Rojs Maizītis

Ceļotājs Juris Ulmanis par kalniem un Grenlandi: "Ekspedīcijā vienmēr vajag ņemt līdzi tādu lielu karoti"

Intervijas
2020. gada 2. maijā 05:42 2020. gada 2. maijā 05:42
  Sandra Landorfa | "Patiesā Dzīve"
Var teikt, ka, dodoties Grenlandes sniega laukos, aiz sevis velkot smagas ragavas, Juris Ulmanis klausīja savai asiņu balsij. Uzaudzis Ņujorkā, bet cēlies no vikingiem, viņš ir kāpis kalnos ar Teodoru Ķirsi, rūda sevi pārbaudījumos, sapņos sarunājas ar aktieriem un Amerikas prezidentiem, meditē retrītos… Pagājušā gada nogalē iznāca viņa grāmata Pēc pērlēm uz Grenlandi.

Zīmīgi, ka ar Juri Ulmani pirmoreiz tiekamies mācītāja sievas Ingas Rubenes grāmatas Elijas nama garša atvēršanā. Juris vienmēr ir možs, kā tikko no pielijuša meža iznācis, un visus smīdina ar komplimentiem Ingai – ka viņas gardo ēdienu dēļ nav bijis iespējas meditēt… Cilvēki pie Jura tiecas, jo viņš iemieso sapni – ka var piepildīt garīgu aicinājumu un fizisku nepieciešamību atstāt aiz muguras komfortu, visu, kas ierasts, nostāties aci pret aci ar nepieradinātu dabu, pārvarēt sevi, attīrīties, izvējoties… un atgriezties.

Foto: Jura Ulmaņa personīgais arhīvs

Skauta rūdījums

– Sajūta pēc tavas grāmatas izlasīšanas – ka tajā ir gan daudz fizioloģijas, gan daudz garīguma. Ko pats par to saki?

– Es varētu piekrist. Jā. Man ir interesanti reflektēt par to.

– Tiešām katru dienu rakstīji dienasgrāmatu?

– Jā, jā, ar roku, tādā skolas kladītē. To man iemācīja Teodors Ķirsis (latviešu alpīnists – S. L.). Ne gluži mācīja, bet pats to darīja. Es vēl vienu grāmatu pirms šīs esmu uzrakstījis – Mana kalna atklāsme. Par kalniem, kuros esmu uzkāpis.

– Esi domājis, kā tevī ir veidojusies vēlēšanās doties augstumos, plašumos, pārbaudījumos?

– Varu tikai minēt. Kad biju jauns, lasīju grāmatas par polārpētniekiem, jaunu zemju atklājējiem, vikingiem, kas ceļo uz nezināmo, un tas mani ļoti uzrunāja. Es fantazēju, sapņoju par to, un tas man kaut kā ir dziļi sirdī. Tā man liekas.

– Biji lielpilsētas puika uz asfalta?

– Esmu dzimis un audzis Ņujorkā, Bronksā, bet daba un mežonīgums mani ļoti piesaista. Nebija jau arī tā, ka nekad nebiju mežā bijis.

– Vecāki tevi veda pārgājienos, piedzīvojumos ar telti, ar laivām?

– Nē. Tuvākais tevis nosauktajam bija latviešu skautos Ņujorkā, vasaras nometne Katskiļu kalnos. Starp citu, tā joprojām darbojas. Prātam neaptverami, ko tik trimdas latvieši nedarīja! Un viss brīvprātīgi. Lai bērni nesēdētu, kā teici, asfalta džungļos, lai viņiem vasarās būtu, kur aizbraukt dabā, Ņujorkas luterāņu draudze nopirka zemi un izveidoja nometni.

– Kādu rūdījumu dabūji?

– Atceros, skautu nometnē Kanādā vienu nakti šausmīgi lija. Mums nebija telšu, gulējām guļammaisos. Man tolaik tas bija tik briesmīgi, cik vien var būt. Esi slapjš, nevari pagulēt, no rīta jāceļas, jāiet tālāk sirojumā…

– Labi, ja bērns piedzīvo, ka var būt arī citādi nekā mīkstā gultā?

– Noteikti! Domāju, bērniem tas īpaši svarīgi. Atceros, pirms dažiem gadiem mana meita gāja starptautiskajā skolā Ķīpsalā, tā organizēja izbraukumu, kurā jāpaliek pa nakti. Biju viens no vecākiem, kas brauca līdzi. Ar Artūru Irbi bijām atbildīgi par puikām. Iekurinājām ugunskuru, varēja redzēt, ka viņi nekad to nav piedzīvojuši, iepazīstinājām zēnus ar dabu, to, ka mežs ir foršs un skaists.

– Arī slapjā laikā var aizdedzināt ugunskuru, ja atrod pareizos egļu zariņus…

– Tā ir. To mums skautos mācīja, arī zemessardzē tā ir ikdiena.

Prāts aizslīd

– Man patīk, ka tu jau pirmajās grāmatas lappusēs stāsti, kā līdz tam nonāci – apzinoties, ka tas ir ļoti vērtīgs tavas dzīves mēnesis, kuru būsi prom, tāpēc ceļojumam jābūt ļoti labam, pārdomātam.

– Pats brīnos par to, kad tagad pārlasu. Varu iedomāties, ka es drīzāk tagad to darītu, ne pirms gadiem desmit. Acīmredzot kāda fiška man jau bija. Domāju, tas ir labi. Interesanti… Viena lieta, ko tikai tagad saprotu, – ka tajā ceļojumā, slēpojot garās distances, prāts aizslīd un tu kaut kādā veidā sāc meditēt.

– Cauri visām grūtībām, kuras apraksti?

– Visu laiku jau nav grūtības.

– Visu laiku vilkt ragavas aiz sevis…

– Tā ir. Cilvēkiem ir tendence atcerēties kaut ko ne tik pozitīvu – es to mēģināju aprakstīt. Un tā jau arī bija, bet ne visu laiku grūti, ne tā, ka es mocījos veselu mēnesi. Ir brīži, kad jūties citā dimensijā, ir tik patīkami, skaisti, ka sāc atcerēties sapņus, pagātnes lietas, par kurām nebiji domājis daudzus gadus. Es jutu to dievišķo, tagad varētu teikt. Tajā brīdī to nesapratu, bet tagad saprotu.

Foto: Jura Ulmaņa personīgais arhīvs

– To starp rindām varēja izlasīt. Ja tev tagad kā no putna lidojuma jāpaskatās uz Grenlandi un jūsu ekspedīciju – kādu atceries šo zemi?

– Kā sniega un ledus tuksnesi. Tagad bišķi fotografēju, un ir teorija, ka bildes jādala pa trešdaļām… Grenlandē sanāk uz pusēm – skaistas zilas debesis un baltais. Tā apmēram atceros. Bet, protams, nav visu laiku tikai zils un balts, ir arī pelēkais… Un ir vējš, ģorga un vētra.

– Tev gribējās vēl kādu papildu pārbaudījumu sev radīt, ka izvēlējies šādu ekspedīciju, kur pašam jāvelk ragavas? Tas tomēr ir sarežģīti.

– Man ir jautājuši, kāpēc, un es varu to praktisko iemeslu izskaidrot – iekšā viss niezēja... Es būtu varējis braukt uz kādiem kalniem Ziemeļamerikā, bet jau biju kāpis Makinlijā, Aļaskā (Ziemeļamerikas augstākais kalns, kuru nesen pārsauca par Denali – S. L.). Tā ka skatījos…

Siltas kājas un lielā karote

– Vai tevi mazliet bremzēja nelaimes, kas bija notikušas ar mūsu alpīnistiem? Varbūt tāpēc domāji, ka pa līdzenu lauku iesi?

– Vispār tie notikumi mani bremzēja daudzus gadus – nekur nekāpt, neko nedarīt.

– Jo viņi bija tavi draugi?

– Jā, tuvi... Teodors Ķirsis ar kompāniju. Ar viņiem visiem es biju kāpis. Bet tas nebija iemesls, kāpēc izvēlējos ceļojumu pa Grenlandi. Tas, ko viņi man iemācīja, nāk līdzi, visu laiku ir manī iekšā un dod arī zināmu spēku. Atceros, ko Teodors, arī Imants Zauls – ar viņu šad tad vēl tiekos – man ir stāstījuši, rādījuši. Tās gudrības, iemaņas, ieteikumi ir mana priekšrocība salīdzinājumā ar citiem. Man ir viņu pieredze.

– Kas ir tās gudrības – vari pastāstīt? Kādi ir galvenie kalnoskāpēja baušļi?

– Galvenais – tu pats esi atbildīgs par sevi. Ir jāsaņemas un jāiet. Vienalga, cik grūti – savācies, vecīt! Kad kāpām trijatā ar Imantu un Tedi, es, protams, biju vājākais, un nevaru teikt, ka viņi mani bieži būtu uzmundrinājuši. Es vienmēr biju aizmugurē un sapratu, ka neviens mani tur…

– …negaidīs?

– Nu, viņi pagaidīja, bet bieži vien bija tā – viņiem ir tā saucamā pīppauze, es velkos, tieku līdz viņiem, bet tie jau nosēdējuši un tūlīt atkal dodas, man nav laika atpūsties… Jātiek līdzi! Tā viņi mani trenēja. Vēl tādas praktiskas lietas, smejos, kad stāstu bērniem – ekspedīcijā vienmēr vajag ņemt līdz tādu lielu karoti. Jo bieži vien gatavo un ēd no viena katla, un ja tev ir lielā karote… (Smejas.)

– Ļoti prātīgi.

– Tas ar humoru, protams, bet taisnība. Glāzēm un krūzēm vajag vāciņus, jo trakākais, kas var notikt teltī – ja ūdens izgāžas. Tad viss ir slapjš. Vēl viena lieta – lai arī visi teic, ka jādzer ūdens, mani draugi ejot to nedarīja. Atceros, Makinlijā viņi smējās – amerikāņiem karājas ūdens pudeles, knapi velkas, jo visu laiku dzer. Mēs nedzērām. Nezinu, kā tas ir fizioloģiski, it kā nepareizi… Kad apstājies, dzer, cik gribi, nevis ejot. To viņi man iemācīja, un tas strādā.

– Šķiet, organisms tiek ielikts programmā uz iešanu un spēj pielāgoties. Ar laiku pieradini to sadarboties, kā tev vajag.

– Varbūt. Tās ir praktiskas lietas. Bet galvenais, ko viņi iemācīja – šis ir mūsu mērķis, tagad iesim, esam komanda, atbalstīsim, sargāsim viens otru, bet, ja nevarēsi vilkties līdzi, tad, piedod, tev būs jādodas atpakaļ uz nometni. Neviens tevi nevaktēs, mammiņas te nav, tiec pats galā ar sevi. Un tas ir pareizi.

– Vai viņi iemācīja arī kādu attiecību filozofiju – kā uzvesties, pieņemt komandas biedrus, kā sadzīvot ar savu ego?

– Manuprāt, gan Teodors bija, gan Imants ir brīnišķīgi piemēri, kādam jābūt vīrietim.

– Un kādam jābūt?

– Patstāvīgam, atbildīgam, stipram, izlēmīgam, varošam. Neuzdot situāciju, bet domāt – ja A nestrādā, tad jāizdomā B un C. Vēl viena lieta, ko iemācījos – ir ļoti svarīgi saprast visus riskus, kas varētu būt. Piemēram, par kalniem cilvēki bieži vien saka – o, tas ir riskanti, var nosisties!

Jā, bet tu dari visu, lai tas nenotiktu. Ir jāsaprot risks un kādreiz vienkārši jāpieņem, ka līdz virsotnei netiksi. Ir jāpieņem tāds lēmums, un viss. Vēl viena lieta, ļoti forša, ko no viņiem iemācījos un kas labi noder zemessardzē, – ka ekspedīcijas vadītājs ir galvenais un viņam ir pēdējais vārds. Nevajag baigi cīnīties. Var izteikties, kā domā, bet viņš ir lēmējs, patīk tev vai ne.

– Ir jāuzticas?

– Ir jāklausa. Kā viņš saka, tā būs. Ja saka – mēs neiesim uz virsotni –, tad arī neejam. Jā, tā ir liela uzticēšanās, jo viņam ir atbildība.

Foto: Jura Ulmaņa personīgais arhīvs

Patiesa, pirmatnēja, dziļa

– Cilvēks dodas uz svešu zemi, lai ieraudzītu tās vidi, smaržu, neparastumu…

– Tas jau ir tas, kas pievelk šādām ekspedīcijām, ceļojumiem. Nav obligāti jākāpj kalnos, var iet džungļos, redzēt, piedzīvot ko jaunu, satikt jaunus cilvēkus, aprunāties. Tā ir daļa no dzīves, un ļoti skaisti, ja tādā veidā var paplašināt savu redzesloku. Teodors gan man to speciāli nemācīja, bet viņš pats rakstīja dienasgrāmatu. Tā ir zināma veida attīrīšanās. Tu dienasgrāmatā uzraksti arī to, kas nepatīk, un tas ir ātrs veids, kā tikt galā ar sevi.

Varbūt ikdienā tā nedarām – ja kas nepatīk, turam iekšā, bet, kad uzraksti, tas daudz vieglāk aiziet prom. Un tajā ir arī romantisms – atgulies teltī pussēdus, pārliec vienu kāju pār otru, uzsper pa to, kas karājas no griestiem (smejas). Kāds kaut ko pasaka, pagrābj no zila gaisa, tad smejas un joko. Veču kompānija – tas ir tik skaisti un vajadzīgs.

– Varbūt arī sievietēm.

– Nezinu. Bet večiem, domāju, tas ir kaut kas patiess – tāda brālība, īpaši brīžos, kad esi pilnīgi tīrs, izšauts. Varētu sākt dziedāt, kādu dzeju rakstīt. Tādas lietas, man liekas, ir baigi skaistās. Jo ikdienā mēs tēlojam…

– Kāda ir Grenlande – liels sniega lauks un dažas apdzīvotas vietas, pilsētiņas, uz kurieni jūs nogādāja lidmašīna...

– Pilsētiņas pārsvarā ir gar krastu, jo tur var zvejot, vienkāršāk nokļūt. Iekšienē Grenlande ir tāda… angliski saka profound (patiesa, pirmatnēja, dziļa) – liela doma, liels brīnums. Ar helikopteru mūs aizveda uz vietu, no kuras jāsāk iet. Kad lido pāri, redzi Grenlandi tādu baltu un saproti, ka tieši tajā vietā neviens nekad nav bijis.

– Kā vari zināt? Varbūt kāds gāja ekspedīcijā…

– Nu, varbūt. Bet tur ir tik plašs, nav cilvēku. Grenlandes kalniņi nav pārāk augsti.

– Kā mūsu Gaiziņš?

– Varbūt bišķi augstāki. Un tur ir kalni, kuros vēl neviens nav uzkāpis!

– Tu Latvijas karodziņu iespraudi ceļojuma laikā?

– Tas ir obligāti, ka ar karogu beigās jānobildējas. Bet tā ir vēl viena lieta, ko praktizējam – aiz sevis neatstājam nekādus atkritumus.

– Vedāt līdzi visu, ko saražojāt mēneša laikā?

– Jā. Atceros, reiz sēdējām pīppauzē dienas vidū, un man netīšām šokolādes papīrītis sāka lidot prom. Skrēju pakaļ, bet nevarēju dabūt. Un cik ļoti visi komandas biedri bija dusmīgi uz mani! Ka esmu piesārņojis Grenlandi. Bet es vienkārši nevarēju panākt… Arī Latvijā par to būtu jādomā – cilvēki met izsmēķus zemē, un tas nav labi. Nedarīt to ir dzīves filozofija.

– Grenlandes ciematiņos dzīvo vietējie, inuīti?

– Gan inuīti, gan dāņi, arī tūristi. Grāmatas prezentācija notika dažas dienas pēc tam, kad Amerikas prezidents Tramps bija piedāvājies nopirkt Grenlandi. Prezentācijā bija cilvēki no Amerikas un Dānijas vēstniecības, un mēs par to dikti smējāmies, jo Grenlande pieder Dānijai…

Kad man par to jautāja, teicu – lūdzu, te ir divi cilvēki, kas var par to vienoties… Grenlande, protams, ir diezgan tīra, skaista, bet vietējie stāstīja, ka leduslāči sākuši nākt uz pilsētiņām arvien biežāk. Jo meklē ēdienu, ne jau tāpēc, ka grib darīt pāri cilvēkiem.

– Vai tāpēc, ka atņemtas dabiskās barošanās iespējas?

– Dabiskās ir atņemtas, arī globālā sasilšana to ietekmē.

– Leduslācis inuītam vienmēr ir blakus dzīvojis, viņiem savas attiecības ir jau gadu simtiem.

– Jā, viņiem ir labas attiecības. Diemžēl tas, ko mēs, baltie cilvēki, esam izdarījuši – esam nodzirdījuši šo tautu. Tāpat kā Amerikas indiāņus. Cik saprotu, ģenētiski viņi ir līdzīgi. Arī Sibīrijā čukči, ņenci… Speciāli piedzirda, lai varētu viņu resursus izmantot. Un to var redzēt, arī kad bijām Aļaskā, kā tie nabaga cilvēki… Slikti. Nesaku, ka visi inuīti ir nodzērušies, tikai tur tas bija diezgan uzkrītoši.

– Ir tādi, kas vēl dzīvo autentisko dzīvesveidu?

– Es viņu apmetnes neredzēju, bet domāju, ka ir. Grenlande ir ļoti bagāta izejvielām, tāpēc jau Tramps gribēja to pirkt.

– Ko tik viņš gribētu pirkt…

– Vai ne?

Triviāli un svarīgi

– Ja atgriežamies Grenlandē – vari uzburt ainiņu par vienu dienu, gājienu, ko īsti tas nozīmē? Tu mosties teltī, ir mīnus 10–15 grādi?

– Jā, manuprāt, viena ļoti laba lieta, kas mums bija, – režīms, ritms, disciplīna. Iemācījāmies, ka agri jāceļas, jāsaprot, cik laika vajag, lai sagatavotos. Tur nav kā te – desmit minūtēs saģērbšos un skriešu uz sabiedrisko transportu. Tur, lai izkustētos no vietas, vajag vismaz pāris stundu.

– Jānojauc telts, kuru vakarvakarā uzcēli…

– To mēs ar Teodoru un Imantu vienmēr darījām – kad apstājies, nemaz nesāc dzert ūdeni, bet uzcel savu telti. Tikai tad sāc atpūsties. Vienalga, cik noguris esi, ir jāuzceļ telts. To arī Grenlandē tā darījām. No rīta tā jānojauc, jāsapako kārtīgi, jo zini, ka visu dienu būs jāiet. Ir jādomā par ļoti daudz ko – lai ragavas ir līdzsvarotas, lai smagums ir pareizi sadalīts, lai pie rokas ir viss, ko varētu ievajadzēties. Visu laiku tādi mazi lēmumi jāpieņem.

– Tas man palicis ir prātā – ka guli ar drēbēm guļammaisā, lai no rīta vari vilkt siltas.

– Tas ir kalnos kāpēju standarts, Imants un Tedis iemācīja. Lai drēbes ir siltas, galvenais – zābaki, lai kājas nesalst.

Foto: Jura Ulmaņa personīgais arhīvs

– Garos pārgājienos tā ir problēmzona.

– Jā. Es to zināju, bet vienmēr sanāk tā, ka pārkāp galveno likumu… Sagatavošanās no rīta ir ļoti svarīga, un tad jābūt, kā saka, kaujas gatavībā. Vienmēr gājām cits aiz cita, zinājām, kurš pirmais tajā dienā sāks. Tādā strīpā… Jostai jābūt kārtībā, lai vari vilkt ragavas, un tas nav baigi ērti, vienmēr kaut kur spiež. Nezini, kāds būs laiks, jādomā, ko ģērbt. Ja silts, kaut kas būs jānoģērbj nost, bet negribas pārāk bieži apstāties. Viss jāizdomā. Izklausās triviāli, tomēr ļoti svarīgi.

– Tātad esi iejūdzies ragavās, sniegs līdz ceļiem, skaties kompasā…

– Pirmais cilvēks skatās kompasā, bultiņu noregulējis… Visu laiku jāskatās tikai uz to. Ja mazliet pa labi vai kreisi, vari noiet dažus grādus nepareizi, un līdz dienas beigām būs jāiet lieks kilometrs. Tāpēc baigi svarīgi ir koncentrēties.

Pirmais cilvēks arī min pēdas, viņš vai viņa to taku iestrādā. Tad otrajam ir vieglāk, trešais seko… Ceturtajam visvieglāk, jo taka ir visgludākā. Pēc kāda laika viņš ņem kompasu un sāk vadīt to būšanu. Tā visu laiku. Sākumā dienā varam noiet mazāk kilometru. Tas ir vairāku iemeslu dēļ, galvenais – vēl neesam formā. Tā tomēr ir pilnīgi jauna kustība – iešana ar ragavām, slēpošana… Nasta ar laiku kļūst vieglāka, jo tajā ir mazāk pārtikas, degvielas, kuru pamazām esi izlietojis. Beigās vari lidot.

– Nesastapāt polārlāci?

– Nu, es varbūt fiziski neredzēju, bet viņš tur bija, tas lācis. Es dzirdēju viņu. Kaut kas skrāpēja telti.

– Tad vajadzētu būt atstātām nagu autogrāfam.

– Tajā naktī bija baigā vētra…

– Varbūt tev rādījās? Lāča gars?

– Man nerādījās! Jo otrā teltī bija Marks, un arī viņš teica, ka dzirdējis. Viņš bija jau paņēmis katlu un gatavs troksni taisīt, ja gadījumā...

– Ko vēl no Grenlandes faunas redzējāt? Tādā baltā klusumā pat mazs putniņš ir piedzīvojums…

– Mums tāds putniņš sekoja kādu laiku. Bija skaisti, es tiešām dzirdēju, arī telts biedram teicu – klau, tu dzirdi to putnu? Viņš saka – nē, tev jau rādās. Nu labi, varbūt. Bet kādas dienas vēlāk sapratu, ka tas tiešām bija putns. Putniņš. Man liekas, mēs pat viņu redzējām.

– Nobildējāt?

– Nē (smejas). Selfiju?

– Kā pierādījumu, ka bijis.

– Tajā laikā vēl nebija šīs apsēstības, ka viss jānobildē. Turklāt es ļoti taupīju baterijas. Man līdzi bija gan videokamera, gan parastais fotoaparāts, un ļoti gribēju izvilkt līdz beigām.

Kā kļūt par labāku vīrieti

– Tu grāmatā daudz runā par saviem mājiniekiem. Vai tas nozīmē, ka ir daudz laika pārskatīt attiecības?

– Nujā, daudz laika… Reizēm slēpojot domā – ai, kā man sāp tas vai tas… Bet kādreiz, kad nesāp, prāts kaut kur aiziet, un tu sāc domāt, risināt, sapņot. Jā, tas ir ļoti brīnišķīgs laiks – domāt par mīļajiem. Ikdienā varbūt to daru mazāk.

– Ceļojumā domāji, ka pēc tā noteikti būsi labāks vīrietis un cilvēks, varbūt atbildīgāks... Tā ir romantiska ceļojuma apņemšanās, halucinācijas, vai arī jūti piepildāmies?

– Es to biju uzrakstījis. Pēc tam... domāju un ceru, ka esmu. Pa desmit gadiem noteikti esmu kļuvis vismaz nobriedušāks, viedāks, bet vai tieši tā ceļojuma rezultātā… Nezinu. Man liekas, dzīvē nav nejaušību. Kad atbraucu mājās no ceļojumiem, kalniem, ir tāds liels miers. Nevaru pateikt, cik ilgi, kad nekas netraucē, ikdiena ir okei. Domā – kāpēc cilvēki apkārt tik satraukušies, kur problēma?

– Kā pēc ļoti ilga meditācijas seansa?

– Jā. Un tad sev uzdod jautājumu, kā es varētu uzturēt šo sajūtu, attieksmi. Interesanti, ka neilgi pēc tam aizgāju uz Jura Rubeņa semināru, un viņš runāja par meditāciju, tad sapratu – o, es to atpazīstu! Man liekas, mēs visi to kādā formā esam piedzīvojuši, bet, kad tev par to pastāsta tā strukturēti, tu atpazīsti.

Sapratu – tas varētu man derēt. Mēs katrs mēģinām saprast, kāpēc esam uz šīs pasaules, kas ir mans dzīves uzdevums, ko no manis sagaida Dievs. Un tas ir ceļš – protams, ne vienā dienā noejams, garš un grūts. Bet skaists. Tās lietas, kas pēc ceļojuma manā dzīvē notika… Es tomēr gribu tās saprast, iedziļināties, meklēt, kas jādara.

– Mani ļoti uzrunāja tevis rakstītais – pēdējais pārgājiena posms bija ļoti grūts, bet, kad nometnes mājiņā ieskaties savā bārdas rugājiem noaugušajā sejā, ieraugi, ka acis ir mierīgas un laimīgas.

– Tas ir bonuss. Bet var būt arī tā, ka neuzkāp kādā kalnā, tad vari skatīties spogulī…

– Un būs vilšanās?

– Jā! Reiz neuzkāpu Elbrusā, un es veselu gadu domāju – kāpēc? Kāpēc mani kolēģi varēja, bet es ne? Tad braucu atpakaļ vēlreiz kāpt. Un nav jau arī tā, ka pēc tiem sasniegumiem – o, man zilas actiņas spīd! Tu nezini… Man liekas, svarīgi ir darīt… Es nerunāju tikai par slēpošanu, bet vispār – iet savu dzīves ceļu, paļauties un darīt, pat ja nezini, kas būs. Es nesaku, ka uz dullo, bet nevajag pieņemt viduvējību – sēdēšu uz dīvāna, baigi ērti… Man liekas, tā ir viena liela problēma mūsu sabiedrībā, ka cilvēki ir…

– … inerti?

– Jā!

– To, ka mūsu ķermenis un varbūt arī gars glabā ļoti senas atmiņas par to, kā sadzīvot ar dabu, var pārbaudīt, tikai ejot tajā. Kaut gar jūras malu vai mūsu mežiem, laukiem…

– Nu, pamēģini astoņas stundas noiet gar jūru! Tas nav tik vienkārši. Kas tavās smadzenēs notiek. Un tad vēl pamēģini palikt kāpās pa nakti viens!

Pirms iespert pa spaini

– Ko tu ikdienā dari?

– To mēģinu saprast – kas esmu. Zemessargs, pasniedzu uzņēmējdarbību. Neesmu pie vienas universitātes, mācu daudzviet, arī ārzemēs.

Foto: Jura Ulmaņa personīgais arhīvs

– Un arī pats esi uzņēmējs? Kas ir tavs bizness?

– Oi… (smejas). Nē, nav svarīgi… Bet nav arī noslēpums – ar Kanādas profesoru esam izveidojuši datorsimulāciju, mums ir firma, universitātēm pārdodam vairākus produktus, ar kuru palīdzību studenti var simulēt uzņēmējdarbību, ētiku, projektu vadību...

– Doties ceļojumos nav lēts prieks.

– Jā, bet man tas ir pietiekami svarīgi, lai veltītu savus līdzekļus. Nebraukāju ar dārgu mašīnu…

– Zemessardze ir patriotisks solis vai piedzīvojums dabā?

– Manuprāt, aizsargāt mūsu valsti ir prioritāte numur viens. Tas ir katra cilvēka, īpaši vīrieša pienākums. Un zemessardze ir veids, kā to darīt. Jāiziet apmācības, jāvelta laiks, lai tu būtu gatavs aizsargāt Latviju.

– Cilvēkam, kurš uzkrājis tādu pieredzi, ir jādalās.

– Es visu laiku dalos, braukāju pa Latvijas skolām.

– Rādi bildes ar sniegotajiem Grenlandes laukiem?

– Jā, un arī kādu lāci parādu, sunīšus. Zinu, kas patīk.

– Bērniem deg acis, grib zināt?

– Paņemu arī ekipējumu līdzi, viņi apģērbj, nofotografējas. Es to daru brīvprātīgi, ja kāds aicina, aizbraucu. Pirms nedēļām trim biju Dobeles bibliotēkā, skolotāji atveduši bērnus, arī vecāki cilvēki bija, katrs gribēja ko zināt… Man patīk pastāstīt.

– Vai tagad tev atkal ir tā mazliet niezošā sajūta?

– Jā! Ir.

– Kur brauksi?

– Nezinu. Ir tik daudz vietu, kur gribas… Man tas spaiņa saraksts ir piecām dzīvēm (latvieši saka “nolikt karoti”, amerikāņi “iespert pa spaini” – S. L). Ir tik daudz lietu, ko es gribētu redzēt un piedzīvot…

Saistītās ziņas

Ceļotāja Una: "Izrādās, esmu par vecu, lai dotos uz Peru" - kaktu kantoris piedāvā braucienus tikai jauniem ballētājiem 12
Ekonomiskā ceļotāja rokasgrāmata: “Vīru runu” studijā dēkainis Žigimants Krēsliņš 8
Nedēļa vilcienā - Transsibīrijas ekspresī. Cik tas maksā? Kā nopirkt biļetes? Latviešu ceļotāja pieredze un padomi 122

 

Citi šobrīd lasa

Vai šķiras Armanda Pučes un Sanda Ozoliņa ceļi viņu golfa klubā?
Pie mums iznīcina, bet citās zemēs augstā vērtē: kas ir šis tik ārkārtīgi vērtīgais augs/nezāle?
"Netīrais ducis": kuri dārzeņi un augļi ir visvairāk piesārņoti ar ķīmiju?