Tēju karaliene Zigrīda varmācīgo pirmo vīru pameta ar mugursomu plecos, divām humpalu blūzēm un slimu pieņemto dēlu

Ģimene pin arī zedeņu žogus, uzņem šajās nodarbēs ieinteresētus tūristus un dara daudz citu iemīļotu darbiņu. Bet sāka Zigrīda no nulles, kad aizgāja no varmācīga pirmā vīra tikai ar mugursomu plecos, divām humpalu blūzēm un slimu pieņemto dēlu, pirmās grupas invalīdu, pie rokas. Dzīvē viņa krietni izbaudījusi smagus brīžus, bet ir pratusi nesalūzt un atdzimt no pelniem.

Bērnībā ganu gaitās

Tagad Zigrīdas ģimene daudz neskatās televīzijas ziņas, bet iet dabā, no meža gādā lazdas kokus un pin zedeņu žogus Ventspils parkam. Kad mīļie nostrādājušies atnāk mājās, seko pirts un daudz karstas zāļu tējas. Dabā iešana cilvēkam dara tikai labu, uzlabo veselību – tāds ir Zigrīdas moto šim laikam.
“Bērnība man pagāja Saldus rajonā Pampāļu ciemā, Zaņā – tur es piedzimu. Pēc tam visa ģimene pārcēlās uz Lietuvu. Man visspilgtākā bērnības laiku atmiņa ir no Ezeres, kur ganīju 13 govis un 50 aitas. Par govi ganam maksāja trīs rubļus, par aitiņu 50 kapeikas,” bērnības gaitas atminas Zigrīda.

Mammai Zaņā bijusi ne tikai govju ferma, bet arī daudz cūku. Ģimene liela – pieci bērni. “No septiņu gadu vecuma jau apzinājāmies, ka mums citam citu ģimenē ir jāpieskata, jāpalīdz. Es varu pateikt paldies mammai, jo viņa bija tā, kas mūs, bērnus, salika pareizās sliedēs. Viņa teica: “Neklausīsiet mani, tad jūs mācīs pasaule, un jums ļoti grūti ies!” Mātes novēlējumu Zigrīda vēl tagad ar asarām acīs atceras, uzsverot, ka mamma visus bērnus radināja pie darba.

Pagātnei svītra pāri

Jaunība Zigrīdai aizritēja Vaiņodē, tur izmācījās un strādāja par pārdevēju, bet dzīve iegrozījās tā, ka viņa pārcēlās uz Liepājai tuvo Kapsēdi. Apprecējās, piedzima divas meitas, bet attiecībās ar vīru klājās ļoti smagi.

“Tagad tas laiks ir no manas atmiņas izdzēsts un negribu par to runāt. Tā ir pagātne, kurai esmu pavilkusi treknu svītru. Tas ir ļoti sāpīgi, un kāpēc tad atcerēties?” pārdomu pilna ir Zigrīda un atklāj, ka tolaik viņa bijusi vergs, kuram jāuzņemas visi smagākie darbi.

Bija saimniecība, lopi, lauku darbi. Tie bija gadi, kad varēja saņemt zemi, bet Zigrīda tajā laikā vēl nebija Latvijas pilsone, jo pārcēlusies no Lietuvas.

Smags, bet drosmīgs lēmums

“Bija pagājuši jau daudzi gadi, kad sapratu, ka šāda dzīve nedos nekā laba ne man, ne meitām, un pieņēmu lēmumu doties no Kapsēdes prom. Ar paceltu galvu un mugursomu plecos. Pie manis tobrīd bija atnācis dzīvot mazais Andris – garīgi slims jauns zēns, kuram vecāki no pārdzeršanās aizgājuši bojā. Andris padzīvojis pie vienas, pie otras, pie trešās saimnieces, bet tās tik vien pateica, ka puisis nododams bērnu namā vai pansionātā!” stāsta Zigrīda.

Viņi atrada kopīgu valodu, Andris palīdzēja gan sienu vākt, gan citos lauku darbos. “Izturējos un runāju ar puisi gluži kā ar savu bērnu. Kad grasījos no Kapsēdes aiziet, viņš teica: “Tikai, lūdzu, neatstāj mani vienu!” Pateicu savam bijušajam vīram, ka eju projām, un viņš atbildēja: “Tikai neaizmirsti savu kropli paņemt!”” sāpīgi nosaka Zigrīda un atzīst, ka tas bijis patiesi smags brīdis.

Pieci lati mēnesī…

Zigrīda atklāj, ka dzīves sarežģītajā posmā viņai nācies būt ļoti stiprai, turklāt sākusi uzdot arī veselība – pamatīgi izslimojusi nervu kaites. Šķita, ka dzīve nodzīvota, neko sev tā arī neiegūstot.

“Kad gāju prom no Kapsēdes, humpalās dabūju divas blūzes, uz Dunalku no savām vecajām mantām nepaņēmu līdzi neko. Dunalkā mani no iesākuma iekārtoja par aprūpētāju smagi slimam vīram tajās mājās, kuras vēlāk no viņa atpirku un tagad esmu no jauna uzcēlusi – Turaidās,” atklāj Zigrīda.

Sākumā aprūpējamā pirmais jautājums bijis: “No kā tu dzīvosi? Kā pārtiksi?” Sieviete, kura Zigrīdu nolīgusi, atbildējusi, ka maksāšot katru mēnesi piecus latus. “Taču kas ir pieci lati mēnesī?!” izsaucas Zigrīda un stāsta, ka kļuvusi oficiāli par bezdarbnieci ar 47 latu pabalstu.

Cirtusi krūmus, tīrījusi mežus, kopusi apkārtni, parkus un atkritumu kastes tīrījusi, darījusi fiziski smagus vīriešu darbus. Bezdarbnieces gados uz krīta arī nācies preces ņemt no veikala. Pārdevēja visu pierakstījusi lielā grāmatā, un pēc pabalsta saņemšanas Zigrīda samaksājusi.

Grāvī zem dubļu šalts

Ik diena nāca stresa pārpilna, un, kad strādājot gadījies ar stikliem sagriezt roku, viņa to pat nepamanījusi – tik pārpūlēta bijusi nervu sistēma, ko nācies ārstēt piecus gadus. Kad esi svešā vietā un nevienam nevari sāpes izsūdzēt, tās vienkārši tiek izdzīvotas sevī un grauž no iekšpuses.  

Papildus Zigrīda pie vietējiem saimniekiem ravējusi zemenes, dabūjusi par velti stādiņus – kaut ko arī tā nopelnījusi. “Sāku pati audzēt zemenes, pīt zedeņu žogus. Mājās bija gotiņa, teliņš, sivēnmāte ar sivēniem. Tā solīti pa solītim. Ar Andrīti visur kopā gājām, un grūtā brīdī tu esi tik laimīgs, ka ir ar ko parunāt, jo zinu arī, kā ir tad, kad nav neviena. Meitas abas savā dzīvē, un ar ko tad bērni varēja lepoties – ka es pa grāvjiem rāpoju? Viņi citiem par to kautrējās stāstīt. Es tīrīju ceļmalu grāvjus, un garām braucošie lielie autobusi bieži apšļāca no galvas līdz kājām ar dubļiem,” atklāta ir Zigrīda.

Mīlēt mājas, kur dzīvo

Visi atkritumi no grāvjiem bija jāsadedzina, bet klūdziņas gan izvāca ārā atsevišķi un pina zedeņu žogus, tie cilvēkiem ļoti patika. “Žogus iemācījos pīt sen, vēl Airītēs, Zirņos, dzīvojot, kad vectēvam palīdzēju eglītes ravēt, bet viņš pina ķočus. Tad sāku vēl audzēt ziemciešu puķes,” savu dzīvi pārstāsta Zigrīda.
Visbeidzot pēc desmit gadu aprūpes viņa no slimā vīra nopirka māju par 240 latiem.

“Sākumā Turaidās bija ļoti nolaists. Izgāzām sienu, un es cilvēkus iekšā tad nevedu. Vienmēr bija auksts, vecie logi ar plēvēm aizsisti. Ļoti to pārdzīvoju, jo Andrītim esmu iemācījusi, kā ir dzīvot pareizi, cienīt sevi un citus, mīlēt tās mājas, kur tu dzīvo. Tas ir ļoti svarīgi. Es savas mājas ļoti mīlu,” izjusti saka saimniece.

Andrītim, kurš patiesībā ir kā liels bērns, tagad ir 56 gadi, un 23 gadus viņš ir pie Zigrīdas. “Varu teikt, ka mana ģimene tagad ir dēls Andris un vīrs Andris. Ar viņiem esmu dzīvē visām grūtībām gājusi cauri. No tām esmu mācījusies būt stipra,” uzsver Zigrīda.

Uz Briseli kā Latvijas radošā sieviete

“2003. gadā mūspusē sāka darboties bioloģiskās lauksaimniecības biedrība, un es jau biju zemi pie savas mājas privatizējusi, mācījos par ārstnieciskajiem augiem, par biškopību,” teic Zigrīda.

Tad jau viņas dzīve apbrīnojami mainījās: “2006. gadā braucu uz Briseli kā Latvijas radošā sieviete, 2010. gadā saņēmu balvu Atdzimt no pelniem. Brauciens uz Briseli un šī balva bija Eiropas Parlamenta deputātes Sandras Kalnietes iedzīvināts projekts. Pirms tam atbrauca cilvēki un izvērtēja mūsmājas. Arī Dunalkas pagasts ieinteresējās – vai patiesi viss par mani ir tā, kā raksta?”
2012. gadā saņemts apbalvojums Sakoptākā drava Latvijā, pērn – Skaistākā lauku sēta un vēl ir daudzi citi tituli un pateicības.

Bagāts tas, kam pietiek

Zigrīda arī apguvusi Kuldīgas tehnikumā tūrisma vadību – dzīve to piespieda darīt. Izpelnījusies arī Lauku ceļotāja kultūras zīmi Latviskais mantojums par 19 gadu garumā pītajiem zedeņu žogiem.

“Es tagad vadu seminārus, uzņemu tūristus no dažādām valstīm – stāstu par to, ko daba dod. Aicinu nekādā gadījumā neņemt kredītus, bet sākt ar mazumiņu. Uzsveru, ka bagāts cilvēks ir tikai tas, kam pietiek. Tie, kas grib tūlīt būt bagāti, visi Īrijā tagad ravē burkānus. Tie, kas grib dzīvot ar mazumiņu un saskaņā ar dabu, tie atrod, ko mūsu zemītē darīt. Bet tas nebūs tūlīt un tagad,” viedus vārdus izsaka Zigrīdas kundze.

Tagad savās mājās viņa ir gan Baltā galdauta svētkus rīkojusi, gan māca žogus pīt, kā pareizi vārīt cepelīnus, kā darboties lauku pirtiņā – rāda visu, ko prot pati.

“Manas Turaidas celtas 19 gadus, un vēl viss līdz galam nav izdarīts. Lopiņu gan vairs nav, toties ir manis izlolots neliels tēju veikaliņš,” priecājas Zigrīda.

Mašīnai benzīns un divi kukuļi maizes

Zigrīdai ir deviņu šķirņu tējas, kuras var iegādāties veikalā Daba Liepājā, Ventspils Ķocī, arī Rīgas Klētī, Talsos dunalcnieces vākumus tagad gaida pat divās tirgošanās vietās.

“Tējas lasīt sāku pakāpeniski un ievākto noformēt mazos maisiņos, tad uz kādu tirdziņu aizbraucu. Piemēram, reiz devos uz Priekuli, nosalu tur, par ietirgoto naudu ielēju mašīnā benzīnu, nopirku divus kukuļus maizes, un tas arī viss,” par darbošanās iesākumiem stāsta enerģiskā Turaidu saimniece.

Pagāja vēl laiks, un Zigrīda sāka uzņēmējdarbību kā mājražotāja, soli pa solim visam iziets cauri. “Visu laiku mācības mijas ar praksi. Pirms diviem gadiem biju Austrijā izzināt, kā tur cilvēki darbojas ārstniecisko tēju biznesā. Pārbraukusi izveidoju ārstniecisko tēju grozu un iztēlojos, ka man būs vēl bites un savs veikals.”

Zigrīda piepildījusi arī sapni par bitēm, tikai diemžēl no 11 stropiem šobrīd palicis viens – apkārtējiem kaimiņiem miglojot savus laukus, bites aizgāja bojā, un, pēc Zigrīdas domām, cilvēki mūsdienās nežēlīgi cieš no ķīmijas ietekmes.

Ģimene viņai visā palīdz, kopā lasa tējas – gan pašu audzētās, gan pļavā. “Man ļoti patīk uzņemt tūristus. Vīrs Andris lieliski prot vārīt zupu, es vadu ekskursiju, mazais Andris zina, kā pīt žogu. Tā ir mūsu kopīgā darbīgā ikdiena, un būt kopā, nevis vienam – tas ir galvenais,” dzīves gudrībā dalās Zigrīda.

Darbs māca darītāju

Tagadējā uzņēmēja kopš bērnības nezina, kā tas ir – neko nedarīt. Viņasprāt, jātiekas ar citām lietišķām sievietēm, jābūt lepnai, ka vari darboties pati un strādāt kopā, nevajag baidīties, jo darbs vienmēr pamācīs darītāju.

“Es ļoti lepojos ar vietu, kur dzīvoju, ar Dunalkas pagastu, Durbes novadu. Man bezdarbnieces periods ļoti daudz ko iemācīja. No tā esmu sapratusi arī to, ka gribu būt brīva un neatkarīga. Pensija man ir 83 eiro, jo par mani neviens nemaksāja nodokļus. Ļoti cītīgi tagad strādāju ar tējām, tie ir mani papildienākumi. Toreiz, bezdarbnieces gados, ļoti sapņoju par savu nelielu biznesiņu, un tas piepildījās,” ar prieku saka Zigrīda.

Viņas dzīvē vieta ir ne tikai darbam. “Man tagad ir 65 gadi. Brīvajā laikā ar vīru dejojam tautas dejas kolektīvā Trumpe Lieģu kultūras namā. Tā ir ļoti skaista atpūta, četrus gadus jau tur darbojamies. Kolektīvs ir kā viena liela ģimene, pateicoties mūsu cilvēku uzņēmībai. Mazajam Andrītim patīk skatīties multiplikācijas filmas, ar riteni braukt un makšķerēt – tā mums veidojas katram savs vaļasprieks. Protams, plānojam darbus, bet, ja strādātu vien, nekas prātīgs nesanāktu. Ir jāprot arī atpūsties,” atgādina Zigrīda.

Katram savs laimes kronītis

“Es tagad esmu ļoti laimīga. Tā patiesi ir liela māka cilvēkam piecelties un sākt visu no jauna. Es gan pārnestā, gan tiešā nozīmē biju grāvja dibenā, tad lēni kāpu ārā. Uzskatu, ka katram ir savs laimes kronītis. Piecelies, sakārto savu kronīti un ej uz priekšu, tikai nedrīkst skatīties atpakaļ. Brīžiem mēdzu būt skarba, jo ir daudz dāmu – ņaudētāju. Jaunas sievietes, kuras saka, ka nekā viņām neesot. Bet kur radīsies, ja tu neej un neko nedari?! Domā, kusties, esi pati savas laimes kalēja!” pamāca Zigrīda.

Viņa piebilst, ka ļoti vēlas, lai visi uz ārzemēm aizbraukušie latvieši atgrieztos tēvzemē – te ir daudz ko darīt, tikai jāuzdrošinās sākt ar mazumiņu.