Una Ulme glābj ģimenes biznesu no 100 kilometru attāluma un atzīst: "Šī krīze ir nopietns pārbaudījums attiecībām"

Nu jau rit trešā nedēļa, kopš Ulme atstājusi Rīgu, lai vairītos no lieka stresa, ko raisījusi visu pasauli pārņēmusī pandēmija. Una skaidro, ka apzinās – pilsētā ar viņu „būtu cauri”. Viņai ir vāja stresa noturība, un kritiskos brīžos, kad informatīvās un emocionālās slodzes ir par daudz, klāt ir viņas lielākais ienaidnieks – veģetatīvā distonija. „Es to vienkārši nevaru atļauties!” atzīst žurnāla "Pastaiga" skaistuma redaktore.

Tagad Una veido sev jaunu ikdienas ritmu pie dabas, laukos, un ar tur gūto enerģiju no gandrīz 100 kilometru attāluma dalās ar savu dzīvesbiedru uzņēmēju Gaiti Burbu, kas palicis Rīgā pārstrukturizēt sava biznesa – veikalu “iDille” un restorāna “Buržujs” – darbību, lai noturētos virs ūdens ierobežojumu dēļ raisītās ekonomiskās krīzes periodā.

Vienmēr esi asociējusies ar stilīgu pilsētas dāmu, bet nu esi apmetusies uz dzīvi laukos.

Kad man ir ilgstošāki stresa periodi, braucu uz laukiem. Tā ir vienīgā vieta, kur, kaut īslaicīgi padzīvojot, man izdodas atgūt pašsajūtu un uzlādēt baterijas. Taču nu droši vien ilgāku laiku dzīvošu pie savas mammas Cēsu pusē, slavenajā sīpolpuķu audzētavā “Jaunrūjas”.

Tu šobrīd aktīvi glāb savu ģimenes biznesu.

Jā, sava dzīvesbiedra Gaita biznesā esmu bijusi iesaistīta vienmēr; mans profils bija sociālo tīklu kontu apkalpošana un publicitāte. Principā ar Gaiti iepazināmies, kad viņš grasījās atklāt pirmo vietējo ražotāju un eko produkcijas veikalu "iDille"...

Tāpēc, ka eko pārtikas joma arī tev personīgi ir tuva?

Nē, bet tas ir likumsakarīgi. Gadu gaitā tas ir veidojies, man pat nebija jānonāk līdz grāmatas uzrakstīšanai, lai saprastu, ka no kvalitatīva uztura ir atkarīgs ne tikai mans ārējais izskats, bet arī pašsajūta, enerģija un darbaspējas.

Gaitis krāsoja sienas, kad iepazināmies...

Šis stāsts nav dzirdēts!

Biju aizgājusi līdzi draudzenei, kura tolaik bija kopā ar vienu no Gaita draugiem, un ar skrituļslidām devāmies paskatīties, kā noris veikala iekārtošana. Gaiti pirmoreiz redzēju, kad viņš ar kailu torsu krāsoja sienu. (Smejas.)

Pašlaik ir trīs "iDille" veikali – tirdzniecības centrā "Rīga Plaza", Barona centrā un Āgenskalna tirgū. Vēl pirms pieciem gadiem atklājām restorānu "Buržujs" Berga bazārā. Bet visi šie biznesi mums ir bijuši tādi ļoti... smagi. Tādi īsti rūpju bērni.

Restorānam “Buržujs” šis bija pirmais gads, kad varējām atviegloti uzelpot. Sākumā tie bija zaudējumi, viss ieguldījums sāka atmaksāties tikai nupat, nupat. Atceros, tas bija burtiski pāris nedēļu pirms ārkārtas situācijas izsludināšanas valstī, kad pie sevis atviegloti uzelpoju – nu tad beidzot! Bija pienācis tas ilgi cerētais un gaidītais brīdis, kad vairs nav jālien no ādas ārā, jo cilvēki beidzot sāka regulāri nākt, novērtēja restorāna piedāvājumu un kvalitāti.

Pagājušajā gadā paplašinājām telpas, par to tiešām bija liels prieks. Piecus gadus mums vajadzēja, lai iekarotu savu vietu tirgū. Cik tam neaizgāja nervi, enerģijas, līdzekļu...

Un tagad nāca šis trieciens...

Jā, tik smags, pēkšņs, ka raudāt gribas. Un es raudāju, protams. Arī tagad, runājot, man asaras birst. Tas ir drausmīgi smagi. Tagad, kad uzņēmums ir beidzot izbāzis galvu virs ūdens, tāpat rodas papildu vajadzības. Vajadzēja labiekārtot lielo telpu. Dienu pirms tam, kad restorānu nācās aizvērt, tika uzstādīts lielais vīna skapis, ārkārtīgi skaists, meistara rokudarbs, darināts pēc specpasūtījuma. Skaidrs, ka nopelnīto jau nemitīgi liec iekšā – nopērc kādu mēbeli vai virtuves iekārtu, vai traukus. Uzlabojumi ir nepieciešami visu laiku.

Tagad tas viss vienkārši – bladāc! Nezinu, kā vispār šī nozare atkopsies. Tāpēc šobrīd, kā visi, pārorientējamies uz piegādēm. Uztaisījām internetveikalu idille.lv, kur piedāvājam gan veikalu "iDille" produkciju, gan restorāna "Buržujs" ēdienu sagataves, ko var pasūtīt. Ļoti novērtējam, ka Berga bazāra īpašnieks Aleksis Karlsons ir ļoti pretimnākošs attiecībā uz nomas maksu.

Visa šī krīze ir ļoti nopietns pārbaudījums arī attiecībām. Kā to izjūti uz savas ādas?

Mūsu gadījumā galvenais konfliktu cēlonis ir mūsu atšķirīgie temperamenti. Gaitis katru lēmumu vienmēr pieņem ļoti pārdomāti, viņš ilgi analizē; viņam nav raksturīga spontanitāte, līdz ar to ir grūti operatīvi pārorientēties. Bet es saprotu, ka krīzes brīdī ir steigšus jārīkojas, te ir minūtes no svara! Tomēr viņš vēl kaut ko grib parēķināt... Kāda rēķināšana, ja nevar vilkt garumā un vajag ātri rīkoties! Un tas ir interesanti – es no visas sirds cienu šo Gaita apdomīgumu, bet šajā brīdī šī viņa rakstura šķautne mani vienkārši tracina un uzvelk. Līdz ar to ir situācijas, kad ik pa laikam nometu klausuli, padusmojos pati ar sevi un pēc tam paturpinām tēmu. Lai arī pilnībā izprotu gan situāciju, gan viņa uzvedību, bet nu „dod pa nerviem”! Tomēr skatos, ka beigu beigās tas mūsu ģimenes biznesa vilciens kustas ātrāk. Es tā kā iedodu to pendeli, tad mums ir tāds sprakšķis, un tam seko rīcība no viņa puses.

Galu galā rezultāts tiek panākts!

Varbūt tas izklausīsies dīvaini, bet, manuprāt, šie ir „konflikti ar jēgu”. Šobrīd laiks ir tik saspiests, un man ir pat grūti aptvert, kas ir noticis, kas ir paveikts šajās pāris nedēļās! Notikumu apjoms ir tik blīvs, ka cilvēka prāts to nespēj apjēgt. Skaidrs, ka rīcībai ir jābūt simtreiz ātrākai, lai pielāgotos situācijai. Tas prasa nenormālu mentālo resursu. Tas, ka šobrīd esmu laukos, man palīdz būt kā mentālajam mentoram, kas var Gaiti, kas skrien savā trakumā, atbalstīt.

Man tā vide ir mierīga, apkārtne ir sakārtota, mēģinu visādi pati ar sevi strādāt, tādējādi varu arī viņam iedot druscītiņ no sevis. Jo tā pirmā krīzes nedēļa pilsētā mani jūtami grāva. To nespēju izturēt. Tagad fiziski esam katrs savā vietā, bet risinām visu kopā. Manuprāt, tieši šajā brīdī šis mūsu tandēms – mans miers komplektā ar Gaita nemieru, viņa lēnums ar manu ātrumu šoreiz ļoti labi mijiedarbojas. Ir tiešām tāda ļoti laba komandas sajūta.

Šis ir tas brīdis, kad jēdziens „pretpoli pievelkas” ir īstais apzīmējums tam, kas šobrīd ar mums notiek. Ja kādreiz, ikdienā, man tas nereti ir traucējis, tad šobrīd, mēs katrs nedaudz sev pārkāpjot pāri, tomēr beigu beigās ejam uz mūsu kopīgo rezultātu.

Var teikt, ka krīze jūsu attiecībām ir jauns atklājums?

Krīze mūs ir saliedējusi, un teikšu godīgi – iepriekš man ar Gaiti bija ļoti grūti sastrādāties. Taču šobrīd esam atraduši tādus kā saķeres punktus; saprotam, ka viens bez otra to neizdarīsim, mums nākas pieslīpēties. Arī tas ir interesanti un izaugsmi veicinoši. Īstenībā arī redzu, ka viņš burtiski atplaukst, kad jūt manu atbalstu, ka viņam tas ir ļoti svarīgi. Līdz šim viņš visu pats, pats, pats... Bet šobrīd ir pienācis tas moments, kad darbojamies kā komanda, un tas ir jauns atklājums mums abiem.

Restorāna “Buržujs” jaunais piedāvājums ir maltīšu sagataves ar piegādi mājās. Kā vērtē pirmos soļus biznesa pārorientēšanā?

Interese par restorāna “Buržujs” pusfabrikātiem ir un nepārtraukti pieaug. Daļa cilvēku, kas ir saņēmuši, pasūta arī atkārtoti. Tas ir apliecinājums, ka produkts ir apmierinājis.

Cilvēki raksta pateicības vārdus, daudzi atspoguļo soctīklos, kādi šie ēdieni ir sanākuši, publicē atsauksmes. Ir ļoti, ļoti laba atpakaļsaite.

Sākumā pasūtītāji galvenokārt bija cilvēki no mūsu draugu un paziņu loka, kā arī restorāna pastāvīgie klienti, kuri grib to "Buržuja" sajūtu kaut savās mājās. Un nāk klāt jauna klientūra. Piegādi nodrošinām Rīgā, Jūrmalā, principā aizvedam visur, kur gaida. Galvenais, lai aiziet līdz gribētājam!

Visu interviju ar Unu Ulmi par to, kā viņa skatās uz pandēmijas izraisīto krīzi un kādus ieguvumus ir atklājusi, lasi žurnāla “Kas Jauns” svaigākajā numurā!