Britu karaļnams un "pazudušā prinča" skumjais noslēpums: kas bija princis Džons?

Mūsdienās jauna informācija apliecina, ka zēns tika mīlēts un par viņu labi rūpējās. Taču gadiem ilgi viņa dzīvi apvija noslēpumi. Viņš tika dēvēts par "pazudušo princi".

Pirmie četri gadi
Džons Čārlzs Francis piedzima 1905. gada 12. jūlijā kā piektais dēls un jaunākais no sešiem karaļa Džordža V un viņa sievas, karalienes Mērijas bērniem. Ja Džons izdzīvotu, viņš būtu karalienes Elizabetes II onkulis, šā brīža monarhs.

Džons esot bijis gaišs, dzīvespriecīgs, veselīgs bērns savos pirmajos četros dzīves gados. Neesot bijis nekādu pazīmju par epilepsiju. Princis Džons bija daļa no neticamas karaliskās dinastijas. Viņš bija saistīts ar 20 monarhiem visā Eiropā: viņa vectēvs bija karalis Edvards VII, kurš valdīja pār visvarenāko impēriju.

Tomēr dzīve Džonam nebija viegla. Viņš kopā ar māsām un brāļiem uzauga stingrā karaļa Džordža V pārvaldībā. Tēvs spiedis bērnus izturēties kā pieaugušajiem. Karaliskajam pārim nepatika izrādīt emocijas. Un, lai gan vēsturnieki pārliecināti, ka viņi cits citu mīlēja, šī mīlestība tika izrādīta vien vēstulēs.

Lai gan ģimene dzīvoja milzīgā īpašumā, Džordžs uzstāja, ka bērniem jādzīvo atsevišķi nelielā kotedžā kopā ar vairākiem mājkalpotājiem un auklītēm. Bērni savu māti satika tikai stundu dienā un reti redzēja tēvu. Džordžs bija biedējoša tēva figūra ar asu raksturu. Viņš nemitīgi uzstādījis muļķīgus standartus un prasības, kā uzvesties vai ģērbties.

Viņš nevēlējās būt ļauns, taču viņu aizvainoja, ja bērni nerīkojās pēc karaliskajiem standartiem. Skarbā mājas dzīve atstāja negatīvas sekas uz visiem bērniem. Tomēr visvairāk no tēva baidījās Džons, un tieši viņš drīz vien tikai izņemts no ģimenes.

1909. gadā Džonam sākās krampju lēkmes, un tika atklāta epilepsija. Kad viņa stāvoklis pasliktinājās, viņš tika turēts prom no sabiedrības acīm un nosūtīts dzīvot Sandringamas mājā, kur par viņu rūpējās auklītes.

Kad Edvards VII 1910. gada maijā nomira, princis Džons pievienojās ģimenei, lai vērotu bēru procesiju no balkona. Tomēr kopā ar saviem vecākiem viņu redzēja reti. Par epilepsiju sabiedrība uzzināja tikai pēc zēna nāves 1919. gadā. Tas noveda pie nebeidzamām spekulācijām, ka pret viņu slikti izturējās vai ka viņš nostumts malā kā apkaunojums.

Kā vēsta karaliskais biogrāfs Kristofers Vilsons, atsevišķos oficiālos Vindzoras ģimenes dzimtas kokos viņa vārds pat nav pieminēts. Laikā, kad Džons bija dzīvs, bija ļoti vāja izpratne par to, kas īsti ir epilepsija. Nebija arī efektīvas ārstniecības.

Pret pacientiem bieži izturējās tā, it kā viņi būtu jukuši. Un vārds "epileptiķis" bija pazemojošs.  Vairāk nekā 80 gadus princis Džons tika reti pieminēts, līdz 1998. gadā Londonas neatkarīgais laikraksts vēstīja par atradumu – foto albumu, kas reiz piederējis Edvardam, Vindzoras hercogam.

Foto albumā, kas tika atrasts kādos bēniņos Parīzē, bija mazā prinča Džona fotogrāfijas. Tajās viņš redzams kā laimīgs un mīlēts bērns. Šis atradumus novedis pie televīzijas filmas "The Lost Prince" tapšanas. 

Īsā dzīve
Ārsti sacīja karalim un karalienei, ka Džons neizdzīvos līdz pieaugušam vecumam. Tāpēc tas nebija milzu šoks, kad viņš pēc smagas epilepsijas lēkmes 1919. gada 18. janvārī nomira. Karalis Džordžs sava dēla nāvi kādam draugam raksturojis kā "lielāko iespējamo žēlsirdību". 

Taču tieši informācijas trūkums par Džonu pēc viņa nāves lika vēsturniekiem un žurnālistiem spekulēt par viņa īso mūžu, raksta "honey.nine.com.au.". Karaliskā vēsturniece Šarlote (Zeepvat) norāda, ka cilvēki iztēlojās visļaunāko:  

"Veids, kādā par princi Džonu atceras, ir dīvains un nežēlīgs. Pastāv teorija, ka viņš bijis briesmonis, pārāk liels savam vecumam, taču visi, kas redzējuši fotogrāfijas, zina, ka tā nav taisnība. Vienā grāmatā rakstīts, ka viņam bijuši gari mati un nagi... bet tās ir pilnīgas muļķības. Mēs nekad neuzzināsim, vai Džona dzīve tika izrakstīta no karaliskās vēstures apkaunojuma vai ģimenes milzīgo sēru dēļ. Iespējams, visiem bija vieglāk, ja viņam vienkārši ļāva pazust..."