Starp mākslu, azartspēlēm un bohēmu. Aleksandras Beļcovas tuvas draudzenes un mecenātes noslēpumi

“Izskatīga dāma, ne vairs gluži jauna, bet glītu seju, patīkami korpulenta, asprātīga un ļoti inteliģenta runātāja, Kurfūrstendamma pēdējās modes melnā zīda mētelī ar zvērādas apkakli un vēl boa, zvana cepurē, uzmauktā dziļi līdz acīm, ar piestiprinātu melnu tīkliņu.”[1] “Berlīnē viņa runāja vāciski bez cietā baltiešu akcenta un visai pārsteidza vietējos kungus, kas bija pieraduši pie savām “Kinder – Kleider – Küche” tipa dāmām.”[2] Tā viņu aprakstīja laikabiedri.

Izlūkdienestu uzmanības centrā

Dzimusi Rīgā 1890. gadā 30. novembrī būvuzņēmēja ģimenē, Austra Ozoliņa-Krauze varēja atļauties mācības ārzemēs. No 1912. līdz 1917. gadam viņa studēja filoloģiju un jurisprudenci Šveicē, Bernes Universitātē. Jau tad Austra sāka aktīvu sociālpolitisku un publicistisku darbību – kļuva par žurnāla Latvji Ārzemēs četru Bāzelē izdoto numuru redaktori, rakstījusi angļu, franču, itāļu un šveiciešu laikrakstiem, izdevusi brošūras angļu, franču un vācu valodā par Rietumeiropas, Latvijas un Krievijas politikas un kultūras jautājumiem.

No 1916. līdz 1919. gadam Austra Ozoliņa-Krauze vadīja arī Latvijas propagandas biroju, un jau tad viņa nonāca izlūkdienestu uzmanības centrā – viņas gaitām sekoja Šveices speciālo dienestu iestādes. Pret vāciešiem vērstā propaganda bijusi tik iespaidīga, ka to ziņojumos minēta pat Vācijas vēstniecība Bernē. Pateicoties lieliskajam organizatores talantam un publicistes spējām, Austrai izdevās ierosināt Šveices sabiedrības interesi par Latvijai draudošo vācu ekspansiju.

Ar viņas līdzdalību Ženēvā izveidojās “Komiteja Latvijas jautājuma pētīšanai”, kurai pieslējās Rietumšveices politisko un zinātnisko aprindu pārstāvji. Turpat Šveicē viņa iepazinās ar Raini un Aspaziju, kopā ar viņiem strādājusi Šveices Latviešu komitejā par tās sekretāri, 1916. gadā kopā ar Raini parakstījusi komitejas programmas rakstu ar moto: par Latvijas autonomiju demokrātiskā Krievijā. Jāpiebilst, ka ar Raini Austru saistīja ne tikai sabiedriskā darbība... Reiz abi aizbēga no dzejnieka dzīvesvietas uz kādu citu Šveices pilsētu. Aspazija ar pūlēm viņus atrada, un pēc skandāla Austrai nācās aizbraukt prom.

1919. gadā Austra Ozoliņa-Krauze pārcēlās uz Berlīni. Pirmais Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics iecēla Austru darbā Latvijas sūtniecībā Berlīnē. Abi bija pazīstami vēl no pirmskara laikiem un redzami RTU studentu korporācijas Talavija 1910. gadā uzņemtā fotogrāfijā. Spriežot pēc parakstiem zem šā attēla, Austrai jau tolaik ir uzvārds Krauze un vīrietis blakus – R. Krauze, Roberts Krauze – Austras vīrs. Informācijas par Austras vīru ir maz, bet zināms, ka viņš ir bijis lielrūpnieks un agri mira. Pēc viņa nāves Austra kļuva par akciju sabiedrības Piena eksports un tirdzniecības un rūpniecības sabiedrības Piena eksports. A. Ozoliņš un biedri līdzīpašnieci.

Draudzība ar Beļcovu un mecenātisms

1921. gadā Austra Ozoliņa-Krauze – viena no pirmajām Latvijas sievietēm diplomātēm atstāja darbu Berlīnē un atgriezās Rīgā. Uzreiz pēc atbraukšanas viņa iepazinās ar nesen uz Latviju atbraukušo Aleksandru Beļcovu un uz nākamajiem 10 gadiem kļuva par mākslinieces tuvu draudzeni un finansiālo atbalstītāju. Faktiski Austra varētu atļauties kolekcionēt mākslu, bet to nedarīja. Iespējams, ka to varēja traucēt viņas kreisie uzskati un kolekcionēšana viņai asociējās ar kaut ko mietpilsonisku, bet iespējams, ka interese par mākslu faktiski rādās, tikai pateicoties draudzībai ar Aleksandru Beļcovu.

Pirmais projekts, kuru atbalstīja Austra un kurā piedalījās mākslinieki, bijusi politiski satīriskā žurnāla Ho-Ho izdošana. Žurnāls iznāca no 1922. līdz 1924. gadam. Ho-Ho publicēja tā laika redzamo rakstnieku un dzejnieku feļetonus un rakstus – Jānis Akuraters, Antons Austriņš, Ādolfs Erss, Valdis Grēviņš (pseidonīms – Dr. Orientācijs), Pavils Gruzna, Jānis Jaunsudrabiņš, Pavils Rozītis, Jānis Sudrabkalns (arī ar pseidonīmu Oliveretto), Andrejs Upīts (pseidonīms – Tāravas Anniņa), Jānis Vainovskis (pseidonīms – Sukuburs), savukārt tekstus ilustrēja un atsevišķas karikatūras zīmēja pārsvarā Rīgas grupas dalībnieki, tostarp Aleksandra Beļcova un viņas vīrs Romans Suta, arī citi jaunie mākslinieki.

Arī pati Austra vienā no numuriem publicēja savu dzejoli. Par darbu tika maksāts. Vai Austra deva savu naudu vai piesaistīja tam finansējumu, nav zināms. Kā oficiālais izdevējs minēts Augusts Ozoliņš, par kuru informācijas praktiski nav. 1923. gadā Augusts Ozoliņš atteicās būt par oficiālo izdevēju, un šo funkciju pārņēma Austra. 1924. gadā iznāca pēdējais Ho-Ho numurs.

1924. gadā Austra Ozoliņa-Krauze atbalstīja porcelāna apgleznošanas darbnīcu Baltars. Tieši viņai piederošajā namā Lāčplēša ielā 23 atradās darbnīca un salons, kur mākslinieki pārdeva savu produkciju. Tajā pašā namā viņi visi arī dzīvoja: pati Austra un Baltara mākslinieki – Aleksandra Beļcova ar Romanu Sutu, Sigismunds Vidbergs ar savu ģimeni. Turpat atradās arī salons, veikals, kur mākslinieki tirgoja porcelānu.

Beļcovas glābšana Dienvidfrancijā

Tieši pateicoties draudzenes palīdzībai, Beļcovai 1926. gada nogalē izdevās aizbraukt uz vienu no Eiropā labākajām klīnikām tuberkulozes slimniekiem Dienvidfrancijā. Dilonis vajāja mākslinieci kopš jaunības, un 1926. gadā Aleksandras veselības stāvoklis bijis īpaši smags. Viņa kāpa vilcienā burtiski tieši no gultas.

“Stacijā mani pavadīja kā nelaiķi,” viņa vēlāk rakstīja vēstulē savai māsai. Francijā, ievērojot ārstu rekomendācijas, Beļcova pārsvarā bija spiesta gulēt svaigā gaisā uz terases vai istabā pie atvērta loga. Visas rūpes par saimniecību īrētajā namā – produktiem, ēst gatavošanu, malku – uzņēmās Austra. Tajā laikā Aleksandra un Austra bija burtiski nešķiramas. Ne velti daudzos Beļcovas pašportretos kā savdabīgs alter ego fonā redzams tieši Austras profils. Ir liecības, ka Austrai ir bijušas romantiskas jūtas pret Aleksandru. Vienā vēstulē viņa atzīstas Aleksandrai mīlestībā, bet reizē arī raksta, ka apzinās to, ka Beļcova uz šīm jūtām nespēj atbildēt.

Mākslinieces ģimenē tika stāstīta šāda leģenda. Tur, Dienvidfrancijas pilsētiņā Vansā, netālu no klīnikas, kur ārstējās Beļcova, atradās kalns. Uz tā kalna bijis liels krusts, un vietējie iedzīvotāji ticēja, ja uz tā krusta tiks ierakstīts slimā cilvēka vārds, viņš noteikti izdzīvos. Un, kā vēsta leģenda, Austra to bija izdarījusi. Kā sava veida liecība tam ir Aleksandras Beļcovas tušas zīmējums, kurā viņa attēlo šo krustu kalna virsotnē.

Ar apskaužamu vērienu veidots stāstījums

Ne tikai Beļcovai franču Rivjēra deva radošu iedvesmu un atspoguļojās daudzos gleznojumos un zīmējumos. Tur, īrētajā villā Vansā, Austra uzrakstīja savu pirmo romānu – Virpuļu durvīs. To publicēja 1929. gadā. Grāmatas vāku noformēja Romans Suta. Sižets norisinājās turpat, franču Rivjērā, Montekarlo, viesnīcā Hôtel de Paris, kazino un restorānos. Austra pati bija bieža viešņa šajās vietās un, domājams, tur arī noskatīja galveno varoņu tipāžus – bagātnieks fabrikants amerikānis, izputējušie krievu aristokrāti emigranti, vecā marķīze un melnādains durvju sargs pie viesnīcas stiklotām virpuļu durvīm.

Austra neslēpj savu ironiju, aprakstot šos personāžus, un kā jau kreisi orientētā autore parāda, ka buržuāziskā Eiropa ir nolemta bojāejai. Tā laika latviešu kritika, rakstot par Ozoliņas-Krauzes pirmo lielo literāro darbu, norādīja, ka romāns “atšķiras no parastās sieviešu literatūras”, tas ir “nevis parastas mūsu rakstnieču pirmās mīlestības appoetizēšanas un nelaimīgas mājskolotājas autobiogrāfijas”, bet ar apskaužamu vērienu veidots stāstījums. Izdevumi citēja rakstnieku Andreju Upīti, kurš teica, ka “romāns vispirms un galvenā kārtā pievilcīgs ar savu pilnīgi vīrietisko vielas uztveri. Izrādās, ka šī rakstniece aptver to pašu domas plašumu un izjūtu dziļumu un dažādību, ko vīrietis”. (Žurnāls Domas, 1928, Nr. 10.)

Tomēr recenzijās tika atzīmētas arī teksta nepilnības: “samākslotība valodā”, “daudz vārdu klišeju” un tukšu frāžu, stāstījums vietām pārtop par “žurnālistisko reportāžu”, “personāži stipri klišejiski” un vairāk atgādina nevis dzīvus cilvēkus, bet “šaržus, zīmētus ar politiski kreisā karikatūrista zīmuli”; bija izteiktas arī vēlēšanās pēc aizrautīgāka stāstījuma, ieteikumi autorei tekstā mazāk runāt pašai, bet vairāk likt runāt personāžiem, un, pēc kritiķu domām, viennozīmīgi būtu labāk, ja turpmāk autore pievērstos vietējai tematikai – “Rīgas pusprovinciālajai miegainībai”, nevis pasaulei, “kas diezin vai var latviešu publiku interesēt”.

Tomēr romāns Virpuļu durvīs kopumā atbilst tā laika Eiropas literatūras aktuālajām tendencēm un iekļaujas tā sauktās “internacionālās literatūras” kategorijā. Parasti tāda veida modernajos romānos un stāstos darbība norisinājās izpriecu vietās – kūrortos, restorānos, spēļu zālēs, vilcienā vai uz liela pasažieru kuģa, kā tas ir bijis citā Austras nepabeigtajā romānā Majestic (tvaikoņa nosaukums). Iesaistītie personāži ir cilvēki, kuri nepārtraukti ceļo no vienas pilsētas, valsts uz otru baudas un dēku meklējumos, – afēristi, spekulanti, aristokrāti, emigranti, jaunbagātnieki, skaistās dāmas.

Viņi nestrādā, ir bez izteiktām dzīves interesēm, bet vienmēr ir tur, kur skan džezbends un plūst šampanietis. Ja personāžs ir miljonārs, tad pēc tautības viņš ir amerikānis; ja vidēji bagāts un smalks estēts – tad francūzis; ja pavisam nabags – tad krievu emigrants. Jau tā laika literāti atzīmēja, ka modernais internacionālais romāns atgādina kino, “kinoromānu, pārceltu valodā” ar tam raksturīgu ātru darbības vietas maiņu, dēkainiem sižetiem un izvairīšanos no dziļāka psiholoģisma.

Vinnēt lielu naudu. Un to zaudēt

Ar romānā aprakstīto Montekarlo kazino Austru saistīja arī vairākas viņas pašas biogrāfijas amizantas epizodes. Par vienu no tām varam uzzināt no Aleksandras Beļcovas sarakstes. Pēc atbraukšanas uz Vansu, kad mākslinieces veselība franču Rivjēras dziednieciskajā gaisā nedaudz uzlabojās, abas sievietes veica nelielus ceļojumus, apmeklējot apkārtni. Braucienos obligātais pieturas punkts vienmēr bijusi Montekarlo kazino.

Austra cerēja, ka beidzot varēs izmēģināt un atrast sistēmu, pēc kuras varēs dabūt lielu laimestu. Vienā no tādām reizēm Austra spēlējot zaudēja visu. Naudas nebija pat atpakaļceļam. Austra dabūja žetonu, ar kuru jau nelaida spēļu zālē. Tad situāciju savās rokās ņēma Beļcova. Viņa ieķīlāja savu gredzenu, aizgāja uz kazino un izmēģināja savu sistēmu.

“Tikko es biju plusā, es uzreiz gāju prom. Un tā 10 dienu laikā es vinnēju 2000 franku. Protams, tas nav daudz, bet mēs ceram kādreiz arī vinnēt lielu naudu. Es veicu eksperimentu, vai šeit ir iespējams dzīvot ar spēlēšanu, un pierādīju, ka – var,” viņa rakstīja vēstulē savai māsai. Taisnības labad jāsaka, ka 2000 franku nav bijusi maza summa. Spriežot pēc rēķina no viesnīcas, kur dzīvoja abas sievietes, viena nedēļa Nicas hotelī ar vīnu un augļiem numurā katru vakaru izmaksāja tikai 200 franku.

Tā nav bijusi vienīgā reize, kad Austra riskēja spēlējot. Austra vairākkārt brauca no Rīgas uz Dancigu ar vienīgo mērķi – spēlēt ruleti. Divi no šiem braucieniem bija kopā ar Beļcovu. Pirmā reize bija laimīga abām – Aleksandra par savu vinnēto naudu nopirka un atveda mājās porcelāna traukus apgleznošanai. Bet otrā reize kļuva nelaimīga – knapi pietika naudas, lai atgrieztos mājās.

Spēlēšana tikai vairoja Austras materiālās problēmas, kas sākās jau 1926. gadā. Tieši tad presē parādījās pirmie ziņojumi par tiesu izpildītāju organizētajām izsolēm Austras kustamajai mantai. Drīz viņai nācās pārdot no vecākiem mantoto māju. Tomēr tik un tā 1929. gadā Austra Ozoliņa-Krauze oficiāli tika pasludināta par bankrotējušu.

Galvenajā lomā sieviete

Vēl viens Austras literārais darbs, kas bija uzrakstīts franču Rivjērā, ir luga Katrīna. 1929./1930. gada sezonā Nacionālais teātris izsludināja dramatisku darbu sacensību, izsolot labākām lugām diezgan lielas godalgas. Par vislabāko atzina Andreja Upīša traģēdiju Žanna D’Ark, vēl četras lugas dabūja atzinības balvas. Viena no tām bija Austras Ozoliņas-Krauzes Katrīna – vēsturiskā komēdija par Krievijas carieni, Pētera Pirmā sievu.

Stāsts par vienkāršu meiteni, kura veica ceļu no “grīdas mazgātājas” līdz Krievijas impērijas ķeizarienei, bija kā speciāli domāts 20. gadsimta feminisma ideju ilustrācijai un nevarēja Austru atstāt vienaldzīgu. Pēc vienas no vēsturnieku versijām, Katrīna bijusi latviete. Šis fakts ļāva lugas autorei izvērst arī nacionāli patriotisko tēmu. Katrīnas pirmizrāde notika 1930. gada 15. aprīlī, Jāņa Zariņa režijā, dekorācijas bija veidojis Romans Suta.

Prese rakstīja, ka luga daudzās nozīmēs bijusi rekordiste – uzrakstīta īsā laikā (kā teica pati Austra – “beidzoties konkursa termiņam, nepilnās astoņās dienās”), uzvesta arī daudz ātrāk nekā parasti, un Romana Sutas scenogrāfija izmaksāja rekordmazu naudas summu. Pēc dekorāciju darbnīcas darbinieku atmiņām, vienai no ainām dekorāciju Suta uzgleznojis pašā pēdējā brīdī, naktī pirms pirmizrādes, tādā veidā novedot visus kolēģus līdz sirdstriekai. Bet rezultāts bija pārsteidzošs.

Publika un kritiķi kopumā izrādi uzņēma ļoti labvēlīgi un pat nosauca par vienu no vispilnīgāk sagatavotajām tās sezonas izrādēm Nacionālajā teātrī. Katrīnas tēlu Lilijas Ērikas izpildījumā kritiķi dēvēja par vienu no pievilcīgākajiem sieviešu tēliem latviešu dramatiskajā literatūrā, izcēla lugas raito dramatisko formu un interesanto sižetu, kurā autore nepretendēja uz stingru vēsturisku patiesību.

Tomēr izskanēja arī viedoklis, ka lugas fabula ir bez īsta dramatisma, pārāk primitīva un varone pasīvi “tiek vilkta no vienas gultas otrā”: no pirmā vīra zviedru bundzinieka caur grāfiem Borisu Šeremetjevu un Aleksandru Meņšikovu līdz caram Pēterim Pirmajam. Tomēr pati Austra Ozoliņa-Krauze savu varoni redzēja kā jau dzimušu valdnieci, kā Pētera Pirmā vienīgo saprotošo līdzbiedru, atjautīgu, ārkārtīgi pievilcīgu, apdāvinātu, stipru personību.

Austras vārdiem sakot, Katrīna bijusi “viena no tām sievietēm, kas viduslaikos būtu bijusi īsta ragana, kas šodien varētu būtu M-me Kolontaj, vai manis pēc M-me Mistengete”. Tātad Austra salīdzināja Katrīnu ar Aleksandru Kolontaju (1872–1952) – PSRS vēstnieci Zviedrijā – pirmo sievieti vēstnieci pasaules vēsturē – un tā laika slaveno franču aktrisi un dziedātāju Mistengeti (1875–1956).

Austras Ozoliņas-Krauzes nākamās 1934. gadā Nacionālajā teātrī uzvestās lugas varone Marija Vaļevska turpina šo stipru sieviešu sarakstu. Marija Vaļevska ir darbs, ko Austra sarakstīja kopā ar galvenās lomas izpildītāju, savu jauno draudzeni, aktrisi Mariju Leiko. Kā atzinās abas autores, lugas teksts tapis pēc 56 vēstures grāmatu izlasīšanas, ko viņas lasījušas vairākus mēnešus, noslēdzoties mājās.

Austra uzskatīja, ka nepastāv “sieviešu” vai “vīriešu” literatūra, bet “ir tikai laba vai slikta literatūra, tas ir, labi vai slikti uzrakstīti darbi”. Tomēr faktiski viņas Marija Vaļevska ir tā sauktās “sieviešu literatūras” paraugs. Neskatoties uz ierasto viedokli par Napoleonu kā self-made man paraugu, Austra savā lugā parāda franču imperatoru kā infantilu vīrieti, kurš ir pilnībā atkarīgs no savas otrās sievas – poļu grāfienes Marijas Vaļevskas. Viņa, nevis Napoleons, kļūst par lugas galveno varoni.

Spiegu tīklā

20. gadsimta trīsdesmito gadu sākumā Austra atkal pievērsās publicistikai. Viņa kļuva par žurnālu Informators un Норд-Ост galveno redaktori. Норд-Ост iznācis krievu valodā. Tajā tika publicēta pašas Austras un citu kreisi orientētu rakstnieku proza un dzeja, izstāžu recenzijas, grāmatu apskati. Literāro darbu ilustrācijām bieži tika izmantoti Aleksandras Beļcovas gleznojumi un Romana Sutas tušas zīmējumi.

20. gadsimta trīsdesmitajos gados Austra vairāk laika pavadīja ārzemēs nekā Latvijā – Amsterdamā, Francijā, Spānijā, bet ne tas kļuva par iemeslu tam, ka beidzās viņas draudzība ar Aleksandru Beļcovu. Māksliniece par to ir teikusi: “Reizēm ir tā, ka cilvēki, kuri ir bijuši tik tuvi, sāk iet katrs savu ceļu. Tur neko nevar darīt.”

Austras kaislīgā daba, tieksme pēc avantūras un riska, iespējams, arī lielie parādi, lika viņai iesaistīties dažādos šaubīgos projektos. Ir daudz neskaidrību par šo viņas dzīves periodu. Vieni viņu sauca par Ulmaņa režīma politisko emigranti, citi – par tā paša režīma spiedzi, bet tas tiešām ir laiks, kad Austra sāka aktīvi sadarboties ar izlūkdienestiem. 1932. gadā viņa piedalījās Pretkara kongresā Amsterdamā, bet par šo epizodi ir dīvainas ziņas: oficiālais pārstāvis no Latvijas ar izbrīnu stāstīja, ka kongresā bija saticis vēl vienu “Latvijas delegāciju” no trim “delegātiem”, kuri mēģināja no viņa visādi slēpties, bet pieķerti lūdza neminēt publiski viņu vārdus. Viena no šīs trijotnes bija Ozoliņa-Krauze.

Austra arī piedalījās Parīzes Latviešu antifašistiskās apvienības izveidošanā, tomēr viņas aktīvā darbība noveda pie konflikta ar Latvijas vēstniecību Francijā. Pēc Austras iniciatīvas Vispasaules komiteja pret karu un fašismu 1936. gada 15. maijā nosūtīja Kārlim Ulmanim protesta telegrammu, ko nodrukāja arī franču presē. Pavisam pretrunīga informācija ir par Austras lomu latviešu brīvprātīgo sūtīšanā uz Spāniju, kur viņiem vajadzēja kopā ar republikāņiem cīnīties ar Franko režīmu. Ir liecības, ka šos brīvprātīgos vervēja Austra, viņa arī parakstīja dokumentus, kas liecināja par šo cilvēku uzticību, bet viņi visi izrādījās provokatori. Pati Austra visu noliedza – gan savu piedalīšanos vervēšanā, gan to, ka varēja zināt par viņu neuzticību. Starp citu, šo brīvprātīgo vidū bijis arī dzejnieces Mirdzas Ķempes brālis Emīls.

Grēksūdze Aspazijai

1940. gadā, beidzoties Ulmaņa režīmam un sākoties pirmajai padomju okupācijai, Ozoliņa-Krauze ieradās Latvijā. Jau nākamajā gadā – 1941. gada 11. jūlijā – tika atrasti Austras un viņas jaunās draudzenes ebrejietes līķi. Abas sievietes izdarīja pašnāvību. Laikabiedru atmiņās versijas atšķiras: tas notika vai nu Romas viesnīcā, vai dzīvoklī. Īsi pirms nāves Austra tikās ar Aspaziju.

Viņa aizbrauca uz Jūrmalu, uz dzejnieces māju. Par šo vizīti Aspazija stāstīja savai draudzenei Annai Stundai, kuras atmiņas glabājas Rakstniecības un mūzikas muzejā. Pēc dzejnieces teiktā, Austra bijusi stipri pārvērtusies, bijusi nomākta, nedroša. Viņa bijusi ļoti pateicīga, ka Aspazija neizraidījusi viņu, jo abas labi atcerējās to atgadījumu Šveicē, kad Austra pierunājusi Raini kopā doties “kaut kur projām, pretim jaunai skaistākai dzīvei, pretim nebeidzamai jaunai laimei”.

Dziļā vainas apziņā un nožēlā, atceroties to laiku, kad sava nesavaldīgā rakstura dēļ mēģinājusi izpostīt dzejnieku kopdzīves saskaņu, Austra noslīgusi ceļos pie Aspazijas kājām un raudot lūgusi viņai piedot. Uz draudzenes jautājumu, vai piedevusi, Aspazija atbildējusi: “Kā citādi es varētu? Piecēlu viņu. Mierināju. Raudājām mēs abas, kamēr sirdis kļuva vieglākas.” Austra arī izstāstījusi Aspazijai par savu dzīvi ārzemēs. Viņa apgrozījusies “sabiedrībā ar augstu dzīves standartu”, izdevies arī iepazīties ar daudziem izciliem cilvēkiem, viņa arī tikusi ievērota.

Un tad licies, ka vajadzīgs “kāds risks, lai savu stāvokli uzlabotu un nodrošinātu. Risks bijis prāvs, bet domas par labu izdošanos iedvesušas sparu un spēku, bet – sekas bijušas neparedzētas un ļaunas. Vēlāk tikai atjēgusies un sapratusi, ka veikli bijusi izprovocēta darīt to, ko domājusi darīt no brīvas gribas”. Tā Austra nokļuvusi spiegu tīklā. Izmisīgi mēģinājusi pretoties, bet bijis grūti pretoties draudiem, viltīgiem meliem un pārspēkam. Viņa izstāstījusi arī, ka apstākļi viņu piespieduši kļūt par dubultspiedzi.

Aspazija jautājusi, vai Austra nodevusi mūsu dzimteni, uz ko viņa zvērējusi, ka Latvijai viņa ne ar ko neesot kaitējusi. Šajā grēksūdzē Aspazijai Austra ar šausmām acīs un satraukumu balsī vairākas reizes atkārtojusi, ka nekādā gadījumā negrib piedzīvot Matas Hari likteni. Kā zināms, slaveno dubultspiedzi 1917. gadā apcietināja, pratināja, tiesāja un sodīja ar nāvi. Jādomā, ka jau tad Austra zināja, ka apcietināšanu negaidīs...

Protests pret mietpilsonību

Mūsdienās Austras Ozoliņas-Krauzes vārds būtu pavisam aizmirsts, ja nebūtu Aleksandras Beļcovas gleznoto portretu. Viens no labākajiem gleznojumiem ir Austras portrets melnajā tērpā, tajā ar mantiļu galvā viņa atgādina spāņu mahu. Iespējams, ka gleznojums tapis kā atmiņas par Austras un Beļcovas kopīgo ceļojumu Dienvidfrancijā, kad viņas apmeklējušas kādu nelielu pilsētiņu pie Spānijas robežas un skatījušās vēršu cīņas.

Tomēr redzamajam tēlam var būt arī cits skaidrojums – tajā laikā nomira Austras māte, un tas ir sēru tērps. Kopumā ne tikai reprezentatīvajos portretos, kur Austra pozē pie darba galda vai ar platmali un avīzi rokā, bet arī sadzīves kompozīcijās, kur māksliniece attēlo draudzeni ar cigareti rokā, ar spēļu kārtīm vai citās ikdienišķās nodarbēs, viņa izskatās vienmēr nopietna, koncentrējusies.

Tomēr laikabiedri atceras viņu kā sievieti, kas “mīl ekstravagances, pārdrošus izteicienus, no kuriem ļaudīm izplešas acis un brīdī sastingt mēle. Tas viss viņas dabā – tāds kā protests pret mietpilsonību”. Vienreiz, atbraucot no Parīzes, viņa pati piezvanījusi uz avīzes redakciju un uzaicinājusi pie sevis žurnālistu, lai padalītos ar jaunām ziņām. Atbraukušo žurnālistu – kārtīgu vecpuisi – Austra sagaidījusi guļam vannā, palūgusi apsēsties uz ķebļa blakus un rakstīt. Smējusies par nosarkušo žurnālistu, mazgājusies un stāstījusi.

Austras Ozoliņas-Krauzes personība ir pretrunīga, arī viņas veikumu politikā, žurnālistikā un literatūrā var vērtēt dažādi. Tomēr viennozīmīga ir viņas labā eņģeļa loma Aleksandras Beļcovas mūžā, un savā ziņā kā mākslinieces pateicība ir šie Austras gleznotie un zīmētie portreti, kas ierakstīja viņas vārdu Latvijas mākslas vēsturē un kultūrā.

Nepalaid garām!

Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā (Elizabetes ielā 57a, dz. 26, Rīgā) izstāde “Kaislību varā. Austra Ozoliņa-Krauze – rakstniece, mecenāte, spiedze” skatāma līdz 2021. gada 30. janvārim