Andris Kivičs: "Man raidījumā cilvēki ir raudājuši"

Pūš vēsi rudenīgs vējš, kad darbdienas pievakarē sēžam pie maza galdiņa Blaumaņa ielā. Andris ir nosauļojies, izbalojušiem matiem, vieglā rozā lina kreklā – viņam cauri nepūš. Uzlikta uz papīra, mūsu saruna izklausās provocējoša, jocīga, klātienē ir mazliet citādi. Andris katru darbdienu vada sarunas Rīga TV 24 raidījumā Rampas ugunis. Pats tajā gaismā grozījies, bijis skandāla viducī, vairākkārt precējies, nodevis to publiskai apspriešanai un – vēl vairāk – uzrakstījis par sevi grāmatu...

Ieskaties acīs

– Redz, kā reizēm dzīve apmet kūleni – tu no cilvēka, kurš bija paparaci uzmanības lokā, esi nonācis tajā pusē – izjautā, bieži uzdodot arī neērtus, privātus jautājumus...

– Jā, pateicoties šim raidījumam, mana dzīve ir zināmu kūleni apmetusi. Bet no pavisam dzelteniem jautājumiem cenšos izvairīties. Man ir skaidrs, ka jebkura šķiršanās – tās ir sāpes. Viss, kas saistīts ar bērniem, ir dziļas, īpašas emocijas. Varu pajautāt Mārtiņam Braunam, kur viņš nopelnīja 14 000 naudas un kā viņš afrikāņiem pārdeva magnetofonu, bet es viņam nekad neprasīšu par sievu Ivetu Braunu, jo stādos priekšā, cik tas ir sāpīgi... Katram ir divas puses, kreisā – cik viņš ir izdzēris, ar ko pārgulējis, cik sūdu savā jaunības stulbumā sataisījis – un labā – ko viņš ir paveicis. Taču kas tam cilvēkam izgājis cauri, arī man tajā skaitā... Jo nav nekā šausmīgāka kā šķirties, tas cilvēks priekš tevis nomirst. Viņa nekur vairs nav. Protams, ja nāk Lily, mēs vairāk nekā pusraidījumu norunājam par Donu.

– Bet tas taču ir privāti.

– Ir, bet viņa par to runā tik easy – jā, mēs bijām kopā, vairs neesam, un tas ir forši, Artūram labi, varbūt atkal kādreiz būsim kopā... Ja es redzētu, ka viņa nopūšas, lūpiņa noraustās, acīs asara būtu, mēs, protams, momentāni pārtrauktu. Kaut man raidījumā cilvēki ir raudājuši – Jānis Kvēps, kad skatījāmies, kā Latvijas hokejisti iemeta Kanādai olimpiskajās spēlēs.

– Un viņš par to raudāja?!

– Jā, kā tie čaļi tika uz olimpiskajām spēlēm. Domāju, viņam visu laiku sirdī bija tas, ka Latvija varētu tur būt. Es arī esmu bijis sportists, un lielākais, ko vari sasniegt, ir nokļūt olimpiskajās spēlēs... Jā, vecais apraudājās, tas bija forši – po ģelu. Bet es nekad mūžā neprasītu par aizgājušiem tuviniekiem, mirušām sievām vai tamlīdzīgi.

– Zini, es ar aizturētu elpu skatījos, kā tu sarunājies ar Daci Bonāti. Tas bija tik privāti, smeldzīgi.

– Mēs pirms raidījuma runājām par to. Es viņai pastāstīju, ka arī esmu ar šo slimību saskāries, ne pats, bet sievai Ilzei bija vēzis. Pēc tam ir jāmauc tālāk. Kā ar Māri Štrombergu runājām par viņa kritienu – viņš teica, ka nevarot skatīties, bet Lakučs viņam esot teicis – skaties, skaties, skaties, kamēr tas tev vairs neko nenozīmē! Skaidrs, ka vēzis pasaulē ir, vecums ir un nāve nāk. Es uzskatu – labāk par to runāt.

– Labāk noņemt tabu statusu?

– Domāju, visām šīm briesmīgajām lietām nepatīk, ka tām skatās acīs. Slimība domā – vot, esmu galvenā! Bet, ja paskaties tai acīs, viņa jūt cilvēka iekšējo spēku. Man arī vienam otram diezgan tuvam ir tas bijis, un darīt nevar neko – tikai ticēt un maksimāli ātri noskaidrot, ka tas ir. Pēc tam viņi aiziet citā kvalitātē, iemācās izbaudīt mirkli. Lai saprastu, vajag ielikties slimnīcā vienu reizi. Jau esmu ielicies – ja mīli dzīvi, tad agri vai vēlu tur nokļūsti.

– Tu par vētraino mūziķa dzīvi, kas atstāj nospiedumus?

– Protams! Tā vētrainība jau būtu mazākais. Viss, kas komplektā nāk līdzi. Ar čomu runājām, un man bija jautājums – vai dzīvi nodzīvot tā mēreni, bez traumām, vai spilgti un skaidrs, ka paliek rētas. Mūžīgā dilemma. Tāpēc arī ansambli nosaucu Z-Scars. Sapratu – tu pie tās viduslīnijas, ko Dievs teorētiski novilcis, vari turēties, bet – jo augstāk uzšaujies, jo zemāks kritiens. Dievs grib, lai mēs dzīvojam no viduslīnijas ar maziem vilnīšiem – augšā, lejā, divas glāzītes vīna, pohiņu gandrīz vai nav... Es atkal sāku runāt par alkoholu, bet tā būšana vienmēr skaidrā arī negarantē labu jušanos. Čoms saka – es nedzeru jau trīs mēnešus, bet no rīta ir sajūta, ka pohas, sāp galva, slikts garastāvoklis – točna jāierauj! Es viņam saku – turies, vecais, aizstāj to ar sportu, skriešanu... Nu jā, bet mēs dzīvīti mīlam, un mums piedzīvojumi patīk.

Galvā paliek galvenais

– Tevī joprojām ir dilemma, neesi nomierinājies, nemāki to aizstāt ar skriešanu?

– Nē, nē, uz mani tas īpaši vairs neattiecas. Man ir divas meitas un tēva apziņa... Man ir atbildība, nevaru palaisties, saproti? Man jāturas.

– Nevari atļauties norauties lidojumā?

– Varu, protams, ja ir brīva nedēļas nogale vai kas baigi svinams. Man čomi saka – Andža, ja viens džeks sēž, viņš vienkārši sēž, bet, ja sēdi tu, kaut kā uzreiz izskatās, ka tūlīt būs. Nezinu, kas tas ir, bet no tevis staro, ka tūlīt sāksies festivāls. Un man jau arī šķiet, ka jādzīvo tā dzīve, pēc tam ir trakas atmiņas. Bet man ir 38 gadi, un jau signalizē veselība. Tagad skrienu... desmit kilometrus divas trīs reizes nedēļā. Izsvīsti, un galvā paliek tikai galvenais. Baigi interesanti, ka var izskriet problēmas. No rīta pamosties, šķiet – ir tik sūdīgi, paklājiņš vannas istabā, bļāviens, atkal jāmaina... Tad skrien, kļūst grūti, un galvā paliek – tā, esam veseli, mums ir ko ēst, jumts, nākotnes plāni, arī vecāki, tuvākais radu loks veseli, paēduši, ar jumtu. Viss labi. Galvenais, ka ir, uz ko tiekties. Nav dzīves apnikuma, depresijas, gribas ņemties. Sīkās aug, un viss ir labi. Par ko es pirms pusotras stundas cepos?

– Kā vispār līdz tam nonāci?

– Pirms trim gadiem Jaungadā gāju pēc šampja, bet, pie kases stāvot, izdomāju – mož šogad neiedzert – un paņēmu Mežezerus. 1. janvārī astoņos no rīta noskrēju desmit kilometru – ļoti lēnām, tipinot. Apsēdos, bija grūti... Tā ik pēc divām dienām skrēju, mēnesi neēdu gaļu un sāku just – vieglumiņš. Baigais fīlings. Un arī svariņš iet nost. Pēc diviem mēnešiem televīzijā darbu dabūju, ķēdē aizgāja visādi labi notikumi. Var teikt, ka skriešana man mainīja dzīvi. Profesionāls basketbolists biju no 16 līdz 24 gadu vecumam, jau 9. klasē saņēmu algu par spēlēšanu klubā Ādaži/InterLatvija. Kad dabūju smagas traumas, dzīve mainījās, bet visu laiku esmu gājis uz zālītēm. Es, saproti, sūdīgi jūtos, ja nevaru 10 reizes pie stieņa pievilkties, man tad šķiet, ka neesmu vispār. Jo man miesa ir baigi saistīta ar garu. Ja esmu noskrējis desmitnieciņu, simt reižu pievilcies, divsimt atspiedies, protams, ne vienā piegājienā, man trīsreiz labāk sāk strādāt galva, sāk skanēt dziesmas, gribas ņemt ģitāru rokās. Es nevarētu būt 120 kilo, izplūdis. Man tad viss apstājas, neko vairs nevaru izdarīt.

– Tev ar skriešanas terapiju arī dziesmas sāka rakstīties?

– Tā gluži nevar teikt. Es visu laiku meklēju tēmu. Man tagad ir svarīgi, par ko dziedāt. Mūsu pirmais albums bija par attiecībām, smeldzīgo, vientulību. Tagad esmu sapratis, ka bezmaz vienīgā īstā jēga ir ģimene. Tev jāatsaucas, jābūt labā formā, tev ir ko mīlēt, ir kas samīļo tevi, un jādzied par to. Ir jauna dziesma – Mans miljons esi tu. Z-Scars nākamgad paliks 15 gadu. Jā, tagad vairāk meklēju tekstus – maksimāli precīzi pateikt, kā būt laimīgam pasaulē, ka vispār vajadzētu tā jēdzīgi dzīvot.

Kad ir vērts vilties

– Kad tev raidījumā mācītājs Juris Cālītis provocējoši teica, ka varbūt ir absurdi, ka cilvēki mēģina būvēt ģimenes uz tik netveramu un ātri gaistošu parādību kā mīlestība, ko padomāji?

– Neaizmirsīsim, kas viņam teica tos vārdus, – austrumu kultūras pārstāvji.

– Taču daļa taisnības tajā ir.

– Bet es tikpat labi zinu vienu meiteni, kas dzīvo ļoti labos apstākļos, ar savu vīru bija uzbraukusi augstākajā pasaules viesnīcā un restorānā ēda garneles par 200 eiro. Viņa saka – man riebās, kā viņš košļā – tā mjam, mjam –, un es iedomājos – ja viņš man pieskarsies, man vispār sūdīgi paliks. Nu, ja nav mīlestības... Es teikšu – ir jābūt vēlmei otru samīļot, pieglausties, lai ir siltums, cilvēcīgs, dziļāks mīļuma kontakts. Vakar klausījos raidījumu – biezie atved, noliek mantas bērnunamā pie ieejas. Darbinieces saka – ienāciet iekšā aprunāties ar bērniem! Viņi saka – nē, nē, paldies. Par to ir runa – ka mums trūkst siltuma, mīļuma, kārtīgi parunāties, pasēdēt...

– Baidās, ka viņos kas iesāpēsies.

– Atkal jautājums – vai visu laiku dzīvot bailēs, ka tik man nesāp, vai saprast, ka sāpēs tik un tā, bet būs arī kas labs piedzīvots. Man šķiet, ka mīlestībā ir vērts vilties, ja tava pieredze ir bijusi reāli patiesa, pa godīgo. Ja esi bijis pilnīgi atvērts, sirsnīgs un tā  dēļ sāp – nu, sorry, tad neko. Domāju – tā ir ļoti nabadzīga dzīve, ja visu laiku no kaut kā baidies. Ir teiciens: visu mūžu uztraucās, ka tik kaut kas nenotiek, un dienu pirms nāves saprata – tiešām nekas nenotika. Tā ir dāvana, ka vispār vari iemīlēties, jo zinu čomus, kam sorokovņiks lēnām nāk virsū, saka – Andža, nu, kā es varu iemīlēties sievietē?! Es taču redzu visu, kas būs – sākumā baigais kaifiņš, mēs lidosim, pēc diviem gadiem dzīvosim kopā, mētāsies drēbes, jau būsim saraduši, sāksies bitovuha, redzēsim viens otru ne tikai sasmaržojušos un smaidīgu ar kino biļetēm rokā, un tad sāksies...

Šķiet, Remarks teicis, ka kaislei seko iemīlēšanās, tad mīlestība, pieradums, riebums un šķiršanās. Tāds drausmīgs cikls. Es domāju, ka cilvēkus tur kopā liktenīgs moments. Nekad jau nevar būt garantijas, bet, cik esmu runājis ar pāriem, kas ilgi turas kopā, – kad kaut kas sāk kaitināt, otrs izšauj ko baigi pozitīvu, un parādās svaigs gaisiņš. Tad abi sēž un novērtē – bļāviens, cik labi, ka esam kopā. Bet vājuma brīži nāk virsū visiem. Man Positivus ne visai, bet sieva zina, ka man Placebo patīk. Viņai arī naudas nekādas baigās nav, bet nopirkusi divas biļetes par 70 eiro – vot, malacītis. Es gan netiku, pašam bija četri konči tajā dienā, bet pietiek jau ar to vien, ka kāds par mums padomā. Es šajā raidījumā sapratu, cik daudz nozīmē labi vārdi un cik grūti pateikt – tu esi malacis, tev izdosies, baigi labi sanāk, tu, galvenais, turies, es palīdzēšu, atbalstīšu... Cilvēks uzreiz sāk lidot. Citi domā – bet kāpēc man jāsaka, ja es tā nedomāju? Bet, lai pasaulē kas bīdītos, dažreiz tomēr jāpasaka avansā.

Kā sludinātājs

– Tu par savu daiļradi esi arī ko sliktu dzirdējis?

– Protams. Īpaši pēdējos gados. Kad ar Z-Scars izdevām pirmo albumu, mistiski trāpījām pareizā laikā un vietā. Darbojāmies ar milzīgu entuziasmu – piecas reizes nedēļā, bija mērķis izsisties latviešu mūzikā, kur ir Tumsa, Prāta vētra, gribējām būt uz vienas skatuves. Tad iznāca otrais albums, kas nebija daudz sliktāks, bet sākās visas peripetijas ar Milleru un presi – es, šķiet, kādu laiku biju uz katra Vakara Ziņu vāka, sāka taisīt manu slikto tēlu.

– Kā tur bija – tu viņam iesiti?

– Jā, es viņam iesitu.

– Aizstāvot Danu...

– Īsais storijs ir tāds, ka būtībā viņam bija jāizdara izvēle – vai ļoti sāpināt meiteni, kas ir sestajā mēnesī, vai varbūt sāpināt tad, kad bērns būs piedzimis. Es pilnīgi gara acīm redzu sapulci, kurā cilvēki lemj – varbūt tomēr pažēlot... Bet Millers izlemj, ka ne. Un es braucu noskaidrot, kā tas vispār iespējams. Saruna vārds pa vārdam aizgāja tāda, ka tur citu variantu nebija. Es arī mazu afekta stāvokli dabūju. Bet tas bija sen, man ir cita ģimene, Kristofers (Andra un Danas Dombrovskas dēls – Red.) ir vesels, desmit gadi, rīt ejam uz Latvijas un Ukrainas spēli. Bet toreiz man visvairāk riebās Millera arguments, ka “viņai vajadzēja rēķināties ar nežēlīgajiem šovbiznesa likumiem” un ka viņa nav meitene no Bauskas, kura neko nesaprot. Man gāzās pāri tas vilnis, otrais albums palika nepamanītāks.

– Tu domā – tas nevis uzsita interesi, bet...

– Latvijā ir ļoti svarīgi, kas dzied. Piemēram, Robijs Viljams var parādīt dibenu BBC brokastīs kādiem 20 miljoniem cilvēku, un visi auro – wow, Roby is a good guy! Ja Robijs, vienkārši ākstoties, pasaka – maybe I’m gay... Visi – ūū, Roby rules! Bet, ja, teiksim, Fomins pateiktu, ka ir gejs, vai novilktu bikses LNT brokastīs – viss, tu vairs nevari dziedāt par mīlestību. Ja esi šķīries, neviens tev netic. Kā bija – sākumā dziedāju par mīlestību, par to, kas man svarīgs. Kad tas beidzās, no 4000 fanu kādi 2000 atstāja mājaslapu – viņi man vairs netic.

– Cilvēki taču šķiras ik dienu...

– Jā, bet viņi glorificē. Kas tajā laikā bija auditorija – sešpadsmit, astoņpadsmit divdesmit pieci gadi, viņi idealizē citus cilvēkus. Arī mākslinieku. Paskaties, kāds tēls ir Donam. Viņš ļoti labi ir sapratis un nekad mūžā nestāstīs par attiecībām. Manā gadījumā saradās jauni fani, tetovēti džeki, kas pēc konča nāk – Andža, ja tev nav kur palikt, nafig tev par viesnīcu piķot, mēs tevi savāksim! Bet, jā, Latvijā tā ir – ja neesi īsti ideāls, bet tāds, kas sabiedrībā izraisa nosodījumu, vari aizmirst dziedāt romantiskas dziesmas. Piemēram, Kauperam nav kur piesieties. Bet man jau ir!

– Reti kuram nevar piesieties. Dzīve ir dzīve, un mākslinieks ir mākslinieks – vēl nepastāvīgāks.

– Nu, tu to saproti, bet publika ne. Viņi gaida, ka mākslinieks liks noticēt kam sverhjesķestvennom – ka ir vēl ideāli pasaulē. Viņš stāv uz paaugstinājuma, ar mikrofonu rokās un sludina. Un, ja viņš ko sludina, tad arī pašam tas jāīsteno. Citādi vairs netic. Vari būt patiess, cik gribi. Es jau nu točna esmu pa godīgo maucis, bet varu izbaudīt brīžus, cik ļegko i prijatno ir tad, ja nav jāmelo intervijās. Man neplānojas seši koncerti Arēnā Rīga, kur katrs teikums var izšķirt – nopirks 200 biļešu vairāk vai mazāk. Cilvēki, kam jāizpārdod lielie koncerti, nekad nepaudīs konkrētu viedokli, sevišķi aktuālā, teiksim, bēgļu jautājumā, jo tā momentāni var zaudēt klausītājus.

Ar bišķiņ bezkaunīgu seju

– Tavas ambīcijas ir mazliet noplakušas – vairs negribi būt Prāta vētrai blakus? Apmierinies ar mazākām skatuvēm?

– Braukājot pa Latviju, man lielākais prieks, ka cilvēki joprojām zina Tu tuvojies sev – dzied līdzi. Bet kritiķi neko labu nepateiks. Eksperti Latvijā mani nenovērtēs nekad. Pēc tā visa, kas ar mani bijis. Vismaz 2005. gadā tā runāja: kā var būt džeks – 105 kilogrami, ar tetovējumiem, katru dienu iet uz trenažieru zāli, solāriju, turklāt uzraksta labu tekstu. Tas nav iespējams.

– Tev pielipis ārišķīgā džeka imidžs?

– Skaidrs, ka vienmēr esmu gribējis būt labā formā. Vienubrīd man likās, ka labs izskats ir būt lielam, tagad man tā vairs nešķiet. Kāds žurnālists man teica: Andri, ja tev ir tetovējumi, bišķiņ bezkaunīga seja un tu intervijās saki, ko domā, kā tev šķiet – tu kādam patiksi? Pamācies no meistariem Latvijā – esi pieticīgs... Visu laiku sabiedrības priekšā jātēlo muļķītis. Bet es savā naivumā domāju un joprojām dziļi sirdī ticu, ka būt godīgam tomēr attaisnosies. Man uzstāšanos ir daudz, jūlijā – 17 spēles, arī privātas. Mēs gribam, lai tu, Andža, atbrauc pie mums – uz pieciem, desmit gabaliem. Tu esi sirsnīgs džeks... Tā saka. Kas attiecas uz lielām skatuvēm, masām, kritiķu atzinību, ar to pārāk nerēķinos. Lai gan pats zinu, ka dziesma sastāv no labas melodijas un patiesa teksta, laba aranžējuma un dinamiska dzīvā priekšnesuma. Tas pats, kas ar Tranzītu. Džeks pateica baigi precīzi – Tranzītam nekad nevienu balvu neiedos. Bet, kad pavasarī ar riteni braukāju pa Pārdaugavu – Apūzes, Irlavas ielu –, tur pie visiem šašlikiem Tranzīts skan.

– Gribi teikt, ka esi par lecīgu, lai tevi labi ieredzētu?

– Sāksim ar to, ka es vispār neesmu lecīgs. Es vienkārši tāds izskatos. Ja tu ar ārējo tēlu ko paud, cilā svarus, tev parādās muskuļi, tātad tu atšķiries. Ja tu sevi kop, tu tomēr no lielākās daļas... Labi, neesmu pats koptākais zēns Latvijā. Cilvēkiem nepatīk atšķirīgais. Viņiem patīk saprotamais. Pēc končiem man saka – Andža, tu esi normāls džeks. Man saka – tu tieši esi viscilvēcīgākais, nevis lecīgākais. Jo es publiskā telpā pasniedzu cilvēcību. Tikko biju dziesminieku pasākumā Lielkrūzēs.

– Kā bards?

– Jā. Varu nostāties kā bards, varu vienos naktī klubā būt ar deju mūzikas programmu, nospēlēt rokkoncertu ar Z-Scars, es varu jebkā.

– Dzirdēju, ka tu gribētu būt MaiTai par bārmeni, kurš pa reizei ko uzspēlē. Vai pamēģināji?

– Nē, aiz bāra stāvēju tikai Džersijā. Bet man patīk skriet krosu, pievilkties pie stieņa, iedzert vīnu, audzināt meitas, aiziet uz hoķi... Patīk divos naktī uziet Jēkabpilī naktsklubā Cita atpūta, un ir inčīgi arī akustenīti uzspēlēt pie bardiem. Braucu ar viņiem autobusā – interesanti, sēž Ieva Akurāatere un... kā sauc to kundzīti gados?

– Austra Pumpure?

– Jā! Sēž pa kreisi. Tikko intervēju Džemmu Skulmi un nākamajā dienā Lily – man tas dod spektru. Jādzīvo, kā pašam patīk. Ko 90 procenti cilvēku nožēlo pirms nāves? Ka darīja tā, kā citi grib. No malas jau var likties rēcīgi – džeks kapā, bet man ir bērni, un es vienmēr centīšos arī nopelnīt. Prasa – vari, vecīt, kāzās nospēlēt vienu dziesmu itāļu valodā, vienu spāņu un vienu krievu? Protams, varu Felicita, La Bamba un Coju. Man šķiet kruta – censties varēt visu. Vēl es varētu Cabaret pamēģināt...

Viss jau bijis

– Bet to plāksni – meiteņu skatienus – esi sev nogriezis vai jūti, gūsti kaifu arī no tā?

– Īsti, zin, meiteņu skatienus vairs nejūtu. Jo tomēr zināms, ka esmu precējies, ir divas meitas, un to baigi respektē. Pienāk klāt – atvainojiet... Vai drīkst ar jums nofotografēties? Agrāk teica – man ir liels dzīvoklis... Bija tādi teksti, tagad vairs ne.

– Citi veči ap 40 noraujas...

– Stādos priekšā, kādi man būtu morālie... Esmu dzirdējis stāstus, cik daudz var pakāst ar vienu lēmumu. Man šobrīd ir ļoti vērtīga sajūta, ka varu apģērbt savus bērnus, sievu, varam kur aizbraukt, nekā netrūkst. Tas dod dziļu iekšēju gandarījumu. Jo – cik pēdējā laikā bijis tusiņu, nav vairs īsti interesanti. Goda vārds, tā lecīgi izklausās, bet mēs visu redzējām Z-Scars ziedu laikos. Sapratām, ka popularitāte ilgs divus gadus. Mums stāstīja, ka apmēram pēc tāda laika tu apnīc, un mēs izpildījāmies pēc pilnas programmas – daudzdiennieki... Man ir dziļa pārliecība, ka tik labi viss iegriezies ar šo raidījumu – varu sevi parādīt arī no kādas intelektuālās puses, un tā. Bet vienkārši sačakarēt – arī kaut kā stulbi. Agrāk, godīgi sakot, man nebija, kur sevi parādīt kā normālu cilvēku. Vienmēr intervijas – par attiecībām. Nekad neesmu sapratis, ka par to nevar runāt. Skatos, visi mākslinieki, kurus es mīlu un cienu, Bono, Robijs Viljamss, Kriss Mārtins, atklāti runā par savu dzīvi. Es neesmu sadomājies, ka man kas tik unikāls notiek. Visi ejam uz kino, tad mājās, uzēdam, ejam vannā, pašķirstām žurnālu, bet to, kas tajā dziļākajā dvēseles segmentā notiek, tāpat neviens negrib zināt.

– Bet Juri Milleru pie sevis uz sarunšovu neaicināsi?

– Pirmām kārtām to dara producents. Bet arī man nebūtu pārāk interesanti runāt ar cilvēku, kurš sistemātiski melo, kā viņš uzdāvinājis Rīgai koncertzāli. Apmēram – viņš to uz līdzenas vietas būtu uzbūvējis.

– Un viņš tevi neaicinās uz koncertzāli...

– Mani tas vispār neinteresē. Ja cilvēks apzināti var nodarīt pāri meitenei stāvoklī, viņam nav morāles vispār. Ko tur runāt. Neviens jau nesaka, cik viņš labs vai slikts organizators. Kā bizness darbojas, viņš zina, bet ļaunums – tīrais, rafinētais, 21. gadsimta, kur labs intelekts apvienots ar totālu bezmorāli. Un tāds ir rezultāts. Protams, kapitālismā jau nekas kaifīgāks nevar būt, bet jautājums, kā cilvēks jūtas, kad vakarā noliek galvu uz spilvena. Man šķiet, ja es nozagtu bankā divus miljonus, es ar baigāko kaifu tomēr to kokteilīti Bahamu salās nedzertu. Domātu – Andža, tu to piķi nospēri. Bet ir cilvēki – a tāda ir dzīve.

– Tādi ir spēles noteikumi?

– Jā, es tik spēlēju! Un tajā brīdī fonā skan Mārtiņa Brauna dziesma Kamēr tu šo spēli spēlē... dvēselīte purvus brien. Un beigās skaidrs, ka par visu tāpat būs jāsamaksā. Dzīvē ir līdzsvara likums. Visur ir 50:50.

– Tu arī maksā?

– Dabīgi, ka maksāju. Un es perfekti zinu, par ko.

Enerģija, prieks un smags darbs

– Ko tu mācies no cilvēkiem, ar kuriem sarunājies?

– Katru reizi viņš ir skolotājs, es esmu skolnieks. Raidījums principā ir izglītojošs. Viņš atbild uz jautājumu – kā? Un mani arī interesē – kā. Esmu sapratis, ka galvenais dzīvē ir enerģija, prieks, smags darbs vienā virzienā, un Dievs dod maksimāli ātri saprast, kas tev sanāk. Tie atpazīstamie cilvēki ir kādā vienā virzienā trāpījuši un ieguldījuši ļoti lielu enerģiju. Tā banāli skan – smagi jāšancē... Protams, nav tā, ka talants ir 10 un darbs 90. Talants ir 50, un darbs 50. Ja cilvēks ir talantīgs, viņam darbs vairs nešķiet darbs. Nu, es zinu ļoti daudz. Man šķiet, kādā Sicīlijā mani novāktu – sļiškom mnogo znajet.

–

Tu par to, ko tev pasaka aizkadrā?

– Nu, aizkadrā arī daudz pasaka. Visi ir cilvēki, saproti. Skatos vecās bildes – Rīga 1910. gadā, neviens no tiem cilvēkiem pa šīm ielām vairs nestaigā. Tāpat neviena no tagadējiem vairs nebūs. Tāpēc mums jābūt enerģizētiem – kā man teica Vaira Vīķe-Freiberga. Nāk tiešraides brīdis, es viņai saku – esmu nobijies, ko darīt? Viņa saka – kad tu vēl intervēsi Vairu Vīķi-Freibergu? Tev jābūt enerģizētam no šīs iespējas. Padomāju, bet točna! Bet – ja nu kas nesanāk, ja nu es ko stulbu pasaku... Kaut biju diezgan labi sagatavojies. Man bija trijos ceļos izdomāts, kur apmēram saruna varētu aiziet, un viņa arī, godīgi sakot, man palīdzēja. Bet pulss bija kādi 170 visu intervijas laiku. Es viņu pirmoreiz redzēju, uzreiz metra attālumā, un man viņa jāintervē tiešraidē. Stāv uz balkona vadība – nu, Andža, davai... atver Vairu Vīķi-Freibergu! Tipa – viņa pati kā psiholoģijas maģistrs nezinātu, kā tiek atvērti cilvēki – vari glaimot vai neglaimot. Iedomājies, viņa Kanādā cilvēkiem diagnozes stādījusi, un es tagad vēršu vaļā. Ja viņa gribēs, tad atvērsies.

– Un kā sanāca?

– Labi. Viņa forši pastāstīja, ka bija tik slikti, ka sliktāk nevar būt. Un kā viņa iepazinās ar Imantu. Nu, tā – interesanti.

– Kura tagad tev ir augstākā latiņa?

– Ģimenē – lai visi veseli, paēduši, mūzikā – lai mums nākamgad izdodas ar Z-Scars, ir labi apmeklēti pasākumi, jo mūziķi grupā ir labi un arī gabali pa šiem gadiem sakrājušies labi, mēs vēl paspējām ielēkt tajā vērtību vilcieniņā. 2015. gadā mēs vairs neizsistos šajā pārbagātībā. Lai arī klausos, ka ansambļos tā dziesmu rakstīšana nav vairs tik laba kā divtūkstošo gadu sākumā, nav baigo hitu. Es runāju par popa un roka grupām. Un televīzijā man gribētos to sarunas mākslu novest tiešām līdz... mākslai.

–

Virtuozitātei?

– Jā. Un tomēr kādi 30 procenti katrā sarunā nav prognozējami. Esmu sapratis, ka ir jēga uzdot tikai tādus jautājumus, uz kuriem tu vispār nezini, ko atbildēs. Man kādi 350 raidījumi bijuši, bet rutīna nav iestājusies. Esam ar draugiem runājuši, viņi prasa – bet kur, Andža, tas sausais atlikums? Kā pie Dombura – visi parunāja par politiku, noņem mikrofonus, izklīst, un sausā atlikuma nav. Saku – manam raidījumam ir viens sausais atlikums. Man mamma teica – ja jau Olga Dreģe prot apieties ar viedtālruni, tad man arī jāpērk. Vo! Es domāju, ka vērtīgākais, ka skatītājs kaut ko sakārto sev un arī intervējamais – atbildot uz jautājumiem, kļūst vieglāk, patīkamāk dzīvot. Kad uzzini, ka arī tiem lielajiem cilvēkiem ir problēmas. Man kundzītes raksta vēstules ar roku. Tu vari uzdāvināt cilvēkiem foršu, interesantu stundu.

– Bieži vien ikdienā to mierīgo, cilvēcīgo sarunu trūkst.

– Jā, tiklīdz tu pateici, man pielēca – es varu uzdāvināt stundu cilvēcības. Katru dienu.

Sandra Landorfa, “Patiesā Dzīve” / Foto: Georgs Viljams Hibneris