Elīze Junga-Štīlinga - skolotāja, kas pamudināja sievietes uz mākslu

“Tā ir skola, kuru vada neprecējušās baroneses un kas latvju un Rīgas vāciešu meitenes izskolo par sava ciltskoka apkopējām. Trūcīgākā latviešu un vāciešu šķira tur sūta savus bērnus, jo skolas nauda – lēta un pēc beigšanas piesola vietas. Jau gados esošās baroneses kā mīkstu gumiju veido meiteņu raksturus un pakļauj tās Dievam, darbam un darba devējam. Rokdarbi un atkal rokdarbi, tos māca bez gala. Šūt ar roku un mašīnu, taisīt pogu caurumus, adīt, tamborēt un brudierēt. Tām jāmācās arī zeķes lāpīt un jāgatavo skaista mazu bērnu veļa. Un visu laiku tiek bez apstājas kalts, ka šīs zināšanas būs jāpielieto, stājoties vietā un rūpējoties par citu bērniem. Ne reizi nemin, ka viņas gatavo arī savu bērnu un savas ģimenes apkopšanai. Partneru – baronu – trūkuma dēļ palikušas neprecētas divdesmit baroneses, grib izaudzināt tādas pat neauglīgas sievietes, kuras neko nedrīkst zināt par zemes priekiem, bet tikai strādāt nolaistām acīm un vaļas brīžos pielūgt Dievu,” tā stāstā Ora et labora, kas publicēts mēnešrakstā Sējējs 1940. gada pirmajā laidienā, tēlaini kādas Rīgas meiteņu skolas ikdienu aprakstījusi gleznotāja un literāte Hilda Vīka. Viņa trīs gadus (1911–1914) bija mācījusies Rīgas jaunavu apvienības Meiteņu amatniecības skolā, kas ļauj domāt, ka mākslā ir pārtapis pašas vērotais un pārdzīvotais. “Smalkas, spožas adatiņas, diegi, tievi kā zirnekļu šķetinājumi, mirdzoši audekli un batisti atgādina atkal meitenēm viņu dzīves uzdevumu. “Smalkāk, akurātāk, tīrāk un pacietīgāk,” atgādina mazā, piepes dzeltenā Saklinska. Meiteņu pirkstiem jābūt kā taustekļiem bez kauliem, acīm kā centimetra mēram, un rokdarbiem tīriem kā eņģeļu sirdīm. Saklinska nekur nesteidzina, neprasa nekādu izdomu, bet tikai akurātu un solīdu darbu. Pacietību un atkal tikai pacietību prasa vienīgi neievērojamā Saklinska. Kad meitenes pagatavo apakštaljas – tām jābūt ar mazām piedurknēm, lai cauri plānai vasaras blūzītei nesaskatītu miesu…” stāstījumu turpina Vīka. Taču diezin vai visām Rīgas Jaunavu apvienības Meiteņu amatniecības skolas audzēknēm atmiņas par šo izglītības iestādi un savām skolotājām ir šādas. Laikā no 1876. līdz 1892. gadam, proti, sešpadsmit gados skolā ir mācījušas 1650 (!) vācu un latviešu tautības izglītojamās, no kurām 500 šūšanu, brudierēšanu un bērnu kopšanu izvēlējušās par savu maizes darbu. Gan jau arī Hildai Vīkai skolā apgūtās iemaņas Pirmā pasaules kara laikā ļāva vieglāk tikt pie slimnieku kopējas, kalpones un bērnaukles vietas.  

Adīt, brudierēt, bērnus audzināt

Rīgas Jaunavu jeb neprecēto sieviešu apvienību izveido baronese Elīze fon Junga-Štīlinga (1829 – 1904), misijā iesaistot arī divas savas neprecētās māsas – vecāko Amāliju un jaunāko Luīzi, kura kļūst par apvienības izveidotās Meiteņu amatniecības skolas inspektrisi. Par to, cik nopietns iestādījums ir šī skola, liecina tai 1900. gadā pēc arhitekta Rūdolfa Filipa Donberga projekta uzbūvētā ēka Puškina bulvārī (tagadējā Kronvalda bulvārī 6), kas līdz 30. gadu beigām tā arī palikusi Rīgas Jaunavu biedrības īpašumā. Līdz Pirmajam pasaules karam tur darbojusies arī Rīgas meiteņu ģimnāzija, vēlāk – pilsētas 14. vācu pamatskola, Otrā pasaules kara laikā ­– Rīgas komercskola un Rīgas pilsētas tirdzniecības skola, bet no 1944. gada rudens šajā un līdzās esošajā ēkā izvietojās Rīgas jūrskola.

Par to, ka meiteņu amatniecības skola – tas ir nopietni, stāsta arī 1893. gada mācību programma, kas saglabājusies un atrodama Latvijas Valsts vēstures arhīvā: adīšana, tamborēšana, izšūšana, apģērba un tekstiliju labošana, lāpīšana, mašīnizšūšana, mākslinieciskā izšūšana, tostarp ar zeltu un citiem cēliem materiāliem, piegriešana, šūšana, zīmēšana (ar uzsvaru uz mākslas amatniecību), grāmatvedība, bērnu aprūpēšana, saimniecības vadīšana, mājturība, ēdiena gatavošana, vingrošana, nemaz nerunājot par mazgāšanu un gludināšanu. Līdzās šīm praktiskajām zināšanām audzēknes varēja apgūt arī rokdarbu mācīšanas metodiku, kas lieti noder tām skolniecēm, kuras vēlas kļūt par rokdarbu skolotājām. Ar šīs skolas diplomu varēja strādāt arī par bērnudārza audzinātāju, saimniecības vadītāju, kasieri, šuvēju, lai gan vairums kļuva par turīgo ģimeņu mājkalpotājām. “Skolai bija laba slava – meitene, kas to ir beigusi, noteikti dabūja darbu. Kad Rīgas ģimenes meklēja kalpotājas, tās devās pie baronesēm, kuras ieteica piemērotākās,” stāsta mākslas zinātniece Baiba Vanaga, kura savu promocijas darbu Sievietes mākslinieces Latvijā laikā no 19. gadsimta vidus līdz 1915. gadam 2015. gadā aizstāvēja Latvijas Mākslas akadēmijā. Tiesa, viņu šī skola interesējusi vienīgi tādēļ, ka to ir dibinājusi Elīze fon Junga-Štīlinga, kura Latvijas mākslas vēsturē zināma kā pirmās zīmēšanas skolas dibinātāja. Stāsti par Rīgas Jaunavu apvienības Meiteņu amatniecības skolu ir apetītlīgs blakusprodukts.

Nepārprotami Hildas Vīkas stāsts Sējējā, kas sevi pozicionēja kā mēnešrakstu latviskas dzīves veidošanai, atbilda laikmeta garam – bijušo kaklakungu, pareizāk, kaklakundžu, kritizēšanai, un gan jau tajā ir daudz rūgtas patiesības. Tomēr nevajadzētu aizmirst, ka līdz pat Pirmajam pasaules karam sievietes vieta bija pie pavarda, ne zinātņu akadēmijā vai pie molberta plenērā. Baiba Vanaga Raiņa Kastaņolas perioda 1912. gada dienasgrāmatā ir atradusi trāpīgus vārdus: “Vīrietim ir mērķa, uzdevuma idejas, pienākumu dzīve, sievietei dzīves un laimes dzīve. Te laikam atslēga, kādēļ sieviete nevar būt māksliniece, jo māksla ir mērķis, ideja, pienākums. Sieviete, dzīvodama mākslai, dzīvo svešu uzspiestu dzīvi: jūtas kā pusmirusi, kā bruņās iekalts mironis.” Tā kā skolotājas baroneses, radot iespēju meitenēm mācīties, kaut arī tikai brudierēt, pavēra durvis izglītībai, kas savukārt deva cerības uz labāku nākotni. Pamācījies skolā, tāds pusaugu meitēns jau varēja cerēt uz kalpones vietu un, ja pieprata rokdarbus, arī piepelnīties, tā nodrošinot sevi vai palīdzot ģimenei. Gultas veļa, dvieļi, galdauti, apakšveļa kārtu kārtām, kleitas, pletkrekli, vestes, izejamās kārtas, balles tērpi, mazuļa pūriņš un kas tik vēl bija nepieciešams, un tas viss kādai bija jāsašuj, jāapšuj, jāizšuj, jāsaada, jāuztamborē, arī jāizmazgā un jāsagludina. Un zināšanas bērnu audzināšanā – tas taču ir vesels kapitāls! “Minētajā skolas programmā bija 17 dažādi punkti; dažiem punktiem bija apakšpunkti. Piemēram, lai būtu rokdarbu speciālists, bija jāapgūst astoņi priekšmeti – kopā 24 stundas. Starp citu, pētot cenas, redzams, ka skolā ir bijis arī bērnudārzs, tā apmeklējums vienam bērnam maksāja 12 rubļus un 50 kapeikas semestrī, kas nozīmēja, ka mācoties pieskati citus bērnus, bet dārziņā vari ielikt arī savu bērnu,” Baiba Vanaga ir izpētījusi, piebilstot, ka vārdkopa “jaunavu apvienība” nav jāuztver tik nepārprotami, jo skolā varēja izglītoties dažāda vecuma un tātad arī dažāda ģimenes stāvokļa sievietes.

Zēngalviņas Rīgā jau pirms 55 gadiem

Baiba Vanaga 1931. gada 20. novembra avīzē Latvija atradusi intriģējošu citātu: “Zēngalviņas Rīgā jau pirms 55 gadiem nēsājušus divas dāmas, māsas fon Jungas-Štiling. To vadītā meiteņu skola savā laikā Rīgas aristokrātijā un vāciešu ģimenēs bijusi ļoti iecienīta. Viena māsa bijusi inspektrise, otra – priekšniece, bet abas zvērinātās jaunkundzes jau sirmiem matiem, abas nēsājuši stipri modernizētos ģērbus – šaurus svārkus, blūzīti ar vīriešu vesti, kaklasaiti un, līdzīgi vīriešiem, īsi apgrieztus matus, vispilnīgāko zēngalviņu paraugus.” Viņa ilgi bijusi pārliecināta, ka viena no māsām ir Elīze, līdz sapratusi – nē. Elīze šo skolu dibināja, taču par priekšnieci kļuva viņas vecākā māsa Amālija, savukārt jaunākā – Luīze – pildījusi inspektrises pienākumus. Elīze skolā pasniegusi zīmēšanu, un diemžēl šis amizantais citāts neattiecas uz viņu. Taču, tikpat labi tas varētu arī attiekties uz viņu. Savukārt Hilda Vīka savā stāstā Ora et labora skolas vadību raksturo šādi: “Kaut gan skolotājas baroneses tāpat kā senāk stingras staigā tīrās svītrotās angļu blūzēs, stīvinātām aprocēm un apkaklēm, garos svārkos un zelta pulksteņiem aiz platām gumijlentes jostām, viņu sejās tomēr iezīmējas maza nepacietība un gaidīšana.” Un atkal, ja kāds gribētu meklēt pēc patiesības, visdrošāk www. periodika.lv vispirms atrastu Mērijas fon Hākenas vācu valodā iznākošajā Illustrierte Beilage der Rigaschen Rundschau rakstīto par visām māsām Štīlingām – kā skolnieces viņas mīlēja, jo baroneses par viņām rūpējās. Turpat var aplūkot baronešu ģīmetnes. Viņām ir stingri, pat skarbi vaibsti, kas vairāk piestāvētu vīrietim, taču atbildība nekad nav bijusi viegla nasta.

Amālija, Elīze un Luīze ir vācu dižgara Gētes jaunības drauga Heinriha fon Junga-Štīlinga mazmeitas. Viņu tēvs, guberņas pastmeistars un valsts padomnieks Frīdrihs fon Jungs-Štīlings savās mājās pulcē sava laika ievērojamus Eiropas māksliniekus, kuri viesojas Rīgā, – Ferencu Listu, Klāru Šūmani, vācu operas soprānu Vilhelmīni Šrēderi-Devriēnu. Nav brīnums, ka meitas ir apveltītas ar muzikalitāti, īpaši Amālija, kura kļuva par izcilu klavierskolotāju, mūziķu aprindās baudīja lielu autoritāti, kā arī vadīja mūzikas biedrību Crescendo, desmit gadus būdama tās prezidente. Pastmeistaram Jungam-Štīlingam ir četras meitas, taču tikai vecākā ir precēta, kļūstot par baronesi Engelharti, bet trīs jaunākās palika neprecētas. Zināms, ka viņām ir arī brālis, kas izstudē un kļūst par statistiķi. Līdz brīdim, kamēr tēvs ir pie labas veselības, meitas var nodoties savu talantu izkopšanai, un viņas to arī dara. Taču dzīve ienes savas korekcijas – gleznotājs, mākslas skolotājs un enciklopēdists Jūliuss Dērings (1818–1898) savā rūpīgi rakstītajā dienasgrāmatā to aprakstījis šādi: “Pēc dažām dienām šurp (uz Jelgavu, kur Dērings dzīvoja – S. Š.) atbrauca Elīze Junga, lai ņemtu pie manis zīmēšanas stundas. Biju ar viņu iepazinies Rīgā viņas vecāku mājā, kur biju viesojies vairākas reizes. Viņas tēvs, kurš bija pastmeistara amatā, izraisīja manu interesi galvenokārt tādēļ, ka viņš bija slavenā rakstnieka Junga, saukta Štīlinga, dēls. Viņš nomira 1853. gadā, atstājot ģimeni spiedīgos apstākļos, kas likās jo vairāk dīvaini tādēļ, ka viņš, protams, pelnot lielu naudu, bija vedis plašu dzīvesveidu.

Jungas jaunkundze Jelgavā dzīvoja pie Kleiniem, kuri bija pazīstami ar viņas ģimeni jau kopš tiem laikiem, kad viņi bija dzīvojuši Jelgavā tādā pašā statusā kā tagad Rīgā. Jaunajai centīgajai dāmai pasniedzu stundas līdz jūnija vidum, un vēlāk viņa vēlreiz atbrauca uz Jelgavu, lai atkal ņemtu stundas pie manis (1851. gada jūnijā). 1852. gadā viņa aizceļoja uz Drēzdeni un tur iestājās Ērharta darbnīcā, lai pilnībā nodotos mākslai, kas viņai pēc tēva nāves kalpoja arī kā maizes pelnīšanas līdzeklis. 1854. gadā viņa atgriezās Vācijā.”

Tikai vācu dāmiņu skola?

“Viņai bija jābūt ļoti spēcīgai sievietei, ņemot vērā laiku, kad ir dzimusi – 19. gadsimta 20. gadi – un kad viņa izlemj pievērsties mākslai un studēt, turklāt studēt Drēzdenē (1852–1854) – sievietes tobrīd pat neceļo vienas… Skolotāja profesija bija viena no retajām, ko sabiedrība akceptēja, arī tad, ja sieviete vēl nav precējusies. Prast zīmēt, dziedāt, muzicēt – tas ietilpa sieviešu izglītībā, bet darbs izglītošanā bija iespēja kļūt pastāvīgām,” skaidro Baiba Vanaga. “Taču jāpatur prātā, ka līdz 19. gadsimta vidum sievietēm Eiropā nebija iespējas apgūt mākslinieka arodu publiskajās mācību iestādēs. Un līdz pat 19. gadsimta beigām nebija atļauts piedalīties publiskās kaila modeļa studijās, kas ir ļoti būtiski mākslinieka profesionālajai izglītībai. Tāpēc daudzas sievietes, kas tomēr vēlējās nodarboties ar mākslu, izteica sevi tā sauktajos mazajos žanros – portretā, ainavā, klusajā dabā. Nedodot iespēju apgūt amata prasmi, sievietēm bija liegta iespēja pilnvērtīgi konkurēt ar kolēģiem vīriešiem.” Tiesa, liegumu studēt publiskās iestādēs tā laika drosmīgākās un apņēmīgākās sievietes apgāja ar iespēju studēt privātās iestādēs, piemēram, mākslinieku studijās vai privātās akadēmijās, kas varēja nozīmēt gan privātstundas, gan plašu augstskolas cienīgu mākslas izglītības programmu, protams, par attiecīgu samaksu.

Taču ne velti Dērings Elīzi raksturoja kā centīgu jaunu dāmu. Spriežot pēc gadskaitļu algoritmiem, Elīze izglītošanos Drēzdenē pie sava skolotāja Dēringa drauga Ādolfa Ērharta privāti turpinājusi ar pārtraukumiem – skolas laikā pasniegusi zīmēšanu vairākās skolās, iekrājusi un brīvdienās devusies uz Vāciju. “Pateicoties Jūliusam Dēringam, mums izaug mākslinieces. Viņš ir labs un ļoti darbīgs skolotājs – dienasgrāmatā varam lasīt, ka dažos mēnešos savāc septiņas apmācāmo grupas, un pie viņa mācās un mācās! Acīmredzot viņš prata iedrošināt turpināt izglītošanos, jo 19. gadsimta 50. gados Drēzdenē pie Ādolfa Ērharta mācās vismaz trīs Dēringa skolnieces – Elīze Junga-Štīlinga, Odīlija fon Bolšvinga un Sofija fon Štempele. Vilhelma Neimaņa sastādītajā enciklopēdijā Baltijas XIX gadsimta gleznotāji un tēlnieki, kas Rīgā iznāca 1902. gadā un raksturo situāciju Krievijas impērijas Baltijas guberņās un to ārpusē dzīvojošo vācbaltiešu mākslinieku veikumā, minētas arī sešas mākslinieces sievietes, tostarp Elīze fon Junga-Štīlinga, ievietots viņas portrets un dažu darbu reprodukcijas. Neimanis ir minējis, ka Elīza ir mācījusies ne tikai Drēzdenē, viņa ir apmeklējusi klases arī citās Vācijas pilsētās – Minhenē, Karlsrūē. Tātad viņa nesamierinājās ar sasniegto, viņa meklē iespējas pilnveidoties vēl. Starp citu, Ērhards Drēzdenē ir interesants ar to, ka divas viņa skolnieces Krievijas impērijas teritorijā kļūst par pirmajām, kas izveido mākslas skolas. Viena ir Elīze fon Junga-Štīlinga, kas 1873. gadā tādu izveido Rīgā, otra ir Harkovā.

Pirmā Elīzes darbavieta ir Rīgas pilsētas meiteņu skola – viņa māca zīmēšanu. Lai dabūtu zīmēšanas skolotājas tiesības, Pēterburgas Mākslas akadēmijā bija jāiesniedz konkrētas prasmes demonstrējošs portfolio. Mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš, kurš to pētījis trīsdesmitajos gados, atsaucās uz kādu Rīgas pilsētas arhīva dokumentu, pat nosauc Elīzes fon Jungas-Štīlingas zīmēšanas skolotājas diploma numuru; diemžēl man nav izdevies to atrast,” teic Baiba Vanaga.  

Elīzes fon Jungas-Šīlingas zīmēšanas skola, ko viņa izveido 1873. gadā, Pēterburgas Mākslas akadēmijā atzīta 1879. gadā – tas nozīmē, ka tā atbilst standartam. Sākotnēji tā domāta tikai meitenēm, bet 1895. gadā ievieš vakara kursus zēniem un vīriešiem. Skolu viņa vada līdz savai nāvei; vēlāk uz šīs skolas pamata tiek izveidota Rīgas pilsētas mākslas skola (jā, tā pati slavenā, kurā mācās mūsu pirmie modernisti!), un 1909. gadā tajā sāk strādāt Vilhelms Purvītis. Taču laikā, kad to vada pati dibinātāja, kā 1904. gadā minētajā Illustrierte Beilage der Rigaschen Rundschau raksta Mērija fon Hākena, tur ieliek “solīdu pamatu tālākai izglītībai”, ko apstiprina vācbaltiešu mākslinieces ar vārdu – Ida Ludlofa, baronese Elli fon Loudona, Eva Margarēta Borharte–Šveinfurta. Tiesa, dažādos laikos šī skola ir dažādi vērtēta, arī tā, kā raksta Jānis Jaunsudrabiņš, ka tā ir tikai dāmīšu skola, kur mācīties, kā pavadīt laiku līdz precībām.

Kur tad ir tā sieviešu māksla?

“Vilhelms Neimanis raksta, ka Elīze fon Junga-Štīlinga vairāk zināma kā skolotāja, ne māksliniece, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā saglabājušies trīs viņas darbi – ogles skices, kas rāda labu akadēmisku zīmējumu. Bet, ja viņa vada vienu mākslas skolu un vēl divās strādā par skolotāju, kad tad lai nodarbojās ar mākslu?… Pusgadu pēc Elīzes nāves Rīgas mākslas biedrība savā mākslas salonā sarīko bijušo Jungas-Štīlingas audzēkņu darbu izstādi, kurā piedalās 25 cilvēki; spriežot pēc kataloga, ir gan skolnieki, gan skolnieces, lai gan dažās recenzijās tiek minētas tikai skolnieces.

Četrus gadus pēc viņas nāves Rīgas mākslas biedrība izveido apbalvojumu mākslas amatniecības un lietišķajās mākslās, ko nosauca par Elīzes Jungas-Štīlingas medaļu. Latvijā ir saglabājušies publiski zināmi divi medaļas eksemplāri. Visskaļāk izskan pirmie – 1908. gada – laureāti Ansis Cīrulis un Tallinas mākslas amatniecības ateljē, ko veido četras vācbaltiešu mākslinieces. Vēlākos gados tik liela rezonanse šim notikumam nav bijusi,” tā Baiba Vanaga.