Cik maksā atgriešanās Latvijā no Kubas, kad robežas slēgtas? Repatriācijas pieredzes stāsts

Vairāku nedēļu garš ceļojums pa Kubu bija iecerēts jau sen. Lidojums uz šo savdabīgo un eksotisko valsti notika marta sākumā, kad Covid-19 izplatība vēl nebija tik liela, ka būtu jāuztraucas par robežām, kas jau pavisam drīz tiks slēgtas.

Kubā pāris nonāca bez starpgadījumiem un pavadīja tur brīnišķīgu laiku, atpūšoties un iepazīstoties ar vietējo kultūru. Kuba noteikti nav starp valstīm, kur iespēja pieslēgties internetam būtu brīvi pieejama. Pieslēgties ārpasaulei var vietās, ko var salīdzināt ar autobusa pieturām, kur sapulcējas ļaudis un, izmantojot īpašas interneta kartes, var uzzināt, kas jauns pasaulē. Un arī tad ne vienmēr internets ir gana ātrs. Rezultātā Nika un Uri līdz galam neapjauta straujos notikumu pavērsienus pasaulē, kas nozīmē ceļotājiem grūtības atgriezties mājās.

Izlidošana no Kubas

Izlidošana no Kubas bija paredzēta 19. martā. Pārsēšanās – Maskavas lidostā, lai pēc tam atgrieztos Latvijā. Jau dažas dienas pirms plānotās atgriešanās bija skaidrs, ka tik vienkārši tas nebūs, jo reiss no Maskavas uz Rīgu tika atcelts slēgto robežu dēļ. Tādēļ ceļotāji izskatīja citus rīcības variantus. Drīz viens plāns bija gatavs – no Maskavas lidos uz Stambulu, no kurienes organizēts repatriācijas reiss uz Latviju.

Ņemot vērā lēno internetu, nebija iespējams ne reģistrēties konsulārajā dienestā, nedz arī aviokompāniju mājaslapās izdarīt biļešu pirkumus. Tāpēc Nika lūdza māsas palīdzību iegādāties biļetes no Maskavas uz Stambulu un pēc tam uz Rīgu. Tomēr arī tas nevedās tik gludi, kā cerēts. Lai arī publiskajā telpā bija informācija par konkrēto repatriācijas reisu, oficiāli tas vēl nebija apstiprināts.

Zinot, ka mājās gribētāju daudz, māsa sistemātiski sekoja līdzi aktuālajai informācijai Turkish Airlines mājaslapā, līdz beidzot tur parādījās iespēja biļetes iegādāties, kaut arī oficiāls paziņojums no Ārlietu ministrijas, ka vienošanās ar Turciju beidzot ir panākta, un reiss būs, nebija vēl izskanējis. Un labi, ka māsa, nezin kādas intuīcijas vadīta, nolēma uzmanīt Turkish Airlines lapu, jo lētākās biļetes (400 eur no personas), pazuda 10 minūšu laikā.

Kamēr māsa vaktēja biļetes, Nika un Uri jau bija Havannas lidostā un gaidīja iekāpšanu. Pavisam īsu mirkli pirms dokumentu pārbaudes Nikas telefonā pienāca īsziņa, ka biļetes tālākam ceļam nopirktas. Un labi, ka tā! Izrādās, abi ceļotāji netiktu ielaisti lidmašīnā, ja nevarētu uzrādīt visas biļetes nokļūšanai Rīgā. Tas diezgan droši nozīmētu palikt Havannā uz nenosakāmu laiku. Neliela skaidrošanās ar vietējās lidostas darbiniekiem bija arī par to, kāpēc Uri, kuram pasē rakstīts spānis, cenšas aizlidot uz pavisam citu valsti. Uzrādītā Latvijas Republikas ID karte viņus diez ko neinteresēja, tomēr beigās izdevās pārliecināt, ka viņš jau vairākus gadus dzīvo Latvijā, tur strādā un patstāvīgi uzturas.

Spānis uz Latviju 2?

Nosēdušies Maskavas lidostā, ceļotāji no tiesas jutās iepriecināti, jo likās – atgriešanās mājās ir pavisam tuvu. Un tas nekas, ka lidostā jāpavada 12 stundas. Viņi nenojauta, ka trakākais vēl tikai priekšā. Īsi pirms iekāpšanas reisā uz Stambulu ap pusdesmitiem vakarā viņi piedzīvoja negaidīto – Uri lidmašīnā netika ielaists, jo Turcijā jau vairākas dienas noteikums Spānijas pilsoņus neielaist. Tika mēģināts skaidrot, ka Stambula ir tikai tranzītam un ka biļetes no Stambulas uz Rīgu jau iegādātas. No piedāvājuma visu informāciju uzrādīt, lidostas darbinieks vienaldzīgi atteicās. Kā citādi nokļūt Latvijā? Tā neesot Maskavas lidostas darbinieku problēma. Loģiski, ka lidmašīnā neiekāpa arī Nika.

Ko darīt tālāk?

Saprotot, ka Maskavas lidostā nav, pie kā vērsties ar cilvēcīgiem palīdzības lūgumiem vismaz saprast Nikas un Uri opcijas nokļūšanai mājās, viņi apsēdās lidostā uz grīdas un prātoja, kādi reāli ir varianti. Izkristalizējās divi scenāriji:

1. Mēģināt iesaistīt instances, lai vienojas ar Turciju par izņēmuma izdarīšanu attiecībā uz Uri ielaišanu Stambulā;

2. Doties katram uz savu valsti un pēc tam domāt, ko tālāk.

Tā kā otrais variants nozīmētu būt šķirtiem uz nezināmu laiku, nemaz nerunājot par to, ka Uri visa dzīve un iedzīve atrodas Rīgā, protams, to negribējās pat apsvērt, tāpēc Nika zvanīja uz konsulārās palīdzības SOS tālruni, lai noskaidrotu par iespējām Latvijas dienestiem iesaistīties Uri situācijas risināšanā. "Lai arī konsultants klausules otrā galā bija ļoti laipns un iejūtīgs, tomēr pēc ilgākas sarunas kopīgi nonācām pie secinājuma, ka Latvija nav kompetenta pārstāvēt Spānijas pilsoni. Viņi ieteica sazināties ar Spānijas vēstniecību. Saņemot siltus veiksmes vēlējumus, atvadījāmies," stāsta Nika.

Tad Uri zvanīja uz Spānijas vēstniecību. Saruna nebija gara, vēstniecības pārstāvis pateica, ka diemžēl darīt neko nevarot, vien ieteica laicīgi doties prom no Maskavas lidostas, jo tur (varbūt visur – kas zina) esot spēkā 24 stundu tranzīta vīza, kas nozīmē, ja ceļotājs bez biļetes uzturas Maskavas lidostā ilgāk par diennakti, var tikt deportēts uz valsti, no kuras ieceļojis, kas šajā gadījumā nozīmētu doties atpakaļ uz Kubu.

Šāda informācija izmisumu tikai vairoja, turklāt pāris saprata, ka uz Spānijas dienestu palīdzību nav ko cerēt, tāpēc nolēma iet sāpīgo, bet drošo ceļu – braukt katrs uz savu valsti.

Katrs uz savu valsti

Par laimi, starp retajiem reisiem, kas vēl Maskavā nebija atcelti, bija tie, kas nepieciešami Nikai un Uri.

Tad nu Nika nopirka biļeti uz nākamo reisu uz Stambulu, lai, kā iepriekš plānots, paspētu uz repatriācijas reisu no Stambulas nokļūšanai Rīgā. Savukārt Uri iegādājās biļeti lidojumam uz Madridi, lai pēc tam ar vilcienu dotos uz Barselonu. "Labi, ka viņam tur ir mamma, pie kā palikt. Daudz trakāka būtu situācija, ja viņš būtu no tiem, kurš pārcēlies uz citu valsti, savā dzimtenē neatstājis pat dzīvokli, kurā atgriezties," saka Nika.

Spānis uz Latviju 3

Kamēr Nika viena, bet veiksmīgi jau bija nokļuvusi mājās un uzsākusi pašizolēšanās periodu, miers nebija iestājies, jo sākās otrais posms – atrast veidu, kā nogādāt Uri Latvijā. Uzdevums nebija viegls, jo ir trīs komponentes, kurām vienlaicīgi bija jāsakrīt:

1. jāatrod reiss, kas vēl kursē no Barselonas;

2. galamērķim jābūt tādam, kurā nav ierobežojumu attiecībā uz Spānijas pilsoņiem;

3. jāatrod repatriācijas reiss, kas vēl nav izpārdots.

Acīmredzamais neticamais, bet izdevās šādu kombināciju piemeklēt un jau nākošajā dienā Uri atkal devās uz Barselonu, lai no turienes lidotu uz Frankfurti un tad – uz mājām.

Mazliet statistikas:

Mājupceļā pavadītās stundas:
Nika 48 h
Uri 48 h + 11 h

Lidostu skaits:
Nika: 4 Havana-Maskava-Stambula-Rīga
Uri: 6 Havana-Maskava-Madride // Barselona-Frankfurte-Rīga

Liekie izdevumi:
Telefona rēķins – ap 100 eur
Lidmašīnas biļetes – 1950 eur
Citi izdevumi (ēšana lidostās + taksis & vilciens lai Uri nokļūtu Barselonā) – 350 eur

Kopā: ap 2400 eur