"Mācies matemātiku!" - 29 gadus vecā fiziķe Virgīnija Vītola iedvesmo jauniešus kļūt par zinātniekiem

Mākslinieku meita

Ierasts, ka izcili zinātnieki nāk no akadēmiskas dzimtas, taču Virgīnijas saknes ir citādas. “Mani vecāki ir mākslinieki. Tēvs ir karikatūrists Agris Liepiņš, kurš Lielvārdē ir izveidojis senlatviešu pili. Mamma absolvējusi studijas Latvijas Mākslas akadēmijā un šobrīd strādā par žurnāla maketētāju. Māsa kļuva par tulkotāju, bet es mācības sāku Rīga Centra humanitārajā vidusskolā. Tur padziļināti apguvu valodas, literatūru. Tobrīd intereses un zināšanu par fiziku un matemātiku nebija.

Viss mainījās vidusskolā, kad satiku brīnišķīgu fizikas skolotāju Linardu Kalvānu. Viņš parādīja, ka fizmati ir radoši cilvēki, un tas pilnībā mainīja manu izvēli,” atceras Virgīnija. Fiziku vidusskolā viņa apguva tikai vienu gadu, bet nākotnes plāni mainījās pilnībā. “Ir labi, ka vidusskolā iespējams mainīt domas un sagatavoties citam studiju virzienam. Citādi, ja 9. klasē izvēlies, piemēram, būt humanitārais, tad 11. klasē jau par vēlu veikt citu izvēli un kārtīgi sagatavoties fizikas studijām. Šobrīd izglītības sistēma virzās uz jaunu sistēmu, kurā būs jauns saturs ar vairākiem izvēles groziem.

Katrs izvēlēsies virzienu, kurā specializēties vidusskolā. Uzskatu, ka 9. klasē vēl ir pārāk maza dzīves pieredze, iespaidi, lai saprastu īsto virzienu. Es tam esmu labs piemērs – sākot mācīties vidusskolu, domāju, ka būšu humanitārā, bet tajā posmā mainīju domas. Tieši fizikas skolotājs vidusskolā, kad sāku rakstīt zinātniski pētniecisku darbu par luminiscentiem materiāliem, aizvirzīja pie Cietvielu fizikas institūta pētnieka Krišjāņa Šmita, kurš bija arī manu tālāko pētniecisko darbu vadītājs. Tolaik, vidusskolā, nenojautu, ka 2020. gadā pārņemšu viņa darbu, kļūstot par laboratorijas vadītāju LU Cietvielu fizikas institūtā,” pārdomās dalās jaunā zinātniece.

Laboratorijas vadītāja 29 gadu vecumā

“Kad iestājos fizmatos, man bija jāsarauj, lai tiktu līdzi kursabiedriem, jo, kā jau humanitārajā vidusskolā, biju specializējusies citos priekšmetos. Sākums bija sarežģīts, bet ieguldītais papildu darbs atmaksājās. Patiesībā, vislabāk apgūt vielu ir, mācot citus. Maģistros sāku pasniegt fiziku skolā, tas ļoti nostiprināja manas zināšanas,” stāsta Virgīnija.

Gan studiju laikā, gan tagad, jau pēc promocija darba aizstāvēšanas, viņa strādā par fizikas skolotāju un elektronikas pulciņa vadītāju RTU Inženierzinātņu vidusskolā, aktīvi iesaistās LU Jauno fiziķu skolas organizēšanā un lekciju vadīšanā, reizi mēnesī vidusskolēniem piedāvājot izzināt dažādas fizikas tēmas, lasa lekcijas LU studentiem, kā arī ir Valsts izglītības satura centra eksperte un skolēnu valsts olimpiāžu uzvarētāju nometnes Alfa vadītāja. “Esmu no tiem cilvēkiem, kuri izmēģina lietas. Man nav lielas vīzijas, es radoši eksperimentēju un pielāgojos. Tas laikam mākslinieku radošais gēns, kas pārmantots no vecākiem. Man ir grūti pavadīt visu dienu vienā vietā. Gribas pamainīt vidi, parunāties ar dažādiem cilvēkiem.

Jūtos labi, ja divas dienas nedēļā pavadu skolā un universitātē kā mācībspēks. Šajās dienās izrunājos, izdzīvojos sabiedriski, bet tad gan gribas uz laboratoriju. Tas ir mans ideālais darba dzīves balanss,” stāsta Virgīnija. Viņa atzīst, ka šobrīd notiek pārmaiņas, sāk novērtēt eksaktās zināšanas. Fiziķus, biologus, ķīmiķus aicina uz festivāliem, uz jauno zinātnieku skolām nāk arvien vairāk jauniešu. Zinātniece uzskata, ka tieši skolotājiem jāiedvesmo pievērsties zinātnei, piebilstot gan, ka jaunam cilvēkam negribas kļūt par skolotāju, jo samaksa ir neadekvāta. Viņas lielākais gandarījums ir rotaļīgums un zinātkāre, ko pamodina savos skolēnos. Iepriecina uz telefonu atsūtīts skolēna video, kurā redzams, ka viņš kā joku izgudrojis mehānismu miskastes vākam, kurš atskaņo kaitinošu melodiju ik reizi, kad tas tiek atvērts.

Nesen skolēns atnesis džemperi, kuram iekšā salodētas gaismiņas. Virgīnija priecājas, jo novērtē gan skolēnu prasmes, gan humora izjūtu. Viņa redz, ka apmācāmie iegūst no tā, ka viņa pati ir praktizējoša zinātniece. “Bez eksaktām zināšanām ir grūti radīt eksportspējīgu preci. Nepieciešama inženiertehniskā domāšana. Redzu, ka to saprot arī jaunā paaudze. Man bija ļoti talantīgs skolēns 12. klasē, kurš nevarēja izšķirties – studēt fiziku, būvniecību vai uzņēmējdarbību zviedros.

Beigās nolēma izmācīties par fiziķi. Viņš saprata, ka arī tad, ja iegūst fizikas izglītību, varēs kļūt, piemēram, par uzņēmēju, bet būs labāks pamats, bāze. Pārējo var piemācīties klāt. Jāuzsver gan, ka, pabeidzot bakalaurus, tu vēl neesi fiziķis. Daudzi fiziķi pēc bakalaura studijām dodas uzņēmējdarbībā, radošajā darbā. Pietrūkst jauno zinātnieku, kas veic pētniecisko darbu, tāpēc priecāšos redzēt jaunus, zinātkārus fiziķus institūtā. 

Māņu atmaskošana

Fiziķi Latvijā aktīvi komentē māņus, ar ko ikdienā mēģina apvest ap stūri tos, kuri neiedziļinās. “Piemēram, Memory Water un ūdens filtru krāpniecība ir tipisks piemērs. Nesen gatavoju viedokļu rakstu par Memory Water. Rakstot to, skatīju cauri pieejamās publikācijas. Atklājās, ka strukturētā ūdens pārdevēji radījuši mājaslapu, kas izskatās pēc universitātes lapas ar dažādiem it kā pārliecinošiem faktiem. Patiesībā tie nav zinātniski pārbaudīti fakti, bet, ja nav pamatzināšanu fizikā, var apjukt un noticēt rakstītajam. Šajā gadījumā gan pietiek ar labām vidusskolas fizikas zināšanām,” stāsta zinātniece.

2019. gada rudenī Virgīnija ieguva pēcdoktorantūras pētniecības atbalstu darbības programmai Izaugsme un nodarbinātība ar mērķi palielināt Latvijas zinātnisko institūciju pētniecisko un inovatīvo spēju, piesaistot ārējo finansējumu, ieguldot cilvēkresursos un infrastruktūrā. Mērķis ir attīstīt jauno zinātnieku prasmes, nodrošinot jauno zinātnieku karjeras uzsākšanas iespējas zinātniskajās institūcijās, kā arī kvalificētu speciālistu skaita pieaugumu. Viņai pašai ir pieredze, strādājot kā zinātniecei komerciālā uzņēmumā.

Pēc maģistrantūras Virgīnija nolēma divus gadus iepauzēt un uzreiz nesākt doktorantūras studijas. Šo laiku izmantoja, lai pastrādātu industrijā, kur bija noderīgas viņas fiziķes zināšanas. “Tobrīd šķita, ka neesmu redzējusi, kā lietas notiek pasaulē ārpus lekcijām un laboratorijas. Ieguvu stipendiju uzņēmumā, kas ražo eksportējamas milzu iekārtas specifiskiem pārklājumiem. Piemēram, ar šādām iekārtām pārklāj stiklus muzejiem, kas neatstaro gaismu, lai labāk var aplūkot gleznas. Uzņēmumā biju tirgus analītiķe, rakstīju tirgus specifikācijas iekārtām.

Tam bija nepieciešama fiziķa izglītība. Pēc pusotra gada sajutu, ka darbs nesniedz tādu gandarījumu kā pētnieciskais darbs. Taču tas bija labs laiks ārpus institūta, jo ļāva novērtēt manu zinātnieces brīvību. Bieži vien tā ir kā spēlēšanās, kurā rodas idejas, ko vajadzētu īstenot dzīvē, lai uzlabotu kādu materiālu. Pat tad ja nav iespēju vai iekārtu, paši tās izveidojam, lai veiktu iecerētos eksperimentus,” stāsta Virgīnija.

Spēles ar gaismu

Pagājuši desmit gadi, bet Virgīnija arvien pēta luminiscentos materiālus. Zinātniece eksperimentē, lai rastu veidus, kā izmantot šos materiālus praktiskiem nolūkiem. “Protams, ceļš no izgudrota materiāla vai tehnoloģijas līdz praktiskai izmantošanai ir garš. Vispirms ir zinātniskās publikācijas. Uzņēmumi, kuri izmanto jau esošas iekārtas, izvērtē, vai jaunizgudrojums ir tā vērts, lai mainītu visu ražošanas procesu. Tās ir izmaksas, ieviešana, iekārtas, laiks. Jāuztaisa ne tikai labāks luminiscējošs materiāls, bet tāds, kas ir krietni, krietni labāks, lai to īstenotu dzīvē.

Ideju daudzveidība ir neizsmeļama. Piemēram, šobrīd ir iecere sadarboties ar krāsu ražotājiem, izstrādājot uz lielceļiem klājamo krāsu, kas pa dienu uzkrāj gaismu un vakaros ir redzama labāk par esošo balto līniju ceļa malās. Ilgtermiņā plānojam meklēt energoefektīvus apgaismojuma veidus. Ir vietas, kur nav nepieciešams spilgts apgaismojums, tur varētu izmantot materiālus, kas uzkrāj un pēc tam atdod dienas gaismu.

Vēl domājam par materiāliem, ko izmantot kā indikatorus bioloģijā. Piemēram, uz šūnām transportē daļiņas, kas luminiscē infrasarkanajā reģionā, un tad var apskatīt, kur tās uzkrājušās. Mans postdoktorantūras projekts ir par caurspīdīgiem, ilgi spīdošiem materiāliem. Gaisma tiek uzkrāta, bet luminiscenci var redzēt arī otrā materiāla pusē. Piemēram, kāda zīme no vienas puses gaismu uzkrāj un pēc tam uzkrātā gaisma darbojas kā “aizmugures apgaismojums” (backlight) otrā pusē esošam ekrānam,” idejās dalās zinātniece.

Atbalsta vīrs, bet iedvesmo zinātnieks gados

Virgīnija savu vīru, godalgoto kordiriģentu Edgaru Vītolu, iepazina, dziedot fizmatu korī Aura. Arī viņš, gandrīz vienlaikus ar Virgīniju, ieguva doktora grādu pedagoģijā. Edgars ir liels atbalsts zinātniecei, jo arī pats strādā ar jauniešiem. Šogad viņš būs mākslinieciskais vadītājs XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Paralēli vadot trīs korus, arī Edgars zina, cik daudz enerģijas vajag, lai iedvesmotu. Abi šobrīd daudz strādā un ir viens otra līdzsvars.

Kad vaicāju par Virgīnijas iedvesmas avotiem, viņa min neparastu piemēru: “Mans elks ir gados vecs zinātnieks, ar kuru konferencēs taisu selfijus. Viņš par to ir nīgri pārsteigts. Pīters Dorenboss no Delftas Tehniskās universitātes ir labākais zinātnieks luminiscences jomā. Viņam ir vairāk nekā 300 zinātnisku rakstu, kuriem sekoju līdzi un iedvesmojos. Nesen sadūšojos postdoktorantūrā pieteikties praksē pie viņa, cerams viss izdosies. Tāpēc mēģinu iedvesmot jauniešus veikt pētnieciskos darbus, jo tā ir iespēja ne tikai eksperimentēt un atklāt kaut ko jaunu, bet arī apceļot pasauli – Japānas, ASV, Eiropas laboratorijas... Pasaule ir vaļā!” iedrošina jaunā zinātniece. 

Virgīnijas TOP3 ieteikumi, kas palīdz virzīties uz mērķi:

1. Izmēģini lietas praktiski, jo tas aizrauj.
2. Vienmēr uzdod jautājumu – kāpēc lietas notiek?
3. Mācies matemātiku.