Alma Bērziņa cilvēkiem māca atdzimšanas elpošanu: "Tas ir kā uz pāris stundām parunāt ar Dieviņu"

Tādas rāmjos iesprostotas dzīves Almai nekad nav bijis. Agrā bērnībā viņa noskatījās filmu par Indiju un uzreiz zināja, ka reiz turp nokļūs. Tiklīdz tālās zemes jēdziens ieguva konkrētāku veidolu – lielais skolotājs Sai Baba –, iekšējā pārliecība mudināja kļūt par veģetārieti, pēc dažiem gadiem – par vegāni. Sokrāts un Aristotelis, ezoteriskā literatūra, Austrumu filozofija, joga, dažādi garīgās pilnveidošanās kursi.

Jau pēc pirmā kursa Baltijas Starptautiskās akadēmijas dekoratoru nodaļā – mugursoma plecos un: “Mammu, es dodos uz Indiju!” Pēc šā ceļojuma dzīvot kā līdz šim vairs nebija iespējams. Pieteikšanās Erasmus programmā ļāva turpināt studijas Grieķijā, lai uzreiz pēc atgriešanās atkal dotos pasaulē mācīties pašai nozīmīgo, turklāt rēķinoties – jo svarīgāka skola, jo vairāk par to jāmaksā. Tāpēc visu laiku līdzās dzīvei komūnās un klosteros, apgūstot dažādus garīgās izaugsmes veidus, bijis arī smags darbs, gādājot naudu ceļa turpinājumam.

Vai nu mežā pēc sievas, vai debesbraucējos

– Esi izvēlējusies ritmu, kas cilvēku virpina gluži kā akmentiņus daudzkrāsu kaleidoskopā. Tie vienmēr sakrīt iecerētajā rakstā?

– Dzīvi nevar saplānot, vismaz es ne. Es plūstu, tomēr pilnīgā pārliecībā, ka ar mani var notikt tikai vislabākais.

– Vai tādā mainīgumā iespējams izdalīt notikumus, par kuriem var sacīt – visnozīmīgākie?

– Patlaban mans lielākais atradums ir atdzimšanas elpa (Rebirthing Breathwork) – viena no spēcīgākajām pašdziedināšanās tehnikām. Šis elpošanas veids piepilda ķermeni ar či enerģiju jeb prānu, lai cilvēks pats varētu piekļūt savai dziedināšanās sistēmai. Kad panākts, ka elpa sāk elpot tevi, notiek apziņas pārslēgšanās uz citu līmeni, dievišķo, kas dod iespēju atbrīvoties no dažādiem blokiem un ierobežojumiem, pārrakstīt negatīvās prāta programmas, tikt vaļā no atkarībām, sameklējot to cēloni, atbrīvoties no sastrēgušām enerģijām, rast atbildes uz svarīgiem jautājumiem, gūt iekšējo mieru, strādāt ar iepriekšējām dzīvēm. Rezultātā tiek dziedināts arī fiziskais ķermenis.

Uz to laikam esmu gājusi kopš tiem laikiem, kad abi ar jaunāko brāli, dzīvojoties savā vaļā un spēlējoties ar mājas gariņu, sarunājāmies arī ar personāžiem no iepriekšējām dzīvēm. Brālis mēdza skriet uz mežu – viņu Vācijā gaidot sieva un divi bērni, jo karš beidzies, jāiet mājās. Es tādās vīzijās iesaistījos retāk, jo tur bija pārāk daudz ciešanu. Pat atmiņās no piedzimšanas brīža, jo atcerējos, cik ļoti negribēju ierasties šajā pasaulē. Nojautu, ka ne jau bez iemesla bija šādas sajūtas, tāpēc sāku sevi disciplinēt – lai nav tik grūti, labāk neej tajā zonā. Toties man patika doties astrālos ceļojumos, kas brālim tik labi nesanāca.

– Ko vecāki?

– Abi bija kinoļaudis, radoši un atvērti. Kad pēc Rīgas kinostudijas sabrukuma viņiem nācās meklēt jaunu piesaisti dzīvei, paps ar mammu to atrada laukos. Ko tas prasīja, mēs, pateicoties mammai, nemanījām. Viņa visās izpausmēs mūs atbalstīja un saprata, centās pagriezt humora virzienā – brālis skrien uz mežu pēc sievas, tu darbojies debesbraucējos, bet kādam taču jāiet lopiņus barot...

Pirms skolas gan piekodināja, lai par savām sajūtām labāk nevienam nestāstu – nesapratīs. Man bija grūti aptvert, kas īsti ir stāstāms, jo normāls, bet kas jāpatur pie sevis, jo nenormāls. Vai tad visi nav tādi kā es – normāli? Tālab skolā jau no pirmās dienas izvēlējos noslēgtību. Desmit gadu vecumā, košļājot gaļas kumosu, pēkšņi apjēdzu – tas taču miruša dzīvnieka ķermenis! Kumosu vairs nenoriju. No tās dienas kļuvu par veģetārieti, pēc laiciņa  –par vegāni. Pašpietiekama.

Knābāta netiku, taču ar vienaudžiem man nebija interesanti. Viņus nesaistīja ne pētījumi par uzturu, ne Sokrāts, Aristotelis, budisms, hinduisms, jogas nodarbības vai reiki. Bija periodi, kad lasīju pa 200 lappusēm dienā. Jauno informāciju bieži pat neuztvēru kā atklājumu prātam, bet apstiprinājumu tam, ko sen esmu zinājusi. Astrālā projekcija, iepriekšējās dzīves – viņi taču runā par to, ko esmu pieredzējusi! Nesen, atbraukusi ciemos, atradu sertifikātu – apzīmogotu dokumentu ar bildīti, kurā man 14 gadu. Klāt saraksts, kādas dziedniecības disciplīnas esmu apguvusi.

– Tādā pašizolācijā juties labi?

– Gan jā, gan nē, jo pusaudžu gados bieži uzplaiksnīja negribēšana dzīvot. Ne jau saistībā ar ārējo izskatu – nemiers nāca no iekšējā stāvokļa, no sajūtas, ka ķermenī ir par šauru. Drūms smagums, no kā vai nu vajag izlauzties, vai arī nebūt. Turklāt apkārt jau nekā īsti laba nebija – ne naudiņas, ne saticības ģimenē, jo krīzes periods papu bija salauzis. Iekšējā pārliecība, ka tā tam nav jābūt, virzīja uz apņemšanos kaut ko mainīt.

Droši vien tieši bērnības grūtums bija galvenais, kas mudināja meklēt, kā justies labi savā ķermenī, kā atrast prieku un mieru. Taču jau sākumā bija skaidrs – lai dzīvi kardināli mainītu, vajadzīga nauda. Pie pirmajam Indijas ceļojumam nepieciešamajiem latiem tiku vēl vidusskolas laikā, filmējoties kinostudijas reklāmas klipos. Summai, kas ļautu atgriezties Indijā jau pēc augstskolas beigšanas, bija vajadzīga Krētas salā pavadīta vasara, kur piedzīvoju gan nolaupīšanu un reālas dzīvības briesmas, gan trīs mēnešu ilgu vergošanu bez brīvdienām pa piecpadsmit stundām dienā, turklāt apstākļos, kad saņemtā alga no darba devēja šizofrēniķa uzreiz jānoslēpj. Pēc tam bija darbs Amsterdamā, Taizemē, Austrālijā, Amerikā.

Cements istabā nav jānes

– Visu laiku mērķis – mācībām?  

– Jā, tiklīdz viena zināšanu joma, viens līmenis apgūts, dzīve piespēlē nepieciešamību pēc nākamā. Indijā un Taizemē izmācījos par jogas skolotāju – pasniedzu to gan individuāli, gan dažādos garīgās pilnveidošanās centros. Pirms atdzimšanas elpošanas apguves studēju medicīnisko uzturu – vispirms Portugālē, pēc tam Amerikā.  

– Tā ir kāda zinātniski akceptēta veselīgas ēšanas sistēma vai niansētāks skatījums uz tev jau pazīstamo veģetāro un vegāno pārtiku?  

– Šajā jomā atklāt kaut ko pilnīgi jaunu ir grūti. Neviens neapšauba, ka jāēd iespējami dabiskāki un mazāk pārstrādāti produkti, ka pēc maltītes jājūtas labi, jo zarnas ir kā otras smadzenes, pat vijumi līdzīgi. Ja enerģija aizplūdusi nevis šūnu atjaunošanai, bet apēstā pārstrādei, tās uzreiz dod ziņu, ka šāds uzturs nav jāēd. Novērst brīdinājumu neievērošanas sekas palīdz gavēšana. Daudzi saka – es gavēt nevaru, galva reibst. Ne jau tāpēc reibst, ka tu neēd, bet tāpēc, ka, ķermenim attīroties, pats slīksti savās indēs, kas iekļuvušas asinsritē un limfā.

Šīs patiesības es tiešām zināju jau kopš bērnības un vairāk nostiprināju, sistematizēju Amsterdamas periodā, kad pamatīgāk iepazinu svaigēšanu. Taču jaudīgākās papildu zināšanas uztura jomā deva iespēja pabūt vegānu veselības centrā Portugālē – klīnikā Woodland. Tā ir ārstniecības iestāde un vienlaikus ekumēniski ievirzīta brīvprātīgā darba komūna, kas organizēta pēc populārā Ķīnas pētījuma autora Kolina Kempbela atziņām, ka pareiza pārtikas izvēle ir galvenais līdzeklis cīņā pat pret tik nopietnām slimībām kā vēzis, diabēts, osteoporoze, taču no pieauguša cilvēka ēdienkartes izslēdzams piens un tā produkti.

Dabā visi zīdītāji pienu lieto tikai savu un savas sugas mazuļu barošanai. Vēlāk tas veido organismā gļotas, tāpēc kaitē limfātiskajai sistēmai, padara pH līmeni skābu, bet slimību izraisītāji var izdzīvot tikai pārskābinātā vidē. Piens kaut kādā ziņā salīdzināms ar cementu – ēkas pamatu ielikšanai tas ir vajadzīgs, bet dzīvojamajās telpās vairs nav jānes.

– Ko klīnikā darīji?

– Iestāde atradās ļoti skaistā vietā, augļu dārzu un dārzeņu plantāciju ieskauta. Viss, kas galdā, pašu izaudzēts, un darbos iesaistīti gan darbinieki, gan šurp atbraukušie brīvprātīgie. Pat pacienti, kuru vidū daudz Rietumu medicīnas norakstīto; viņi ieradušies šajā gleznainainajā un klusajā vietā nomirt. Pēc smagās darbdienas – iespēja klausīties speciālistu lekcijas un, stāvot dakteriem aiz muguras, vērot viņus darbībā. Izprašņāt.

Vienīgā alga – zināšanas. Un iespēja tās pārbaudīt darbībā. Savām acīm redzēju, kā pāris nedēļās atveseļojas slimnieki ar otrā tipa diabētu, kā atkāpjas trešajā stadijā diagnosticēts vēzis. Viss panākts tikai ar ēšanas un dzīvesveida maiņu – ar produktu izvēli, tējiņām un zālītēm, ar gavēšanu un dabas elementu izmantošanu. Klīnika sadarbojās ar vietējām slimnīcām, tās rīcībā bija ļoti moderna diagnosticēšanas un izmeklējumu aparatūra. Nepilna gada laikā, ko tur pavadīju, nenomira neviens, toties vairāki smagi slimie jau pēc dažiem mēnešiem devās prom – steigties dzīvot. Ar ierasto jautājumu – kāpēc jau agrāk neviens nepateica, ka izārstēties ir tik vienkārši?

Iespēja vērot klīnikas dakterus un izprasīt, kur viņi paši mācījušies, mani mudināja meklēt skolas, kur šādu zināšanu apguve tiktu apstiprināta ar diplomu vai sertifikātu, jo mūsdienu pasaulē dokumentiem ir liela nozīme. Tālab pēc Portugāles devos uz Floridu, kur doktora Morsa vadītajā skolā (International School of Detoxification) mācījos svaigēšanu un gavēšanu. No turienes devos uz Taizemi, kur vienā no daudzajām jogas skolām atvēru detoksa nodaļu, lasīju skaipā lekcijas par medicīnisko uzturu, strādāju ar individuālajiem klientiem.

Prātā kāds grieķis – kungs ar pamatīgu lieko svaru, kurš jau septiņus gadus bija mocījies ar diabētu. Mums vajadzēja tikai septiņas dienas, lai cilvēks saprastu, ka viņa gadījumā galvenais ir samazināt uzturā taukus. Tie, olīveļļu ieskaitot, aizķepē ceļus, pa kuriem cukuram jānokļūst līdz muskuļiem, lai pabarotu šūnas. Kad notikusi attīrīšanās, cukurs var veikt savu uzdevumu, organismu negraujot.

– No kā pati pārtiec, nepārtraukti uzzinādama par uzturu ko jaunu?

– Mana ēdienkarte sastāv no augu valsts produktiem (vienīgais izņēmums ir medus) un katrā valstī mazliet atšķiras, tomēr dzelžainus ēšanas kanonus vairs neievēroju. Princips – lai gatavošana ir iespējami vienkāršāka un produkti dabiskāki, mazāk termiski apstrādāti. Augļi, dārzeņi, zaļumi. Taizemē gandrīz tikai drakonaugļi un duriāni. Kad ārā aukstāks, patīk tvaicēti dārzeņi – burkāni, brokoļi. Rīgas gardums – zupa ar ķirbi un ingveru, kokosriektu pienu, ķiplokiem, sīpoliem, zaļumiem.

Parasti ēdu vienreiz dienā. Ja sanāk divas maltītes, skatos, lai starplaiks starp tām nepārsniegtu sešas stundas. Pārējais – gavēšana, dzerot tikai ūdeni. Attieksmē pret ēdienu man svarīgs vēl kāds princips, ko atgādinu arī citiem, – nekad nejusties vainīgam par to, ko ēd un cik esi apēdis. Tāda sevis šaustīšana saindē vairāk nekā visneveselīgākā pārtika. Lai ko liec mutē, vispirms svētī šo ēdienu un pateicies, ka tāds ir.

Uzturēt balansu – Svariem tas ir svarīgi

– Atdzimšanas elpa medicīniskā uztura aktualitāti atbīdījusi no pirmā plāna. Vai tas saistāms ar kādu īpašu notikumu? 

– Vairākus gadus dzīvoju un strādāju Taizemē, lielā veselības centrā Samma Karuna. Tur vienuviet dažādas garīgās prakses: meditācija, joga, vairāku veidu organisma attīrīšanas tehnikas, sakrālās un mandalu dejas. Kādā starptautiskā pasākumā – tādu tur notiek daudz – atklāju atdzimšanas elpu. Starp citu, pirmais cilvēks, kura izpildījumā to iepazinu, bija latviete Dita Elksne.

Uzreiz sapratu, ka te iekļauts viss: emocionālā un enerģētiskā attīrīšanās, kas vienmēr saistīta ar ķermeņa atveseļošanos, piedošanas mācība un savienošanās ar saviem skolotājiem. Mana lieta, ko vēlos apgūt daudz pamatīgāk! Mesties vēlmi piepildīt traucēja tikai viens šķērslis – nauda. Atdzimšanas elpas apgūšanai nepieciešami vismaz 30 000 dolāru. Cik vajadzīgs, vienmēr nopelnu, bet tādas summas man nebija. Tātad jāstrādā vēl vairāk! Ņēmu divas trīs jogas nodarbības dienā. Meditācijas mācīju, vakaros apgleznoju hoteļu sienas, papildus piestrādāju par nodarbību menedžeri centrā. Priekšnieks uzslavēja un ik pa brīdim piedāvāja vēl kādu darbiņu.  

– Cik ilgā laikā tiki pie vajadzīgajiem tūkstošiem?

– Tikai pēc piespiedu pārdomu brīža. Man beidzās Taizemes vīza, tāpēc no Kopanganas salas, kur atrodas centrs, nācās braukt uz Bali to pagarināt. Netālu no viesnīcas ieraudzīju pretim skrienam suņu baru, un viens dzīvnieks šķita aizdomīgi novārdzis – purniņš putās, klunkurīga gaita. Pēkšņi nīkulis metās man klāt un tā kā ieskrāpēja; iekošanai bija par vārgu.

Pat nepaguvu nobīties, kā uzradās pūlis, no visām pusēm skanēja kliedzieni, ka suns taču ir traks. Dzīvnieku savāca, man izsauca ātro palīdzību. Saņēmu pretpoti – kopā ar paskaidrojumu, ka vakcīna ir ļoti toksiska. Tā izrādījās skaudra patiesība. Visi orgāni tika izsisti no ierindas. Mati izkrita kā pēc ķīmijterapijas, mute jēla, āda kā pergaments, zobi jutīgi kā nomizoti. Pilnīga nevarība. Kaut kā aizkūlos līdz Rīgai, kur mammas gudrajā gādībā pamazām tiku uz kājām, taču, iekams varēju atgriezties ierindā, vismaz četrus mēnešus biju nolikta uz pauzes.

– Tādās reizēs daudziem palīdz paburkšķēšana – par ko man tas, ko aplam esmu sadarījusi? Kā bija tev?

– Tvēru notikušo kā atgādinājumu, ka pārstrādāšanās, lai kādu mērķu vārdā tā notiktu, nav ne māksla, ne varonība, ne spēka pierādījums. Tikai neprasme atrast balansu sevī. Esmu Svari – man līdzsvara uzturēšana ir ļoti svarīga. Vienā brīdī ļaušanās visaugstākajām vibrācijām, otrā – nerēķināšanās ar organisma fiziskajām robežām. Par to ir jāmaksā. Vēl man bija jāiemācās pateikt nē.

– Mācību apguvi?

– Veselība pēc tās suņa epopejas veiksmīgi sakārtojās, arī pie naudas tiku, turklāt variantā, kādu iepriekš pat iedomāties nevarētu. Centrā strādājot, iepazinos ar kādu amerikāņu meiteni, kura darbojās modeļu biznesā. Viņa ieteica šo ienesīguma ziņā izdevīgo darbu pamēģināt arī man. Tā nonācu Ņujorkā, vidē, kurā gandrīz viss ir pretmetā tam, ko līdz šim biju atzinusi par vērtīgu un vajadzīgu.

Fotografēšanās TV reklāmām, dažādiem bukletiem, apģērbu un rotu veikaliem. Staigāšana augstpapēžu kurpēs, kilogramiem meikapa uz sejas. Atrašanās vidē, kurā nav ne mazākās saistības ar garīgumu, toties pārpārēm ārišķīguma un bezjēgā tērētas enerģijas. Šīs pārmaiņas atkal ietekmēja veselību. Šoreiz ārstēšanās deva laiku pārdomām, ka dzīvei ir arī šāda daļa – ārēji spoža, tomēr ļoti sekla. Taču, ja esi ieradusies uz Zemes fiziskajā ķermenī, pieņem arī to pasauli ārpus sevis, ko līdz šim biji pat nosodījusi. Man tas bija vajadzīgs – caur savu pieredzi izjust, ka dzīvei ir gan tumšā puse, gan gaišā, taču cilvēks ir svēts jebkurā savā izvēlē, vienalga, vai viņš ir tempļa priesteris vai strādnieks lopkautuvē.

Tajā brīdī, kad biju sevī to pieņēmusi, modeles darbs no manis aizgāja. Taču nauda palika. Tās pietika, lai samaksātu par mācībām un varētu elpināt cilvēkus.

Kā elpojam, tā dzīvojam

– Pastāsti vairāk par šīm mācībām!  

– Par atdzimšanas elpu pasaule uzzināja septiņdesmitajos gados no amerikāņa Leonarda Orra. Šis vīrs ir indiešu viedā Babadži skolnieks. Orrs zināšanas saņēma Babadži izveidotajā āšramā Himalajos. Atgriezies Amerikā un darbodamies kopā ar otru šīs metodes pārzinātāju Sondru Reju, Orrs zināšanas apkopoja sistēmā un izveidoja to apguves centrus. Sākumā metode bija saistīta ar atrašanos ūdenī, simulējot sajūtu par uzturēšanos dzemdē. Tā var veiksmīgi dziedināt traumas, kas saistītas ar dzimšanu. Vēlāk tā tika attīstīta un pilnveidota līdz pašreizējai interpretācijai. Es vispirms mācījos Vašingtonā, tad Ešvilā (Ziemeļkarolīnā), vēlāk Austrālijā, Taizemē un Londonā.

Man prieks, ka aizvien vairāk cilvēku visā pasaulē ir apjautuši atdzimšanas elpošanas nozīmi. Noticējuši, ka tajā slēpjas lielākais dziedinošais spēks un rodams jaudīgākais pašaizsardzības mehānisms. Katram psiholoģiskajam un emocionālajam stāvoklim ir savs elpošanas modelis, un brīdī, kad mainām elpošanu, mainās arī šis stāvoklis. Traumas, kas mūs šķir no mūsu dievišķās dabas un liek aizmirst, kas patiesībā esam, ar atdzimšanas elpošanu ir dziedināmas.

– Esi atbraukusi uz Rīgu kopā ar simpātisku jaunekli. Viņš arī saistīts šo jomu?

– Tas ir Džeimss. Mīļotais vīrietis un dvēseles radinieks vienlaikus. Sapazināmies Taizemē, kur abi praktizējām elpošanu. Vairākus gadus mūs vienoja tikai kopīga aizraušanās, tagad saistība ir daudz ciešāka. Mēdzu jokot, ka viņš ir tas pats, kas es, tikai vīrieša izpildījumā. Braukājam pa pasauli, kopā elpinām. Ir labi tā būt līdzās.

– Daudzi garīgā ceļa gājēji atzinuši, ka partnerattiecības ceļam uz mērķi piespēlē tādas papildgrūtības, ka vienkāršāk no tām atteikties.

– Vīrietis blakus kā aizvēja siena un stiprais sargs tiešām nav mana nepieciešamība – esmu gana pašpietiekama. Par to pārliecinājos, kad 26 gadu vecumā Indijā satiku puisi. Patīkams un krietns, taču... pārāk pie zemes. Ar diviem gadiem pietika, lai saprastu, ka katram no mums cita karma, citas pieredzes, cits ceļš. Kad satikāmies ar Džeimsu, viņš jau bija jogas skolotājs, vegāns, mācīja un mācījās tantru. Mums nevajadzēja savstarpēji pielāgoties. Pat dzimšanas diena mums vienā datumā.

Ja viņš tomēr pēkšņi izdomātu iet tikai savu ceļu, apzinos, ka man būtu ļoti bēdīgi, taču es to pieņemtu. Neko nevar un nevajag turēt ar varu. Nespēja palaist vaļā cilvēkus, notikumus un emocijas nodara milzu kaitējumu fiziskajai un garīgajai veselībai. Šādās reizēs bieži vien var palīdzēt tikai ar atdzimšanas elpošanu.  

– Mazliet konkrētāk – kā?

– Sesijas laikā tiek nodrošināta droša vide, lai cilvēks spētu dziļi ieiet sevī. Process notiek dziļi meditatīvā stāvoklī, kas līdzinās transam, bet cilvēks pēc tam visu atceras. Kad enerģētiskais potenciāls atbloķēts, tiek aktivizēta dzīvības enerģija, kas ļauj justies vitāli un mierpilni. Regulāri praktizējot atdzimšanas elpu, vieglāk uzturēt mīlestības enerģijas klātesamību, arī stiprināt saikni ar Visumu, bet tas nodrošina pārpilnības plūsmu visās dzīves jomās. Tā ir garīgā psihoterapija, kurā lēmumu nepieņem prāts, bet zemapziņa.

Atdzimšanas elpošana, ja vien tai ļaujas, tieši tāpēc ir tik unikāla, ka palīdz atbrīvoties no jebkuras problēmas – sākot ar to, kas atrodas ikdienas rūpju virspusē, tad ļaujot pakāpeniski iet aizvien dziļāk, ja tas ir vajadzīgs. Ar elpošanu var sakārtot kā garīgas, tā praktiskas un sadzīviskas lietas – harmonizēt attiecības, piedzīvot fizisku dziedināšanu un emocionālu līdzsvarošanos, aktivizēt naudas plūsmu, piedzīvot radošuma uzlidojumus un atklāsmes par to, ko dzīvē iespējams mainīt. Pēc elpošanas sesijas cilvēki bieži atrod sev piemērotus partnerus, jo vairs nepiesaista tos, kas nāk uz neatstrādāto, no sevis neatlaisto problēmu.

Ar katru notiek tas, kas viņā tobrīd visvairāk nobriedis kvalitātes maiņai. Un katram citādi. Cilvēkiem, kuriem ir senas dvēseles, šajā stāvoklī bieži uzpeld dievišķas vīzijas, ārkārtīgi patīkamas. Taču senie pārdzīvojumi – sāpes, nepiedošana un aizvainojumi, ko organisms mēdz mest laukā no dzīlēm, fiziskajā plānā var izpausties arī kā krampji, konvulsijas, tirpšana, spazmas. Kā nevaldāma raudāšana. Tie, kas pasauli vairāk tver ar dzirdi, var saklausīt dažādas skaņas, vizuālisti – redzēt tēlus, krāsu laukumus un rakstus. Negaidītas vīzijas un sajūtas var pārņemt, strādājot ar mātes un tēva enerģijām, jo tās ir aktuālas visiem. Nevar virzīties uz priekšu, kamēr šīs attiecības nav sakārtotas. Process vienmēr ir tāds, kam dvēsele piekritusi. Uz pāris stundām parunāt ar Dieviņu – arī tā var raksturot atdzimšanas elpošanu. 

– Šis process notiek pēc kādas formulas, sistēmas vai shēmas?

– Tas ir tik individuāli, ka runāt par vienotām formulām un shēmām ir pagrūti. Lai tās apgūtu, ilgi un nopietni jāmācās. Taču jebkurā sesijā, kas ilgst no pusotras līdz divām stundām, ir vairākas daļas. Vienāda nozīme ir gan garīgajai psiholoģijai, gan elpošanas fiziskajai izpausmei – ieelpas un izelpas ritmam, ko vēro, uzmana un koriģē pasniedzējs, gan darbam ar dabas elementiem – uguns, ūdens, gaisa, zemes un ētera spēkiem.

Sākumā ir īsa intervija, izejot cauri atmiņām par dzimšanu, bērnību, attiecībām ar vecākiem, vidi un pasauli. Tad – iepazīstināšana ar apļveida jeb atdzimšanas elpu, kur enerģiskai ieelpai, neieturot pauzi, seko atslābināta un brīva izelpa. Pasniedzējam par klientu daudz kas kļūst skaidrs, tikai vērojot elpošanas mēģinājumu. Pēc tā, kāds ir elpas ritms, vai cilvēks elpo ar plaušām, vēderu vai diafragmu, kāda ir automātiskā elpas aizture pirms vai pēc izelpas, vai ir atšķirība starp ieelpas un izelpas garumu, var daudz secināt. Piemēram, dabiskā apņēmībā veikta ieelpa, kam seko daudz saspringtāka izelpa, liecina, ka cilvēks no sevis prasa pārāk daudz, uzskatot, ka galvenais ir dot citiem. Vienalga, kādu iemeslu dēļ atdodot vairāk, nekā pienākas saņemt, dvēselē rodas tukšums un skumjas, kas arī citās dzīves jomās traucē pieņemt to, kas pelnīts.

Kad tas noskaidrots, cilvēks iekārtojas ērtā pozā, un sesija var sākties. Pirmais solis – dažādas atslābināšanās tehnikas, kas palīdz savienoties ar savu elpu. Elpošana, izņemot dažus īpašus gadījumus, notiek caur muti. Enerģiska, spēcīga ieelpa, kam seko atslābināta izelpa. Atbildes, kas šādā pustransa stāvoklī tiek sniegtas uz jautājumiem, nāk no zemapziņas un ir dvēseles akceptētas. Ja pirmajā sesijā dvēsele vēl klusē, jo prāts ir pārāk aktīvs, nākamajās reizēs process parasti norit daudz straujāk. Tomēr nespeciālistam svarīgāk par sīku elpošanas sesijas gaitas iegaumēšanu ir uzticēties elpas dziedinošajai gudrībai. Ar katru ieelpu ielaist sevī dievišķo spēku, ievelkot to ne tikai caur plaušām, bet ar visu ķermeni, un izelpā – prom vecās lietas, sarūgtinājumus!

– Vai šādas psihoterapijas iedarbīgumu esi pārbaudījusi arī pati?

– Man notikušas vismaz 200 elpošanas sesijas. Dziļš emocionāls pārdzīvojums bija nesen piedzīvotā savienošanās ar Jēzus enerģijām. Pamanīju, ka nespēju piedot kādam pāridarītājam no iepriekšējām inkarnācijām. Stāstu pat nezināju, jutu tikai neizdziedināto daļu, par kuru ar prātu jau biju sapratusi – jāatlaiž. Taču šūnu līmenī to īstenot neizdevās. Ieejot meditatīvajā stāvoklī, lūdzu, lai mani pamāca, kā tas izdarāms. Tajā brīdī pār mani sāka palot pārpasaulīga mīlestība. Aptvēru, ka tās ir Jēzus enerģijas, kas izmazgā dvēseli un aizskalo visu lieko, lai notiktu atdzimšana.

Kā sadraudzēties ar savu elpu: vingrinājums 20 savienotās elpas

Vingrinājums ir viegli apgūstams, ātri izpildāms, dziļi savieno cilvēku ar viņa dvēseli. Noderīgs līdzsvara saglabāšanai stresa situācijās, iekšējā miera atjaunošanai pēc lieliem emocionāliem pārdzīvojumiem. Palīdz ātri ieiet dziļā meditatīvā stāvoklī.

*Elpojot caur degunu – četras īsas ieelpas un izelpas, viena gara ieelpa un izelpa. Ciklu atkārtot četras reizes.

* Elpojot caur degunu, bet ar atvērtu muti – četras īsas ieelpas un izelpas caur degunu, viena gara ieelpa un izelpa. Ciklu atkārtot četras reizes.

•Elpojot caur relaksēti atvērtu muti – četras īsas ieelpas un izelpas, viena gara ieelpa un izelpa. Ciklu atkārtot četras reizes.

Izpildīt šos vingrinājumus citu pēc cita. Ļoti labi, ja ir laiks tos atkārtot vairākas reizes, tad aizvērt acis un ieklausīties klusumā.