Visu dzīves skaistumu viņa ieguva, uzņemoties ciešanas. Rakstniece Zenta Mauriņa - sieviete ar lielu gribu

Rakstnieces Zentas Mauriņas popularitāte galvenokārt saistās viņas esejām un apcerēm par slavenām personībām. Viņas dzīves laikā Mauriņu gan slavēja, gan pēla – viņu atzina par latviešu izcilāko esejisti un kritizēja par garīgās dzīves dekoratīvismu un pārmērīgu pozēšanu.

Pat šodien izskan ieteikumi nelasīt viņas darbus lieliem gabaliem, jo asarainais izteiksmes veids var nogurdināt. Tomēr nevar noliegt, ka viņas apcerējumi iedvesmoja ne mazums interesentu daudz pamatīgāk ielūkoties filozofijas un literatūras dzīlēs. Mauriņa aicināja lasītājus aizdomāties, ka viņi ir kaut kas vairāk nekā tikai fiziskais ķermenis, mudināja tiekties pēc garīguma un zināšanu paplašināšanas. 

Trīsdesmitajos gados kādā vēstulē Mauriņa rakstīja: “Lai cik labi man gājis ārzemēs, bet pastāvīgi es tur nekad nevarētu dzīvot. Es apbrīnoju rakstniekus, kas mūža trimdā radījuši savus labākos darbus. Es nevarētu. Es nomirtu aiz ilgām.” Diemžēl liktenis bija lēmis citādi. Zenta Mauriņa trimdā nodzīvoja kopumā 32 gadus, tur arī tapuši viņas labākie darbi. Pēc 1946. gada viņai latviešu valodā iznāca 27 grāmatas, vācu valodā – trīsdesmit. Daudzas no tām tā arī palika neiztulkotas latviski.

Visa viņas dzīve bija cīņa ar sāpēm un slimībām. Mūža nogalē Mauriņa atzina: “Atskatoties uz savu personīgo dzīvi, man jāatzīstas, ka visu skaistumu, visu bagātību, ko devusi draudzība, mīlestība, darbs, ceļojumi, esmu guvusi uzdrīkstējoties, uzņemoties lielas ciešanas. No sāpēm – fiziskām un psihiskām – nav jābaidās, ja tikai tās paplašina apvārsni.”

Studijas – tas ir ārprāts

Zenta Mauriņa piedzima 1897. gada 15. decembrī Gulbenes novada Lejasciemā. Pēc dažiem mēnešiem viņas tēvs Roberts kļuva par apriņķa ārstu Grobiņā, un visa ģimene pārcēlās uz turieni. Kuplajā Mauriņu ģimenē bija sešas meitas un dēls. Diemžēl dēls Verners un meita Irēne agri nomira, bet Zenta piecu gadu vecumā saslima ar poliomielītu. Agrāk tik spriganajai meitenei vairs neklausīja kājas, viņa nespēja staigāt. Vecāki nepadevās un aizveda meitu uz Berlīnes klīniku, kur viņai veica operāciju, bet tā nepalīdzēja. Visu turpmāko dzīvi Zenta bija piesaistīta ratiņkrēslam.

Jāatzīmē, ka Mauriņu ģimene bija ar vācisku ievirzi. Māte Melānija bija audzināta vāciskā garā un latviski nerunāja. Tēvs bērniem mācīja latviešu valodu, bet mājskolotāji pasniedza krievu un vācu valodu. Mājas dzīve bija intelektuāla un muzikāla. Doktorātā tika rīkoti koncerti, māte spēlēja klavieres, tēvs – vijoli, kāds viņu draugs – čellu. No Liepājas reizēm ciemos ieradās diriģents Hanss Holcapfels.

Kādu laiku Zenta apguva zinības mājskolotāju uzraudzībā, bet 1913. gadā iestājās Liepājas krievu ģimnāzijā – uzreiz sestajā klasē. Sākumā ģimnāzijas vadība gan negribēja pieņemt skolnieci ratiņkrēslā, bet, kad skolas direktorei bija vajadzīga daktera Mauriņa palīdzība, ģimnāzijas durvis atvērās. Skolā meitene iemīlēja krievu literatūru, sevišķi Dostojevski, kura darbi un dzīve vēlāk kļuva par Mauriņas padziļinātas izpētes objektiem. Skolu Zenta pabeidza ar izcilību un pēc abitūrijas – tieši pirms vācu iebrukuma – atgriezās Grobiņā pie vecākiem.

Divdesmit četru gadu vecumā Zenta kļuva par Latvijas Universitātes Filozofijas fakultātes studenti, bet pēc pāris gadiem pārgāja uz baltu filologiem. Māte uzskatīja, ka meitas studijas – tas ir ārprāts. Viņasprāt, Zentai vajadzēja palikt mājās, kur piederīgie varētu viņu pienācīgi apkopt. Turklāt karš un ugunsgrēks Grobiņas doktorātā bija atņēmis ārstam Mauriņam visus ietaupījumus, tāpēc jaunajai studentei pastāvīgi trūka naudas. Lai varētu izdzīvot, Zenta pasniedza privātstundas. Salīdzinājumā ar citiem studentiem viņai bija papildu izdevumi – vajadzēja maksāt par ratiņkrēsla stumšanu uz augstskolu un atpakaļ, par uznešanu uz auditoriju un tamlīdzīgi.

Lai arī dzīvoja pastāvīgā naudas trūkumā, Zenta nežēlojās, kaut bieži vien pārtika tikai no rupjmaizes un tējas. Visu savu uzmanību viņa veltīja mācībām, turklāt savos spriedumos bija ļoti pastāvīga – Zentai vienmēr par visu bija savs viedoklis.  

1922. gadā Mauriņa nolasīja savu pirmo referātu par Nīčes filozofiju un Dostojevska romānu Noziegums un sods. Te gan jāteic, ka vārds nolasīja nav īsti precīzs, jo savos lasījumos Mauriņa parasti pat neieskatījās piezīmēs. Viņa jutās pietiekami zinoša, lai brīvi improvizētu par konkrēto tēmu. Kad 1928. gadā viņa iepazīstināja Raini ar savu apcerējumu Par dažiem pamata motīviem Raiņa mākslā, dzejnieks atzina: “Tik dziļi mani vēl neviens nav sapratis. Jūs esat nojaukusi tās šaurās robežas, kurās mani grib iežņaugt.”

Kaut arī Mauriņa bija spoži pabeigusi universitāti, viņai bija problēmas atrast darbu, jo neviens negribēja darbinieku invalīda ratiņos. Kad daudzi jau bija atteikuši, viņa izmisumā vērsās pie izglītības ministra Raiņa, kurš iekārtoja Mauriņu Rīgas Skolotāju institūtā par latviešu valodas pasniedzēju. 1928. gadā pēc profesora Aleksandra Dauges uzaicinājuma viņa sāka lasīt lekcijas Latvijas Tautas universitātē, bet 1929. gada janvārī realizējās kāda sena iecere – tika atvērta Mauriņas  literārā studija Torņa ielā, kuras mērķis bija atklāt latviešu un pasaules literatūras mijiedarbību. Mauriņa savos pētījumos pievērsās tām personām, kuras šodien tiek uzskatītas par eksistenciālisma veidotājiem: Bodlēram, Kafkam, Unamuno, Strindbergam, Rilkem, Prustam, Džoisam un, protams, Dostojevskim. Dostojevskis bija Zentas Mauriņas mūža mīlestība, kurai viņa bija uzticīga kopš ģimnāzijas izlaiduma sacerējuma; Mauriņas mūžīgais pavadonis, par kuru viņa bija gatava runāt jebkurā dienas vai nakts laikā. Starptautisku atzinību viņa izpelnījās ar grāmatu Dostojevskis. Viņa personība, mūžs un pasaules uzskats.

Dēkainis un Fausta sieva

Mauriņa rakstīja arī apskatus žurnāliem, un tie piesaistīja ar zināšanu daudzveidību, dziļumu un trāpīgiem atzinumiem. Viņa bija Valtera un Rapas izdevniecības Daugavas gada grāmatas redaktore. Trīsdesmito gadu beigās Mauriņa jau bija atzīta literatūras speciāliste Baltijā, moderna kritiķe ar doktora grādu, tomēr viņai netrūka arī nelabvēļu. Jau vēlāk, dzīvojot trimdā, viņa atcerējās: “Latvijā dzīvoju nepārtrauktā spriegumā. Man bija savi cienītāji un dievinātāji, bet arī noliedzēji un nicinātāji, man pārmeta vācu māti, žīdu simpātijas, internacionālismu, sevišķi tais gados, kad nacionālisms vērsās šovinismā. Mana dzīve būtu bijusi vieglāka, ja es būtu pievienojusies kaut vienai partijai vai biedrībai. Mans mērķis bija patiesība, brīvība, mijiedarbība, un šīs trīs lietas nav iesniedzamas nevienā partijā.”

Kad 1939. gada 22. janvārī nomira viņas mīļais tēvs, Zenta smagi saslima – vairs neklausīja rokas, mocīja bezmiegs. Viņa vairs nespēja pilnvērtīgi pastrādāt, varēja tikai diktēt. Ar veselības problēmām viņa cīnījās visu dzīvi, reizēm sāpes dzina izmisumā, un mierinājumu viņa meklēja darbā. Viņa uzsvēra: “Nav jābēg no sāpēm, tās jāpārvērš enerģijā, skaistumā, radītāja darbā.” Un vēl: “Mācīsimies klusi strādāt savu darbu, nekur un nekad sevi neizbīdīt pirmā plānā. Zināsim visi vienu: labs darbs ir gaisma, ko nevar noslēpt. Katru rītu lec jauna saule, un katrā laikmetā piedzimst tādi cilvēki, kas gādā par to, lai neiznīktu ticība cilvēkam.”

Likās, Mauriņai nav lemta laulības dzīve, taču trīsdesmito gadu otrajā pusē viņai uzradās pielūdzējs. Tas bija Konstantīns Raudive – glīts tumšmatis, kurš prata vācu, krievu, angļu, spāņu, franču, zviedru valodu, bija mācījies Parīzē, Madridē un Edinburgā. Turklāt viņš bija divpadsmit gadus jaunāks par Mauriņu. Kā vēlāk noskaidrojās, viņš bija apmeklējis Mauriņas lekcijas jau kopš 1929. gada un par tām jūsmojis, taču nav uzdrošinājis viņai tuvoties. Tomēr vēlāk, kad radās iemesls satikties, Raudive to izmantoja. Viņš bija tulkojis Unamuno grāmatu Migla, bet Mauriņa bija publicējusi atsauksmi par šo darbu. Raudive viņai piezvanīja un pateicās. Jau pēc četrām dienām viņš apciemoja Zentu viņas dzīvoklī. Raudivi valdzināja fiziski nevarīgās sievietes smalkais intelekts, radošais talants un sirds gaišums. Drīz vien sekoja bildinājums, bet Mauriņa atteica. Raudivem bija sieva un divi bērni, un izjaukt ģimeni nepavisam nebija Mauriņas plānos.

Konstantīns Raudive devās uz Angliju un Itāliju. Atgriezies Latvijā, viņš apciemoja Zentu un vēlreiz viņu bildināja. Šoreiz viņa deva piekrišanu, kaut arī tas nenācās viegli. Turklāt ne visi Mauriņas radi un draugi atbalstīja šo savienību.

Sabiedrībā Raudive tika uzskatīts par lielu savādnieku. Viņu sauca par donkihotisku dēkaini, bet Mauriņu, kad viņi jau bija precējušies – par Fausta sievu. Mauriņa vēlāk rakstīja: “Ne tikai nācēji un gājēji – mani tuvinieki, pat īstenieki, darīja visu iespējamo, lai mani šķirtu no Konstantīna.” Pēc iepazīšanās abi aizbrauca uz Liepāju. Zenta runāja ar māti, bet viņa pat nepieļāva domu par meitas kopdzīvi ar Raudivi. Vienīgi tēvs atbalstīja meitas izvēli. Oficiāli abi apprecējās tikai 1946. gadā, kad kopā bija nodzīvoti deviņi gadi.

Konstantīns Zentai bija liels atbalsts – viņš bija sievas rokas un kājas. Abi apmetās Kuldīgas ielas mājā ar četrām istabām, verandu un dārzu. Saņēmis honorāru par Dona Kihota tulkojumu, Raudive iegādājās automašīnu, kas tik ļoti bija nepieciešama Zentai. Viņu pirmais brauciens bija uz Siguldu. Nevar nepieminēt kādu zīmīgu epizodi kara laikā, kad vācieši kara vajadzībām rekvizēja transporta līdzekļus. Kāds vācu virsnieks bija nolēmis rekvizēt arī viņu automašīnu. Tad Raudive pagalmā uz rokām iznesa Mauriņu un paskaidroja, ka automašīna vajadzīga viņa sievai. To redzot, vācu virsnieks saplēsi aktu un aizgājis.

Abu laulības dzīvē netrūka arī negaisa mākoņu. Mauriņa pat vairākas reizes gribēja šķirties, tomēr Raudive vienmēr prata izlīdzināt situāciju. Viņš bija dēkainis, viņam bija romāni ar citām sievietēm, bet Mauriņa, kā jau tas bija sagaidāms, mocījās greizsirdībā. Pats Raudive vienmēr uzsvēra, ka pirmajā vietā viņam vienalga ir Zenta. 1944. gadā kādā vēstulē viņš rakstīja: “Es ar katru dienu Tevī atklāju jaunus tikumus, un tie visi man kļūst par nepārkāpjamiem likumiem. Būtu ļoti maz, ja es Tevi tikai mīlētu un pēc Tevis neatlaidīgi tiektos, bet es pret Tevi jūtu dziļu bijību. Es tikai vienu vārdu mūsu attieksmēs varu atrast – Svētas. Tajā nav nekā tāda, kas nesaskanētu ar mūsu sirds likumiem. Tu lielā spītā un ciešanās pildi savas sirds likumus. Arī es savējiem palikšu uzticīgs līdz nāvei. Tev par mani dota lielāka vara nekā visām citām mirstīgajām būtnēm. Esi mans liktenis līdz galam!”

Jau vēlāk, dzīvojot trimdā, Mauriņa atzina: “Šodien nevaru saprast, ka tais gados biju tik greizsirdīga, ka es neaptvēru, ka tā sauktās draudzenes radītāja cilvēka dzīvē ir izklaide. Tās izslēgt nozīmē viņu aplaupīt. Ja vīra sirdī sievai patiesi ir vieta, tad visas citas ir perifērijā, gan bagātinādamas, gan neatstādamas nekādas pēdas. Savu vietu sieva zaudē tad, ja mīlestība bijusi malds. Manu vietu nekad nenolaupīja. Bet es to nezināju un savā aklumā neizsakāmi cietu. Pasaule aptumšojās. Neredzēju nekādas izejas.”

Vai pārdzīvosim nāvi?

Otrā pasaules kara beigās Zenta un Konstantīns devās trimdā – vispirms apmetās Zviedrijā, vēlāk mājas atrada Vācijā. Abi bieži viesojās arī Šveicē, kur Mauriņa lasīja lekcijas un ārstējās sanatorijā. Pēc kāda laika viņi pārcēlās atpakaļ uz Zviedriju, Upsalu. Mauriņai gan Zviedrija likās pārāk sterila, sakārtota un bezdvēseliska. Šo valsti viņa raksturoja kā no romantisma izdezinficētu ideālas higiēnas zemi, kurā vienīgais, ko likums nav paredzējis, ir krākšana.  

Pirmie gadi trimdā bija kā slīcēju cīņa par izdzīvošanu – viss bija jāsāk no jauna. Mauriņa rakstīja: “Trimda ir dzīve drupās. Nav nekā vesela. Atmiņu drupas, draugu drupas. Atgriezti no pagātnes, no iestrādātā darba lauka, mēs reizēm gan varam naudu pelnīt, bet nekad un nekur nevaram tā strādāt un tā mīlēt, it kā mēs šai svešā zemē un svešā tautā (lai tā būtu diez cik cēla un simpātiska) būtu dzimuši un izauguši… Bet ne vācu, ne zviedru zemē mēs neesam aizmetuši saknes.”

Zviedrijā viņa ik palaikam uzstājās kā viesdocente salīdzinošajā literatūrzinātnē Ģermānistikas fakultātē Upsalā un, protams, rakstīja grāmatas. Mauriņa uzskatīja, ka intensīva darba priekšā atkāpjas visas slimības: “Radīšana – vislielākā atbrīvošanās no ciešanām, bet vislabākā aptieka – tā ir laba grāmata.” Mauriņa daudz ceļoja pa Eiropas valstīm un lasīja lekcijas, sevišķi bieži Vācijā. 1965. gadā viņa ar Raudivi pavisam pārcēlās uz Vāciju un apmetās uz dzīvi kūrortpilsētā Bad Krocingenā. 

Zentai Mauriņai bieži sāpēja mugura, reizēm viņa rakstīja, atspiedusies uz kreisā elkoņa, jo tikai tā varēja atslogot sāpošo muguru. Viņa stoiski pārcieta sāpes un atzina: “Jo mazāk slimību lutina, jo ātrāk tā aizvainota aizvelkas.” Taču organisms, gadiem ilgi uz vienu pusi sēžot, bija samocīts – mugurkauls spieda uz nerviem, bija problēmas ar kuņģi, rakstnieci mocīja spazmas un nelabums. Savā ziņā viņa bija trenējusies – uz rokām balstoties, bija jāizceļ sevi no gultas uz krēsla, pēc tam – ratiņos. Tādējādi tika pārslogotas locītavas – arī tās sāpēja.

Tomēr, par spīti sāpēm, Mauriņa pauda pārliecību, ka trīs svarīgākie medikamenti ir miers, ticība un pacietība. “Ikdiena drupina mūsu spēku, vēl vairāk to dara slimības. Bet kā melnās, tā baltās dienās jāatšķir svarīgais no nesvarīgā. Katra diena, kurā neesam paplašinājuši savu apvārsni, ir velti nodzīvota.”

Liels balsts viņai joprojām bija dzīvesbiedrs Konstantīns Raudive, kurš sešdesmitajos gados bija guvis ievērību kā rakstnieks. Īpašu populārs viņš kļuva aprindās, kas interesējās par aizkapa dzīvi. Raudive kļuva pazīstams ar septiņām grāmatām, kuras vāciski bija pārtulkojusi Mauriņa. Īpašu uzmanību piesaistīja parapsiholoģijai veltītās grāmatas Nedzirdamais kļūst dzirdams un Vai pārdzīvosim nāvi?. Šie darbi, kā arī piedalīšanās ar referātiem parapsihologu simpozijos vairākās Eiropas valstīs Raudivem nodrošināja plašu ievērību – viņam piešķīra Šveices parapsihologu augstāko godalgu, Romas Zinātņu akadēmijas goda akadēmiķa nosaukumu, pat nominēja Nobela prēmijai.

Mauriņas privātsekretāre Irēne Mellis savās atmiņās rakstīja: “Raudives uzmanība pret Zentu bija ārkārtīga. Kas viņu saistīja pie sievas? Personības šarms. Karaliskums. Patoss pat ikdienā. Zināšanu pārbagātība un vēlēšanās tās nodot tālāk. Nepadošanās liktenim. Pats bija pesimists. Reizēm neuzticīgs. Arī ar kādu zviedrieti – medmāsu. Šai šķirtenei, kurai jau bija trīs bērni, no Raudives piedzima meita 1949. gadā.”

Ar vientulības izjūtu

Kaut gan Konstantīns bija par divpadsmit gadiem jaunāks par sievu, viņš pirmais atstāja šo pasauli. Raudive nomira no sirds vājuma 1974. gada 1. septembrī – viņu pieveica otrs infarkts.

Dzīvesbiedra nāve bija smags trieciens Mauriņai. Kad pie viņas ciemos ieradās paziņa Austra Cielēna-Pelsis ar draudzeni Gaidu Ābolu, viņas sastapa vientuļu un problēmu nomāktu sievieti. Zenta atzinās, ka pēc Konstantīna nāves arī materiālajā ziņā stāvoklis esot katastrofāls. Viņas ienākumi – Zviedrijas pensija un desmit procenti no pārdotajām grāmatām. Viņa esot atteikusies no šofera, jo nespējot to noalgot. Naudu maksājot īpašai pusdienu gatavotājai un palīgam, kas uzņēmies stumt viņas ratiņus.

Sava mūža pēdējos trīspadsmit gadus Zenta Mauriņa pavadīja Vācijā. Viņa bija guvusi starptautisku atzinību, taču ar gadiem bija mazinājušies spēki, arvien stiprāk uzmācās vairāk viņu mocīja sāpes un vientulības izjūta. Viņa gan centās stāties pretim drūmajai nolemtībai un turpināja strādāt līdz pat dzīves galam.  Sekretāre Irēna Mellis vēlāk atzina, ka nezina otra tāda cilvēka, kuram būtu tik lielas darba, koncentrācijas un pašdisciplīnas spējas. Savulaik Mauriņa rakstīja: “Vientulība ir liela, bet atbildības izjūta vēl lielāka. Un, ja īpatnis to saprot, tad vientulība gūst savu jēgu. Īpatni neglābj ne Dievs, ne daba, ne draugs, ne sieviete, bet tikai darbs, kas mūžīgāks par pašu darītāju.”

1976. gadā Bāzelē Mauriņai atkal tika veikta operācija – jau devītā. Mūža nogalē viņai vairs nebija nevienas dienas bez sāpēm – sāpes un vientulība bija viņas pastāvīgās pavadones. Viņa arvien biežāk pievērsās filozofiskajam jautājumam – kāda jēga ir ciešanām?

Arī sēdēšana rakstniecei kļuva mokoša, jo gūžā bija iemeties jēlums. Mauriņa rakstīja: “Dienu no dienas es klīnikā sarunājos ar Dievu, es meklēju Dievu, lai jautātu tikai vienu un to pašu jautājumu: kāpēc Tu esi radījis sāpes, briesmīgās, kliedzošās, svilinošās sāpes? Jo vecāka kļūstu, jo vairāk pārvēršos jautātājā cilvēkā, kas dreb bailēs un, liekdamies zem sava krusta smaguma, cīnās ar neizprotamo. Un tomēr – nevaru beigt mīlēt šo zemi! Visu smagumu, ko manai sirdij nācies izturēt, es varu bez bailēm pieņemt, tikai neredzu visām ciešanām jēgu.”

1977. gada 16. augustā dienasgrāmatā ir ieraksts: “Guļu atkal ar briesmīgām sāpēm. Vēstules pienāk no visas pasaules. Nāve mani nebaida, lai gan vēlos vēl dzīvot. Daļa dienasgrāmatas lapu jāsadedzina, daļa jāsakārto, jāpasaka vēl, kas man sakāms. Dzīve lielākā nepieciešamība un lielākais brīnums, visu izņēmumu izņēmums ir mīlestība, kas sevi apliecina pastāvībā, nemainībā: mīl, par spīti visam, nevis kādu izdomātu sapņu tēlu, bet otru cilvēku tādu, kāds tas Radītājam izdevies.”

Neraugoties uz sāpēm, Zenta Mauriņa sevi īpaši nesaudzēja. 1978. gada aprīlī viņa devās kārtējā lekciju braucienā. To pēc skaista vakara kopā ar draugiem pārtrauca asinsizplūdums smadzenēs. Vispirms viņu nogādāja Lugāno slimnīcā, pēc tam pārveda uz Bāzeli. Paralīze bija pārņēmusi visu ķermeni, taču prāts palika skaidrs. 1978. gada 25. aprīļa vakarā, klātesot sešiem draugiem, Zenta Mauriņa klusi un mierīgi aizgāja.