Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
"Veiksmīgu uzņēmēju no neveiksmīga atšķir viens pareizs lēmums. Tev var būt 50 kļūdu, bet jābūt 51 pareizam lēmumam," saka Normunds Bergs. (Foto: Oļegs Zernovs)

Kokosrieksta spožums un posts. Saruna ar miljonāru Normundu Bergu

Intervijas
16. aprīlī 06:11 2020. gada 16. aprīlī 06:11
 
Sandra
Landorfa
| Žurnāls "OK!"
“Nejaukais es,” tā, citējot pazīstamu animācijas tēlu, varētu teikt uzņēmējs Normunds Bergs. Sirdsapziņas cilvēks ar asu mēli, vairāk nekā desmit uzņēmumu līdzīpašnieks, miljonārs. Ar datoriķa kompetenci uzbūvējis aizsargmūri privātumam, no kura jautājumi atlec kā dzirksteles. Bet dzīvei ir arī pelēkā zona, un mēs mazliet pagājāmies pa to.

Esat sabiedriski aktīvs, veiksmīgs uzņēmējs, bet jums diennaktī ir tikpat stundu, cik pārējiem. Kā ir sadalīta jūsu diena?

Darbs aizņem kādus 70% dzīves, 30% paliek sabiedriskajām aktivitātēm.

Un pašam?

Kaut kas jau paliek. Jau gadus piecpadsmit nestrādāju brīvdienās. Vienā brīdī sāc saprast, ka kapa plāksne ar uzrakstu “Viņš visu dzīvi pavadīja darbā” diez kas nav. Tāpat man ir svēta lieta nošķirt publisko no privātā. Dienā ir vairāk nekā astoņas stundas, spožums un posts ir tas, ka kabatā vienmēr ir pieslēgums visai pasaulei.

Kādas īpašības vadītājam ir vissvarīgākās?

Svarīgi ir nebaidīties pieņemt lēmumu nepietiekamas informācijas apstākļos. To redzam politikā – kādu lietu gadiem muļļā lielā darba grupā, tad vēl vienā, lai tikai no sevis noveltu atbildību, lai lēmuma pieņemšanas process būtu pēc iespējas izplūdis, lai uzvārdu sarakstā nevarētu saprast, kurš galvenais, tad arī ziepju nebūs. Tā notiek gan cilvēcisko īpašību, gan juridiskas un politiskas piesardzības dēļ.

Man, šķiet, ir paveicies visās jomās, kurās darbojos, jo ir izdevies uzbūvēt jēdzīgu komandu. Spēks ir dažādībā. Ja visi domās vienādi, tad ar skaļu kliedzienu ielēks vienā un tajā pašā bedrē. Uzņēmējdarbībā ir tieši pretēji – ja cilvēku grupa nespēj vienoties, tas ir slikti, jo laiks ir nauda.

Vadītāja uzdevums ir spēt no pieejamās informācijas izsecināt tik daudz, lai pieņemtu lēmumu. Tam nav obligāti jābūt pareizam, tikai pietiekami ātri jāsaprot, kas izdarīts nepareizi, un jāpieņem nākamais lēmums, lai kļūdu labotu. Veiksmīgu uzņēmēju no neveiksmīga atšķir viens pareizs lēmums. Tev var būt 50 kļūdu, bet jābūt 51 pareizam lēmumam.

Jūs esat daudz kļūdījies?

Jā, protams! Regulāri.

Tomēr uzskatāt sevi par veiksmīgu cilvēku?

Tas nav jāprasa man, bet lasītājiem (smejas).

O, mēs domājam, ka esat mūsu Stīvs Džobss!

Līdz Džobsam man droši vien stipri tālu, bet kopumā – jā.

 Kas jūs atšķir?

Mērogi. Un tas, ka es esmu dzīvs, bet Stīvs Džobss ir beigts. Ja gribat Latvijā atrast kādu tuvāk viņam, jāskatās uz Mikrotīkla dibinātājiem Arni un Džoni, viņi ir krietni bagātāki par mani. Protams, nauda nozīmē ietekmi – vari taisīt vienu, otru, trešo projektu. Mazas valsts apstākļos, ja klienti ir ārpusē, no politkorektuma viedokļa mazāk jāpiedomā, ko runā. Jā, man ir nejauks raksturs! Bieži atļaujos pateikt to, ko citi nodomā, bet izteikt skaļi dažādu iemeslu dēļ baidās. Ja tavs bizness ir ārpusē, vari norādīt publiskā sektora cilvēkiem, ka viņi rīkojas nepareizi.

Nejaukais raksturs ir palīdzējis virzīties uz priekšu, realizēt idejas?

Drīzāk tas mēdz bremzēt. Reizēm, izsakoties asāk, tu kādu apbēdini, varbūt nepamatoti.

Un kāda jūtīgāka dvēsele var aiziet no kompānijas?

Nedomāju. Neviens nav teicis: “Eju no tevis prom, jo tu esi preteklis.” Es mēģinu kultivēt atklātības gaisotni, lai cilvēki drīkstētu teikt (un tas pat ir labi!) priekšniecībai, ko domā. Nav grēks nezināt, grēks ir izlikties, ka zini. Viena no mūsu uzņēmuma vērtībām ir kompetence, mācāmies visu laiku. Jautā, ja nezini, un izskaidro, ja tev vaicā.

Bet veiksmīgāks nekā, iespējams, daļa citu es esmu spītības un neatlaidības dēļ. Gadu gaitā esmu iemācījies aizskaitīt līdz desmit. Pirms divdesmit gadiem šautu ārā, šodien pasmaidu. Es tomēr piederu pie tā sauktās vecās paaudzes. Piecdesmit septiņi gadi, vajag ieskatīties pasē – tik tālu esam tikuši (smejas).

Foto: Oļegs Zernovs

Kā jūtaties savos piecdesmit septiņos?

Kā divdesmitpiecgadīgs ar 32 gadu pieredzi.

Par veselību domājat?

Jā! Jāvingro vismaz četrreiz nedēļā. Fiziskā forma ir svarīga; jo vairāk gadu, jo vairāk par to jādomā. Sistēmiski. Manā biznesā ir pretīgs sēdošs dzīvesveids, jāskatās ekrānā. Man bija brīnišķīga redze, nu jau kādu laiku vajag brilles. Dzīvesveids iespaido arī muguru.

Esat atradis savu sporta veidu?

Tā ir privātā teritorija. Viens no maniem principiem – neuzskatu, ka man viss jāliek laukā.

Jūs pats esat teicis, ka vajadzība pēc privātuma mums esot iepotēta, jo cilvēks vienmēr ir dzīvojis kopienā...

Tas gan bija citā kontekstā.

Par sociālajiem tīkliem.

Interesanti, ka jūs to atradāt. Tā ir taisnība.

Zināju, ka intervijā kādā brīdī teiksiet “tas ir pārāk privāts jautājums”.

Brīnišķīgi... Ja varat kaut ko izsecināt no sociālajiem tīkliem – labi. Tur ir redzams, ko es publiskoju. Ja piecas paaudzes dzīvo vienā mājā, bet ciematu veido divdesmit mājas, visi par visiem zina vissīkākās detaļas. Tās bija lielpilsētas, kas pirms 150 gadiem noteiktam sabiedrības slānim, aristokrātijai un buržuāzijai, dāvāja privātumu; šķietamību, ka var aizvērt savas durvis un nodzīvot dzīvi, neiepazīstoties ar kaimiņu.

Tāda veida privātums cilvēcei bija aktuāls pēdējos simts gadus, ne vairāk, jo tagad jocīgā kārtā ar sociālajiem tīkliem esam atpakaļ ciematiņā ar saimi, divdesmit vai simts cilvēkiem, kas veido sekotāju pūznīti. Blakusefekts – ja nesaliksi pareizi ķeksīšus, viss, ko esi pateicis, top zināms visai plašajai pasaulei.

Tur ir spožums, un tur ir posts. Ja gribi, lai kaut ko uzzina visa pasaule, tev ir instrumenti, lai to panāktu ar nulles izmaksām, tikai tev jāspēj ieinteresēt daudzus. Par uzmanību cīnās miljoni, pat miljardi, troksnis ir milzīgs. Mīnuss – kas pateikts, to mūžam no tīkla neizskrāpēsi. Jo tu, cilvēk, esi pamanāmāks, jo bezcerīgāk kaut ko noslēpt.

Jums būtībā ir duāla attieksme – gribat, lai jūs sadzird, un vienlaikus sargājat privātumu aiz eža adatām.

Jā. Tās pat nav eža adatas. Tas ir mans žogs, sēta, guļamistaba. Man nav vēlēšanās rādīt savu drēbju skapi vai pusdienu galdu. Priekš kam?

Ar ko jūs sociālajos tīklos tomēr dalāties?

Varat paskatīties. Pārsvarā runāju par biznesu vai sabiedriskajām lietām, par attieksmi pret konkrētiem notikumiem. Dzīve nav kantaina kaste, novilkt treknas, kontrastējošas līnijas ir raksturīgi jaunības maksimālismam. Pelēkā teritorija ir pietiekami liela. Tā ir dzīves sastāvdaļa, tas jāapzinās un jāpieņem. Ja tava uztraukšanās neko nevar mainīt, kāda jēga uztraukties?

Daudzi uzskata, ka Stīvu Džobsu saēda pārmērīgas raizes.

Tās ir muļķības. Šarlatānisms viņu nogalināja, par vēlu pie ārstiem aizgāja. Viņš to aizkuņģa dziedzera vēzi ielaida. Cerēja uz kaut kādām velna tautas medicīnām...

Kopa savu ekoloģisko dārzu, bites.

Jā, jā, ārstējās ekoloģiski. Tas ir tas, ko var izlasīt. Kā bija patiesībā, zināja tikai viņš un paši tuvākie. Biogrāfijas lasīt ir vērtīgi, ja tās ir labi uzrakstītas, īpaši – dzīvu cilvēku, ar kuriem var iznākt tikties. Tad labāk izproti viņa motivāciju, prioritātes. Man tā ir bijis ne reizi vien.

Visbiežāk grāmatas raksta vai nu par ļoti veiksmīgiem, vai izcili neveiksmīgiem cilvēkiem. Mūsu laikmetā pamatīgu postu ir nodarījis kretīniskais pieņēmums, kas izriet no Džobsa un Geitsa biogrāfijām – ka izglītība ir štrunts. Re, pelna miljardus, bet bērnībā nepabeidza skolu. Taču viņi ir izņēmums no miljarda. Par tiem, kuri izlaužas un izgraužas visam cauri, grāmatas varbūt raksta retāk. Ir specifisks angļu termins, ar kuru apzīmē atsevišķu, no konteksta izrautu faktu glorificēšanu.

Publika to apēd ļoti labprāt, jo kuram gan gribas sēdēt un mācīties, ja izlasi avīzē – re, šis nemācījās, bet cik veiksmīgs... Skaisti taču! Gribam vai ne, bet žurnālisti, viedokļu līderi ietekmē sabiedrību. Prese rada mītus pēc pieprasījuma. Deviņdesmito gadu beigās katram vajadzēja savu juristu, dzeltenie žurnāli rakstīja par šovbiznesu, kleitām, kurpēm... Ar to iebarots, cilvēks mēģina dzīvot svešu dzīvi, ar svešām vērtībām.

Žurnālistika arī ir bizness, tikai vienā brīdī kļuvis nejauks, jo bez skandāliem nevar izdzīvot. Tas rada nelāgu atgriezenisko saikni. Sociālie tīkli savā ziņā ir sekas, jauns konstrukts, ka kliegt drīkst visi. Cīņa par uzmanību.

Kas jūs bijāt 1. vidusskolas klasē – līderis, jokdaris vai klusais ūdens...?

Ai, nē, es divus gadus biju skolas radiocentra vadītājs, ar savu kabinetu. Grupiņa puišu skolas aktu zālē nodrošinājām apskaņošanu pasākumos, taisījām disenes. Tā nonācu līdz elektronikai. Nekā jau nebija, pašiem viss jābūvē. Padomju apstākļos, pirmkārt, nebija naudas, otrkārt, neko nevarēja dabūt.

Ja paskatāmies uz manu internetiķu paaudzi, redzam, ka tā ir izaugusi no diskotēkas. PAL krāsu bloki televizoros, satelīta uztvērēji – to visu taisīja uz vietas. Lielākais Latvijas pirāts bija Lapinskis ar savām lentēm, bet ne vienīgais. Man bija cits piegādātājs. Nebijām tik prominenti, lai tiktu līdz pašam Lapinskim.

1986. gadā pabeidzāt Rīgas Politehnisko institūtu, mācījāties zinātnisko komunismu un sociālisma ekonomiku...

O, jā, visu programmu. Un beidzu ar sarkano diplomu.

Kā sākāt pelnīt?

Domāju, sākums bija diskotēkas – tā varēja nopelnīt sīknaudu alum. Augstākā pilotāža studiju gados – legāli strādāju sešās darbavietās vienlaikus.

Studentu dzīvi mazliet pabaudījāt?

Kopmītņu dzeršanu – nē, bet, ja taisi diskotēkas, šo to piedzīvo (smejas).

Foto: Oļegs Zernovs

Kolīdz pavērās iespēja, astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito sākumā izveidojāt savu rūpalu?

Mani studiju gadi sakrita ar brīdi, kad Savienībā parādījās personālie datori. Bijām pirmā studentu paaudze, kas tajā lauzās. Parādījās procesori, cilvēki paši sāka būvēt datorus. Man paveicās, ka dabūju darbu Rīgas Jauno tehniķu stacijā, faktiski uzbūvēju datorklasi. Skaisti, ka 4. un 5. kursā varēju mācīties pēc individuāla grafika, tikai jānoliek eksāmeni un jābūt uz laboratorijas darbiem – lūk, to sauc par studēšanu, nevis obligātu sēdēšanu lekcijās. Protams, ir lekcijas, uz kurām jāiet, jo tās ir daudz labākas par grāmatām.

Pēc sadales biju jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks Cietvielu fizikas institūtā. 88. gadā mani ievilka jaunatnes centrā Forums, tie bija paši biznesa pirmsākumi. Vēl neko nedrīkstēja, bet, ja biji komjaunatnē, Gorbačova atkusnis ļāva novadīt enerģiju racionālā gultnē. Pirmais datorbizness, ar kuru varēja pelnīt, bija būvēt latviešu un krievu burtus, līmēt uzlīmītes uz tastatūras taustiņiem. Nebija daudz tādu, kas to prastu, rūpals bija pieprasīts.

Jums deviņdesmitajos gados nācās saskrieties ar reketu?

Jā.

Kā tikāt galā?

Dzīvs esmu. Ar saprātu, nekaunību, prasmi runāt. Par laimi, programmēšana un datori reketu sevišķi neinteresēja, viņi to nesaprata, bet jumta piedāvāšanu esmu piedzīvojis.

Jums piemīt laba nekaunības deva?

Tas jāprasa citiem, bet domāju, ka – jā. Latvietim tas patiesībā ir milzīgs treniņš. Amerikānis spēju iepazīties liftā vai lidmašīnā iesūc ar mātes pienu. Latvietis izvelk grāmatu un izliekas, ka uz viņu nekas neattiecas. Pieņemšanās, konferencēs tev jāspēj sistemātiski iepazīties. Mans brālis Jānis bija labi uzrakstījis savā blogā – ir divu veidu cilvēki, kokosriekstu un persiku. Amerikāņi pārsvarā ir persiki – saldi, jauki un pūkaini, bet iekšā kauliņš, ļoti ciets. Sākums ir ļoti viegls, tev liekas – lūk, kāds draugs! –, bet patiesībā viņš vienkārši ir pieklājīgs.

Ziemeļnieks, īpaši latvietis, vispār nelaiž klāt, bet, kad tiec cauri čaulai, var izrādīties ļoti sirsnīgs un atvērts. Tavs uzdevums ir katrā tikšanās reizē iegūt jaunus kontaktus. Jābūt pietiekami ciniskam, lai saprastu, ka jēdzīgi ir trīs no simta, pārējie ir troksnis. Taču tikt līdz tiem trim var tikai filtrējot. Man liekas, latvietim ir grūti apgūt persika stilu. Dažam padodas vieglāk, man bija šausmīgi grūti.

Jūs apzināti vērāt sevi vaļā, strādājāt ar sevi?

Nezinu... Jūs runājat smukus vārdus, bet pamatā tas nāk ar mēģinājumu un kļūdu metodi. Ar sevis pārlaušanu. Man palaimējās, ka no 92. līdz 96. gadam vadīju Pasaules tirdzniecības centru Rīgā. Organizējām kontaktus, būvējām Latvijas biznesam starptautiskās tirdzniecības rāmi. Tevi iemet nepazīstamā vidē, un tev jāspēj tajā orientēties.

Vecāki jūs visus apzināti virzīja uz eksakto pusi?

Nē. Trešais brālis pēc izglītības ir advokāts, bet, paldies dievam, arī biznesā. Daudz kas ir nejaušību ķēdes rezultāts. Agrāk pirmajās klasēs meitenes vēlējās kļūt par medmāsām, zēni par kosmonautiem un ugunsdzēsējiem. Varbūt šodien visi grib kļūt par advokātiem, bet 80. gados eksaktās zinības bija izplatīta izvēle. Protams, 1. vidusskola dod fundamentālu pamatu, tu vari izvēlēties jebkuru virzienu, tomēr ar daudz lielāku varbūtību tavs ceļš vedīs inženieru vai zinātnes pasaulē. Varēju iet uz matemātiķiem, datoriķiem, fiziķiem. Mana izvēle par labu elektronikai bija pēdējā brīža lēmums.

Vai bez radio vēl kādos pulciņos gājāt?

Tas atkal krīt personīgajā sfērā, bet es atbildēšu – es trenējos basketbolā, šahā, hokejā, motosportā... Man piemīt ātra uztvere – tas ir gan pluss, gan mīnuss. Tie, kam patīk urbt dziļumā, drīzāk aiziet zinātnē. Savukārt tie, kuri ātri uztver būtību, drīzāk virzās uz biznesa, menedžmenta pusi.

Esat azartisks?

Kazino nespēlēju, bet... Esmu spītīgs. Ja esmu sācis, novedīšu līdz galam. Jānis ir mani lamājis: “Tu mēģini iedzīt kantainu puļķi apaļā caurumā! Ar lielu spēku...” Varbūt reizēm tā ir. Taču – bez zināmas spītības ir grūti kaut ko sasniegt. Ir laba bildīte ar parakstu “Nekad nepadodies!” – stārķis tur knābī vardi, kura ar kāju aizspiedusi ciet viņa rīkli. Ļoti sakarīgs sauklis.

Taču tikpat jauka ir sena Dakotas indiāņu gudrība – ja tu jāj ar beigtu zirgu, kāp nost! Arī tam nevar iebilst. Zirgs sen ir beigts, bet tu izdomā pasaku, ka zirgs ir dzīvs, kā viņu skubināt, lai tiktu uz priekšu... Ja pārsālīsi ar “nekad nepadodies”, riskē nonākt trakā zinātnieka kategorijā – pasaule sen sabrukusi, bet viņš redz nesasniedzamu mērķi, visus nomocījis līdz nāvei, arī pats sevi, bet nav pārliecināms, ka zirgs ir beigts. Savukārt, ja pie pirmajām grūtībām pasludini: “Zirgs ir beigts, dodiet nākamo!”, neko nenovedīsi līdz galam.

Starp šiem diviem principiem jāatrod līdzsvars. Ja esi pārāk spītīgs un nespēj atzīt savas kļūdas, tad ir ziepes. Jo augstāks vadītājs esi, jo lielāku postu nodari. To varat likt virsrakstā – pasaule nav melnbalta. Pēdējos gados politikā un sabiedriskajā dzīvē mūs mēģina ievilkt tādās kategorijās, bet man tās galējības šausmīgi nepatīk.

Jūs ziņas skatāties, klausāties?

Lasu. Twitter ir instruments, kurš, pareizi noskaņots, ir ārkārtīgi efektīvs. Man ir labi notūnēta Twitter ziņu lente, informāciju saņemu ātrāk nekā aģentūras. Ja seko pareizajam žurnālistu komplektam no pareizajām valstīm, iegūsti dažādus rakursus. Tā ir vesela māksla. Feisbuks ir draņķis, no telefona esmu to izdzēsis, kādu mirkli no rītiem veltu, lai lielajā ekrānā paskatītos, kas notiek.

 Kuri jautājumi jums patlaban ir aktuāli?

Kopā ar asociācijas domubiedriem dabūjām atpakaļ matemātikas eksāmenu un uzskatām, ka arī fizikai jābūt turpat. Izglītības sistēma bērniem nodara dziļu postu, jo nemācoties ir izaugusi paaudze, kurai ir savi bērni. Un, ja viņi kaut ko nezina, vecākiem nevar pajautāt.

Nezināšana noved pie pseidozinātnisku viedokļu līderiem, influenceriem, kad vecis ar sirmāko bārdu vai influencere ar lielākajiem cičiem var ieskalot cilvēku galvās visādas blēņas. Tas ir saprotamais sliktums. Visiem nav jābūt zinātniekiem vai inženieriem, bet pamati jāzina tādā līmenī, lai nevar iestāstīt stulbības. Diemžēl šobrīd lielai daļai tās var iestāstīt.

Tas pasaules uzskatā ir reāls baltais plankums.

Jā. Tas ir posts, slikti, kaitīgi. Cilvēki zaudē naudu, veselību... Uzņēmējdarbībā pārāk daudz esam cietuši no koruptīvas biznesa vides, sarunātām lietām. Ja nav godīgas konkurences, ir ļoti grūti izvirzīt labākos, kas spētu konkurēt pasaules līmenī. Ja daļa uzņēmumu var trekni pelnīt iekšējā tirgū, viņiem nav motivācijas kļūt labākiem.

Savukārt tie, kuriem ir ambīcijas un kvalitāte, šīs vietas nevar ieņemt, jo tās jau ir aizņemtas. Tāpēc ārkārtīgi svarīgs ir godīgs, atklāts un taisnīgs spēles laukums. Latvija ir tālu no tā. Tomēr nav arī pavisam slikti – biju viens no galvenajiem kliedzējiem pret vaimanu kori.

Kad 2014. gadā sākās Krievijas karš Ukrainā, tikām masīvi zombēti, cik viss ir slikti. Nē, nav, bet varētu būt daudz labāk, tāpēc ikvienam vajadzētu darīt sabiedrību mazliet labāku. Sauciet, kā gribat – globālā sasilšana, klimata katastrofa –, tās vistiešākajā veidā ietekmē mūs, bet vēl vairāk ietekmēs mūsu bērnus. Noliegt šos procesus nozīmē būt muļķim. Vide ap mums ir tāda, kāda tā ir, un jāmēģina ņemt labāko, arī krīžu apstākļos. Latvijai kā mazai un atvērtai ekonomikai, kad ārpusē ir kādas ziepes, tā var būt arī liela iespēja. Kad kāda sistēma brūk, drupačas krīt, un, ja spēj pietiekami ātri reaģēt, tas var būt ļoti izdevīgi.

Kā ekonomiskā krīze Ķīnā?

Arī. Nu, labi, Ķīnā nav ekonomiskās krīzes.

Varētu būt, koronavīrusa dēļ tiek aizvērtas lielas rūpnīcas...

Ķīnas ilglaicīgais karš ar Ameriku ir viens, otrs – viss, kas saistīts ar koronavīrusu. Labi, tas ir smagāks, neparedzamāks, to nevarēja plānot. Tā dēļ atsevišķās nozarēs notiek preču piegāžu kavējumi, rūpnīcas stāv. Latvija noteiktās nišās spēj visai labi konkurēt. Ja esi pietiekami žirgts un sagadās, ka tieši tev ir tā tehnoloģija vai produkts, vari daudz iegūt, tikai jāspēj ielēkt. Ja situācija normalizējas, tu jau esi uz kartes, varbūt kādi klienti paliks pie tevis. Uz jebkuru krīzi jāskatās arī kā uz lielu iespēju.

Ar ugunsgrēkiem Austrālijā saasinājās jautājumi par klimata problēmām, tika runāts par patērētāju sabiedrības ieradumiem, cik daudz tiekam mudināti pirkt. Vai esat pārskatījis savas vajadzības?

Jautājums par privāto vajadzību pārskatīšanu ir buļļa sūds. Nedrīkst indivīdā iepotēt vainas apziņu par zemes sagandēšanu.
Lieta tiešām kļuvusi ārkārtīgi nopietna, tās nav klimata problēmas, bet katastrofa. Reāli kaut ko mainīt var tikai sistēmiska pieeja, starptautiskas organizācijas, valstu valdības var ietekmēt lielos ražotājus.

Ja tu, pasarg dievs, kļūsi par vegānu, nelidosi un staigāsi kājām, nekas nemainīsies! Tu neesi vainīgs, ka brauc ar automobili. Vainīga ir starptautiskā, ekonomiskā un politiskā sistēma. Visa civilizācija ir augusi uz ogļūdeņražiem. Pirms 150 gadiem pēkšņi parādījās lēta enerģija, fiziskais darbs vairs nebija noteicošais.

Tās ir muļķības, ka, atsakoties no labumiem, ko dod enerģija, mēs kaut ko uzlabosim. Nevajag sevi mānīt. Būtiskais – kā iespējami ātrākā, pārskatāmā, organizētā veidā šo enerģijas avotu aizstāt ar citu – nav atsevišķu cilvēku uzdevums. Problēma ir politiķu nespējā vienoties. Tas, ko cilvēki var, – nekādā gadījumā nebalsot par klimata katastrofas noliedzējiem. Tie jādabū no politikas ārā.

Kuri saka, ka nekādu problēmu nav?

Jā: “Beidziet, viss ir dabiski!” Kursa pagriešana ir lēns process, paies 100 gadi, nomainīsies četras paaudzes, pirms kļūs labāk. Ja vispār kļūs. Cilvēkam ir tendence domāt īstermiņā, ģenētiski tā esam uzbūvēti. Varbūt rīt tevi apēdīs vilks, kāpēc domāt par to, kas būs pēc desmit gadiem?

Jums izdodas ietekmēt savu tuvāko izvēli?

Kāpēc? Man daudz vairāk patīk domāt par to, ko varu iespaidot daudz lielākā mērogā. Nodarboties ar politisko diskusiju kodu – kā visjēdzīgāk izmantot klimata instrumentu naudu, gūt atdevi. Ko darīt – stādīt kokus vai pāriet uz elektroauto, būvēt vēja parkus vai kaut ko citu; kā par šo ideju lietderīgumu pārliecināt pēc iespējas vairāk cilvēku.

Ja jūs kā Džons Leons varētu teikt “iztēlojies” labāku pasauli – kāda tā būtu?

To gan es izlaidīšu...

Esat laimīgs cilvēks?

Vienu dienu ļoti laimīgs, otru – ļoti nelaimīgs. Nezinu, vai laime ir ilgtermiņa stāvoklis. Melnbaltā kategorija nedarbojas. Depresīvs noteikti neesmu, bet par to laimi... Tā ir netverama padarīšana.

Vai jūs spēj darīt laimīgu arī grāmatas, filmas?

(Domā.) Nedomāju, ka kaut kas no ārpuses to spēj. Lai gan arī labas pusdienas var darīt laimīgu, kafijas krūze no rīta. Grāmatas, filmas man vairāk ir informācijas gūšanas avots. Neesmu dzejas cilvēks. Pēc jebkura parametra cilvēkus var mēģināt iedalīt divās lielās grupās – iet dušā vai vannā...

Fiziķos un liriķos?

Tas ir mākslīgs iedalījums, jo fiziķis mierīgi var būt liriķis, pretējā virzienā gan tas lāgā nedarbojas.

Izklausās, ka jūsu brālis ir uz liriķa pusi – metaforas par persiku un kokosriekstu, par kantaino mietu...

Viņš raksta savā blogā.

Brālis nav tā apkrāvies uzņēmumiem kā jūs?

Gribas teikt, ka tikpat apkrāvies. Viņš, redz, ir Amerikā, uz biznesa tikšanos lido vidēji trīs stundas. Viņš raksta pārsvarā lidmašīnās, izmanto piespiedu laiku, viņaprāt, efektīvākajā veidā.

Jūs daiļliteratūru lasāt?

Man ir diezgan liela bagāža, kādreiz lasīju daudz.

Kas bija jūsu autori?

Oi, viss, kas latviski nodrukāts. Dostojevska kopotie raksti...

Esat izlasījis visu Dostojevski?!

Jā! Nu, labi, visu ne – Velnus aizmetu pa gaisu. Izgrauzos līdz pusei un aizmetu, tas bija par traku...

Saistītās ziņas

"Lāču" maizes saimnieks Normunds Skauģis: "Dzīvojam ļoti pārtikušā sabiedrībā. To es secinu pēc pircēju slinkuma"
Vilis Krištopans: "Paņemt kredītu, lai aizietu uz restorānu, ir šausmīgi"
Ilze Jurkāne par naudu un tās tērēšanu: "Nekas nav tik vecmodīgs kā pagājušā gada mode"

Citi šobrīd lasa

10 interesanti fakti par boksu un šī sporta veida leģendām
Izdzirdot, ka glābēji pārtraukuši meklēšanas darbus, smaiļotājs ASV nolemj pārbaudīt savu intuīciju un atrod pazudušo laivotāju
Jāņa Timmas jaunā sieva priecājas, ka tagad izklausās pēc latvietes 1

Внучка Елизаветы II принцесса Евгения официально объявила о беременности

Выяснилось, почему родные два дня не знали о смерти дочери звезды "Место встречи изменить нельзя"