Ciemos pie Annas Heinrihsones. Māksliniece: "Rīgas centrs man ir ļoti svarīgs"

Kā tu sāc savu dienu, vai tevi ietekmē sakāmvārds – kā dienu iesāksi, tā arī pavadīsi?

Es katru dienu ceļos pietiekami agri, ap septiņiem, un tad pirmās divas stundas es faktiski nerunāju, jo man ir svarīgi sevi nostādīt konkrētajai dienai. Es pieceļos, uztaisu kafiju un tad es staigāju apkārt pa dzīvokli, skatos ārā pa logiem, domāju par dzīvi un konkrētās dienas plāniem – šīs divas stundas ir tikai manas.

Vai tev ir svarīgi tas, kur tu dzīvo un kāda ir telpa ap tevi?

Man tas ir ļoti svarīgi, pat ne tikai tas, kas man ir apkārt dzīvoklī, bet arī tas, kas man ir apkārt ģeogrāfiski, tā sakot, skatoties no augšas. Rīgas centrs man ir ļoti svarīgs un ne tikai tāpēc, ka tas ir ērti un man nav automašīnas, bet arī tāpēc, ka man patīk tramvaja troksnis, man patīk no rītiem dzirdēt, kā citi jau strādā, kamēr es vēl guļu. Šajā dzīvoklī  man tas ir superīgi, jo logi ir uz visām pusēm – gan uz ielu, gan pagalmu un kokiem. Katrā no tiem ir dažādas noskaņas.

Vienam cilvēkam tev tāds diezgan paliels dzīvoklis ar piecām istabām un vēl gandrīz pie katras sienas pa lielam spogulim. Tev tik ļoti patīk sevi vērot?

Man gribētos vēl lielāku. Es visu savu apzināto bērnību un jaunību pavadīju ļoti lielā vecāku dzīvoklī Baznīcas ielā un tāpēc laikam uztveru to kā normu. Nezinu, ko darītu tādā mazā kastītē, kurā tu vari tikai paēst, izgulēties un iet uz darbu. Es te tomēr dzīvoju, un, ja es dzīvoju, tas nozīmē, ka arī domāju. Man domāšanai ir nepieciešama fiziskā telpa, jo, to darot, es parasti staigāju.

Otrs iemesls – man ir ļoti daudz mantu. Es mīlu mantas, un katrai tai ir sava vieta. Tu vari to savu mantu zooloģisko dārzu izkārtot, kā gribi, nevis – kā vari. Par spoguļiem runājot – tie papleš telpu, un, ja vēl tos izvieto vienu otram pretī, tad tu tēlaini pieliec klāt vēl veselu istabu, ar mantām, protams.

Ienākot šeit, uzreiz ir skaidrs, ka te dzīvo mākslinieks, pat neredzot nevienu gleznu. Te ir tik daudz visādu sīkumu un priekšmetu, ieskaitot arī dzīvnieku izbāžņus. Viens to sauktu par nekārtību, bet, tā pasēžot un pavērojot, saproti, ka viss tomēr ir savās vietās. Tu šos knibuļus meklē apzināti vai vienkārši kaut kur uzskrien tiem virsū?

Nē, nav tā, ka es pēkšņi ieraugu kādu brīvu vietu un sāku domāt, kā to aizpildīt. Mana meita jau sen teic, ka te vispār vairs nav vietas, bet vienmēr jau kaut kas acīs ielec. Piemēram, par tiem izbāztajiem putniem un vienu vāveri – bija savulaik tādi muzeju priekšteči, sauktās kunstkameras, kur bagāti cilvēki tā vienkārši krāja visādas lietas bez kādas sistēmas un īpaši bija aizrāvušies ar visādām dīvainībām un anomālijām. Kad es to nu jau pirms daudziem gadiem uzzināju, tas mani aizrāva un iedvesmoja.

Mans pirmais putns, kuru es palūdzu izgatavot, bija vārna, kura gan netika speciāli šauta manai kaprīzei. Tā tas sākās. Vāvere pie manis nonāca pilnīgi nejauši no ss.lv reklāmas. Ieraudzīju sludinājumu, aizbraucu ar taksi tai pakaļ un pārdevējam prasīju – kā jūs varat atteikties no kaut kā tik skaista? Viņš teic –  sieva vairs neļauj turēt.  Faktiski visiem priekšmetiem šeit ir savi stāstiņi.

Otra mana aizraušanās ir dažādi augi, un es no visiem ceļojumiem cenšos kādu no tiem atvest mājās – vai no klinšu spraugām izkasu kādu saknīti, vai sēklas savācu. Tad iestādu un skatos, kas sanāks. Man uz palodzes aug agave, kuru mazmazītiņu Spānijā izraku – nu jau pods paliek par mazu. Te man vēl no Taivānas viens augs jau metra garumā izaudzis, bet zinātāji teic, ka vispār tas ar laiku būs liels koks. Ko darīšu vēlāk, nezinu, bet līdz griestiem vēl vietas gana.

Tavi vecāki ir slaveni mākslinieki Helēna Heinrihsone un Ivars Heinrihsons – vai viņi tevi apzināti virzīja pa mākslas ceļu, vai tomēr ļāva izvēlēties pašai?

Nē, nu kāda tur izvēle. Es jau no pašas bērnības nemaz nezināju, ka vispār ir vēl kādas citas iespējas. No piektās klases jau gāju Jaņa Rozentāla skolā un bija tāda sajūta, ka pasaulē ir tikai divas profesijas – skolotāji un mākslinieki. Viņiem gan mani nekad nav bijis jāpiespiež, un, protams, pēc skolas man pašai bija izvēle, bet arī tikai – kādu nodaļu studēšanai izvēlēties.

Par laimi, es pirmajā gadā Mākslas akadēmijā neiestājos, jo gribēju iet uz gleznotājiem, bet pagāja gads, kura laikā es strādāju apģērbu veikalā par tērpu zīmētāju un skatlogu noformētāju. Tad iepazinos ar scenogrāfu Andri Freibergu, un tas arī noteica visu tālāko.

Tev ir ļoti daudz izrāžu, kurās esi bijusi gan scenogrāfe, gan kostīmu māksliniece. Vai tu atceries arī savu pirmo izrādi?

Jā, tās man bijušas ļoti daudz, domāju, ka apmēram deviņdesmit. Bet pirmā izrāde, kas uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu, bija Jāzeps un viņa brāļi Dailes teātrī ar Blumberga scenogrāfiju un kostīmiem. Tas man bija pilnīgs kultūršoks, un brīžiem, skatoties to, no aizrautības bija tāda sajūta, ka trūkst elpas. Domāju, ka tieši tajā brīdī es arī sapratu, ka nebūšu tikai gleznotāja. Bet mana pirmā izrāde – mūs abas ar mammu uzaicināja Liepājas teātri taisīt scenogrāfiju izrādei Maija un Paija.

Man ir tādas aizdomas, ka viņi vairāk gan tēmēja uz mammu, bet tolaik bija prasība, ka cilvēkam tomēr ir jābūt atbilstošai kvalifikācijai, tāpēc tas, ka studēju scenogrāfos, šo iespēju strādāt mums arī deva. Bija diezgan traki, bet arī interesanti, jo praktiskas pieredzes jau mums abām nekādas nebija.

Kura scenogrāfija tev ir nākusi visgrūtāk?

Principā tad, kad esmu vienu darbu izdarījusi, es cenšos aizmirst un par to vairs nedomāt. Taču viens darbs gan bija tik traks, ka es šo skatuves plānu pēc tam pat sev uztetovēju uz muguras, jo man pašai tas patika ļoti, bet nevienam citam nepatika. Tas bija milzīgs labirints uz Dailes teātra lielās skatuves, un katrs labirinta aplis vēl arī griezās atsevišķi, jo tādas iespējas te bija. Tā bija vesela sistēma, ko darbināt tā īsti prata tikai viens skatuves darbinieks, un viņš mani arī atbalstīja. Tomēr beigās to izrādi daudzi nokritizēja, un tad es kā iekšējo protestu šo tetovējumu arī uztaisīju.

2012. gadā tu veidoji dizainu Rīgas maratona oficiālajam krekliņam. Kādas tev pašai ir attiecības ar sportu?

Sporta zāle ir viena no manām mīļākajām vietām un lietām. Mana trenere ir jau kļuvusi par manu draudzeni, bet skriet un peldēt gan man nepatīk.

Tev savulaik bija leģendārais mopsis Berimors, kurš kļuva par simbolu bērnu filmu festivālam. Nu jau viņš labu laiku ir citos medību laukos, bet vai tev šobrīd ir kāds mājdzīvnieks?

Ar Berimoru bija tā. Kad vēl dzīvoju kopā ar Mārtiņu, mums bija ģimenes draugi – režisors Jānis Kalējs ar savu draudzeni. Sestdienas rītos mums bija tāda tradīcija, ka nelielā kompānijā satikāmies pie viņiem dzīvoklī un pie kafijas un kruasāniem lasījām presi. Vienā reizē aizejam, un visi nopietno presi bija izķēruši, man palikusi tikai reklāmas avīze.

Apvainojos, aizgāju uz blakus istabu un sāku lasīt dzīvnieku pārdošanas sludinājumus. Ieraudzīju mopšu sludinājumu, aizbraucām kucēnus apskatīties – viņi bija burvīgi, un Berimors bija pats pēdējais, kurš no visa tā ņudzekļa izvēlās ārā. Man uzreiz bija skaidrs, ka tas ir mūsējais. Nodzīvoja viņš desmit gadus, un varbūt tas festivālu stress viņa dzīvi arī drusku saīsināja.

Kad viņš jau bija vecs, Nacionālajā teātrī es biju neuzmanīgi izmetusi, ka, ja vien man patiktu kaķi, tad es droši vien ņemtu britu zilo. Sagadījās, ka tajā brīdī blakus man sēdēja Egils Melbārdis, kurš tieši nodarbojas ar šīs sugas kaķu audzēšanu. Viņš to bija atcerējies, bet piemirsis, ka kaķi man nepatīk, un tad, kad uzradās kaķēni, ar savu aktiera meistarību panāca, ka es aizbraucu apskatīties. Un tad, kad jau tu apskaties, tad arī ar tevi ir cauri. Tagad, protams, pret kaķiem esmu pielaidīgāka, mans Žans Mišels Baskjā ir mājas mīlulītis jau piecus gadus un atsaucas uz vārdu Bakijs.

Ko tu sauc par savu hobiju?

Noteikti sports un tad vēl vērošana. Es varu stundām sēdēt un vērot, piemēram, kā mainās gaisma krēslojot.

Parasti māksliniekus pieņemts uzskatīt par visai nepraktiskiem sadzīves jautājumos. Kā, tev, piemēram, sokas ar ēdiena gatavošanu?

Man ļoti patīk gatavot un arī traukus mazgāt patīk. Man patīk garšvielu smarža, tas haoss, kas notiek brīžos, kad jāgatavo lielos apjomos. Mēs savā ģimenē vienmēr tradicionāli esam ēduši mājās, un arī visā darba skriešanā man vienmēr ir jāatceras, ka jāatlicina laiks pusdienu un brokastu gatavošanai. Vēl vairāk, es brīvos brīžos nodarbojos arī ar pasākumu rīkošanu un pavisam nesen vienā tādā uzņēmos pabarot apmēram simt cilvēku. Domāju, izdevās labi.

Vai tev šobrīd ir arī kāds cilvēks, kas to tevis radīto mājas sajūtu un ēst gatavošanu var izbaudīt?

Statuss mums it kā ir, bet pienākumu nav. Tā īsti nezinu, jo tas vēl ir tāds atklāts jautājums, kas turpina attīstīties…

Paldies par sarunu!