Ģirts Ķesteris: "Sapņos es vienmēr esmu lūzeris"

Es noteikti esmu šā ciema akcionārs! (Smejas.) Kad mācījos Konservatorijā Teātra fakultātē, mums akrobātikas nometnes tika rīkotas Ķesterciemā. Nometnēs nodarbojāmies ar sportu, palikām pa nakti...

Tu esi mega populārs. Kā Dāvids pirms desmit gadiem...

Tam ir vienkāršs izskaidrojums – ja ikdienā nenoej no TV ekrāna, tad visu laiku redzi mani.

Apsēstība ir traka lieta. Jautājums – kā ar to sadzīvot? (Abi smejas.)

Tieši to arī tev gribu vaicāt – kā sadzīvo ar savu milzīgo popularitāti?

Strādājot savā profesijā, jau neizvēlies, vai gribi būt populārs. Ja dzīve piespēlē, piemēram, seriālu, tev pat aizdomu nav, ka šī darbība var pārvērsties par tādu bombu Latvijā.

Es vēl varētu pats sev piedzimt, vai ne?! (Abi smejas.) Un pēc tam kādreiz vēl nospēlēt savu vectētiņu.

Reiz Valmierā braucu māsīcai uz 50 gadu jubileju. Ieeju veikalā nopirkt puķes, un man priekšā tava seriāla kolēģe Zenta (aktrise Regīna Devīte – Red.). Eju klāt un saku: „Sveika, cienījamā aktrise! Labi gan, ka man šodien nav meita līdzi. Ja viņa jūs satiktu, iespējams, nožņaugtu!”

Jā, tie kuriozi mums, seriālu aktieriem, ir dažādi. Es ar šo atpazīstamību ļoti pozitīvi sadzīvoju. Esmu saprotošs, ja seriāla skatītāja grib pateikt paldies, ne tikai pieskarties, pieķerties un kaut ko noraut. Piemēram, kāda sieviete priecīgi smaida, nāk klāt, lūdz, vai var uztaisīt selfiju. Nu baigi forši! Lai arī tu jau no tā nebarojies, muskuļus neaudzē, naudas maka biezumu tas nepalielini. Bet šis sirsnīgums raisa pozitīvas emocijas, dara dienu gaišāku.

Kopš darbojos tikai kā Fēlikss, nu jau vairs ne. Leonu aizsūtīju uz Vāciju kādu laiku padzīvot. Kad spēlēju Leonu, tad gan ikdienā cilvēki mani reāli jauca ar viņu. Regulāri sev apkārt dzirdēju tamlīdzīgas frāzes: „Ē, reku, Leons!”, „Čau, Leon, kā tev iet?”. Šie izsaucieni, protams, mainījās, arī ņemot vērā dažādas ļaužu dzēruma stadijas. Piemēram, reiz benzīntankā, kur veči jau ir sasūkušies aliņus, bija jūtama baigā brīvība.

Jā, protams, ka raksta. Bet cilvēki arī iesūta vēlamos sižeta pagriezienus, tālāko notikumu attīstību. Sīkie parasti to dara. Malači, piestrādā. Bet man tā visa darīšana parasti notiek uz ielas. Kad bija Leona epopeja, cilvēki reāli ļečīja par visām lietām. Piemēram, pārmeta: „Leon, tu ne tā izturies pret savu mīļoto sievieti. Vai nesaproti, kā tevis dēļ viņa cieš?” Ko darīt tādā situācijā? Reizēm saproti, ka ir bezjēdzīgi skaidrot. Apņemos vienkārši ņemt viņa ieteikumus vērā.

Vai tev seriālā ir bijis kāds sižeta pagrieziens, ko esi atteicies spēlēt? Kad tev, piemēram, nāk smiekli un tu to nespēj.

Es laikam esmu no tiek kadriem, kas UgunsGrēkā ir visvairāk norāvis filmēšanas epizodes. Turklāt neskaitāmos piegājienos. Tas attiecas arī uz smiekliem. Ir grūti, pat neiespējami tēlot nopietnību pilnīgi... hmmm, nu tādās reāli rēcīgās epizodēs. Ir pat bijis tā, ka manā ietekmē viss aktieru kolektīvs smejas līdz asarām. No radošās puses tad uz brīdi ir klusums un nogaidoša attieksme. Bet nevar atiet. Jo vairāk gaida, jo trakāk kļūst.

Nu kā, tā ir Džeimsa Bonda cienīga pieredze! Viss ir okei.

Esi vispār skaitījis, cik sieviešu tev ir bijis seriālā?

Manuprāt, interesantāk būtu parēķināt, cik no visām ir gājušas bojā.

Brīvdabas izrādē Kukulis, ar ko braukāju pa Latviju un kurā atveidoju provinces arhitektu, uzdāvinu savai mīļotajai sievietei, provinces skolotājai, biļetes uz Ģirta Ķestera jauno izrādi Daktera Leona lāsts...

Nē. Bet zinu, ka to kādreiz mēģināja darīt kolēģi, kuri tagad gan vairs seriālā nefilmējas. Piemēram, aktrise Anita Kvāla. Viņas atveidotā varone visus indēja ar tējiņām. Viņa to tik garšīgi darīja. Bet redzi, kas notika – viņa aizgāja uz poliklīniku, stāvēja nelielā rindā, visi aiziet, un viņai priekšā paliek viena sieviete, kas pēkšņi saka: „Nu redziet – jūs citiem, tagad arī jūs!”

Neesi kādreiz tik ļoti saaudzis ar kādu no saviem tēliem, ka, pēc kārtīga vīna vakara rītā pamostoties, nevari attapties, kas esi – Leons, Kaligula vai vēl kas cits?

Tādas personības dalīšanās nav īsti bijis. Jaunībā gan ir bijis tā, ka pamosties kādā vietā. Ļoti labi saproti, kas tu esi – paģirains, jauns cilvēks... Bet, kam blakus esi un kur esi, nav ne jausmas. Tagad tas laiks ir pagājis.

Tas ir smieklīgi. Ir interesanti pavērot, kā rīkosies partneris. Izmisis bieži vien ir partneris, nevis es. Baigi neķeru kreņķi, ja samisējas. Nereti pat priecājos, jo beidzot vairs neesi stulbs perfekcionists. Vienmēr esmu pieļāvis improvizācijas iespēju. Ar Rēziju savā laikā daudz esmu kopā strādājis, un mums nekad izrāde nebija viens pret vienu.

Man teātrī saka – nu beidzot nospēlē kārtīgu veci. Pats domāju – daudz taču esmu spēlējis. Izrādās, nē, lielākoties bijuši tādi dīvaiņi, neirotiķi...

Ko tur spēlēt? Man saka – esi tāds, kāds esi! Kāpēc tad gadiem ilgi mācos profesiju? Lai spēlētu pats sevi? Un kāds tad es esmu? Dodiet man masku, un tad es pateikšu, kas esmu! Tāpēc jau mēs liekam to tēlu virsū. Man vajag to raksturīgo atrast. Kaut ko... Džeimss Bonds ir īsts vecis, tas ir skaidrs. Bet ej nu nospēlē viņu!

Drausmīgi ieturēts, un vēl tas viņa domāšanas process, kas man ir liela mīkla.

Tad, kad mani uzaicinās tēlot Džeimsu Bondu, es beidzot uzaudzēšu bārdu.

Nezinu, neesmu mēģinājis atlaist. Darba dēļ īsti nevaru atļauties eksperimentēt ar izskatu. Bet zinu, ka Rīgā ir pat speciāla bārdu frizētava, kur pasaka priekšā, kā vajag, un uzmodelē.

Kāda tev ir labākā izklaide? Man, piemēram, vakaros nekur negribas iet, bet šodien sieva grib, lai eju ar viņu uz kino.

Man nav tādu lietu. Bet tu man labu domu pasviedi. Man vajadzētu tādu dzīves menedžeri, kas mani ik pa laikam kaut kur aizvelk. Citādi – zini, kā ir ikdienā? Ai, labāk uzmazgāšu grīdu šovakar un nekur neiešu...

Tas nozīmē, ka esi pašpietiekams, tāpat kā es. Es pat brīžiem diezgan skaļi sarunājos ar sevi, iegrimstu tādā kā diezgan emocionālā diskusijā.

Oi, man tā ir mašīnā, kad pie stūres sēžu! Labi, ka neviens nedzird. Ģirt, bet vai tev ir kādi hobiji? Jābūt taču.

Nē, nav jābūt. Nevajag izdomāt. Man mājās ir trenažieris, ar ko mēdzu darboties. Mani kādreiz brīdināja, ka tikai veļu kāršu uz tā, bet, nē – reizēm es to izmantoju, kā paredzēts. Vēl mēdzu iet paskriet, kad sanāk. Izskrienu kādu aplīti garām Arēnai, vienā maršrutā ar pārējiem zaķiem, kas tur sporto. Viņas gan bāž ausīs tās austiņas, klausās mūziku, bet es tā nedaru. Man patīk dzirdēt vidi, kas ir apkārt. Tur neviens neuzbāžas. Skrienot aizmirsti lietas, par ko ikdienā jārūpējas, jācepas. Tāpēc arī skrienu krosiņu, ne tikai, lai dabūtu plaušās skābekli.

Esi lieliskā fiziskā formā. Tas nozīmē, ka esi ļoti aktīvs skrējējs?

Vispār esmu diezgan paslinks šai ziņā, man ir jau 51.

Jā, piecdesmitgadnieki. Nav taču nekādas krīzes, vai ne?!

Un kā tad tev ir?

Īstenībā šis ir piņķerīgs jautājums. Zini, kāda ir atbilde? Mēs nemaz nezinām, kas ir krīze. Vēlmes jau nemainās atkarībā no vecuma.

Jā, jaunībā tās krīzes var būt izteiktākas. Bet brieduma gados ar tām tiec galā.

Šobrīd savos 50 jūtos ļoti labi.

Es gan kādreiz rītos ar nelielām bailītēm pamostos...

No nezināmām nākotnes perspektīvām. Cilvēkam ir pamatvajadzības – ēst, gulēt, dzert, prestižs, vara, gods. Un tikai pēc tam nāk tas garīgais līmenis, kas diktē savus noteikumus.

Nevaru nepiekrist, bet es par to cenšos nedomāt...

Protams. Es jau arī bēgu no tādiem jautājumiem. Bet ko redzi sapnī? Pateikšu, ko es redzu – vīrieti, jaunāku par sevi, bet tas vīrietis esmu es pats, un visu laiku kaut kādā veidā tieku abižots. Tad viņš nezina tekstu, tad tā sieviete nav ar viņu, ko viņš ir iekārojis... Nu tādi dažādi sižeti, kuros vienmēr esmu lūzeris. Un kā pēc tādiem sapņiem rītos vari pamosties baigi laimīgs? Ko redzi naktī, tā sākas diena. Rīts tevi neizglābj. Kaut kas nav kārtībā tajā visā.

Bet tu taču šobrīd esi uz viļņa! Nezinu nevienu citu aktieri, kas būtu pieprasītāks par tevi tagad! Bet tu esi viens, un tā ir tava izvēle. Tu taču esi viens, ja?

Jā, pašlaik esmu viens.

Zini, kā man bija... Ārkārtīgi atbildīgi attiecos pret tiem cilvēkiem, ar kuriem esmu bijis saistīts. Šobrīd gan laikam ne tik ļoti izteikti, bet vēl salīdzinoši nesen man bija svarīgi, lai manu bijušo sieviešu personīgā dzīve nokārtotos visupirms. Un tikai pēc tam mana. Bet pats tai laikā fundamentāli nemācēju veidot neko. Biju nogaidošā pozīcijā. Droši vien jau, ka stulbā vainas apziņa...

Esi tagad noskaņots būt ar kādu kopā?

Par kopā dzīvošanu kā tādu – tur ir jābūt jūtu ķīmijai, abpusējam magnētismam, lai abi vienlaikus varētu izmantot vienu vannasistabu un vienu tualeti, runāt gan par niekiem, gan nopietnām lietām. Lai nebūtu atgrūšanās mehānisma. Otru var arī nedzirdēt, bet ar patiku uztvert, ka viņš runā ar tevi. Esmu cerīgs tādu cilvēku sastapt.

Esmu jau tādā situācijā, ka varētu pat sākt gaidīt mazbērnus. Man pašam nav tāda uzstādījuma, ka obligāti vajag. Man liekas, ka primāri ir jāsakārto visas pārējās lietas apkārt, un, kad tas viss ir, tad var domāt par bērnu. Vai arī nedomāt.

Tagad ir sēņu laiks. Tev patīk sēņot?

Mamma mani bērnībā veda uz mežu sēnes lasīt, bet tagad... Mani neviens nav vedis sēnēs. Kā jau teicu, daudz ko buksē tas, ka man nav savas dzīves menedžmenta. Ja būtu cilvēks, kas mani vienkārši paņemtu un aizvestu... Tad to darītu ar prieku.

Es gribētu seriālā nospēlēt vīrieti manā vecumā, kurš ir viens pats. Viņam nav ne sievas, ne sievietes blakus, bet viņam ir bērni. Tāds kā krusttēvs savā ģimenē ar pamatlietām, vērtībām. Tāds nedaudz apgrauzts, mazliet vīlies, tomēr cerīgs kaut ko satikt, kaut ko sastapt, kaut kā būt laimīgs. Tāds tips, ap kuru un ap kura ģimeni risinās visi notikumi...