Četru bērnu mamma Inese Dāvidsone: "Bērni mani ir virzījuši tikai uz priekšu"

Starpposmos starp bērnu dzimšanu Inese apguvusi hennas mākslu, krūts barošanas mācību, radījusi un izdevusi Intuīcijas kārtis. Pēc jaunākā dēla piedzimšanas viņa sagatavoja izdošanai savu pavārgrāmatu "151 garšīgas dzīves recepte". Inese saka, ka gūst enerģiju darot, nevis atpūšoties, tāpēc doktorantūrā studē biznesa vadību. Savu bērnu dzemdības Inese vēlējas kontrolēt pati, un trīs no Ineses četriem bērniem ir dzimuši mājās.

“Atceros savas emocijas pirms Rūdolfa dzimšanas – jau tolaik gribēju, lai viņš dzimst mājās, bet nebija iespējas atrast atbilstošu personālu, tāpēc dēls dzima Jūrmalas slimnīcā. Mammas pienākumiem biju sagatavojusies laikus, tomēr īsi pēc dzemdībām nobijos, ka netikšu galā; ka nezināšu, ko darīt, kad palikšu ar mazuli viena. Protams, ar katru dienu apjukums samazinājās, hormoni līdzsvarojās, un ikdienas ritms tika pielāgots bērnam.

Kad Rūdolfs bija mazs, dzīvojām Rīgā trešajā stāvā, un mani ļoti mulsināja došanās pastaigā ar ratiem, kamēr mazulis guļ. Bērnam nāk miegs, es viņu stiepju lejā, lieku ratos, staigāju, kamēr viņš pamostas, tad eju mājās un atspērusies stiepju ratus uz trešo stāvu. Es esmu piekususi un gribu atpūsties, bet bērns ir izgulējies, grib ēst un spēlēties. Kad viņam atkal nāk miegs, man viņš atkal ar visiem ratiem jāstiepj lejā un kaut kur jāstumj. Tas bija mokošs laiks. Kad bērnam apritēja septiņi mēneši, pārvācāmies uz māju Jūrmalā, un pastaigu problēmas atrisinājās. Es ātri iemanījos pielāgot ikdienu bērna ritmam un daru to joprojām – kad bērns guļ, atpūšos arī pati vai daru savus darbus, bet, kad bērns ir nomodā, saimniekojam abi kopā.

Katras dzemdības ir bija citādākas, bet visas piepildīja neaizmirstamas emocijas. Pirmais bērns dzima slimnīcā, es negribēju medicīnisku iejaukšanos ar zālēm, tomēr man bija gan ārsts, gan vecmāte, gan ģimenes palāta. Dzemdībās biju sevi pilnībā nodevusi medicīnas personāla rokās. Man daudz kas nepatika, tāpēc palicis rūgtums. Otrās dzemdības notika mājās – vannā –, un klāt bija tikai vecmāte. Tās bija kolosālas, jo varēju pati uzņemties 100% atbildību par bērniņa dzimšanu.

Arī meitiņa dzima mājās – bija noīrēts speciāls baseins, bija fotogrāfs, vecmāte, dūla, mana meditācijas vadītāja un visi mājinieki. Tā bija tāda ballīte! Jāatzīst gan, ka praktiski visu dienu, kamēr notika atvēršanās process, es lielākoties pavadīju guļamistabā, taču dzirdēju, ka ballīte ir grandioza. Godīgi sakot, mani traucēja, ka visu laiku jutos atbildīga par to, vai cilvēki ir paēduši, vai viņiem ir interesanti.

Tāpēc Jānīša dzemdībās izvēlējos mieru – jau no paša rīta jutu, ka pienākusi īstā diena, izgāju pastaigāties, iegāju vannā, paēdu kārtīgas pusdienas. Apgūlos, un drīz vien man nogāja ūdeņi. Turpināju gulēt uz tā paša sāna, jo jau zināju, ka tā būs vieglāk. Vēlāk gan atbrauca arī fotogrāfe un daktere, ieradās arī ģimenes locekļi, bet šīs dzemdības man ļoti patika. Izvēlējos dzemdēt sausajā – bez baseina. Pēc dzemdībām jutos lieliski, jo viss bija noritējis tieši tā, kā es gribēju – it kā es pati būtu pieņēmusi sev bērnu. Tā bija kolosāla pieredze!

Kad stāstu, varbūt viss izsklausās rožaini, bet ne par vienu dzemdību sekundi nevaru teikt, ka tā bijusi viegla. Nē! Meitas dzemdībās domāju: “Nu, kāpēc es atkal par to izšķīros? Tas taču ir nenormāli sāpīgi!”

Ikvienai sievietei jāzina, ka pēcdzemdību periods ir secīgs process, kurā daudz ko nosaka fizioloģija. Arī man pēc dzemdībām bijušas dienas, kad jūtos pavisam vāja, tāpēc cenšos domāt loģiski, jo apzinos, ko ar mani dara hormoni. Es zinu, ka ceturtajā, piektajā dienā krītas hormonu līmenis un gribas raudāt, lai gan pašai par to nāk smiekli.

Pēc dzemdībām vienmēr ievēroju noteiktu režīmu – pirmajā nedēļā pēc bērna piedzimšanas esmu nedēļniece – dzīvoju tikai pa gultu. Pēc tam esmu mēnešniece – mēnesi pavadu pa un ap māju – nekur tālu neklīstu un uz veikaliem nebraucu. Tad pārtopu gadiniecē – gadu visur esmu kopā ar bērnu – es nēsāju viņu ergo somā, mēs guļam blakus. Tam seko trīsgadnieku posms, kad bērns ir piesaistīts man, bet vairs ne tik cieši; pēc trīs gadu vecuma bērns kļūst sociāli ieinteresēts un pats sāk izzināt pasauli.

Man ļoti patīk būt stāvoklī, jo grūtniecības laikā vienmēr nometu svaru un esmu ļoti labā formā. Nelepojos ar ideālu vēdera presi, vēders ir samērā mīksts un elastīgs, tāpēc audi viegli padodas, līdz ar to neveidojas strijas. Par krūšu formu pašlaik neuztraucos, jo joprojām baroju Jāni. Vecākos puikas baroju līdz divarpus gadu vecumam, bet Martu pārtraucu barot tikai tad, kad jau četrus mēnešus biju stāvoklī ar jaunāko bērnu. Laikā starp bērnu dzimšanu izmācījos par krūts zīdīšanas konsultanti un konsultēju citas jaunās māmiņas, turklāt mācības ļāva labāk izprast arī pašai sevi.

Lai arī man nav problēmu ar lieko svaru, bērni ir padarījuši mani atbildīgu par pašas ķermeni, tam jābūt veselam un stipram. Tāpēc kopā ar fizioterapeiti mājās vingroju – stiprinu dziļo muskulatūru, aerobajai slodzei izmantoju nūjošanu, kas man ļoti patīk. Varu to darīt ar Jānīti uz muguras, bet dažreiz vīrs mani uz stundu palaiž, un es izbaudu nūjošanu vienatnē. Šobrīd eju arī uz šarko dušu – man ļoti patīk, jo tā ir īsa procedūra, kas labi tonizē ādu.

Tā kā mūsmājās ir četri bērni, ik pa laikam notiek īssavienojumi, jo jāpalīdz puišiem izpildīt mājasdarbus, meita grib spēlēties, mazais brālis atgādina, ka viņam nāk zobi. Dažubrīd tracis ir liels, bet mēs vienmēr tiekam galā un konkrēto nesaprašanos izrunājam.

Emocionāli bieži vien ir nepārtraukts menedžmenta spiediens, no kura atslābt varu tikai ap deviņiem vakarā, kad bērni gatavojas gulēt. Apzinos, ka mana emocionālā labsajūta ir mana atbildība pret bērniem un man jābūt laimīgai, lai laimīgus darītu bērnus. Tieši tāpēc priecājos, ka mums ir pašiem sava valstība, kur ballīte nekad nebeidzas. Man ir kolosāla dzīves bilance – 37 gadi, četri vienreizīgi bērni, brīnišķīgs vīrs. Esmu izdarījusi visu, lai sasniegtu to, ko biju plānojusi. Un bērni mani ir virzījuši tikai uz priekšu!