tu esi ļoti kritizēta par kādu lomu?

Pirms pāris gadiem, par lomu Dž. Dž. Džilindžera Amerika jeb bez vēsts pazudušais. Es tieši pirmo gadu biju ienākusi teātrī. Visa izrāde jau kopumā dabūja kritikas šalti. Bija maza cilvēku grupa, kas to uzskatīja par ģeniālu, un principā tā arī bija ģeniāla, diemžēl cilvēki to nepieņēma. Man kā jaunai aktrisei bija sāpīgi, gribējās taču sevi pieteikt un pierādīt, bet te uzreiz tāds “bladāc”. Par laimi, drīz pēc tam atklājās mans dziedāšanas talants un tad teica: Nu, vismaz dzied labi...

Bez aktrises darba, kura tev tagad ir daudz, tu atrodi laiku arī influenceres pienākumiem. Kāpēc tev to vajag?

Un vēl ir darbs arī Radio SWH. Bet tas influenceres darbs kaut kā pats atnāca. Pēkšņi īsā laikā kļuvu populāra Instagramā, un attiecīgi sāka nākt sadarbības piedāvājumi. Godīgi sakot, nupat to jau ir ļoti daudz. Visiem nemaz nespēju piekrist. Jo nepietiek jau paņemt rokās šampūnu un uztaisīt selfiju. Nē, var jau arī tā, bet man tomēr gribas būt kreatīvākai. Un tad ir jāizdomā vieta, tērps, meikaps, frizūra, stāsts, galu galā arī teksts jāuzraksta. Tas ir nogurdinoši, taču arī patīkami. Man patīk reklamēt apģērbus. Un smaržas, tas man jau tāds fetišs.

Kura influencere tevi pašu iedvesmo?

Ir tāda Alla Mihejeva, viņa gan nemaz nav influencere. Aktrise, kura piedalās raidījumā Вечерний Ургант, vada tur Острый репортаж. Kad pirmo reizi uz viņu skatījos, domāju: nē, nu kā tādu blondīni kāds vispār kadrā iedomājās palaist?! Bet tad sapratu, ka viņa to blondīni lieliski tēlo un tas, ko viņa šādā veidā panāk no cilvēkiem, ir apbrīnojami! Un viņai vispār nav no cilvēkiem bail, ne no kā viņai nav bail! Kādas tik slavenības viņa intervē, skaties un saproti: visi esam tikai cilvēki. Un var izskatīties muļķīgi un no tā nebaidīties, jo tas ir arī jautri.

Es mazāk sekoju influenceriem, vairāk interesantām personībām. Piemēram, vēl man ļoti patīk aktrise Šarlīze Terona, viņas humora izjūta.

Ir tāda amerikāņu vlogere Carli Bybel, pirms gadiem nejauši uzgāju viņu jūtūbā diezgan dīvainā sakarā: meklēju, kā nogrimēt sevi par Andželīnu Džoliju, jo kāds bija pateicis, ka esmu līdzīga. Man vajadzēja pārbaudīt, vai tiesa. Un taču tiešām – sagrimējos un biju pat ļoti Džolija!

No kā tev ir bail?

Vai dieniņ, no daudz kā! Man kādreiz bija pat bail skaļi runāt cilvēkos. Tieši uzstāties. Tas, starp citu, bija viens no iemesliem, kāpēc gāju uz aktieriem. Es gribēju šīs bailes pārvarēt. Tā es visu laiku pārvaru sevi attiecībā pret to, no kā baidos. Man arī ir bail lēkt ar gumiju, bet to gan nedarīšu, neredzu jēgu.

No tumsas man ir bail. Un bail palikt vienai. Tieši fiziski palikt pa nakti vienai mājās. Bet tas jau vairāk būtu stāsts kādam ezoterikas žurnālam. Jo tie, kas paši to nav pieredzējuši, par to pasmiesies. Bet es diemžēl vai par laimi esmu cilvēks, kas tādas lietas jūt. Un kas arī citus cilvēkus labi jūt. Kā cilvēkam man tas ir apgrūtinoši, bet kā aktrisei droši vien noderīgi.

Taču laikam būtu jocīgi tagad stāstīt, kā esmu gulējusi, paslēpusies zem segas, trīcot bailēs, jo jūtu, ka telpā vēl kāds ir. Kaut telpā neviena cilvēka nav. Un, jo vairāk baidos, jo vairāk to baiļu ir, un kāds no tā barojas. Es tagad smejoties to stāstu, bet tajā brīdī smiekli nenāk.

Mājās centies viena naktī nepalikt?

Tā arī ir. Kad vienu brīdi man nebija attiecību, es naktīs gulēju ar ieslēgtu gaismu un vēl arī televizoru skaņai atstāju, lai drošāk justos.

Ar mani TAS notika dzīvoklī, kas piederēja mana tēta mammai, un viņa tur arī nomira. Tur mistiskas lietas mēdza notikt. Es taču reiz pat svēto tēvu ar visiem viņa svētajiem ūdeņiem izsaucu. Un tiešām nomierinājās, gribi – tici, negribi – netici.

Man arī šķiet, ka cilvēku bailes kaut ko tādu stāstīt, lai tikai kāds nepadomā, ka viņi jukuši, ir kaut kas no padomju laikiem. Bailes atšķirties. Bailes likties dīvainim. Nē, nu ir jau jocīgi stāstīt, ka esi redzējis spoku...

Foto: Oļegs Zernovs

Jo visi jau neredz.

Un lai priecājas, ka neredz! Es to nevienam nenovēlu!

Par patīkamo. Tev ir liela piekrišana no vīriešu puses?

Kā lai to tagad izstāsta... Tur, kur atrodos, man nav lielas piekrišanas. Jo es gandrīz visu laiku atrodos darbā.

Sociālajos tīklos gan man ir piekrišana, bet nu... Es to tā īsti nesaprotu. Nezinu arī, ko ar šo piekrišanu darīt. Zinu, ka daudzi veiksmīgi iepazinušies internetā, arī tajā pašā Tinderī. Bet man tomēr patīk satikt cilvēkus dzīvē. Un arī Tinderī neesmu bijusi, kaut man tur bija uztaisīts viltus profils.

Kādreiz aktrisēm rakstīja vēstules uz papīra un sūtīja uz teātri, tagad raksta internetā. Ja atraksta par kādu redzētu izrādi, esmu ļoti priecīga. Bet parasti jau aicina uz tikšanos. Tam man laika nav. Pat ja es gribētu kaut kur iet, man ir jāstrādā.

Un tagad ir arī attiecības.

Ir gan.

Attiecībās viss gājis viegli un ar smaidu?

Patiesībā man attiecībās bijis daudz sāpīgu brīžu. Pirmā mīlestība man salauza sirdi. Ļoti pārdzīvoju, likās, ka tās sāpes ir tik ilgas... Mūžību. Bet nebija jau tik ilgi. Un arī attiecības nebija nemaz tik nopietnas, cik tobrīd pašai likās. Attiecības vienkārši beidzās, bet es jutos kā pamesta. Un, kā Skārleta O’Hāra filmā Vējiem līdzi teica, ka nekad nepadosies, tā es sev nozvērējos, ka neviens man vairs nekad nesalauzīs sirdi. Un tā arī bija. Mana sirds vairs nav jutusies salauzta. Bet es te tagad ar skaļiem vārdiem mētājos, ka tik dzīve nepiedāvā salauztās sirds variantu par tādu izrunāšanos.

Līdz ar pandēmiju indieši brauca uz mājām un pārdeva savas daļas. Man bija nauda, un es tās daļas nopirku.

Un tālāk sirdis lauzi tu?

Negribot. Man ir bijusi salauztas sirds sajūta no tā, ka redzu: otram cilvēkam sāp. Bet, ja attiecības beidzas, kādam ir jābūt tam, kurš to punktu pieliek.

Pret ko tava empātija visspilgtāk izpaužas?

Pret veciem cilvēkiem. Kad redzu, ka vecumā cilvēks vairs nevienam nav vajadzīgs. Nodzīvot dzīvi, strādājot un rūpējoties par bērniem, bet beigās nebūt nevienam vajadzīgam... Tas ir tik briesmīgi.

Par netaisnību sāp sirds. Kad redzu, ka cilvēks nav vainīgs, bet viņu vienalga nopeļ. Pataisa par vainīgu un sāpina.

Citreiz nemaz nevajag nekādu taisnību meklēt, bet es vienalga iesaistos un meklēju. Ulubele, Dzīvnieku SOS – ja aicina, vienmēr atsaucos. Un pati regulāri baroju bezsaimnieku kaķus. Mežaparkā gan, par laimi, tādu gandrīz nav. Bet agrāk man pat bija tāda “shēma” izstrādāta: izlēmu, ka šodien neiešu izklaidēties, bet par to naudu nopirkšu kaķiem barību. Panaivs domu gājiens, taču vienalga noderīgs.

Mežaparkā dzīvo tavs draugs?

Nē, es pati īrēju dzīvesvietu. Nav māja, bet dzīvoklis ar dārzu.

Un arī acīga kaimiņiene ir, kas tevi pašizloācijas laikā padarīja par bezatbildīgu uzdzīvotāju.

(Smaidot nopūšas.) Nu ko lai saka: briesmīgi. Smieklīgi arī, bet man tēlu pabojāja. Viena tante pateica, bet aizgāja visos portālos. Man zvana filmēšanas producente, un pat viņas balsī dzirdu tādu aizdomīgu apakštoni: nez vai maz spēšu filmēties... Man, goda vārds, vienu brīdi bija sajūta, ka man tagad visiem jātaisnojas, ka tā taču nemaz nav taisnība. Reāls pierādījums, kā cilvēkam var tēlu pabojāt, ja vien ir tāda vēlēšanās. Bet nu labi, ka es pati zinu, ka nekāda uzdzīvotāja neesmu, un jebkurā gadījumā darbi parādīs, kāda esmu.

Un interesanti taču, ka cilvēks joprojām nerimstas. Ir tāda burgernīca MUNCH, kur esmu līdzīpašniece. Tad nu tagad cilvēks, ne reizes tur nebijis, raksta internetā komentārus, cik tur viss negaršīgi.

Es taču reiz pat svēto tēvu ar visiem viņa svētajiem ūdeņiem izsaucu. Un tiešām nomierinājās, gribi – tici, negribi – netici.

Tas nu gan interesants pavērsiens: vēl arī biznesā esi.

Sen par to sapņoju, bet tagad viss tā pats no sevis labi salikās. Ir Ēriks. Un Ērikam ir brālis Roberts, kurš pirms diviem gadiem izveidoja burgernīcu.

Bet Ēriks ir tavs draugs.

Jā. Un Roberts vienu brīdī uzņēmuma daļas pārdeva indiešu investoriem, taču līdz ar pandēmiju indieši brauca uz mājām un pārdeva savas daļas. Man bija nauda, un es tās daļas nopirku. Tā nu tagad esmu...

Burgeru karaliene.

Jā, Purvciema burgeru princese.

Kāpēc tev to vajadzēja?

Vienmēr esmu gribējusi šiverēties pa kafejnīcu vai restorānu. Plus papildu ienākumi. MUNCH tiek saukts par hidden gem at Purvciems. Purvciema apslēptā pērle. Tur nāk tik interesanti cilvēki. Tiešām forša vieta, man pašai ļoti patīk. Un mums ir plāni paplašināties, skatāmies Jūrmalas virzienā.

Enerģijas tev netrūkst.

Es esmu Strēlnieks, ugunszīme. Enerģijas man tiešām netrūkst. Jāņos arī nāca ārā mana alus līnija. Craft aliņi, mazās 0,3 pudelītēs.

Kāpēc alus?

Tāpēc, ka man garšo alus. Zinu, ka sievietes dzer vīnu no smukām glāzēm un tas ir šiki, bet man garšo labs, auksts alus.

Un burgeri.

Un burgeri. Kaut ar tiem cenšos neaizrauties. Man gan ar vielmaiņu ir paveicies, tomēr sekoju līdzi tam, ko un cik ēdu. Atceros, ko reiz man Juris Bartkevičs vēl Kareņina laikā teica. Skatās tā no tālienes un savā zemajā, lēnajā balsī saka: “Vai tik mūsu Annai nav plus trīs kilogrami...”

Tev ir 30 gadi, un vēl jau labo izskatu var uz gēniem norakstīt.

Bet es arī dzīvoju visnotaļ veselīgu dzīvesveidu. Dzeru medus ūdeni ar melno ķimeņu eļļu, labi imunitātei. Ļoti laikus eju gulēt, man patīk agri celties. Kaut dzīvoju Mežaparkā, vienalga vēl braucu uz mežu staigāt un garus gabalus noeju. Man ļoti patīk sēņot.

No burgeriem un alus pāriesim pie mākslas?

Pirmajā vietā mūzika. Man loti patīk klasiskā mūzika. Šopēns. Un vispār klaviermūzika.

Negribu izklausīties pēc tādas madāmas, kas nelasa grāmatas, bet tā vairāk ir tāda “aktuālā lasāmviela”. Izlasīju Ingas Grencbergas Sesto sievu. Tagad filmējos seriālā Bezvēsts pazudušās pēc Leldes Kovaļovas romāna motīviem, lasu to. Man patīk grāmatas par psiholoģiju. Un vēl es interesējos par astroloģiju, tas man no mammas. Jau bērnībā mums mājās bija tāda literatūra, bija arī kaste ar akmeņiem katrai horoskopa zīmei. Man arī bija savi tirkīzi kopš bērnu dienām.

Bet tagad tev nav neviena akmeņa rotās, precīzāk – vispār nav rotu.

Taizemē man Titipona – mana krusttēva līgava – uzdāvināja kulonu ar īpašu aizsardzības akmeni. Un pieteica to nekad nenoņemt. Labi, ka viņa nelasīs šo interviju latviski.

Mēs ātri iegājām tādā divu cilvēku karuselī, viss tik ātri notika. Kad aizveru acis un domāju par mūsu attiecībām, tas ir kaut kāds tornādo kopš pirmās dienas.

Sākot attiecības, tu tiešām pārbaudi astroloģisko saderību?

Protams! Vienubrīd es vispār domāju, ka man der attiecības tikai ar Strēlnieku. Tad izlēmu tomēr nebūt tik kategoriska. Bet – jā, es izpētu astroloģisko saderību un skatos, kas cilvēks ir vēl arī pēc ķīniešu horoskopa.

Un kādreiz esi pateikusi “nē”, jo horoskopi neko labu nesola?

Jā, vienam kandidātam tā arī pateicu: piedod, bet man neiet ar tādu horoskopa zīmi kopā. Kā viņš apvainojās! Un kā pēc tam dusmojās! Kas tās par muļķībām esot... Bet vienu jau viņš neiedomājās: ja būtu paticis stiprāk, droši vien es to horoskopu nemaz tik ļoti nepētītu.

Tev bija nopietnas un arī vairākus gadus ilgas attiecības ar kolēģi, aktieri Kasparu Zāli. Tās tomēr beidzās.

Kaspars ir Lauva. Un es jau zinu, kā ar Lauvām ir. Ka jāglauda, kamēr kļūst par mīļo kaķīti. Kaspars ir mākslinieks.

Mēs dzīvojām Mežaparkā, bet citā vietā, tur bija malkas apkure. Viņš bija tas, kurš gāja pakaļ malkai. Un es nepārspīlēju, ejot pēc malkas, pazuda uz stundām četrām. Domāju: nē, nu ko var tik ilgi ar to malku darīt?! Paskatos pa logu, bet viņš staigā gar ezeru šurpu turpu, šurpu turpu... Tas ir Kaspars. Un tieši tas mani viņā piesaistīja. Viņa neordinārā daba. Viņš ir ļoti, ļoti neparasts cilvēks. Un patiesībā arī vienpatis.

Man ļoti daudz kas patīk. Man vispār dzīvot patīk. Ļoti.

Bet tu ļoti sabiedriska. Ko tev patīk darīt?

Man patīk braukt pie stūres. Mani mazāk interesē galapunkts, vairāk pati braukšana. Un vēl man patīk dziedāt. Ne tikai uz skatuves, bet arī, piemēram, dušā. Sajust, kā varu kontrolēt savu balsi. Man ļoti daudz kas patīk. Man vispār dzīvot patīk. Ļoti.

Un nepatīk kas?

Ja cilvēki ir nevīžīgi. Vienalga, cik tev naudas, vari parūpēties, lai izej no mājas tīrs.

Un vēl man nepatīk cilvēki, kas aizņem visu telpu. Viņi ienāk telpā un izliekas nesaprotam, ka tajā ir arī citi cilvēki un ne visus interesē, ko viņi darījuši vakar vai šorīt. Viņi runā, runā un piepilda visu telpu tikai ar sevi. Man varbūt pat mazliet vajadzētu pamācīties no tādiem cilvēkiem, jo esmu pārāk toleranta pret citiem. Man ka tik kādu nepatraucēt.

Bet atgriežoties pie Ērika...

Mēs ātri iegājām tādā divu cilvēku karuselī, viss tik ātri notika. Kad aizveru acis un domāju par mūsu attiecībām, tas ir kaut kāds tornādo kopš pirmās dienas. Un ļoti jau gribētos, lai tas tornādo griežas uz produktīvo pusi, kā tas pagaidām arī notiek.

Un tagad tevi interesē hokejs, jo viņš ir hokejists?

Bet no sporta veidiem hokejs mani vienmēr ir interesējis visvairāk. Saprotu, kas tur notiek, man ir azarts skatīties. Tāpēc – jā, man patīk, ka viņš ir hokejists. Viņš spēlēja Vācijā, bet tagad ir Latvijā un domā, kā tālāk rīkoties.

Tā dzīvē sanāca, ka mēs satikāmies. Plāni viņam bija pavisam citi. Un man vispār arī. Bet mēs satikāmies, un mūsu dzīves mainījās.

Bet es nekur par varītēm ieķērusies neturos. Arī attiecībās ne. Es vienkārši ļauju visam notikt. Un arī citiem cilvēkiem ļauju izvēlēties, ko viņi grib.

Kas teātrī ir tavi cilvēki?

Teātrī Rūtiņa Hasnere, viņa strādā mārketingā. Un vispār es tomēr atļautos domāt, ka man ir labas attiecības ar visiem kolēģiem. Rēzija Kalniņa ir mana teātra krustmāte, ar viņu droši vien teātrī un par teātri esmu visvairāk runājusi. Ar Pēteri Liepiņu man ļoti patīk aprunāties. Viņā ir tāds miers. Un cik nomierinoši viņa balsī skan: “Ai, Leldīt, liecies mierā...”

Bet dzīve nav tikai teātris. Man ir māsa, kas man ir ļoti tuva. Mamma. Un krusttēvs. Kad tētis nomira, viņš kaut kā dabiski ieņēma nozīmīgu vietu manā dzīvē, kaut pirms tam nemaz tik ļoti bieži un tuvu nekontaktējāmies. Gudrs, vieds cilvēks. Tāds mazs man to tuvāko cilvēku loks sanāk. Bet labs un stiprs.

View this post on Instagram

Baraviku laiks ❤️❤️❤️

A post shared by Lelde Dreimane (@leldedreimane) on

Nu, un man pašai arī nav nekādas lielās vainas. Ja es būtu cits cilvēks un redzētu tādu Leldi Dreimani, tiešām domātu: tāda sakarīga sieviete. Es ar tādu Leldi varētu dzīvot kopā, nekādu problēmu! Ja vēl ar to muļķīgo kavēšanu tiktu galā...

Saistītās ziņas

"Labi ir šeit un tagad" - daiļā aktrise Lelde Dreimane nosvin savus 30
Lelde Dreimane par pucēšanos un skaistumu: "Esmu mēģinājusi ieklāt matos majonēzi, un efekts bija tiešām labs"
Zināms, kas ir daiļās aktrises Leldes Dreimanes jaunais sirdsāķītis

Citi šobrīd lasa

Pandēmija un 2020. gads slavenībām ir ražīgs mazuļu laiks
Policijā atklāj detaļas par pērn izteiktajiem draudiem Rebenoka dzīvībai
Timma publicē foto no kāzām ar Annu Sedokovu, kuru nosauc par “Misis Timmu”

Стало известно, как принц Гарри отметил день рождения вдали от королевской семьи

Раскрыт размер повышенных пенсий Гузеевой, Якубовича и других звёзд ТВ