Kino klasika "Motociklu vasara" piedzīvos renesansi: Ineses lomai izvēlējās skolnieci, Gaudiņš mācījās braukt ar moci

Tā top ciklā "Filmas arheoloģija" – kopš 2011. gada, kad pirmais iznāca stāsts par "Vella kalpu filmēšanu", veikti jau vairāk nekā desmit šādu pētījumu, tos finansē "Latvijas Televīzija" un Valsts Kultūrkapitāla fonds. "Kas Jauns Avīze" uz sarunu aicināja kinokritiķi, žurnālisti, LTV raidījumu vadītāju Dairu Āboliņu, Filmas arheoloģijas scenāriju autori un intervētāju, un "Motociklu vasaras" galveno varoņu lomu atveidotājus – Inesi Valaginu (toreiz Jansoni) un Pēteri Gaudiņu.

Tikai pēc laika pārbaudes

“Gada laikā piesakām divas tēmas "Filmas arheoloģijai". Ideju apspriedām vēl krietni pirms 2011. gada, jo bijām pasaulē redzējuši līdzīgus projektus. Tiek paņemta kāda agrākā periodā uzņemta filma un pētīts, ko tā atklāj jaunajā šī brīža kontekstā, kādas korekcijas ieviesis laiks, kā tas ietekmējis filmu. Kāpēc kinodarbs, kas sākotnēji nebija uzskatīts par lielu veiksmi, gadu gaitā iegūst aizvien lielāku nozīmi? Filmas uzbūvē mēs ieraugām arvien vairāk novatorisku un spilgtu elementu, kas to padara par klasiku,” klāsta Daira Āboliņa.

Latvijā visvairāk filmu uzņēma 60. gadu beigās, 70. un 80. gados, kad Rīgas kinostudija radīja septiņus līdz astoņus darbus gadā. “Mums bija svarīgi, ka konkrētās filmas atzinusi publika, un izvēlamies tikai tos darbus, kurus skatītājs pazīst, mīl, un tie atbilst mūsu mākslinieciskajiem kritērijiem – filmas izturējušas laika pārbaudi,” skaidro Āboliņa. Šādas lentes jau uzņemtas par "Īsa pamācība mīlēšanā", "Ilgais ceļš kāpās", "Dāvana vientuļai sievietei", "Emīla nedarbi", "Mirāža" un citām.

Unikālas dabas ainavas

“"Motociklu vasarā" dokumentālisms un spēles kino brīnišķīgi saslēdzas vienotā veselumā. Šis ir unikāls piemērs, kad dokumentālistu komanda, sākot ar režisoru Uldi Braunu, kuram tā ir vienīgā spēlfilma, un diviem dokumentālistiem operatoriem Ivaru Selecki un Kalvi Zalcmani, ielikuši mākslas kino tipāžus dokumentālā vidē. Ar to arī šī filma atšķiras no citām,” skaidro kinokritiķe, kurai ar katru gadu tā patīkot arvien vairāk.

Turklāt nofilmēts izcils tā laika fons un dabas ainavas, kādas ieraugāmas tikai šajā kinolentē, Latvijā tādu vairs nav. "Motociklu vasaras" arheoloģija būs lielā mērā veltīta operatoriem Ivaram Seleckim un Kalvim Zalcmanim – viņu iemūžinātās epizodes patiešām līdzinās gleznām. Nekas nenotiek nejauši – viss izdomāts gan sižetiski, gan izkadrēts, tāpēc redzamais patiešām atgādina Zoltnera gleznu, kura filmā parādīta dabas vīzijas veidā.

Aktrisi atrada Liepājas skolā

Inese Valagina, kura atveidoja savas vārdamāsas lomu, stāsta: “Man tolaik bija 14 gadu, un tad bija modē, ka kino ļaudis braukāja pa Latviju, meklējot lomu atveidotājus. Pirms tam jau šāds aicinājums bija Baibiņas lomai filmā "Pūt, vējiņi!". "Motociklu vasaras" veidotāji staigāja pa manas Liepājas 1. vidusskolas telpām un fotografēja meitenes, meklējot līgavas lomas atveidotāju. Mēs ar draudzenēm izgājām starpbrīdī, un es teicu: “Tūlīt pienāks pie manis!” Tā arī notika.”

Skolā bija ieradies operators Kalvis Zalcmanis un administratore Ruta Mierleja, Inesi pasauca uz fotosesiju direktora kabinetā, pēc tam uzaicināja Rīgas kinostudijā uz foto provēm, sekoja kino proves. “Bijām vairākas pretendentes – Māra Zvaigzne, Zita Ersa, Aīda Ozoliņa un es. Rezultāts bija man par labu,” saka Inese.

Viņa uzsver, ka filmu veidoja izcili dokumentālisti, kuri neakcentēja aktierspēli, bet viss bija vērsts uz dabiskumu. Nemācījuši īpaši savus varoņus, kā jāpaskatās, jāizturas, uz aktiermeistarību nespieda. Rezultātā filma ļoti sasaucās ar reālo dzīvi.

“Darbā ir daudz skaistu dabas skatu, uz to tika likts īpašs akcents. Pa Latviju, kā toreiz, es tik daudz vairs savā mūžā neesmu izbraukājusi,” atzīst Inese. Četrpadsmit gadus vecs skuķēns īpaši nedomājot, vai būs bail braukt ar motociklu. Pēteris Gaudiņš arī bijis lielisks braucējs.

Tā laika reālie cilvēki

“Labi, ka filmēšanai bija paņemti daudzi neprofesionāli aktieri, un ne tikai masu skatos. Tas ir lieliski, ka uz ekrāna ir tā laika reālie cilvēki. Man ļoti patika vecīšu pāris, kura mājās mūsu atveidotie varoņi pārlaida nakti. Onkulītis no Sabiles un Dailes teātra aktrise Benita Ozoliņa. Lasīju, ka jaunībā Benita bijusi sabiedrības dāma, bet filmā viņa bija sirma omīte. Viņai vajadzēja pēc scenārija pļavā pārsiet govi, bet bija bail no šī ragulopa,” sirsnīgi pasmaida Inese.

Kino cilvēki turklāt ir jautras dabas, garlaicīgi neesot bijis, pavisam cita sabiedrība, salīdzinot ar viņas parasto ikdienu. Protams, ne jau viss ritēja kā pa diedziņu.

“Kad mēs ar Pēteri sēžam pie ugunskura un runājamies – tas jau bija filmas beigās –, es aizmirsu tekstu, un režisors Brauns bija ļoti dusmīgs. Man bija no viņa bail, un Kalvis Zalcmanis tad mani mierināja. Mums ar Pēteri nācās lēkt arī Ventas rumbā, un tas jau bija vēlā rudenī. Pirmie kadri bija brāķis, vajadzēja atkārtot. Auksti un bailīgi, un peldētāja es nekāda – otrajā vietā aiz cirvja. Bet nedomāju gan ne par ko – darīju, ko teica,” atmiņās dalās Motociklu vasaras līgava.

Uzticīga savai Liepājai

Filmā bijusi paredzēta epizode, kur jālēkā pa akmeņiem, tāpēc galveno lomu tēlotājiem notika mācības pie tolaik slavena mīma Modra Tenisona, kurš ierādīja kustības. Inesei nav veicies, jutusies kā stabs, kad nevar ne roku, ne kāju pacelt. Gaudiņš tobrīd jau studēja aktieros un partnerei deva padomu: “Atbrīvojies!” Tik vienkārši!

“Daudzi cilvēki vēl šodien filmu skatās un dažādi uzņem. Tā ir bez uzspēles, fabula pakārtota dabai, var teikt – pārdomu filma, rāma, ar vienmērīgu plūdumu. Nedomāju, ka ar kaut ko ļoti pamācoša, bet īpaša ar atziņu, ka nevajag skriet pa galvu, pa kaklu, vajag izvērtēt savu rīcību, nogaidīt un saprast beidzot pašam sevi. Arī filmā uzņemtie baltie zirgi – tas ir laiks. Izlem kaut ko, bet apdomā! Lai nenāktos nožēlot,” Inese kļūst filozofiska.

Režisors Oļģerts Kroders vēlāk viņu aicinājis uz savu Liepājas teātra studiju, bet aktrises profesija Inesi tomēr nesaistīja, kaut gan vēlāk nofilmējusies vēl divās filmās bijušajā Padomju Savienībā.

“Es negribēju kļūt par aktrisi. Varbūt vajadzēja, bet nevēlos arī visu mūžu pārdzīvot, ka to neizdarīju. Pēc vidusskolas uzsāku darbu Liepājā rūpniecības bāzē, tur nostrādāju vairāk nekā 15 gadu, līdz to likvidēja. Tagad jau vairāk nekā 26 gadus esmu vecākā muitas uzraudze dzimtajā pilsētā. Mums ir diezgan jauns kolektīvs, un tas liek pašai turēties līdzi, jo man jau 60,” atklāj Liepājas meitene Inese.

Aktiera paškritika

Pēterim Gaudiņam tolaik bija vien 20 gadu, studējis toreizējā konservatorijā  aktieros pirmajā kursā. Māra loma Motociklu vasarā bija jau trešā pēc kārtas, pati pirmā – Gatiņš filmā "Pūt, vējiņi!".

“Māra loma man nav nekas īpašs, un man nepatīk tas, ko tur esmu izdarījis,” Gaudiņš ir paškritisks. “Ja salīdzina mani un Inesi, tad man šķiet, ka viņa bija labāka. Inese bija neprofesionāla aktrise, ļoti jauna, bet nekad nepateiksi, ka viņai bija tik vien gadu. Inesei ir arī ļoti pareizi sejas panti, piemēroti kino. Ir it kā skaisti cilvēki, bet kino neder. Inesei gan bija tāda seja, ko kino mīl.”

Aktieris uzsver, ka abu brīnišķīgo operatoru Zalcmaņa un Selecka darbs noteikti ir filmas galvenā vērtība un pārējais tikai piedeva viņu veiksmīgajam darbam ar kameru.

Īsto raudienu tomēr nenofilmēja

“Režisors Uldis Brauns bija dokumentālists, un man liekas, ka viņam tomēr bija jāņem palīgos režisora asistents, kas strādātu ar aktieriem. Inese, nebūdama aktrise, spēlēja kā tipāžs. Pēc Staņislavska metodes spēlēt var kā aktieris un arī kā tipāžs. Es, vienu gadu studējis, centos spēlēt kā aktieris, bet arī vajadzēja kā tipāžam. Tas bija kādam no malas man jāpasaka. Lūk, epizode, kas mani tolaik samulsināja. Inesei bija tāda situācija, kur viņai uznāca raudiens pa īstam. Filmējot un esot kadrā, viņa apraudājās, un man likās, ka tas ir pats vērtīgākais – dzīvās emocijas. Tas ir kaut kas tik īsts, ko nevar iestudēt. Tā vienkārši notiek. Tā vietā, lai nofilmētu, tika pasaukta grimētāja un grims atjaunots. Neizmantoja šo dabisko brīdi,” atceras Pēteris.

Viņš neslēpj, ka pašam bijusi brīnišķīga saprašanās ar abiem operatoriem, bet ar režisoru Braunu simtprocentīgu kontaktu tomēr neradis.

Uz motocikla tikai filmā

Gaudiņam toreiz bija jāiemācās braukt ar motociklu: “Pirms tam to nepratu. Braukšanas eksāmenu noliku ar pirmo reizi, bet izkritu teorijā un dabūju pārlikt.” Tomēr turpmākajai dzīvei Gaudiņam pilnīgi pieticis ar kino gūto motopieredzi.

“Es pēc filmas uzņemšanas ar motociklu braukt pat nemēģināju, jo filmējot bija situācija, kad tam nokrita ķēde. Tas, paldies dievam, notika uz meža ceļa, braucām tikai ar 20 kilometriem stundā. Kādus četrus apgriezienus mēs tur veicām, un abi ar Inesi palikām sēžam uz motocikla. Taču, ja tas būtu noticis uz šosejas, mūs no asfalta noslaucītu un nebūtu pat īsti ko zārkā ielikt,” nošausminās Gaudiņš.

Pēc viņa vārdiem, uzņemšanas laukumā motociklu, rupji izsakoties, jājuši visi, kam nav bijis slinkums, citādi jau ķēde nekrīt tik ātri nost, bet dieviņš abiem jauniešiem tomēr bija žēlīgs.

“Es varu uzteikt Braunu, kā viņš nofilmēja kordiriģentu Gido Kokaru tajā brīnišķīgajā traktorista tēla epizodē. Filmā ir pietiekami daudz ar kino nesaistītu cilvēku, kas pazib, bet iedod labu garšu filmai. Galvenā filmēšanas vieta bija Kuldīga, arī Gauja un Gūtmaņa ala ir skaistas, bet es līdz pat šai dienai neesmu sev noformulējis, kāpēc tik ļoti Kurzeme ar Vidzemi tika jauktas kopā,” domās dalās aktieris.

Katrā ziņā veidot kino arheoloģiju par latviešu zelta fonda filmām – tā ir lieliska doma, pārliecināts Gaudiņš. Tas ir interesanti gan tiem, kuri jau kādreiz šo filmu redzējuši, gan arī tiem, kurus vēl tikai gaida satikšanās ar mūsu kino bagātībām.

Sarkanbaltsarkanie aizkari no "Cepļa"

Veidojot "Filmas arheoloģiju", gadās pavisam negaidīti atklājumi. “Mēs ar visu līdzšinējo arheoloģiju režisori Agitu Cāni-Ķīli vienmēr meklējam kādu īpašu konceptu, rakursu, lai dokumentālais stāsts nav tikai mazu atmiņu epizožu virknējums,” stāsta Daira Āboliņa.

Veidojot dokumentālo filmu par "Ezera sonāti", pilnīgi nejauši atradās rakstnieces Regīnas Ezeras dienasgrāmata, kurā vārdu meistare dalījusies pārdomās par filmas tapšanu un savu attieksmi pret to. Šīs liecības veidotāji meklējuši neatlaidīgi, baidoties, ka dienasgrāmata gājusi bojā ugunsgrēkā rakstnieces mājās Ķegumā. “Pēkšņi mūsu klātbūtnē režisore Agita Cāne-Ķīle atvēra vienu plauktiņu, un tur stāvēja šī grāmatiņa rokrakstā, it kā to kāds tieši mums būtu nolicis,” atceras Āboliņa.

Veidojot stāstu par "Cepli", operatoram Gvido Skultem bija saglabājušies diapozitīvi, kurus neviens līdz tam nebija izmantojis. “Ieskenējām tos un uzgājām epizodes, kuras filmā nebija iekļautas. Piemēram, Cepļa sekretārei Austrai Zīlei bijis bērns. Atradām arī, ka aizkari telpā, kur notiek Cepļa korporācijas dibināšanas sēde, ir sarkanbaltsarkanajā krāsā un pareizajās, Latvijas karogam atbilstošajās proporcijās. Tādus brīnumus pētniecības gaitā atrodam daudz,” atklāj scenāriju autore.