Zaiga Gaile: "Šarmantāk ir apdzīvot vecu māju, nevis būvēt jaunu"
Varētu domāt, ka arhitektam nav lielākas kaislības, kā uzprojektēt ko jaunu – ja ne skandalozu, tad tik skaistu, lai ļaudis brauktu skatīties uz to vien. Bet tikai ļoti nobriedusi personība var vēlēties iepūst jaunu dzīvību vecās, ar sliktu slavu, šķietami neglītās, bieži vien – īstās, miskastēs. Zaiga Gaile iestājas par kādas staļinisma laiku būves pārtapšanu laikmetīgās mākslas muzejā.
Pēdējā laikā pārliecināmies, ka arhitekts nav tikai mākslinieks. Viņam jābūt arī filosofam, lai saprastu sabiedrībā sāpīgo, un kareivim, lai viņa idejas vispār ieraudzītu dienasgaismu. Ar Rīgas Tehniskās universitātes ēku Zaigai Gailei ir visciešākais kontakts, to projektējis viņas pasniedzējs, pati tur mācījusies, projektu tās pārtapšanai par laikmetīgās mākslas muzeju izstrādājusi viņas vedekla.
Ēka muzejam ir ideāla
– Pirms vairāk nekā gada mani uzaicināja pie fonda Mākslai vajag telpu dibināšanas. Tikāmies Mūkusalas galerijā un lēmām, ka par laikmetīgās mākslas muzeja vietu virzām Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) veco ēku. Mums tā šķiet ideāla vieta. Ir bijis daudz meklējumu: domas par Uzvaras parku Pārdaugavā pie Āgenskalna līča, bija arī trakas idejas – atjaunot Dzelzs tiltu un uz tā uzlikt muzeju, runāja arī par Triangula bastionu un veco fabriku “Boļševička”. Mana pozīcija – ja Rīgas vēsturiskajā centrā patlaban ir 350 tukšu māju un mēs nezinām, ko ar tām iesākt, tad, domājot valstiski, Rīgā neko jaunu būvēt nevajag. Piemēram, vecā Nacionālās bibliotēkas ēka – nevienam par to nav nekādu nākotnes plānu. Nāks iekšā kāds hotelis, biroji? Tā ir kultūras vieta, šobrīd tajā iegājis laikmetīgās mākslas festivāls Survival K(n)it. Esmu bijusi Boļševičkā – brīnišķīga celtne, taču man šķiet mazliet par tālu. Bet centrā mums ir milzīga, tukša māja, kas atbilst visiem parametriem: platība, novietne, pagalms, griestu augstums, pat zāle 500 vietām, kur var rīkot seminārus, koncertus, viss gatavs. RTU ēka ir Rīgas domes īpašums, augstskola no tās gandrīz jau ir izgājusi, palicis vienīgi rektorāts. Visi pārvācas uz Ķīpsalu, kur atjauno un labiekārto padomju laika studentu pilsētiņu. Mans kā arhitektes ieguldījums ir tas, ka strādāju ar studenti, kuras diplomdarbs bija tieši šā projekta izstrāde. Tā ir Maija Putniņa-Gaile, mana vedekla. Gada garumā šo māju tiešām pamatīgi izpētījām – tās vēsturi, tehnisko stāvokli, iespējas pārbūvēt...
– Esat apmierināta ar Maijas darbu? Tajā ir daudz jūsu iespaida?
– Esmu apmierināta. Bet par iespaidiem – formāli projektu vadīja Ivars Strautmanis, es turēju roku uz pulsa, un priekšlikums, manuprāt, ir interesants. Kad projektu prezentējām Nilam Ušakovam, viņš teica – mani nav jāpārliecina, man tā doma ļoti patīk. Un, ja valsts nevar, es labprāt to uzņemtos kā domes priekšsēdētājs. Tā vēsturē jau ir bijis – ja valstij nav naudas, varbūt pilsētai ir vairāk. Mēram ir doma, ka to varētu attīstīt kā Eiropas finansējuma projektu, varbūt kā public-private. Ēka muzejam ir ideāla – var atrast vietu pētniecības darbam, bibliotēkai, jauniešiem... Tagad jau muzejos nav tikai ekspozīciju zāles vien, tas ir vesels institūts.
– Jā, muzeji pārvēršas par sociāli aktīvām vietām.
– Turklāt ēka atrodas centrā, Vecrīgā, kur viss koncentrēts.
Man tas šķiet šarmantāk
– Kāds ir jūsu ieskats par laikmetīgās mākslas muzejiem pasaulē? Kuros bijuši spēcīgākie iespaidi? Vai iespējams ko nošpikot mūsējam?
– Es šovasar daudz ceļoju. Mēs ar Māri, manu vīru, Parīzē bijām jaunajā, slavenajā Luija Vitona muzejā, atjaunotajā Pikaso muzejā, vienmēr aizejam arī uz Orsē. Tad braucām uz biennāli Venēcijā, un arī tur četras dienas tikai māksla, māksla, māksla. Pasaulē ir tendence muzejus likt vēsturiskās ēkās. Arī mūsu Nacionālais mākslas muzejs saglabā veco māju, domājot par jaunām piebūvēm. Nesen biju Kopenhāgenā, tur vecajai gliptotēkai, kas celta 19. gadsimta beigās, ir moderna piebūve. Man tas šķiet daudz šarmantāk – apdzīvot vecu māju, nevis būvēt pilnīgi jaunu. Taču, kad nodibinājām fondu – tajā laikā nebija citas idejas gaisā, parādījās Kultūras ministrijas paziņojums, ka kopā ar AB.LV banku un Teterevu fondu muzejam būvēs jaunu ēku Skanstes pļavās. AB.LV bankai pieder milzīgi īpašumi, kur top jaunais rajons “New Hansa city”. Tur būs viņu lielā bankas ēka, biroju un dzīvokļu ēkas un arī laikmetīgās mākslas muzejs. Un sabiedrība sāka domāt – kas te notiek? Divi muzeji savā starpā sacenšas? Vai esam tik bagāti, ka mums vajag divus laikmetīgās mākslas muzejus? Ko liks vienā un ko otrā?
Tā šūmējamies jau divus gadus. Tad Andai Treijai uz galeriju Daugava aizvedām savu maketu, un viņa sāka vākt parakstus mūsu projekta atbalstam. Jā, var teikt, ka mēs drusku savā starpā sacenšamies. Bet faktiski tas nav pareizi. Piemēram, Vitons taisa somiņas, sauc to par mākslas kolekciju un ceļ savu brīnumu – ārkārtīgi lielu, dārgu muzeju, kas ir spēļmantiņa, skulpturāla forma. Tas pārstāv pēdējo 30 gadu līniju, ka muzeji vairs nav kā glabātavas, klasiskas ēkas, bet kā skulptūras. Slavenākais piemērs ir Bilbao Gugenheima muzejs Spānijā – arhitekts Frenks Gērijs to veidojis no lietām formām. Visa pasaule atklāja, ka ir tāds miestiņš Bilbao, visi sāka braukt turp – un tikai tā muzeja dēļ. Tas, protams, mainīja visu pilsētiņas dzīvi. Es tādos muzejos esmu bijusi ļoti daudz – arhitektūra kā liels mākslas darbs, bet jautājums – kā telpai tajā izdodas sadzīvot ar mākslu. Neesmu bijusi Bilbao, bet Luija Vitona muzejs ir ielikts parkā, ļoti skaistā vietā, tā ir elpu aizraujoša sajūta – skulpturālas formas ēka kā bura, var uzkāpt uz jumta, ir skats, rakurss. Bet īsti nav kur likt mākslu, galvenā izstāde ir pagrabā. Jo mākslai tomēr vajag kasti – baltu vai melnu...
– Un plaknes?
– Instalācijām nevajag. Un te ir pretruna – Vitons parādījis, cik bagāti viņi ir, cik milzīgas iespējas, ko var atļauties...
– Varbūt arī – cik radoši...
– Jā. Bet, manuprāt, tas nav valstisks skatījums. Tādas pasaules arhitektūras zvaigznes kā ZahaHadidArchitects rada mītiskas vietas, uz kurām cilvēki brauc un skatās. Pirms gada viņi uzbūvēja Alijeva centru Baku – baltu, skulpturālu brīnumu, kas demonstrē, kādas mūsdienās ir iespējas, cilvēka fantāzija – futūrisma arhitektūra, ļoti sarežģīta. Bet šiem objektiem ir diezgan grūti sadzīvot ar mākslas darbu ekspozīciju klasiskā izpratnē. Tajos nav kantainu istabu, plakņu, visur liektas formas. Pirmo tādu pirms vairāk nekā 50 gadiem uzcēla Frenks Loids Raits – Gugenheima muzeju Ņujorkā. Vidus ir tukšs, pa spirāli ej augšā, un gar tās malām izvietoti mākslas darbi. Uz slīpas virsmas likt klasisko mākslu, gleznu ir problemātiski. Un vēl šiem modernajiem brīnumiem ir tendence, ka tie aizraujas ar ļoti plašām telpām – milzīgi vestibili, kāpnes. Arī Luija Vitona muzejā slīpajās, liektajās telpās ir ārkārtīgi maz mākslas. Vide piemērota instalācijām, video, varbūt speciāli šīm telpām veidotiem objektiem.
– Māksla tiek pakārtota arhitektūrai?
– Tā sanāk. Un tāpēc tik brīnišķīga ir Venēcija ar veco Arsenālu – mākslu var likt pie sienām. Kad tur nonāku, es trīs dienas burtiski aulēkšiem, un ir tik ļoti daudz iespaidu. Nu, māksla ir mainījusies – no plaknes, gleznas, skulptūras tā ieguvusi jaunas formas. Varu tikai izteikt subjektīvas pārdomas, kas ir tā laikmetīgā māksla...
– Un kas tad, jūsuprāt, ir laikmetīgā māksla?
– Labi, ja kāds to vispār varētu definēt. Brīžiem ir sajūta, ka ir vēlēšanās šokēt, pārsteigt. Tas nāca jau ap gadsimta vidu, pēckara laiku, kad māksla izkāpa no taisnajām plaknēm, izstādēs rindām bija urīna burciņas, pisuāri – nu, ekstrēmi. Bija Amerikas abstrakcionisti, Vorhols, kurš tagad jau kļuvis par klasiku. Mainoties dzīvesveidam, arī māksla vairs nav statiska. Pa brīžam ir bijis tā, ka zaudēju ticību, ka laikmetīgā māksla mani var saviļņot tāpat kā, teiksim, vecmeistara glezna. Bet pēdējā laika pieredze ir ļoti laba. Esmu guvusi tādu saviļņojumu no laikmetīgās mākslas, kas gudri veidota... Tas laikam ir kā ar visu mākslu – var uzrunāt tikai izcilības. Ja tā padomā, no vēstures taču esam savākuši tikai tās.
– Un pelavas nepieminam...
– Jā. Ar laikmetīgo mākslu ir tik daudz eksperimentu – Venēcijā viss Arsenāls bija pilns ar krāmiem, izgāju cauri pa taisno. Bet bija dažas brīnišķīgas ekspozīcijas, absolūti augsti punkti. Tur bija spāņu tēlnieka Žaumes Plensa darbs – no metāla stieplēm savīta milzīga sievietes galva, es tiešām tam noticēju. Otrs atklājums ir indiešu mākslinieks Anišs Kapūrs – Versaļā bija izstādīts viņa darbs Marijas Antuanetes vagīna. Varat iedomāties?! Tas bija skandāls – Versaļa, svēta vieta, karaļa pils... Un pēkšņi uz galvenās ass, zem pils logiem – milzu vagīna, desmit metru gara, atvērusies, no rūsaina metāla, hiperbolizēta. Māksliniekam bijusi asociācija – ka vagīna pieplūst asinīm, piepūšas, un tas ir kā varas mehānisms, varas anatomija, fizioloģija. Vienkārši lieliski. Kapūrs ir ģēnijs. Es saku, ka tā var darīt, manī nav tāda tabu. Runa ir par varu šodien, un Kapūrs runā tieši – par to, kas pasaulē notiek, kā mākslinieks to jūt. Tā šovasar atklāju divus brīnišķīgus tēlniekus. Nu, mēs visi varam ākstīties – uzlikt kādus krāmiņus, bet pēc tam man ir diezgan bēdīgi. Vasarā draugi pārmeta, kāpēc neeju uz izstādēm. Saku – man pēc Venēcijas un Parīzes ir grūti skatīties tādus diezgan sasteigtus, nenopietnus darbus.
Bet galvenais jautājums tagad ir par to, kādam jābūt Latvijas laikmetīgās mākslas muzejam. Laikmetīgās mākslas muzeji ir gan Viļņā, gan Tallinā, un mēs vienmēr gribam salīdzināt. Arī Viļņa veica rekonstrukciju – Revolūcijas muzejam piebūvēja administratīvo ēku, veica stilīgu padomju laika arhitektūras rekonstrukciju. Muzeja direktore mūs izvadāja divas stundas, un es sapratu, kas ir lietuviešu māksla.
Mēs un citi
– Jā, kopā ar latviešiem, Parīzes un citām starptautiskām skolām, tā redzi paralēles. Uzskatu, ka mūsdienu laikmetīgās mākslas muzeju nevaram pasniegt ierobežoti – tikai ar latviešu mākslu. Arī teorētiķi runā, ka mums tajā jāieliek vismaz Baltijas valstis, lai sasaisti redzam visa reģiona kontekstā. Piemēram, astoņdesmitajos gados Polijā bija ļoti spēcīgs plakāts. Bet blakus bija mūsu spēcīgo plakātistu, grafiķu paaudze – Dimiters, Smelters, Ieviņš, Polis, arī pasaules līmeņa. Mēs varētu muzeja stratēģiju veidot tā, lai varam salīdzināt, ielikt kontekstā. Problēma, ka tādas kolekcijas veidot ir dārgi. Mūsu mākslinieku darbi ir divos milzīgos fondos: viens valsts mākslas muzejā, otrs Mākslinieku savienībā. Mākslinieku savienībā ir ārkārtīgi bagātīga kolekcija, bet ļoti sliktā stāvoklī, nevīžīgi glabāta, nav apsargāta.
– Kā viena laika mākslas miksēšana vispār reāli ir iespējama?
– Domāju, realizējot apmaiņu. Šādas sasauces redzam arī Mākslas muzejā – gleznotāji brauca uz Parīzi, tur bija kubisms, atgriezās, un visi sāka tā gleznot. Piemēram, Rozentāla impresionisms pilnībā saskan ar franču impresionismu. Tendences staigā, ierobežot nav iespējams, un reizēm ir ļoti skaisti salīdzināt. Mums kā mazai valstij ir ļoti grūti izlauzties pasaulē, un nevienam tas īsti nav izdevies. Pa kādam darbam ir Tretjakova galerijā, privātās kolekcijās... Kādreiz šķiet – mums ir tādas pērles, gribētos Ilmāru Blumbergu iznest kur ārā, parādīt. Gribētos, lai kāds ieiet tajā pasaules mākslas listē ar savu vārdu. Tagad visi tik pielūdzam zvaigznes, bet varbūt vajag mierīgi dzīvot un nenoniecināt sevi, savu mākslu.
Sarunas uz beņķīša
– Sešdesmito gadu beigās iestājos Rīgas Politehniskajā institūtā, un mums ārkārtīgi laimējās, ka vēl mācījāmies Rīgas centrā, nevis Ķīpsalā.
– Tieši tajā ēkā?
– Jā, augšā bija zīmēšanas darbnīcas, arī lekcijas tur notika. Bet netālajā Krāmu ielā viena viduslaiku mājiņa bija mūsu nodaļai. Pirmajā stāvā bija auditorijas, pa čīkstošām vītņu kāpnītēm varēja uzkāpt projektēšanas darbnīcās. Man laimējās – biju pēdējais gads, kas tur bēniņos izstrādāja diplomdarbus. Tīlmanis bija veco laiku cilvēks, staigāja pirmskara uzvalkos, vienmēr ļoti disciplinēts, mācīja projektēšanu. Tā bija pirmskara kultūras paaudze: profesors Jurijs Vasiļjevs bija kā staigājoša enciklopēdija, arhitektūras vēsturi mācīja Pujāts. Tur bija tāds vecmodīgums un savstarpēja cieņa. Darbs ar pasniedzēju bija pa četrām stundām divreiz nedēļā. Students mājās ir ko uzzīmējis, pasniedzējs apsēžas uz beņķīša blakus – es vēl tagad atceros tās sarunas. Bez vecajiem profesoriem bija arī ļoti aktīva četrdesmitgadīgu vīriešu paaudze: Gunārs Asaris, Ivars Strautmanis, Modris Ģelzis, visi ļoti veiksmīgi. Man ļoti laimējās, ka nemācīja kādi otrās, trešās šķiras arhitekti. Ivars Strautmanis ar Oļģertu Ostenbergu un Gunāru Asari tikko bija pabeiguši Salaspils memoriālu, Maskavā dabūjuši vissavienības prēmiju, ideju pārņemti, ar pasaules elpu. Modris Ģelzis bija veicis Filharmonijas rekonstrukciju, projektējis Dzintaru koncertzāli. Ģelzis mani aicināja strādāt savā darbnīcā. Man tagad tik daudzi, sevišķi ārzemnieki, jautā – kur jūs esat mācījusies? Un es lepni saku, ka Politehniskajā institūtā Rīgā, man nav nekādas ārzemju izglītības. Bet par RTU ēku – jāatzīst, jau kārtojot iestājeksāmenus, sajūta tur bija nospiedoša.
– Arī tagad nav diez ko priecīga.
– Šo māju Kaļķu ielā 1 necēla kā mācību iestādi. Tīlmanis to projektēja kā pasūtījumu – Komunistiskās partijas pārvaldes ēku. Komunistu pils, par visu banku. Staļina laika dekori – koridoros ģipša veidojumi, kas, manuprāt, nav nemaz tik slikti, arī zāle bagātīgi dekorēta, ar kolonādēm. Tur interjerā bija viss, ko saucam par Staļina baroku. Un arī ārpusē – cēlapmetums ar granīta gabaliņiem, dekoratīvās joslas. Tagad ēka stāv noplukusi, neredzama, bet, ja to atjauninātu, tā būtu brīnišķīga.
– Tiešām?
– Nu, tāpēc ka interesanta. Tai nav nekādas vainas. Jā, ļoti smagnēja, tāpēc projektā mēģinām to labot. Tīlmanis to ielika kā milzu kvartālu, bet tas nav Vecrīgas mērogs. Viduslaikos bija mazas mājiņas. Jau trīsdesmitajos gados Ulmanis tās sāka nojaukt un būvēt lielas banku ēkas. Finanšu ministrija vien aizņem veselu kvartālu. Tas ir imperiālais stils, kas sākās pirms kara ar Musolīni, fašisma varas arhitektūru un turpinājās arī pēc kara, tikai ar citu varu. Tīlmanis ēkai bija uzprojektējis augstu torni – tā kā Rātes nams bija nojaukts, viņš izdomāja, ka komunistu tornis to varētu aizstāt. Bet Maskavā to nogrieza, nezinu, kāpēc. Viņš viesnīcas istabiņā esot ņēmis maketam nost tornīti. Tāpēc tagad ir skatu platforma bez torņa. Bet māja ir pamatīgi būvēta. Tajā laikā vēl nebija pārgājuši uz lētiem, viegliem materiāliem. Bet iekšpuse nospiedoša – koridori ļoti gari...
– Un tumši.
– Arī auditorijas ir krēslainas. Bet ir kāda nelaime, un tā ir pati galvenā – Tīlmanis māju cēla, pilnīgi nerespektējot vēsturisko ielu tīklu, pazemes ģeoloģiju, enerģētiskās ūdens līnijas, āderes. Piemēram, Purvciemā mājas lūst uz pusēm, jo tās ir iebūvētas purvā. Un arī RTU ēka lūst, jo uzbūvēta uz Ķemerejas ielas, kas tika likvidēta.
– Ko nozīmē – lūst uz pusēm?
– Ir plaisa visā augstumā, kuru kaut kā visu laiku mēģina savilkt. Tā ir, ja māju neieliek āderēs, tā lūst, nobrūk stūri. Tāpēc mēs to ielu projektā mēģinājām atjaunot, līdz ar to māja tiek sadalīta divās daļās, un no Strēlnieku laukuma ir iespējams nonākt ēkas pagalmā pa taisno, nav jāapiet milzīgais kvartāls. Mēs šo būvi it kā uzirdinām. Tas, protams, ir tikai viens priekšlikums – varbūt kontroversāls, drosmīgs, kā jau studenta darbā, bet, domāju, labs. Veicot ēkas izpēti, atklājām, ka tās lielajā pagalmā ir redzama vecā pilsētas struktūra, atklājas neskarti pagrabi ar velvēm. Tā laikmetīgās mākslas muzeju varētu savienot ar arheoloģiju – pamazām rakt vaļā, lai cilvēki pastaigājas, lai ir, kur jauki pasēdēt, pagalmā izvietot āra skulptūras, instalācijas. Muzejam šādi dārziņi ir ļoti svarīgi.
Noslēgtība daudzviet saglabājusies no padomju laikiem – ja mājām taisījām terases, tad uz tām neviens negāja, tāpat uz balkoniem. Pat kafejnīcām logi bija ciet. Es mācījos 2. vidusskolā, kas atrodas pie kanāla, bet ūdens tuvumu nekad nejutu, viss plānojums bija uz iekšu. Tagad tiecamies uz katru ūdens peļķi. RTU ēkai ir fantastiska vieta – skats uz Daugavu, bet viss aizaudzēts ar liepām, tās ir nekoptas, kā mūžamežs. Tāpēc ir krēsla. Bet vistrakākais ir autostrāde. Ja kāds pilsētas mērs vismaz vēsturiskā centra robežās, no Strēlnieku laukuma līdz pilij, bet vislabāk – jau no tirgus, uzņemsies ielaist satiksmi pazemē, viņš ar to ieies vēsturē. Tā dara visā pasaulē – pilsēta iet pie ūdens.
– Bet kāpēc attieksme ir mainījusies?
– Agrāk bija ostas, vecos zīmējumos redzat Rīgas panorāmu – Daugava pilna kuģiem, strūgām, laivām, tirgus upes malā, bet tad vienā brīdī tas pazūd. Acīmredzot parādījās tvaikoņi, ostas kļuva netīras, smirdīgas, un cilvēki no tāda ūdens bēga. Arī Rīgā tas rajons bija briesmīgs.
– Tā bija vēl padomju gados.
– Bet es šodien Daugavā peldējos! Un es to daru katru rītu.
– Jūsu māja ir pie paša ūdens.
– Jā. Mans vīrs šogad atkal veica analīzes – ūdens ir perfekts. Mēs tur dzīvojam no 1997. gada – kopš tā laika katru rītu peldos, braucu ar riteni. Iedomājieties, kas tā būtu par paradīzi, ja mēs atkal varētu pieiet pie Daugavas! Tagad, kad ir problemātiski tikt pāri autostrādei, lielajām stāvvietām, krastmala ir mirusi.
– Es pilnīgi par to nebaidos, jo visu mūžu strādāju ar māju pārveidošanu – es atbaidošas, vecas ēkas padaru par dzīvotājām.
– Koka arhitektūra ir kas cits...
– Nē, esmu strādājusi arī ar industriālām būvēm. Kad iegājām Ģipša fabrikā, tā bija piekakāta. Pēc kara tur bija padomju armijas veļas mazgātava, no kuras netīro ūdeni laida Daugavā. Tagad, kad esmu to apdzīvojusi, apmīļojusi, cilvēkiem patīk šie kontrasti. Un es pilnīgi redzu, kā šo Staļina laika māju var notīrīt un tā mirdzēs savā skaistumā. Tā ir patiešām skaista. Tāpat kā cīnos par Okupācijas muzeju. Ir ļaužu grupa, kas saka – tas taču ir pretīgs, tāpēc jau liek plakātus virsū, ka negrib uz to skatīties. Bet es ar pilnu atbildību saku, ka arī šī ēka ir skaista. Ar gudru darbošanos vecās mājas var ārkārtīgi pacelt. To daru visu savu dzīvi – padaru tās skaistākas. Kāds bija Berga bazārs – viena noplukusi vieta, bija bail iet iekšā. Es te gāju kā bērns, studente – vienkārši atbaidoši pagalmi. Ticu, ka Rīgā tās 350, tagad jau varbūt 400, vecās ēkas, arī Stūra māja, var uzmirdzēt par jaunu.
– To nelāgo auru arī var noņemt?
– Jā, mēs mainām auru. Mēs tās vecās mājas pārlādējam. Piemēram, Rūmenes muiža, kur bijis gan sarkanais stūrītis, kolhoza ferma un mēslu kaudze. To visu pārlādējot, tiem, kas atbrauc, šķiet, ka pašreizējais skaistums tur ir bijis vienmēr. Tas pats ar koka mājiņām Ķīpsalā – tās visas bija sadalītas komunālajos dzīvokļos, katrai istabai priekšā šleperis. Parasti pirmais iespaids, kad ieiet koka mājās, ir mitrais gaiss un atejas smaka. Cilvēki sākumā ir šokā, bet pēc tam tajās dzīvo diplomāti. Un arī par RTU ēku domāju – tā ir vienkārši kolosāla, un tur var būt pasaules līmeņa muzejs.
Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris
