Irēna Pulkinena jau otro nedēļu Spānijā dzīvo stingrā karantīnā

Irēnas Pulkinenas dzīvesvieta atrodas Spānijas dienvidos, Esteponā, kur allaž dzīvība kūsājusi un marta mēnesī jau bijis pilns ar tūristiem. Nu aiz loga vērojamas sirreālas ainas. „Pilsēta, pludmale kā izmirusi, neviena cilvēka. Viss ciet – viesnīcas, restorāni, bāri, veikali. Visiem jāuzturas mājas karantīnā, izņemot ārstus, ugunsdzēsējus, dažus valsts iestāžu darbiniekus, piemēram, notārus, kas nevar strādāt no mājām.

Cilvēki drīkst iet kājām vai braukt ar privāto auto, bet tikai viens ģimenes loceklis un tikai uz pārtikas veikalu, aptieku, slimnīcu,” stāsta Irēna, kurai karantīnas dienas nu jau otro nedēļu aizrit Kempinski viesnīcas privātajos apartamentos. Skaistā viesnīca kopš slēgšanas pārvērtusies par spocīgu vietu, jo tajā praktiski nav vairs neviena cilvēka, izņemot pāris dzīvokļu kaimiņus un atsevišķus darbiniekus, kuri tāpat nav sastopami, jo ievēro karantīnas nosacījumus.

„Spāņiem, kuri pieraduši visu brīvo laiku pavadīt krodziņos vai ielas kafejnīcās, apspriežot jaunumus, šī valdības regula, kas stājās spēkā 14. martā, ir smags pārbaudījums. Bet spāņi stingri to ievēro, jo atkarībā no personas ienākumiem pārkāpējiem var uzlikt sodu līdz pat 3000 eiro. Policija ļoti aktīvi patrulē – gan braukā pa ielām, gan uzrauga ļaužu kustību citviet, pat pludmales promenādē. Cilvēkiem ir piekodināts līdzi nēsāt personu apliecinošus dokumentus.

Uz pārtikas lielveikalu, kas ir trīs kilometru attālumā no manas dzīvesvietas, lai būtu vismaz kaut kāda izkustēšanās ķermenim, ar draugu Oskaru ejam kājām pa promenādi, gar jūru. Pie ieejas mūs uzrunā un aptur apsargs, piedāvā paņemt no kastītes bezmaksas cimdus un paziņo, ka pārvietoties, kā arī ieiet veikalā drīkst tikai viens no mums, otram jāgaida uz ielas vai automašīnā. Es paliku gaidīt laukā,” kādu no veikala apmeklējumiem raksturo Pulkinena, piebilstot, ka maskas nav obligātas, arī dažas pārdevējas bijušas bez maskām. Mieru, vismaz pagaidām, radot tas, ka veikalu plaukti ir pilni un preču pieejamība ir tikpat plaša kā pirms karantīnas. „Ir viss – svaigi augļi, dārzeņi, zivis, kā arī visa veida sausā pārtika. Strādā visas kases, nav rindu.”

Irēna Pulkinena neslēpj, ka cenšas neielaist sevī bailes par iespējamu saslimšanu, jo apzinās, ka viņas gadagājuma ļaudis ir riska grupa, ko slimība var ietekmēt smagi. Nu jau viņa arī mazāk seko līdzi informācijai par saslimstības statistiku Spānijā, Latvijā un pasaulē, kā arī mazāk lasa ziņas, jo kādudien, kad internetā rūpīgi pētījusi, ko raksta Latvijas interneta mediji, viņa, domājams, no stresa, sajutusies tā, it kā būtu paaugstināta ķermeņa temperatūra. Termometrs gan rādījis, ka temperatūra ir normas robežās.

Irēna novērtē, ka netālu kaimiņos dzīvo draudzene no Latvijas, ar kuru regulāri uztur kontaktus; tāpat viņa telefoniski sazinās ar draugiem Latvijā, attālināti vada biznesu. Bez jebkādas komunicēšanas iespējām, domāju, karantīnu četrās sienās ilgstoši izturēt būtu pasmagi. Vēl jau pavadīts tikai pats sākums, tad redzēs, kā būs vēlāk,” smaidot teic Pulkinena, atklājot, ka uz notiekošo cenšas raudzīties no pozitīvās puses.

„Lielai daļai pasaules briesmīgais vīruss piespiedu kārtā liek atbalstīt Kioto protokolu. Cilvēki nelido, mazāk izmanto transportu, un samazinās kaitīgo gāzu izmeši planētas atmosfērā. Cilvēce pārdzīvojusi karus, epidēmijas pat tad, kad zinātne un medicīna nebija tādā līmenī, kādā ir šodien. Domāsim pozitīvas domas, atbalstīsim radus, draugus, kaimiņus un cits citu savā ģimenē,” aicina Irēna Pulkinena.