Tāda apskaužama dzīve. Saruna ar "Sirmais. Kulta ēdieni" producenti Ilzi Lasmani-Broži

Tu taču zini, ka tev ir kolosāla dzīve – tu esi tik daudz ceļojusi, satiec interesantus cilvēkus. Tev ir dzīve, kādu gribētos, goda vārds!

Man ir ļoti interesanta dzīve, piekrītu. Taču arī ne pārlieku vienkārša. Loģistika – visur nokļūt laikā, izdarīt, atgriezties arī laikā. Nav laika atpūsties. Bet es biju paņēmusi pauzīti. Mēs kopā ar Mārtiņu bijām paņēmuši kārtīgu pauzīti. Jo ceļošana nogurdina. Man arī tiešām ļoti nepatīk lidot. Esmu gatava to darīt tikai mērķa vārdā.

Kad atsāksies Kulta ēdieni?

Rudenī. Vienu jauno sēriju jau esam nofilmējuši. Jācer, ka izdosies realizēt arī pārējos plānus. Kaut izmaiņas plānos būs jāveic lielas, tas jau skaidrs. Un vispār šobrīd kaut ko plānot... Mums, piemēram, bija Ķīna plānā. Ir nopirktas biļetes uz Austrāliju un Dienvidkoreju... Šaubos, vai turp vispār aizbrauksim. Un arī par Eiropu nezinām. Laiks vēl ir, bet neziņa arī liela.

Atceros, mums bija jālido uz Madagaskaru, bet pāris dienas pirms izlidošanas – ziņas par mēra epidēmiju tur. Man, protams, panika – nekur nevar braukt! Man taču jāatbild par cilvēkiem, par sevi, mums visiem ir ģimenes, neesam vientuļnieki. Sazinājos ar labākajiem Latvijas mediķiem šajā jomā: ko darīt? Braukt, nebraukt? Un mani nomierināja, ka mēris tur esot visu laiku, tas nav nekas jauns. Un ka mūsdienās to pat esot ļoti viegli ārstēt, trakāk ir ar malāriju.

Visi vienojāmies, ka brauksim. Aizbraucām, un tiešām – nezinātu par mēri, tur to nemaz nepamanītu, nekā atšķirīga no citām Āfrikas valstīm šajā ziņā... Sākumā bija bail ēst uz ielas. Bet lēnā garā arī tam atraisījāmies. Nu, nevar jau visu laiku no visa baidīties, tad vispār nav jēgas dzīvot!

Vari saskaitīt, cik valstīs esi bijusi?

Ar raidījumu vai vispār dzīvē? Skaitījusi esmu tikai valstis, kur būts ar Kulta ēdieniem. Četrdesmit divās.

Ārprāts! Cik gados?

Tieši tāpēc mums arī vajadzēja atpūtu – piecu gadu laikā 42 valstis. Aizbraucot tur arī nav nekāds plezīrs. Ir tikai darbs, skriešana, filmēšana. Un pāris stundas miegam. Dienas, piesātinātas ar darbu, emocijām, notikumiem.

Tā ka: it kā mani ir par ko apskaust, bet it kā arī ne... Nedomāju, ka daudzi vispār varētu kaut ko tādu izturēt. Domāju, tikpat daudziem tas arī totāli nepatiktu! Un to var dabūt gatavu tikai ar komandu, kurā visi ir pietiekami izturīgi un savstarpēji atbalstoši.

Principā Latvijas mērogiem tādu projektu kā Kulta ēdieni vispār nevar atļauties. Pirms mēs sākām, visi teica, ka kaut ko tādu nav iespējams uztaisīt tīri finansiāli. Un arī citu resursu dēļ. Bet redz, ka ir. Četrdesmit divas epizodes dabūjām gatavas, un cilvēki gaida nākamās. Tiešām gaida.

Bet nu... Tajā koronavīrusā mēs tiešām iekšā nelīdīsim. Tur arī nemaz nevar ielīst.

Tu esi īstais cilvēks, kuram pajautāt – uz kurieni jābrauc, ja gribas ļoti garšīgi paēst?

Atkarīgs no tā, kas garšo. Man vispār ir viena liela problēma – esmu samīlējusies Japānā. Visos aspektos. Daba, cilvēki, ēdiens, attieksme pret dzīvi, filozofiju. Pat ticības sajūta man ir līdzīga. Esmu pārliecināta panteiste. Vienkāršoti sakot – kad Dievs ir daba un daba ir Dievs. Un viņu sintoismā, cik saprotu, ir kaut kas ļoti līdzīgs.

Bet ja par ēdienu – tas tur ir fantastiski garšīgs. Jo tas ir vienkāršs. Galvenais nosacījums ir izcilas izejvielas un niansēta sabalansētība. Plus attieksme, kā ēdiens tiek pagatavots, pasniegts, ēsts. Tu nevis vienkārši ēd – tu dzīvo tam mirklim. Nevis tādā triviālā baudas izpratnē, bet apzināti. Izbaudi to brīdi un dari to lēnām. Tas ir ļoti, ļoti skaisti.

Diezgan paradoksāli, ka to saku es – cilvēks, kas tik ļoti skrien. Bet tieši tāpēc, ka man tā ikdienā pietrūkst, man tā šķiet ļoti liela vērtība, uz ko vērts tiekties. Un ko vērts ik pa brīdim izbaudīt.

Esi braukusi uz Japānu arī bez raidījuma komandas?

Es pirmo reizi biju Japānā ar vīru, kāzu ceļojumā. Tā vispār bija viņa sapņu zeme. Un tas bija neaizmirstami skaisti. Japānā ir tāda īpaša sajūta – tur var justies tik droši. Vaļēja somiņa parkā uz sola stāv, maks krīt ārā... Nu, stirna varbūt tur kaut ko ēdamu izzags.

Aizmirsīsi maku kafejnīcā uz galda – tas varbūt atgriežoties nestāvēs turpat, bet kafejnīcā tas būs, un tev to atdos. Neviens tur nezog acis no pieres ārā. Tā izolētība ir savu lomu nospēlējusi. Un arī neteiksim, ka japāņi būtu bijuši pret noziedzniekiem žēlīgi. Drīzāk pat zvērīgi. Bet to, ar kādām metodēm viņi panākuši šo drošo, jauko gaisotni, – to tur nejūt.

Un japāņu dārzi! Man vispār vairāk patīk tāda dabiska, mežonīga daba un vide, bet viņu īpaši iekoptie dārzi arī ir kaut kas absolūti fascinējošs. Minimālisms. Un pārliecība, ka to koku vajag tieši tādu. Īpašas formas. Vai ikebanas ideja – ka galvenais kompozīcijā ir telpa starp ziediem, nevis kādi ziedi vāzē. Vai nav skaisti? Nu un tas pats ar ēdienu, kad galvenais: no kurienes tas nācis, kā pagatavots, kā pasniegts. Tādu skaistuma filozofija nekur citur neesmu sastapusi.

Ko esi paņēmusi no daudzajiem ceļojumiem un ieviesusi savā dzīvē? Tu pieminēji panteismu...

To neesmu pārņēmusi, tas man jau kopš 18 gadu vecuma. Tāda pārliecība. To vienkārši tur, Japānā, pirmo reizi sajutu. Ka tā saikne ir tik ļoti precīza, ne ko pielikt, ne atņemt. Un es tur jutos tik labi.

Pateicoties ceļojumiem, esmu kļuvusi atraisītāka un atvērtāka visu veidu dažādībai, viedokļiem. Man ir savs skata punkts, bet esmu iemācījusies uz lietām un situācijām paskatīties no dažādām pusēm. Dažreiz tas apgrūtina dzīvi. Jo tad tev nav tik viennozīmīgs viedoklis. Un kāds var domāt, ka esmu bezviedokļa un bezmugurkaula cilvēks. Bet tā tas nav. Vienkārši sēžu ar savu viedokli un sāku iedomāties, kā šo situāciju redzētu kāds cits. Un tas vairs nav tik viennozīmīgi.

Piemēram. Biju ar Kulta ēdieniem Arābu Emirātos. Tuksnesī. Un man bija jādomā par burkām un sieviešu tiesībām. Te man bija viedoklis: ak, vai, kāda sieviešu apspiešana un ierobežošana. Bet tur tam bieži vien ir tīri praktiska nozīme. Apstākļi tuksnesī ir vienkārši neticami skarbi!

Protams, tagad ir notikusi tehnoloģiju attīstība. Un ir liela nauda. Bet vienalga – viņi gaužām nesen no tā tuksneša ārā izkļuvuši. Daždesmit gadi. Un tur galvassegas un sejas aizklāšana ir dzīvības saglabāšanas jautājums. Man pēc mutes neaizklāšanas tuksneša vējā joprojām ir smilšu paugura sajūta plaušās. Bet turienes vīriešiem tas ir kā dabas likums: ka sievietes jāaizsargā. Kā vērtība. Kā pavarda uzturētājas.

Nu, tāda man tur radās sajūta. Pilnīgi cita, nekā pirms tam bija te. Pirms to pati pieredzēju, biju kaujinieciskāk un feministiskāk noskaņota. Protams, pilsētās un citā vidē, kur ir augsta ekonomiskā attīstība, tas ir kaut kas cits. Taču nevar neredzēt, ka tur tā joprojām ir tradīcija. Un varbūt pilsētā to var mainīt, bet vēsturiskajā dzīvesveidā un tuksnesī sejas aizklāšana ir nepieciešamība.

Un ko tu esi atvedusi līdz savai virtuvei no citām tautām?

Ņemot vērā, ka japāņiem galvenais ir produkts, atkārtot japāņu virtuvi man neizdodas. Nezinu, kur Latvijā dabūt tādas zivis.

Tāpēc manās mājās vairāk valda Vidusjūras virtuve. Un ceļojumos iegūtās zināšanas kulinārijā tiešām pēc tam izmantoju. Patiesībā pēc katra ceļojuma uztaisu vismaz vienu atvesto ēdienu arī mājās.

Bet man ir vēl viena pieredze, kas saistīta ar pasaules iepazīšanu. Pagājušogad kā viesģimene apmaiņas programmā paņēmām skolnieci no Francijas. Tas ir cilvēks tavā mājā, kam ir cita pieredze, tradīcijas. Un tā meitene bija vegāne. Tieši tas, par ko domāju, ka nekad nevarētu būt. Un kas mūsu klimatā arī nav ļoti atbilstoša diēta.

Tu zināji, ka viņa būs vegāne?

Zināju. Neviens viņu tāpēc neņēma. Japānā, piemēram, apmaiņas programmās pat norādīts, ka viņi neņem vegānus. Kaut japāņi nemaz tik daudz neēd gaļu un zivis, tikai mazu devu, cik vajag organisma funkciju uzturēšanai.

Un kā?

Nu, brīnišķīgi! Iemācījos cept maizi. Sapratu, ka vegāni ēdieni var būt tiešām ļoti, ļoti garšīgi. Tikai man nācās to visu iemācīties. Jo viņa pati prata pagatavot tieši neko. Tā ka vispār neko. Viņai mamma vienmēr bija gatavojusi ēst. Te mamma biju es. Bet pēc kāda laika sapratu, ka man nav tik daudz laika un teicu: zini, sāc gatavot pati! Un beigās viņai jau ļoti labi un garšīgi sanāca.

Kāpēc tu ar savu aizņemtību ņēmi to meiteni?

Tas bija mans personiskais simtgades projekts. Iemīlināt kādu ārzemnieku Latvijā.

Sanāca?

Par piecdesmit procentiem. Pavasaris, vasara, agrs rudens viņai te patika. Bet pelēkā un aukstā ziema bija pārbaudījums. Arī veselības ziņā.

Bet tagad tava 17 gadu vecā meita ir apmaiņas programmā un ļoti tālu...

Kostarikā. Viņa caur mūsu franču meiteni pieredzēja, ka tas ir forši. Ka cilvēkam tiešām tiek iedotas īstas mājas, nevis viņš tiek iemests viens kaut kur svešā valstī. Viņa varēja dabūt daļēju stipendiju, un es teicu: labi, pamēģini. Bija iespēja izvēlēties starp Dāniju, Itāliju vai Kostariku. Es biju iedomājusies, ka viņa brauks uz Dāniju, tepat tuvumā, mācīsies dizainu, kas viņu interesē, drošā vidē... Bet viņa dabūja stipendiju un izvēlējās... Kostariku.

Un tagad mācās dizainu tur?

Nē, tur viņa tagad mācās baudīt dzīvi. Mācās būt priecīgs, atraisīts, draudzīgs, brīvs cilvēks.

Mācās arī skolā, bet nu tas tā nosacīti. Salīdzinājumā ar Kostariku mums te izglītība ir fantastiskā līmenī. Helēna tur ir tādā kā ģēnija statusā. Tur visi runā tikai spāņu valodā, arī viņa pēc mēneša brīvi runāja. Jo tur neviens, nu tiešām neviens nerunā angliski. Viņa arī nokļuva īstos Kostarikas laukos.

Neilgojas pēc mājām?

Nu, tagad situācija līdz ar šo vīrusu ir ļoti mainījusies... Arī Kostarikā ir ieviesti stingri drošības pasākumi – skolas slēgtas, uz pludmali braukt nedrīkst, draugus satikt nav iespējams. Jādzīvo pa māju. Un tādos krīzes apstākļos cilvēks, protams, ilgojas būt savā vidē, pie saviem mīļajiem. Bet arī Kostarikā Helēnai ir ļoti forša ģimene, turienes mamma ir brīnišķīga.

Es uztrauktos, ka var iemīlēties kādā vietējā puisī un vairs neatgriezties. Bet Kostarika ir tik tālu!

Es tā saprotu, ka Kostarikas puiši varētu nebūt viņai īstais trāpījums. Jo viņa jau savā vecumā analizē attiecības. Un redz, ka tur ir izteikti patriarhāla sabiedrība. Bet tas nav tas, ko mēs te apgūstam un pārstāvam. Mēs te tomēr no sākta gala esam par vienlīdzību.

Viņa, piemēram, tur mājās nemaz nedrīkst taisīt ēst. Viņai patīk gatavot, viņai gribas to darīt, bet turienes tētis neļauj. Ēst gatavot drīkst tikai mamma. Ģimenē vēl ir divi dēli.

Septiņpadsmitgadīga meitene viena pati Kostarikā, turklāt – tavs vienīgais bērns. Tev nebija grūti palaist?

Sākumā bija šausmīgi grūti! Es pati biju šokā, neko tādu no sevis negaidīju! Pirmo nedēļu staigāju šurpu turpu pa māju. Pilnīgi kā nepieskaitāma. Pati izdomāju, ka būtu vērtīgi viņai tā aizbraukt, un pati pēc tam tik ļoti uztraucos...

Biju iedomājusies, ka esmu tik jau nu liberāla un drosmīga, pati tik daudz ceļoju, kopā daudz esam braukušas... Un te tāda reakcija! Nu, traki!

Kaut vispār šis darbs manī attīstījis spēju mobilizēties un koncentrēties tieši krīzes situācijās. Piemēram, tagad ar jauno raidījumu Pa straumei. Te nav nekāds izplānots studijas pasākums, jārēķinās, ka gandrīz viss var notikt citādāk, nekā esmu plānojusi. Piemēram, nupat svētdien mums bija filmēšana – vētrā un lietū. Nu, un par ko tieši es tur varu atbildēt? Un uz citu dienu pārlikt nevari, tik daudz iesaistīto...

Kāpēc tev vajadzēja Pa straumei? Kāpēc tev tas ir interesanti? Jo pieļauju, ka tu dari to, kas tevi interesē.

Jaunais projekts nesen startēja, un es, atzīšos, biju diezgan uztraukusies un uzvilkta. Patiesībā Pa straumei sākās no Kulta ēdienu ceļojumiem. Pēdējā sezonā man ļoti, ļoti gribējās uztaisīt kaut ko par Latviju! Gribējās tieši te, savā zemē iegrimt līdz ausīm. Un es izdomāju projektu: kā iepazīt Latviju caur upes prizmu. Izmantojot upi kā ceļu. Iepazīstot visu, kas pa labi, pa kreisi visā upes garumā.

Astoņas upes. Mēmele, Saka, Abuls, Rēzekne, Vārtāja, Tartaka, Tērvete, Līgatne. Kultūra, vēsture, flora un fauna, tirdzniecība, cilvēki... Un iepazīst to visu divi jaunieši un suns. Mana meita Helēna un viņas bērnības draugs Roberts. Filmējām vasarā, paspējām iefilmēt piecus raidījumus, tad Helēna aizbrauca, un trīs raidījumos būs Elīna. Nu, un suns. Urga.

Abuls. Pat nezināju tādu upi, kauns atzīties.

Vienīgā “nopietnā” upe ar nosaukumu vīriešu dzimtē. Un nav tā, ka kaut kur meža vidū, nē, plūst cauri Smiltenei. Mēs šo projektu patiesībā izdomājām, sēžot ar ģimeni un sarunājoties. Sapratām, kaut arī mēdzam braukt ar laivām, neko daudz nezinām par to, kas upju krastos notiek. Pie kuras upes kurš rakstnieks dzimis, audzis vai strādājis. Vai mākslinieks. Sapratām, ka šis ir robs mūsu zināšanās. Tātad – būs interesanti darīt, un ir jādara.

Tu pati arī meklē naudu visiem šiem saviem ne pārāk lētajiem projektiem.

Ak Dievs... Un tas ir briesmīgākais manā darbā. Ja to varētu izdarīt kāds cits – tad gan mans būtu tiešām fantastisks darbs! Es esmu par simtprocentīgu sabiedriskā medija iziešanu no reklāmas tirgus.

Toties tagad tev arī nav neviena priekšnieka.

Nav. Bet man ir jāsadarbojas, jāsaskaņo... Ar LTV, ar reklāmdevējiem. Ļoti, ļoti daudz laika aiziet tādās sarakstēs, saskaņošanā... Bet katram darbam ir sava garoziņa. Klišejisks teiciens, bet patiess.

Tavs vīrs ir rotu mākslinieks Valdis Brože. Interesanti, ka tev – rotu mākslinieka sievai – no rotām šobrīd ir tikai viens gredzens, un tas pats laulības.

Es vispār esmu diezgan liela askēte. It visā. Vienas drēbes, kamēr izdilst. Man ļoti – nu tā, ka pilnīgi ārprātīgi – nepatīk iepirkties, nepatīk veikali. Un internetā nevar uztrāpīt. Tāpēc uz veikaliem eju tikai krīzes situācijā.

Bet par rotām man ar vīru ļoti patīk runāt. Laikmetīgā rota ir liela lieta un konceptuāls vēstījums. Starp citu, viņa pēdējā kolekcija radās no mūsu “upju sarunām”. Saucas Nospiedumi. Mazliet palepošos, bet tā guva starptautiskus panākumus, un vairāki kolekcijas darbi jau ir Ņujorkā, Čikāgā, Dienvidkorejā, Barselonā. Muzeju kolekcijās un cilvēkiem mājās un uz rokām, ap kaklu vai ausīs. Kamēr par upēm un literatūru runājām, dzima viņa auskari, kuros “ieslēpti” Rainis un Aspazija. Bet tik diskrēti, ka to zina tikai valkātājs, ka viņi tur ir.

Ja tu prasi par materiālu, kas tagad rotu pasaulē ir uz izķeršanu, tad tas ir... stikls.

Bet es pati esmu baigais frukts, nevaru teikt, ka valkāju tikai Valda rotas. Bet viņa rotas vienmēr ir ļoti īpašas, ar stāstu, ideju, un tas man ir ļoti svarīgi.

Un vēl man ar rotām ir tāpat kā ar mūziku – vēlmes un gaume mainās. Vienu gadu gribas to, citu gadu ko citu. Un dažreiz pat pa dienām mainās. Ejošākā rota man ir auskari. Man patīk lieli auskari, varbūt pat brutāli. Asām, lielām šķautnēm, plaknēm. Skarbi un robusti.

Asi?

Ne tā, ka nodurties var, protams. Apbrīnoju Valda spēju savienot tā, lai tas viss strādā. Lai stūris ir vizuāli ass, bet pieskārienā maigs. To savienot – tā ir māksla. Lai lielais auskars izskatās skaisti un efektīgi, bet vienlaikus nenovelk ausi pie zemes. Valdis ļoti seko līdzi tam, lai rota ir arī funkcionāla.

Es ikdienā staigāju kedās un bieži vien arī kaut kādās sporta biksēs, bet reizēm man patīk uzcirsties un uzvilkt kaut ko pilnīgi traku. Un uzlikt to viņa milzīgo kaklarotu – lupu.

O, tā tiešām ir vienreizīga! Un sver jau arī noteikti pamatīgi...

Sver gan. Mums Latvijā ir kolosāla rūpnīca, kur tāāāā prot ar stiklu strādāt! Ārzemnieki netic, ka tas vispār ir stikls, un nesaprot, kā to var dabūt gatavu. Bet tas tepat pie mums notiek, un tas mani īpaši fascinē. Tepat izdomāts, radīts.

Man patīk tas, kas pats par sevi, bez mākslinieka un manas attieksmes, nav nekas īpašs. Piemēram, briljanti man ir pilnīgi vienaldzīgi. Man patīk, ka kaut kam ikdienišķam var piešķirt vērtību ar savu ideju. Ak, nu, un vēl pērles man vienkārši patīk, es tajās labi jūtos. Bet vispār ar mani ir tā – jo mazāk, jo labāk.

Dzimšanas dienās vīrs tev dāvina rotu vai pannu?

Man vispār ir tāds jocīgs raksturs un arī attieksme pret dāvanām. Mulstu no tām. Bet reiz izstādē Plāns, plāns gan pateicu vīram, ka man ļoti patīk viens gredzens. Un viņš to izņēma no letes un vienkārši man uzdāvināja. Bet vispār vislabākā dāvana ir ceļojumi. Valdis, starp citu, nemaz nemīl ceļot. Viņš sēž savā darbnīcā un ceļo pa savu iekšējo pasauli un internetu. Tādā ziņā – un ne tikai tādā – mēs esam ļoti dažādi.

Viņš ir introverts, un tu?

Es īstenībā arī. Bet tāds pāraudzinājies introverts. Tomēr man joprojām ir vajadzīga liela vientulības deva. Tāpēc, domāju, ar mani nemaz nav viegli būt kopā. Bet labi, ka mēs esam divi tādi satikušies, kam vajag savu privāto telpu un kas novērtē, ka to vajag arī otram.

Man tāpēc vajag darba biroju, uz kuru aiziet. Es diezgan ilgi daudz strādāju no mājām, vēl trakāk – vislabāk man domājās vannā! Mazliet pat tā kā mātes klēpī; esi izolēts, mierā. Vismaz man tādā vakuumā ļoti labi strādā galva. Tomēr, ilgstoši strādājot tikai mājās, sāc kļūt tāds mazliet jocīgs. Vīram ir darbnīca. Viņš jau sen saprata, ka viņam labāk strādājas ārpus mājās. Taču ir lietas, ko birojā nemaz nevaru izdarīt. Piemēram, tā patiešām radoši domāt es tur nespēju. Jaunas idejas birojā nerodas. Tās rodas, stundām staigājot pa mežu vai gar jūru. Nu, un vēl vannā.

Vēl viens tavs darbs ir pasaules mūzikas festivāls Porta. Jāatzīst, pateicoties tam, arī es esmu iepazinusi vairākus jaunus mūziķus.

Festivālu jau 20 gadus organizē Ilze Apsiņa. Pirms pieciem gadiem viņa uzaicināja pievienoties Portai arī mani.

Tās saknes, kāpēc man patīk tāda mūzika, droši vien meklējamas jau bērnībā. Mana mamma klausījās labu mūziku. Kas nu tajā laikā te bija pieejams. Klasiskā mūzika un arī variants “klausoties frančus, es ģībstu” – Džo Dasēns, Mireija Matjē. Man joprojām viņi patīk. Plus es mācījos Rīgas 45. vidusskolā, klasē ar mūzikas novirzienu. Un jau agri sapratu, ka mūzika ir dažāda. Un ir vēl viens veids, kā jauna mūzika nokļūst pie cilvēka. Ir draugi, kuri tev šķiet interesanti cilvēki, līdz ar to tevi interesē arī mūzika, ko viņi klausās. Tā no cilvēka pie cilvēka pārnesas interese par mūziku, literatūru, mākslu.

Bet uz pasaules mūzikas pusi mani virzīja tieši Kulta ēdieni. Aizbrauc uz kādu jaunu zemi un gribi šos cilvēkus saprast labāk. Un mūzika ir pamats. Kas attiecas uz tautas mūziku, folkmūziku – tīrā formā tā man nav tik ļoti uzrunājoša un vajadzīga. Man patīk dzirdēt tradicionālo mūziku mūsdienu skanējumā jau ar globalizācijas iezīmēm. Turklāt šo mūziku, manuprāt, rada cilvēki, kas ļoti spēcīgi apzinās savas saknes. Bet tajā pašā laikā netur savus zarus kupolā, laiž tajos pasaules vējus. Līdz ar to arī tu šo mūziku vari sajust kā savu.

Un kas ir tavi favorīti?

Nebūšu pārāk oriģināla, ir grupa, kas pasaulē iet uz urrā un izķeršanu – ukraiņu Dakha Brakha. Vairākas reizes bijuši arī pie mums Latvijā. Par pasaules mūziku vislabāk konsultēties ar Ilmāru Šlāpinu. Man arī ļoti patīk viņa muzikālā gaume, viņš daudz klausās, un tikai tā var atrast to jauno un vērtīgo. Caur viņu nokļuvām, piemēram, līdz Dom La Nena – fantastiskai jaunai brazīļu dziedātājai, kas dzīvo Francijā.

Un pagājušogad Portā bija pilnīgi ģībstams mūziķis no Lielbritānijas – Sems Lī. Viņš interpretē senas britu un skotu balādes. Biju viņam gan šoferis, gan gids. Un biju laimīga, ka varu viņu visur vadāt un sarunāties. Ārkārtīgi interesants sarunu biedrs, turklāt tik ieinteresēts vietā, kurā nonācis, tik atvērts tam, kas te notiek.

Pēc taviem novērojumiem – kas ārzemniekiem Latvijā patīk, kas garšo, kas pārsteidz?

Man bija tāds neaizmirstams un fascinējošs piedzīvojums ar Tuvas Nacionālo orķestri un rīkles dziedātāju kori. Vairāk nekā 20 cilvēki uz skatuves ar saviem tradicionālajiem instrumentiem. Bet stāsts par to, ka viņi palūdza, lai aizvedu viņus paskatīties uz mūsu jūru. Pat nezinu, kā aprakstīt, kas tur notika. Viņi kā tādi stepes zirgi, garajiem matiem plīvojot gluži kā krēpēm, kliegdami metās jūrā...

Vienu itāļu režisoru aizvedu uz Bolderāju. Bija pilnīgs bezvējš, tā slavenā zelta stunda, siltais saulriets. Jūra kā spogulis, maza meitenīte baltā mežģīņu kleitiņā stāv jūras malā, lēni cilā kājas virs ūdens virsmas, veidojot aplīšus. Džeks stāv un nesaka ne vārda. Klusēdams atšņorē kurpes, uzloka bikses un, tā arī ne vārda nesakot, ieiet jūrā. Un viņš tur tā nostāvēja ļoti ilgi. Un iznācis teica, ka nekad mūžā nebūtu iedomājies, ka Tarkovskis neko nav izdomājis.

Jūra un līcis mums ir ļoti atšķirīgi no citām pasaules jūrām. To ārzemnieki novērtē. Bet Rīgu kā pilsētu man novērtēt grūti, man arī citur pasaulē ne pārāk aizrauj pilsētas.

Un uz kuru restorānu tu ved savus viesus?

Es patiesībā bieži gatavoju pati. Un ļoti labprāt aicinu pie sevis ciemos tos, pie kā mēs ar Sirmo esam kādreiz ārzemēs palikuši. Ir prieks atdarīt tiem, kas mūs jauki uzņēmuši.

Un ēdiena ziņā, kas viņiem garšo no mūsu virtuves? Mums jau pašiem liekas, ka rupjmaize.

Ar to rupjmaizi ir tā, ka – kā kuram. Dažiem ļoti garšo, dažiem galīgi ne. Kaņepju sviests gan garšo visiem, kam piedāvāts. Biezpiens. Un Kāruma sieriņš, jo tāda citur nav, tas ir mūsu īpašais. Medus kūkas saviem viesiem piedāvāju, tādas nekur citur neesmu redzējusi. Kūkas mums vispār ir daudz un garšīgas, tas pie mums no vāciešiem atnācis. Āzijā ir pavisam citādi saldumi. Nu, kādas tur kūkas tajā karstumā un mitrumā!

Kur tu esi mācījusies?

Bakalaurs man ir pedagoģijā un filoloģijā. Bet maģistrs mediju kultūras menedžmentā, bija tāds kurss Kultūras akadēmijā, sadarbībā ar Hamburgas kultūras un mākslas augstskolu, vācu valodā. Virkne kolosālu vieslektoru, varu sevi apskaust par to, cik forši bija. Piemēram, pasniedzējs, kura maizes darbs ir BMW zīmola veidošana. Nivea brenda PR šefs bija mūsu studiju kursa vadītājs. Prakses vietu paši sev varējām izvēlēties Vācijā. Rakstījām savas vēlmēs un domājām: tas taču nav iespējams! Bet visi tikām tur, kur bijām vēlējušies! Es gribēju iziet praksi TV producentu apvienībā un tiku tādā, kas taisa raidījumus lielākajiem Vācijas TV kanāliem, piemēram, RTL, Pro7, Sat1. Mēs ar komponistu Kārli Auzānu kopā mācījāmies, viņš tika praksē Hamburgas operā.

Ko tu vēl ļoti gribētu izdarīt?

Man joprojām ir vēlme uztaisīt pilnmetrāžas dokumentālo filmu. Un tieši vienu. Es arī zinu, par ko.

Un vēl, sasniedzot 70 gadu vecumu, es gribētu sākt strādāt sērferu kafejnīcā par oficianti.

Kā vispār var izdomāt tādu sapni?

To es ieraudzīju vienā ceļojumā. Bijām ar draugiem Jaunzēlandē kādā sērferu kafejnīcā: miers, priecīgi cilvēki, daba, askēze un nekā lieka... Un tad parādījās viņa – mūsu oficiante. Kā minimums septiņdesmitgadīga sieviete krokšos, izspūrusi un tik priecīga. Viņa tiešām izskatījās tik apmierināta ar sevi un to, kas notiek apkārt, ka tas pārvērtās par manu sapni.

Kādas ir tavas miera tabletītes?

Pastaigas. Es ļoti daudz staigāju. Tagad man ir arī foršs kompanjons – kurchārs, vācu īsspalvainais putnu suns.

Un ūdenī man patīk. Es vispār esmu stihiju cilvēks. Kad lietus iet pa gaisu – tā un šitā. Kad zibeņo. Kad vējš.

Bet vienu mani draugi ir ievērojuši, un man arī jāpiekrīt – man piemīt spēja ieraudzīt brīnumu ikdienišķās lietās. Es ieraugu skaisto tajā, kam citi varbūt paskrien garām. Un man par šo spēju pašai ir milzīgs prieks.

Tu esi ātra, skrienoša – bet tev patīk adīt! Tas ir diezgan dīvaini.

Un ik pa brīdim arī tamborēju, izšuju. Adīšana patiesībā arī iet pie manām nomierinošajām tabletēm. Adīšanai es pieķēros, filmējot Kulta ēdienus. Jo tas ir ļoti, ļoti stresains projekts. Un adīšana ne tikai nomierina, bet palīdz arī koncentrēties. Plus tie garie, ilgie lidojumi – man bija žēl laika, bija jāizdomā, ko noderīgu darīt.

Lidmašīnās ielaiž ar adāmadatām?!

Dīvaini, bet jā. Es gan adu ar koka adatām, man ir ļoti svarīga faktūra, kam pieskaros. Un arī dzijai jābūt dabiska materiāla.

Un kur tu visu to saadīto liec?

Kaut ko adu sev. Dāvinu draugiem. Vienu brīdi pat adīju pēc pasūtījuma. Tagad šķiet smieklīgi, bet es jau skolā piedalījos adīšanas olimpiādē – kas tad vispār tāds bija, kaut kāds joks?! Adījām uz ātrumu un rakstu shēmu lasīšanas precizitāti.

Bet materiāla izvēle bieži vien saistīta ar ceļojumiem. Katrā valstī cenšos atrast dziju, kas ir tikai tai raksturīga. Alpakas, aitas, kazas, oposuma...

Oposumu dzija?!

Jā, ļoti forša. No oposumu dzijas adu draugu jaundzimušajiem bērniem zeķītes. Dzija ir supermīksta un nav alerģiska. Par opusumiem ir interesants stāsts. Jaunzēlandē tos ievazāja, aizmirsu, no kurienes, ar domu, lai tie apkož indīgās čūskas. Bet tā vietā, lai apkostu čūskas, viņi apēd Jaunzēlandes nacionālā putna kivi olas un vairojas kā negudri. Tad nu jaunzēlandieši viņus ķer un skuj vilnai.

Kulta ēdienu lidojumos saadīju visu ko no zīda un mohēras vilnas. Redz, parasti ņemam līdzi rokas bagāžu un tehniku, daudz ko paņemt līdzi nevaram, bet vietām ir ļoti auksti. Siltās jakas aizņem daudz vietas, tāpēc izdomāju, ka vajag uzadīt ļoti vieglu, bet arī ļoti siltu jaciņu. Iedvesmojos no slavenajiem Orenburgas lakatiem. Tie ir ļoti silti, bet adīti kā mežģīne, šķiedras pārklājas cita citai un notur siltumu. Tā saadīju sev un draugiem džemperus, kas salokās plaukstas lielumā un vienlaikus ir ļoti silti.

Man vispār ir sajūta, ka viss manā dzīvē rodas no kaut kādas personiskas intereses vai vajadzības.

Kad dāvini cilvēkiem kaut ko no sirds, tas parasti atmaksājas. Vai arī pati saņem līdzīgas dāvanas?

O, jā! Reiz nolasīju lekciju, par ko dabūju savas bijušās skolnieces adītus dubultos cimdus. Un man tik ļoti patīk, ka man ir tādi cimdi!

Vīrs man reiz uzdāvināja riteni. Tāds pārsteigums, kad neesi ne domājusi, ne prasījusi. Bet pamosties dzimšanas dienas rītā – un stāv tāds balts gulbis.

Tomēr labākā dāvana ir ceļojums un klātbūtne. Reiz mana draudzene Kristīne uzdāvināja man biļetes uz operu, bet pirms tam mēs izgājām arī caur frizieri, kosmetologu – to, kas man ikdienā ne īpaši patīk, kam žēl laika. Piemēram, pie manikīra esmu bijusi četras reizes mūžā. Vispār neinteresē. Bet, kad kāds to noorganizē un dara kopā ar mani, tas kļūst par brīnišķīgu laika pavadīšanas veidu. Un pēc operas mēs vēl devāmies vakariņās uz Vincentu. Tāda skaista, piepildīta, īpaša diena.

Kad saņemta tāda dāvana, pretī jādāvina kaut kas līdzvērtīgs. Un tā es Kristīnei uzdāvināju biļetes uz Veronas operu. Kurp mēs abas braucām kopā. Ar vilcieniem, kuros ir restorānvagoni. Tāds piedzīvojums! Laiks kopā, piedzīvojums, ceļojums – man tā ir galvenā vērtība.

Noslēgšu ar to, ar ko sākām. No malas tava dzīve tiešām izskatās ļoti aizraujoša un pat apskaužama...

Jā, bet... Dažreiz ir kaitinoši, ja kāds nesaprot, ka domāšana ir darbs. Ka domāšana prasa daudz laika un enerģijas. No fiziskajām aktivitātēm tā nenogurst kā no domāšanas. Tajā procesā viss tā saslēdzas, ka esi pārguris no tā, kas citu acīm izskatās pēc sēdēšanas un nekā nedarīšanas. Bet tikmēr visi procesori strādā rūkdami.

Es arī ilgu laiku vispār neizrādīju, ja man bija grūti. Tikai tagad to mācos, un tad cilvēki dažreiz ir tādi mazliet kā neapmierināti. Ka es vairs visu laiku nesmaidu un neskrienu. Kulta ēdienu filmēšanas laikā bija apmēram pieci gadi, kad es gulēju tikai 4–5 stundas diennaktī. Un vēl stresā lidoju un braukāju pa visu pasauli. Tad, kad saproti, ka par traku, tev jau ir saistības un neko vairs nevari izmainīt. Pēc tam vari kaut mirt, bet pirms tam viss ir jāizdara.

Par to dokumentālo kino... Ieteiksi kaut ko?

Berlinālē redzēju vienu meksikāņu filmu. Tempestad (2016). Par cilvēku nolaupītājiem. Neko skaisti neizklausās, bet tā filma bija tāda... Man pat šķiet, es neko brīnišķīgāku neesmu redzējusi. Vizuāli tik skaista filma. Meitenīte brauc autobusā, piere piespiesta pie loga, ārā līst, un tā viņa ilgi, ilgi brauc. Tāds naratīvs... Pēc tam aiziet citas ainas, ļoti lēnas un pārdomātas. Nevis tādas burtiskas, kas liktu raudāt vai skumt, bet kā karuselis – kā zaudētas brīvības un laimes simbols.

Ceļojošā cirka ģimene, kam nolaupīta meita. Tas, kā cilvēki dzīvo, kad kāds no ģimenes ir pazudis. Un tas nav filmēts sensacionāli un šokējoši, vispār bez kā tāda. Drīzāk tā sajūta, kas strāvo cauri visai filmai, ir milzīga mīlestība. Kurā nolaupīšana ir tikai kā slieksnis, uz kura atsperties, lai ieraudzītu mīlestību un pašaizliedzību.

Riga IFF noskatījos somu filmu par mežu. Tā arī saucās – Mežs. Mēs bijām četri skatītāji zālē. Smieklīga, smeldzīga un skaista filma par to, ko cilvēki meklē mežā.