Iespējams, skaistākais mīlasstāsts mūslaiku vēsturē: Mjanmas politiķe Su Či un anglis Maikls Eriss

Viņas dzīves notikumus un pavērsienus var interpretēt dažādi – varbūt tas viss notika viņas izcelsmes dēļ, varbūt tikai nejaušību un apstākļu sakritības dēļ, bet varbūt tas bija īstas, skaistas un pašaizliedzīgas mīlestības nopelns. Tādas mīlestības, kas nepazina ultimātus, taču zināja, kas ir upurēšanās augstāku mērķu dēļ. Tieši tāpēc birmietes Su Či un angļa Maikla Erisa laulība, iespējams, ir skaistākais mīlasstāsts mūslaiku vēsturē.

Septiņdesmit četrus gadus vecā Auna Sana Su Či dzimusi toreizējās Birmas galvaspilsētā Rangūnā (tagad Jangona). Kad meitenei bija divi gadi, tika nogalināts viņas tēvs revolucionārs Auns Sans, kuru uzskata par demokrātiskās Birmas pamatlicēju. Mūsdienās mēs šo tālo, nabadzīgo un eksotisko Dienvidaustrumāzijas valsti pazīstam ar nosaukumu Mjanma.

Pateicoties prominentajai izcelsmei, viņai bija iespēja iegūt labu izglītību – 1964. gadā Su Či absolvēja Deli Universitāti Indijā, 1968. gadā – prestižo Oksfordas Universitāti, pēc tam trīs gadus nostrādāja Apvienoto Nāciju Organizācijas struktūrās. 1972. gadā viņa apprecējās ar angļu vēsturnieku Maiklu Erisu, laida pasaulē divus dēlus un uz 16 gadiem par karjeru aizmirsa, visticamāk, nemaz nenojaušot, ka drīz vien kļūs par vienas lielas un vēsturiski nozīmīgas nācijas iedvesmojošāko un spilgtāko figūru, militārās huntas lielāko biedu, kā arī personu, kas neizdzēšami paliks pasaules vēsturē.

Klusā vakarā atskan liktenīgais zvans

Ņemot vērā to, cik svarīgs un augsti stāvošs cilvēks bijis viņas tēvs, Su Či vienmēr gruzdēja nepabeigtības sajūta, jo vara pār valsti bija nonākusi despotiskās militārās huntas rokās, un šķita, ka sapnis par demokrātiju nu ir izsapņots, tāpēc, kad Eriss Butānas kalnos bildināja Su Či, viņam nācās samierināties, ka sieva dosies, ja savai valstij būs vajadzīga.

Pirmos 16 laulības gadus Su Či lieliski pildīja mātes un mājsaimnieces lomu, un, neraugoties uz savu feministiski noskaņoto draudzeņu dzēlīgajām piezīmēm, pat gludināja vīra zeķes un pati tika galā ar mājas soli, neņemot talkā mājkalpotājas. Šo idilli pārtrauca zvans kādā klusā 1988. gada vakarā – Su Či māte, ievērojama diplomāte, piedzīvojusi sirdstrieku un ir tuvu nāvei. Maikls jau tobrīd nojauta, ka šis vakars viņu dzīves mainīs līdz nepazīšanai.

Su Či devās uz dzimteni, domājot, ka tas būs dažu nedēļu jautājums, taču šķietami īsais brauciens aizsāka dramatisku notikumu virkni. Dzimtajā Rangūnā mājsaimnieci sagaidīja haoss un nekārtības – teju vai visa valsts aizturēja elpu, gaidot, kurp aizvedīs vardarbīgās sadursmes ar militāristiem. Kad Su Či nonāca slimnīcā, kur ārstējās māte, viņa atklāja, ka nodaļas un gaiteņi ir pārpildīti ar ievainotiem un mirstošiem studentiem, kuri bija sacēlušies pret režīmu. Tikmēr ziņa, ka valstī ieradusies dižā ģenerāļa meita, sāka izplatīties mežonīgā ātrumā. Cilvēkos dzima cerība, ka viņa varēs palīdzēt. Publiskas pulcēšanās toreizējā Birmā bija aizliegtas un tika vardarbīgi apkarotas, tāpēc slimnīcas gaiteņi kļuva par revolūcijas štābu, kura centrālā persona nu bija Su Či.

Vizīte dzimtenē ievilkās. No akadēmiskās vides pārstāvjiem Su Či saņēma piedāvājumu vadīt kustību, kas cīnās par demokrātiju. Viņa piekrita un nodomāja, ka, tiklīdz vēlēšanas būs aiz muguras, varēs atgriezties pie ģimenes Oksfordā, kur vēl pirms diviem mēnešiem lutināja savus dēlus un vīru.

Tikmēr Maikls, mājās pielipis pie televizora, vēroja spraigos un dramatiskos notikumus, kas risinājās kādreizējā britu kolonijā un viņa sievas dzimtenē. Telefonsarunās ar Su Či Maikls centās izklausīties bezrūpīgs un neizrādīt, ka trīc aiz bailēm par viņas drošību un raizējas, ka sievu varētu piemeklēt tēva liktenis; Maikla sievastēvu, kurš cīnījās par valsts atbrīvošanos no britu jūga un lika pamatus valstij, kuru mēs zinām tagad, nogalināja paramilitāra grupējuma locekļi.

Neraugoties uz bažām, Maikls zināja, kādas ir likmes un cik svarīga veselai valstij un tās desmitiem miljonu iedzīvotāju ir viņa mīļotā Su Či, kurai šobrīd kā nekad ir vajadzīgs atbalsts. Lai arī abi atradās tūkstošiem kilometru attālumā viens no otra, Maikls uzmundrināja laulāto draudzeni un atgādināja, ka viņa savai tautai ir vajadzīga. Tomēr režīms nebija ar pliku roku gāžams, tāpēc 1989. gadā Su Či nonāca mājas arestā. Tikmēr Maikls mājās uzelpoja – lai arī tālu prom, tomēr sieva beidzot bija lielākā drošībā. 1990. gadā viņas vadītā Nacionālā demokrātijas līga uzvarēja vēlēšanās, taču vara aizvien bija militārās huntas rokās.

Dēli izaug, bet mātei nav lemts to piedzīvot

Maikls saprata, ka tagad pienācis viņa brīdis upurēties, kā Su Či bija upurējusies ģimenes dēļ, un aizsāka plašu kampaņu, lai padarītu savu sievu par brīvības cīņu ikonu un pievērstu starptautiskās sabiedrības uzmanību, tādā veidā nodrošinoties, ka militāristi tik viegli viņai vairs nevarēs nodarīt pāri. Tomēr viņam vajadzēja darboties neuzkrītoši, jo fakts, ka Su Či bija precējusies ar ārzemnieku, bieži vien kļuva par pamatu absurdiem un pat seksuāla rakstura apvainojumiem birmiešu presē.

Turpmākos piecus gadus dēli, kuri mammas aizbraukšanas brīdī bija 12 un 14 gadus veci, no maziem puikām izauga par jauniem vīriešiem, taču Su Či nebija lemts to piedzīvot un būt viņiem klāt, lai palīdzētu kursēt cauri pusaudžu gadu vētrām un grūtībām. Viņa savas dienas turpināja vadīt mājas arestā, kur apguva budistu meditācijas praksi un studēja Mandelas un Gandija tekstus. Šajā periodā Maiklam bija izdevies iegūt vīzu un dažas reizes īsi apciemot savu mīļoto.

Lai arī šķēršļu ģimenei atkal vadīt savas dienas visiem kopā Oksfordas mājā īsti nebija, Su Či palika Birmā. Būdams vēsturnieks, Maikls apzinājās, ka viņa mīļotā raksta jaunu vēsturi, tāpēc turpināja darīt visu, lai atbalstītu savu sievu. Viņš rīkoja aizkulišu sarunas un turpināja izdarīt spiedienu uz politiķiem, bet mājās virs gultas piekāra neskaitāmās balvas, kuras sieva jau tobrīd bija saņēmusi. 1991. gadā šo altāri, kuru rotāja liela Su Či fotogrāfija, papildināja Nobela miera prēmija, kas tika piešķirta par “nevardarbīgo cīņu par demokrātiju un cilvēktiesībām”. Iespēju pateikt savu runu Su Či ieguva tikai 20 gadus vēlāk.

Viņi nenojauta, ka šī tikšanās būs pēdējā

Sievietes ieslodzītāji izspēlēja dažādus trikus, lai liktu politiķei ciest un atteikties no savas cīņas. Piemēram, liedza sakarus ar ārpasauli, tāpēc retais mierinājums – telefonsarunas ar vīru – ilgu laiku vairs nebija iespējamas. Maikls tikmēr baiļojās, ka sieva jau ir mirusi, taču viņu nomierināja kāda garāmgājēja nosūtīta ziņa, ka dzirdējis no viņas bruņoti apsargātās mājas plūstam klavieru skaņas. Taču tad mitrais Āzijas gaiss izpostīja mūzikas instrumentu, tāpēc arī šis vājais mierinājums bija zudis.

1995. gadā Maikls pēkšņi saņēma negaidītu zvanu no Su Či, kura paziņoja, ka atrodas Lielbritānijas vēstniecībā un atkal ir brīva! Priekam un saviļņojumam nebija gala. Šķita, ka beidzot ģimene atkal varēs būt kopā, tāpēc Maikls steidzās kārtot vīzu sev un dēliem. Drīz vien ģimene atkal satikās, un Su Či nevarēja vien beigt brīnīties, kā izaudzis viņas jaunākais puika. Sieviete neslēpa – uz ielas viņa bez mazākajām aizdomām būtu šim jaunietim pagājusi garām. Lai gan abi to nenojauta, šī diemžēl bija pēdējā reize, kad laulātie satikās.

Šajā laikā Su Či bija nolēmusi, ka paliks valstī pat tad, ja tas nozīmēs turpmāk būt nošķirtai no ģimenes. Vērojot notikumus Mjanmā, daudzi, jo īpaši sievietes, uzdeva visai loģisku jautājumu – kā māte spēj būt tik ilgi prom no saviem bērniem? Viņas dēls Kims vēlāk to izskaidroja pavisam vienkārši: “Viņa darīja to, kas bija jādara”, savukārt pati Su Či reiz sacījusi: “Savās drūmākajās stundās es baidījos, ka esmu vajadzīga saviem puikām.”

Pēc trim gadiem Maikls uzzināja, ka sirgst ar vēzi un laika vairs nav daudz. Viņš nekavējoties pieteicās Mjanmas vīzai, lai varētu atvadīties no sievas, taču saņēma atteikumu. Iespējams, režīms šajā ģimenei smagajā situācijā saskatīja risinājumu. Maikls nemaz nedomāja mest mieru, viņš sniedza pieteikumus atkal un atkal. Kopā 30 reizes... Varas pārstāvji aizbildinājās, ka atsaka ieceļošanu tāpēc, ka nevarēs sirgstošajam nodrošināt nepieciešamo medicīnisko aprūpi, taču visiem bija skaidrs, ka tās ir tikai atrunas.

Viņš bija pelnījis atvadīties, bet liktenis lēma citādāk

Notikušais piesaistīja arī citu pasaulē prominentu personu uzmanību; vēstuli ar lūgumu ļaut laulātajiem satikties uzrakstīja gan Romas pāvests Jānis Pāvils II, gan toreizējais ASV prezidents Bils Klintons, taču bez rezultātiem. Galu galā pie Su Či ieradās militārists, kurš paziņoja, ka viņa var doties atvadīties no sava vīra, durvis ir vaļā, taču tad viņai jādodas uz Oksfordu. Šī smagā izvēle, kas bija vajājusi viņu desmit nošķirtības gadu garumā, nu kļuva par ultimātu – valsts vai ģimene.

Viņa saprata, ka došanās pie Maikla nozīmēja aizbraukšanu pavisam un visi šie svešumā pavadītie gadi, viss, par ko viņi abi bija cīnījušies un kā dēļ tik ļoti upurējās, būtu kļuvis bezjēdzīgs, jo atpakaļ valstī viņu neviens neielaistu. Su Či vairākas reizes izdevās sazvanīt Maiklu no Lielbritānijas vēstniecības telpām, taču viņš bija nelokāms – sievai jāpaliek un jācīnās līdz galam, pretējā gadījumā visi šie garie gadi, visa šī savas mīlestības un ģimenes laimes upurēšana būtu bijusi veltīga.

Maikla dvīņubrālis vēlāk atklāja – Su Či, sapratusi, ka Maiklu nekad vairs nesatiks, uzvilka kleitu viņa mīļākajā krāsā, matos iesēja rozi un nofilmēja atvadu video, kuru izdevās izvest no valsts un nogādāt Lielbritānijā, taču... divas dienas par vēlu, Maikls bija miris, viņš atvadu ierakstu noskatīties nepaguva un savā 53. dzimšanas dienā devās mūžībā.

Savas dzīves laikā Maikls bija publicējis savas un sievas esejas. Vienā no vēstulēm Su Či vēl pirms kāzām rakstījusi: “Reizēm mani pārņem bailes, ka apstākļu sakritību un valstisku iemeslu dēļ tiksim šķirti brīdī, kad būsim bijuši laimīgi, un tas mums nodarīs lielas sāpes.” Tā vien šķiet, ka viņa juta un zemapziņā saprata – liktenis viņai ļaus uzzināt, ko nozīmē īsta mīlestība, taču baudīt dienas kopā ar vīru viņai nebūs lemts.

Draugi vēlāk stāstījuši, ka Maikls nekad nav sūdzējies par sievas prombūtni un nekad nav izteicis vēlmi, lai viņa izbeidz cīņu un atgriežas mājās, gluži pretēji – vienmēr atbalstījis savu laulāto draudzeni, kuru birmieši dēvē par lēdiju.

Su Či pēc vīra nāves vēl 11 gadus pavadīja mājas arestā, situācija valstī nereti lika domāt, ka šī kauja netiks uzvarēta, taču 2010. gadā lēdija beidzot tika atbrīvota. No savas mājas viņa iznāca, smaidot sanākušajam pūlim, kas nebeidza sajūsmināties, ka šī diena beidzot ir pienākusi. Notikumus nabadzīgajā un daudziem nezināmajā Āzijas valstī vēroja visa pasaule. Toreizējais ASV prezidents Baraks Obama sacīja: “Viņa ir mans varonis un iedvesmas avots visiem, kuri strādā pie cilvēktiesību stiprināšanas Mjanmā un visā pasaulē.”

Tajā pašā gadā Mjanmā notika pirmās demokrātiskās parlamenta vēlēšanas, un pēc 60 gadiem, kas tika pavadīti militāristu jūgā, demokrātiskā ceļā tika izraudzīts prezidents, kurš gan bijis vairāk simbolisks, jo īstā vara beidzot nonāca lēdijas rokās. Valsts konstitūcijas dēļ Su Či pati nevar būt prezidente, jo viņas vīrs un bērni ir ārvalstu pilsoņi, taču šobrīd viņa ir redzamākā politiķe valstī un ieņem jaunizveidotās valsts padomnieces amatu un ir faktiskā valsts vadītāja.

Cīņa nebeidzas

Gadiem ejot, pavisam noteikti var teikt, ka Erisa upuris nav bijis veltīgs – viņa sieva izturēja. Tiek uzskatīts, ka Mjanmā tagad valda demokrātija, taču Su Či cīņa aizvien nav galā – kādreiz viņas apņēmību un spēju iet uz mērķi apbrīnoja visā pasaulē, tagad lēdija nereti tiek asi kritizēta represiju dēļ, kuras Mjanmas armija īstenojusi pret rohindžas musulmaņiem. Pagājušā gada nogalē politiķe brīvprātīgi ieradās liecināt Apvienoto Nāciju Organizācijas tiesā, kur kategoriski noraidīja Mjanmas armijai izvirzītās apsūdzības genocīdā.

Sākoties sadursmēm ar šo Mjanmas minoritāšu tautu, kuru laikā gan izlietas desmitiem tūkstošu cilvēku asinis, gan no savām mājām bijuši spiesti bēgt simtiem tūkstošu cilvēku, starptautiskajā arēnā pat izskanēja aicinājums atņemt Su Či Nobela miera prēmijas laureātes titulu, jo viņa nav darījusi gana, lai apturētu notiekošo nežēlību, taču Norvēģijas Nobela komitejas pārstāvji paziņoja, ka šīs prestižās prēmijas tiek piešķirtas par sasniegumiem pagātnē, tāpēc nav pamata anulēt Mjanmas politiķei piešķirto balvu.

Šobrīd Auna Sana Su Či kļuvusi par neviennozīmīgi vērtētu personu, taču fakts, ka, iespējams, īsta, tīra un nesavtīga mīlestība palīdzēja viņai nesalūzt un izturēt daudzus garus gadus prom no ģimenes un sabiedrības, ir neizdzēšams. Kas zina, kāda šobrīd būtu Mjanma, ja Su Či un Eriss nekļūtu par vienu komandu.