Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Četru bērnu mātes stāsts: mana cīņa ar vīrusu starp bailēm un sāpēm

Bērni
14. maijā 04:25 2020. gada 14. maijā 04:25
  "Tautas Veselības Avīze"
Itālijas laikraksts "Bergamo news" publicējis aizkustinošu vēstuli no 38 gadus vecas atraitnes, četru bērnu mātes, kas izcīnījusi smagu cīņu par savu dzīvību pret Covid-19. Sieviete plašākai publikai savu vārdu atklāt nevēlējās, taču viņas stāsts ir reāls.

Esmu 38 gadus veca sieviete, atraitne. Viena audzinu četrus bērnus, no kuriem trīs vēl ir mazi. Mēs dzirdējām par koronavīrusu un Covid-19, kas skāra Ķīnu. “Tas ir pārāk tālu no šejienes, lai mūs kaut kā skartu,” es atkārtoju, cenšoties saglabāt optimismu, bet manī sāka mosties nelielas bažas.

Prese paziņo par pirmo inficēšanos Itālijā, Kodogno. Es turpinu egoistiski domāt par attālumu, kas atdala Bergāmo no Kodogno.
Tad ziņas par pirmajiem inficētajiem Alzano, Lombardo Bergāmo provincē, netālu no manas mājas.

26. februārī pamodos ar drudzi. Nebiju slimojusi četrus gadus. Tieši tagad! Zvanu uz bezmaksas numuru, un man liek nekavējoties pamest bērnus. Nevaru parunāt, nejūtu garšas un smaržas, manas acis dedzina, man sāp galva, un es nejūtos savā ādā. Man drudzis nepāriet, bet ārsts ziņo, ka skābekļa piesātinājums asinīs ir labs, un izraksta antibiotikas.

Ir 3. marts, es nevaru normāli elpot, man trūkst gaisa, un es zvanu uz 112. Viņi ved mani uz Ponte San Pietro. Visu nakti gulēju uz nestuvēm, aukstumā, novietota gaitenī tādu pašu slimu cilvēku starpā kā es. Atskan tikai klepus un sūdzēšanās par bailēm. Darbinieki nav iedomājušies par tik lielu cilvēku pieplūdumu, viņi joprojām nesaprot, kas notiek. Esmu novājināta no ilgstošā drudža un grūtās nakts. Ārsti man nosaka bronhītu un palaiž mājās. Pēc pāris dienām temperatūra paaugstinās līdz 39,7. Ārsts saka – jāgaida, kamēr antibiotikas iedarbosies, bet ar katru klepus lēkmi pieplūst mazāk gaisa, man šķiet, ka nosmakšu. Pie manis atnākušais draugs ir ļoti noraizējies un zvana uz 112. Man ir bail, un es nevēlos atgriezties slimnīcā. Bet es nevaru paelpot, vemju, raudu.

Mani ieved Bergamo slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļā. Šeit man šķiet, ka ir paveicies un viņi mani izārstēs. Man dod elpot skābekli, izmeklē, paņem analīzes. Es esmu numurs 425. Ārsts vēršas pie manis un saka: “Tas ir koronavīruss.”
Man izsprāgst asaras. “Man ir trīs mazi bērni, kuri ir zaudējuši savu tēvu,” es saku, “glābiet mani!”

Ir 8. marts. Esmu hospitalizēta Plaušu slimību nodaļā.
Lai gan man uzlikta skābekļa maska, ar to nepietiek. Nu mani ārstē ar CPAP ("Constant Positive Airway Pressure" – pastāvīgu pozitīvu gaisa spiedienu elpceļos). Tagad izskatos kā minjons ar stikla ķiveri galvā. Viņi man saka –  manas plaušu alveolas ir pilnas ar šķidrumu, un tas ir vienīgais risinājums, kas mani pagaidām var glābt. Iekārta stingri aptver manu kaklu, jūtos, ka mani žņaudz, trauksmaina un it kā būtu apbedīta dzīva. Es saņemu nomierinošu līdzekli bromazepāmu, lai varētu atpūsties.

Medmāsa vienā no Bergamo slimnīcām. (Foto: Nicola Marfisi/AGF/SIPA/Scanpix)

Ķiveres iekšpusē sajūta ir traka. Nepārtraukts troksnis, ventilators pie ausīm, kas no labās puses pievada skābekli un pa kreisi izvada oglekļa dioksīdu. Es nesaprotu, ko personāls man saka, un pat nespēju nolasīt no lūpām, jo viņi visi ir maskās. Tikpat bezjēdzīgi ir mēģināt atbildēt uz telefona zvaniem vai skatīties televīziju.

Esmu viena pati ar sevi, savām bailēm un domām.
Dienām ilgi nevarēju izkļūt no gultas, ne sevi nomazgāt, ne pati nokārtoties. Personāls mani aprūpē un mazgā. Injekcijas ir ātras, bet sāpīgas, heparīns kuņģī, nepārtraukti asins paraugi un vēnā iedurtā adata, kas turpina krist ārā. Es visu paciešu, man pēc iespējas ātrāk jātiek ārā.

Es vairs neskaitu dienas. Viņi hospitalizē arī manu tēti un mammu. Mans draugs pārņem manus bērnus.
Pa to laiku pienāk pastāvīgas ziņas par nāves gadījumiem, tuviniekiem, draugiem, draugu radiniekiem, un manas domas pieķeras hipotēzei, ka vīruss ir saudzīgāks pret sievietēm un jauniešiem. Man ir 38 gadi, es atkārtoju, esmu jauna. Es lūdzu Dievu, es to daru intensīvi, es baidos, bet es nedrīkstu padoties.
Slimnīcas personāls kā traki skraida turp un atpakaļ, pieliek milzīgas pūles un liek mums justies kā lielai ģimenei. Es esmu pozitīva sieviete, un viņi man dod iemeslu tādai turpināt būt.
Beidzot ierodas mans reanimatologs. Viņš ir noguris, bet novērš manu uzmanību, nomierina, liek smaidīt.

“Vai esi ar mieru mēģināt?” viņš man jautā. “Patlaban es darītu vienalga ko,” es saku. “Es noņemšu jūsu ķiveri, pārbaudīšu parametrus, pabeigšu apgaitu un nākšu atpakaļ. Ja viss būs labi, mēs to noteikti noņemsim.”

Mēs rīkojamies lēnām, siksnas, kas notur ķiveri, iegriezušās padusēs un atstājušas uz ādas zīmes. Man sāp, it kā es būtu sagriezta un sasista. Nespēju valdīt asaras. Varbūt murgs ir beidzies.

Es runāju ar saviem bērniem, es viņus mierinu. Viņi nekad vairs neredzēs savu tēti. Iedomājieties, kā viņi jutās, kad mani ievietoja slimnīcā. Tomēr bailes nav apstājušās. Mana mamma un tētis joprojām ir slimnīcā.

Kad kopēji man maina palagus, es sēžu pie kundzes no blakus gultas. Viņai ir 72 gadi, viņa, tāpat kā es, baidās vairs neredzēt bērnus un mazbērnus. Viņa klusi raud ķiverē un nesūdzas. Es paņemu viņas roku, mēs viena otru atbalstām ar trausliem smaidiem un viegliem glāstiem. Nodaļā mūs ciena, jo mēs nekad nesūdzamies.

Manu asiņu piesātinājums ar skābekli palielinās, es jau ēdu sēdot, pateicoties ārstu un medmāsu entuziasma pilnajām rūpēm. Tas ir panākums, viņi visi jūtas kā septītajās debesīs. Noeju dažus soļus, pēc tam dodos atpakaļ gulēt un atkal aizmiegu.

Pēc pamošanās atrodu vēstuli. Iepriekšējās maiņas medmāsa pateicas man par atbalstu blakus gultas kaimiņienei. Es aizkustinājumā raudu. Slimnīca ir paralēla pasaule. Šeit esam kļuvuši par ģimeni, cits citu atbalstām, lai nejustos vieni, cīnāmies kopā.

Viedtālrunis ir pilns ar vēstījumiem no draugiem, kuri mani atbalsta manā cīņā par dzīvību.

Turpmākajās dienās ārējā skābekļa padevi arvien vairāk var samazināt, mani spēki lēnām atgriežas, un arvien labāk uztveru apkārt notiekošo. Bez ķiveres ventilatora ausī es tagad skaidri dzirdu slimojošo pacientu kliedzienus, sāpju izjūtas, jebkādu troksni, kas liecina par ciešanām. Tas ir sirreāli.

Medicīnas personāls pastāvīgi atrodas kustībā. Viņi paliek formastērpos ar maskām, bez iespējām visu dienu tos nomainīt. Formas vai maskas noņemšana nozīmētu tos izmest un citus uzvilkt. Bet to nav pietiekami daudz, un tāpēc līdz maiņas beigām viņi nevar dzert, ēst vai iet uz labierīcībām.

Ir 21. marts. Mans asinsspiediens ir zems, bet citi rādītāji ir labi. Mani jāizraksta, kaut joprojām esmu Covid-19 pozitīva. Vietu skaits slimnīcā ir ierobežots, man jāatstāj vieta tiem, kuriem klājas sliktāk.

Atvados no savas istabas biedrenes. Man žēl atstāt viņu vienu. Es eju mājās, es dodos atpakaļ pie saviem bērniem. Tētim un mammai arī ir labāk. Es atstāju palātu. Koridorā sajūtu māsu un ārstu gandarījumu.

Slimnīca ir milzīga. Es jūtos ļoti maza. Es lēnām, soli pa solim, dodos un sasniedzu pāvesta Jāņa XXIII statuju. Man ir grūti nostāvēt, bet es stāvu tās priekšā un lūdzu. Es lūdzos par slimajiem, es lūdzos par mirušajiem, es lūdzos par visiem tiem, kuri cieš. Es pateicos mūsu Kungam un lūdzu “Mūžīgo mieru...”. Es raudu, es beidzot esmu prom no šejienes.

Mājas. Mans draugs izrādījās neiedomājams atbalsts. Tieši viņš mani atveda mājās, pieskatīja manus bērnus un šodien atbalsta mūs. Joprojām būdama vīrusa pozitīva, es izolējos savā istabā. Mazliet no tā baidos, bet cenšos būt stipra. Liekas, ka vissliktākais ir garām.

Saistītās ziņas

Dēls dalās šokējošā stāstā par haosu Ekvadoras slimnīcā: tēvs gulējis starp līķiem, vēlāk viņa mirstīgās atliekas pazaudētas
Ārsts izplūda asarās, sievai stāstot, cik ļoti ir satriekts par mirstošiem pacientiem
Bailes, panika un neziņa, kad viss būs galā: vēl viens stāsts par realitāti uz jūrā iesprūduša kuģa

Šodien es dziļi elpoju svaigu gaisu, it kā tas gandrīz nekad nebūtu baudīts, es domāju par piedzīvoto, bailēm pamest bērnus un, kas ir neizbēgami, raudu.

Ir jāievēro daži noteikumi, kas no mums tiek prasīti; to darot, izvairāmies no citu inficēšanas. Šādi rīkojoties, cienām ārstu, medmāsu un slimnīcu darbinieku nerimstošo darbu, kuri riskē inficēties ar vīrusu, lai glābtu citus, kuri nenogurstoši strādā un neredz savas ģimenes. Šādi rīkojoties, cienām visus tos cilvēkus, kuri ir spiesti pamest māju un doties uz darbu, kas piegādā pārtiku lielveikaliem, zāles slimnīcām un aptiekām un strādā citās darba vietās, kas nevar apstāties, jo ir vajadzīgs mehānisms, kas atbalsta mūsu valsti.

Mēs visi varam būt inficēti un inficēt.

Citi šobrīd lasa

"Puisītis ieraudājās, bet neviens pie viņa nesteidzās..." surogātmāte atklāj, kā tas ir - dzemdēt un atdot bērnu citiem 1
"Atceramies, kā viņa raudāja." 15 gadus veco Elīnu Liepājā nonāvēja mirušā piecgadīgā Ivana tēvs, apgalvo Infoliepaja.lv
VIDEO: Rīgā no brauktuves "noslauka" vieglo auto un savaino gadu vecu bērnu
Pievienot komentāru

"Грудь вывалилась": Агата Муцениеце шокировала снимком с продюсером "Интернов"

Отец Жанны Фриске пожаловался на тяжелое материальное положение